Lasīšana ir piedzīvojums, ja bērni iejūtas grāmatas varoņu ādā

Radoši pieejot lasīšanas procesam, bērnu var ieinteresēt ar grāmatu iepazīties pat atkārtoti. Jurševsku ģimenē grāmatas meitām priekšā lasa tētis, un viņam izdevies panākt patiesu bērnu aizraušanos. Jurševski ir vieni no lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” video sērijas “Iemīlēt grāmatu!” dalībniekiem. Kāds ir viņu ģimenes lasīšanas stāsts, lasi rakstā, kas tapis speciāli TVNET, sadarbībā ar latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” iniciēto projektu “Bibliotēka”.”

“Pieredze ar lasīšanu mums ir diezgan interesanta,” stāstu sāk tētis Aivars, kurš kopā ar mammu Lieni audzina divas meitas – Lindu un Martu. Abas meitenes ir sākumskolas vecumā. “Reiz lasīšanai priekšā izvēlējos manis paša bērnības grāmatu – Astrīdes Lindgrēnas “Trokšņu ciema bērni”. Kad biju mazs, man tā ļoti gāja pie sirds. Brīdī, kad sāku lasīt šo grāmatu priekšā saviem bērniem, atnāca ideja – es sāku aizstāt grāmatas varoņu vārdus ar savu meitu un viņām pazīstamu bērnu vārdiem. Piemēram, galvenais tēls grāmatā no Līzas pārtapa uz manas meitas vārdu – Linda. Galvenās varones draudzenes tika pārdēvētas par Lindas draudzenēm, arī mazajai māsai Martai tika piešķirts savs tēls. Rezultātā mana meita Linda piedalījās visos grāmatā aprakstītajos notikumos un piedzīvojumos.”

Aivars ar prieku stāsta, ka redzējis, kā meita iedegas un aizraujas ar lasīto: “Varēja just, ka meita ar sirdi un dvēseli bija lomās un piedzīvojumos. Katram grāmatas varonim viņai uzreiz bija asociācija ar kādu konkrētu tēlu – kaimiņu meiteni vai puišeli, vai kādu citu. Man šķita, ka meitai uzreiz atdzīvojās fantāzija – viņa spilgti varēja iztēloties, kā iet uz mežu lasīt zemenītes un kā kaimiņu puiši viņu un draudzenes izspiego.”

“Arī es, strādājot blakus istabā, ar lielu interesi klausījos, kā vīrs lasa,” papildina mamma Liene. “Man pašam arī patika. Galvenais bija nesajaukt, kurš bērns atbilst kuram grāmatas varonim, un atcerēties, ka jāsauc paša meitas vārds. Kad izlasīju “nepareizi”, saņēmu protesta saucienu, ka jāsaka Linda nevis Līza,” smejas Aivars. “Astrīdai Lindgrēnai visas grāmatas ir jaukas, tomēr šī bija tā, uz kuru mēs šo metodi izspēlējām, un tas aizrāva.”

Ģimene dalās, ka tieši šī grāmata bijusi interesanta arī tāpēc, ka tajā ir stāsts par trim mājam, kurās katrā dzīvo dažādi bērni. Tas labi sasaucas arī ar viņu pašu ģimenes situāciju – jo arī Jurševsku ģimene dzīvo mazā ciematā, kur katrā mājā rit sava dzīve: “Mums arī ir savs trokšņu ciems un savi bērni,” saka Liene.

“Lasīšana ir mums ģimenē. Tā tas ir bijis vienmēr,” par ģimenes attiecībām ar grāmatām plašāk stāsta mamma Liene, kura pati ikdienā strādā par bibliotekāri. “Tas veidojies jau paaudzēs, no pašu pieredzes. Ja salīdzinu sevi ar saviem bērniem, tad arī man vectētiņš lasīja priekšā, tāpat kā mēs tagad lasām priekšā saviem bērniem.”

Vecākā meita jau trešo gadu piedalās lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”. Tas nozīmē, ka viņai gada laikā jāizlasa noteikts skaits “Bērnu žūrijas” grāmatu. Arī katrā skolas brīvlaikā esot pienākums izlasīt vismaz vienu grāmatu. Bez skolas un “Bērnu žūrijas” noteiktās obligātās literatūras, Linda lasot arī pati bez skubināšanas. “Tas, protams, ir ļoti pozitīvi un apsveicami,” novērtē mamma.

Savukārt Aivars dalās savās pārdomās par pieeju obligātajai literatūrai: “Šķiet, ka obligātā literatūra bērnam sākumā ir kā zobu sāpes. Tomēr tad, kad grāmata tiek paņemta rokās, nereti izrādās, ka – o, tā ir interesanta! Iespējams, tieši šis vārdiņš “obligātā” ir tas, kas uzliek sava veida zīmogu un rada sajūtu par lasīšanu kā par obligāti veicamu pienākumu piespiedu kārtā. Ja attieksme pret obligāto literatūru kultivētu kā normālu un interesantu procesus, iespējams, būtu citādāk.”

Abi vecāki ir vienisprātis, ka lasīšana bagātina cilvēku kā personību, attīsta viņa radošumu un iztēli. “Ir ļoti svarīgi lasīt tieši bērnībā, jo tas veicina radošumu, iztēli, fantāziju,” teic Aivars. Arī Liene papildina: “Ja bērns sāk lasīt jau mazotnē, tad viņš arī lasīs kā pusaudzis un kā pieaugušais. Domāju, ka interese par grāmatām ir jāveicina secīgi – jāsāk jau ar mazotni un jāpieradina. Lasīšana noteikti ir viens no veidiem, kā tas mazais cilvēkbērns sevi bagātina. Ikviens, kurš lasa, sevi bagātina.”