Prologs

Es iepazīstinu jūs ar sevi. Es esmu Anna. Vismaz man liekas, ka mani sauc Anna. Pelēki brūni mati un necaurredzamas zaļas acis. Man ir piecpadsmit gadu un es esmu laimīga. Es esmu laimīga līdz brīdim, kad es vairs neesmu laimīga. Pēdējās dienas mani māc absolūta pārliecība, ka drīz miršu.

Viss sākās no agra rīta. Es pamodos, kā parasti un piegāju pie spoguļa, sajutu vēlmi mainīt visu ko tur redzu. Mana roka pasniedzās pretī atspulgam . Stikls sašķīda. Ceļi sāpēja, caur pidžamas biksēm sūcās asinis. Tās pārklāja gaišo grīdu brūnos pleķos. Mans atspulgs piecēlās, un mani apģērba. Aptina ceļus ar pārsējiem un devās brokastīs. Viss garšoja pēc pelniem.

Mamma jau sen ir projām, tas dod man iespēju slinkot. Kad istaba atkal ir kārtībā un spogulis ir aizlīmēts ar dažādu grupu plakātiem, es varu ietīties mīkstajā šallē, taisnajā mētelī. Paķeru somu un gausi slāju uz skolu. Manā dzīvē nekas nemainās, tikai domas. Taču nu viss ir citādi. Es zinu, kas mani sagaida, kas mūs visus sagaida. Atkarīgs ir tikai tas, kā es pie tā nonākšu. Saviem spēkiem ? Vai tā, kas vēro mani spogulī man tomēr piepalīdzēs.

Marts

Bip, bip, biip, biiiiip, bip, bip, biiiiiiiiiip…… bip, bip…

-Ahh, aizveries taču ! Tāda sajūta, ka tu zvanītu uz dzīvību un nāvi.- Es uzrūcu modinātāja pulkstenim.

-Anna celies, tev jāiet uz skolu !

-Tu to saki it kā es nezinātu, kas šodien par dienu.-Es nīgri atbļauju.

Durvis strauji paveras.

-Tu tā atbildi it kā man būtu jāsāk satraukties, bet nu marš uz virtuvi!- Un tik pat aši aizvērās.

Sega lēnām noslīd no mana siltā ķermeņa, te ir auksts, tas gan. Es pieceļos un izstaipos, kad spogulī pamanu jucekli, kas man uz galvas, viss ir skaidrs šodien būs jautra diena.

-spogulīt, spogulīt saki man tā, kurai šī diena būs visjautrākā ?- Es pieglaimīgi tam jautāju, taču tai pašā brīdī manu skatienu piesaistīja, kas sārts uz mana sāna. Sarkana švīka. Kā tā tur gadījusies ? Man laikam derētu pārģērbties. Pidžama nav labākais skolas apģērbs pat tik trakās Pirmdienās kā šī. Pavelku skapja durvis un kas tur sēž, Redžijs. Viņš ir viens skaists kaķis, viņš nav no tiem izsmalcinātajiem, kuru radu raksti stiepjas kilometriem, taču viņam piemīt skaistums, kas valdzina. Suģestē, ja drīkstu teikt. Redžijs izstiepjas pilnā garumā pār maniem džinsiem un zinot jau kurp dosies, izlec laukā uz grīdas. Manas drēbes ir neatpazīstamas, visas vienās spalvās, tā ir blakus parādība ar ko jāsadzīvo, dzīvojot ar skaistu vīrieti. Paveros pār telpu sev apkārt, esmu izveidojusi ideālu miskasti pusaudzim. Plakāti pie sienām, krāsainas gaismiņas virs loga, varavīksnes aizkari, lai aizmiegot domātu par cukurvati. Es drīz kavēšu, brokastīm noteikti nav laika.

– Atā, mammu.

Ārā līst lietus, tas vismaz uzmundrinās manas apsērējušās plaušas! Domas par nāvi mani neatstāj jau kādu laiku, nav tā ka es gribu izdarīt pašnāvību, taču ir taču. Neliekas, ka šajā dzīvē mani kas saistītu. Dienu no dienas domāju par to, ka esmu uz pauzes. Netieku ne uz priekšu ne atpakaļ, laiks apstājies un neviens to nemana izņemot es.

Iekāpjot autobusā, seju monstrs izplūst un dzīve atkal iegūst mierinoši pelēku nokrāsu. Pieturā jau gaida kārtējie nolemtie, kas ceļos tālāk par mani, jo mans ceļš beidzas šeit. Pie vienreizējās iestādes, kas aprij visu, kas man svēts.

Es sākšu no sākuma, jo kamēr es eju pa ceļu man ir laiks pārdomām. Laukā ir auksts pēc suņa. Laternas apgaismojums ir spožs, taču tumšie pleķi starp tiem biedē.

Manā priekšā ir ēka, kurā mācās vēl sešsimt skolēnu. Vēl sešsimt dīvaiņu ar neizdibināmām problēmām. Viena no šīm dīvainēm ir mana labākā draudzene Erika. Erika ir kaut kas neparasts. Koši dzeltenas acis, tumša āda un kastaņbrūni mati un smaids, kas žilbina pat tumsā. Viņa nezina par spoguli vai pelniem. Viņa zina, ka es būšu blakus. Viņa un es ir nešķirams siltums, kas nedziest kā nospiesta svece.

Katru rītu viņa mani gaida pie grafika. Grafiks ir mūsu mocību organizatorisks sadalījums pa stundām. Jau novelkot mēteli es jūtu kā aukstums iesēžas kaulos. Mūsu skola ir aizmirstā zeme, kur valda fizika un matemātika.

-Nu kādi plāni anarhijai šodien? – viņa mani sveic ar atplestām rokām, neļaujot man izsprukt no apskāviena, es izliekos, ka cīkstos ar viņu, taču patiesībā viņas apskāvieni ir viena no lietām, ko es gaidu katru rītu.

-Anarhijai ? Vai es esmu palaidusi kaut ko garām?

-Tu vēl nezini ?- viņa uz mani skatās ar savām acīm ieplestām kā divas apakštasītes. Jūs atceraties to stāstu par trīs suņiem, tur arī kaut kas bija par apakštasītēm un acīm.

-Tu ilgi mani ķircināsi, kas ? Kas atkal šodien ir noticis ?

-Tā kā Kreivas kundze dodas uz Angliju pie sava vīra. Mums ar šodienu piešķir jaunu audzinātāju.

Viņa nesaka, nekad neteiks. Bet viņas sirds lūzt. Es ar Kreivas kundzi nebiju tik labās attiecībās, taču pārējie klases biedri viņai bija kā bērni, jo īpaši Erika. Viņa varēja stundas pavadīt viņas kabinetā, runājot par visu un klusējot tāpat vien, kamēr skolotāja klabināja taustiņus uz datora klaviatūras. Tas aizpildīja viņas tukšumu. Mums katram tāds ir. Katrs nesājam līdzi trauku, kas ir ieplaisājis vai tukšs, vai piepildīts ar lietām, kas mūs smacē.

Redzi Erika ir maģiska, es viņu iemīlēju no pirmās dienas, kad ieraudzīju. Viņa vienmēr būs mana pirmā mīlestība. Viņai nekad nav gājis viegli, citiem tā varētu likties, jo viņai ir turīga ģimene, viņa ģērbjas kā super modele, taču tas, kas darās viņas galvā, tur ir vairāk sāpju, nekā varētu ienākt prātā. Viņas tētis, viņš viņu salauza. Es zinu, ka tas nebija domāts apzināti, taču salaužot viņas mammas sirdi, viņš salauza arī Erikas. Taču tā vai tā viņa katru dienu mani sagaida ar apskāvienu, katru rītu mīlestība plūst no viņas kā gaisma.

-Un kura tad būs mūsu jaunā turētāja ?

-Nu pagaidām viņi nevar izšķirties starp Beisteru un medmāsu.

Nu manas acis ir kā apakštasītes. Beisteras kundze ir mūsu matemātikas skolotāja, viņai ir kādi septiņdesmit gadi, taču spars viņai ir lielāks nekā visiem šeit kopā.

-Vai tad medmāsa var būt audzinātāja ?

-Nu viņa ir arī sociālo zinību pasniedzēja.

-Pareizi, bet viņai jau ir viena klase, kurai būt par audzinātāju.

-Nu vēl ir doma par ķīmijas skolotāju, taču nez vai viņa piekritīs.

-Nu ko lai tev saka, katrs nākamais variants ir sliktāks par iepriekšējo. Vai tiešām neviens cits mūs negrib ? – muļķīgs jautājums, Kreivas kundze teica, ka viņai jādodas pie vīra uz Angliju, taču mēs visi zinājām īsto iemeslu, darbs ar mums un skolu viņai nodara tik lielu stresu, ka viņa zaudēja jau otro bērniņu ar ko bija stāvoklī. Viņa izvēlējās sākta jaunu dzīvi, pārējiem bija bail mūs ņemt zem sava spārna. Nav jau tik traģiski. Katrs atsevišķi mēs esam jauni atraktīvi cilvēki, kas izpaužas dažādos dzīves aspektos, mums ir sportisti, matemātiķi, fiziķi, inženieru speciālisti, rakstnieki un pārējās salašņas, pat ir viens vai divi mūzikas apdāvinātie. Par dažādību nevar sūdzēties, taču saliekot mūs trīsdesmit kvadrātmetru telpā un noliekot priekšā pieaugušo, mēs kļūstam par mežoņiem, jo mēs esam gudri zinām kā manipulēt, un lielākai daļai no mums ir tik maz sirdsapziņas, ka mums pat tas nerūp.

Noskanēja zvans. Grafiks vēstīja, ka pirmā ir algebra, mēs kavējām, stunda bija pie Beisteras kundzes. Viņai arī ir savs stāsts, godīgi, es par katru varētu kaut ko pastāstīt, es tāda esmu, vēroju un dzirdu. Dažreiz cilvēki man uztic par daudz, jo es viņiem liekos uzticama, ka nevienam tāpat neko neteikšu.

Trešo stāvu sasniedzam tieši laikā, kad Beisteras kundze taisās aizslēgt durvis. Jā, viņai bija tāds niķis, viņa tā centās iemācīt mūs apmeklēt stundas laikā, taču bieži sanāk, ka tie kuri nepaspēja visu stundu sēž aiz durvīm, tad sākoties otrajai stundai izliekas, ka nekas nebūtu noticis.

-Jūs jau zināt, ka šodien izlems, kura būs jūsu jaunā audzinātāja. Godīgi sakot, man visa šī šarāde liekas smieklīga, jūs esat pieauguši cilvēki un jums ir jāzina, ko par jums runā skolā. Neviens jūs negrib. Ne jau tāpēc, ka esat slikti, bet tāpēc, ka ir gandrīz jau gada beigas, tas ir lieks darbs tiem, kas beidzot ir iestrādājušies. Un tiem kuriem nav audzināmās klases tādas nav konkrēta iemesla dēļ. Es esmu viena no kandidātēm, kurai lūdz izvērtēt šo iespēju, taču es jūs brīdinu, ka savos gados ir maz ticams, ka viņi piešķirs jūs man. Jautri jau mums ietu, savulaik man bija audzināmās klases, pēdējo es izvadīju 87. gadā. Kopš tā laika neviena klase man nelikās manu pūļu vērta. Jūs, varbūt. Labi pietiks vāvuļot, atveram grāmatas 139. lapaspusē un 4. piemēru pie tāfeles raksta Deivids.

Uzmundrinoši, neviens jūs negrib, bet tā nav jūsu vaina. Es paveros pret Eriku. Mēs nesēžam kopā, man nav tik laba redze tāpēc es sēžu pirmajā solā, turklāt te mani neviens netraucē. Varu nodoties savām domām, pat Beisteres kundze mani ignorē, ja nu vienīgi viņu ieinteresē, kāds no maniem zīmējumiem kladē. Erikai ir divas dzīves, tās savijas vienā bieži, taču ir noteiktas robežas. Viņa sēž pie bagātajām populārajām meitenēm, kuru vecāki viņas ved ceļojumos un dāvina rokas somiņas. Es zinu, ka viņa mani mīl. Jo viņa nekaunas no manis. Ja kaunētos, pat tad es viņu dievinātu, sapētu mazliet vairāk. Bet tā jau ir ar skaistajām lietām, tās ne vienmēr mums dod tīru prieku, manā gadījumā smeldze vismaz ļauj man just vairāk, nekā trulumu krūtīs.

Erikas skats sastopas ar manējo, es viņai parādu mēli, viņa man sasmejas savus gurguļojošos smieklus, klase apklust.

-Anna, vai tev ir kas sakāms – Breistera kundze ar krītainu lineālu norāda uz mani.

-Nē, nav, tikai kaut kas mani sasmīdināja.

-Laikam jau tu pirms mums visiem pamanīji, ka Deivids joprojām nav nonācis pie atbildes. Kāda ir atbilde ?

-4.

Kad noskanēja zvans pie mums ienāca mācību pārzine un lūdz visus ierasties lielajā zālē.

-Spriedums pieņemts – Erika ieknieba man sānā. Es sajutu sarkano švīku uz gurna. Man jāapgriež nagi.

Katrs sasēdāmies zāles stūros, visas mazas grupiņas. Viņi visi izliekas, ka viņus tas neskar, taču es zinu, ka viņi ir tik pat satraukti cik es. Ienāca direktors, mācību pārzine nemierīgi trinās pie durvīm. Direktors sāka savu runu, kaut ko minot par apstākļiem un nestandarta situāciju. Mans skatiens bija piekalts durvīm, jo tā, kura ienāks pa durvīm būs mūsu nākotnes noteicēja. Es saprotu, ka jūs nesaprotat. Katra no šīm sievietēm pārstāv variāciju no mūsu nākotnēm. Mums izdevīgi ir saņemt to, kas mūsu dzīvi nepadarīs par elli. Ļoti vienkārši un ātri uztverami. Durvīs paradījās slaids blonds stāvs. Medmāsa ienāca savās leoparda biksēs un leoparda džemperī.

-Labdien, jūs jau mani zināt kā skolas medmāsu un sociālo zinību pasniedzēju, un ar šo dienu es būšu arī jūs skolotāja. Mans kabinets ir lejā pie sporta zāles. Es zinu, ka man ir vēl viena klase, kurai es esmu audzinātāja, taču viņi šogad beidz un mēs vēl divus gadus varēsim dzīvot kopā, līdz jūsu izlaiduma gadam.

Nu šīs durvis es negaidīju. Garajām sarunām beidzoties, es izklunkurēju no zāles laukā, skaidrs. Ka nekas nav skaidrs, nu labi neiespringšu pirms laika.

-Tu vari iedomāties ? Sieviete, kuras garderobē ir kaut kas tāds pasniegs mums dzīves skolu līdz vidusskolai.

Es pavēros uz Eriku.

-Šis noteikti būs kaut kā jauna sākums.

-Jā modes nāves. – viņas smiekli piepildīja gaiteni.

Mans rādītājpirksts ieķērās jostas malā, nags pats atrada biksīšu gumiju un ieurbās sānā. Sākums nu gan.

Aprīlis

Vidusskolas beidzējiem šodien ir pēdējais zvans. Tas nozīmē to, ka viņiem nu ir palikuši vien eksāmeni, un lai atzīmētu šo viņi skolā tiek apsveikti, koris kurā mēs ar Eriku dziedam, viņus ieskandini dienas gaitās. Mums mugurā ir kleitas, Erika izskatās pēc īstas biznesa sievietes un viņas lokas krīt perfekti ieskaujot dzeltenās acis.

Šis rīts man pagāja cīņā ar zeķu biksēm, kad tās uzvilku sapratu, ka jānoskuj kājas, kas iekavēja manu rītu par trīsdesmit minūtēm. Bija jāģērbjas melnā, taču man nekā melna nav. Savādi, meitenei, kura jau plāno savas bēres vajadzētu jau būt atliktai kleitai. Ne man, būšu spontāna, varbūt viņi nemaz neatradīs mani. Vai no manis būs palicis tik maz, ka nebūs vērts vērt vaļā zārku. Es novērsos no tēmas. Mamma bija atradusi manas māsas veco kleitu, tā tiesām bija sena, taču ļoti labi saglabājusies, tīrs samts, tā piegulēja manām krūtīm un brīvā kritienā apsedza ķermeni līdz ceļiem. Jutos labi, vēderu neredzēja, un jaka nosedza gaļīgās rokas.

Kad bijām beiguši dziedāt, otrā stunda jau bija puse, tāpēc abas ar Eriku slaistījāmies trešajā stāvā pa palodzēm. Pa gaiteni šurp sāka nākt vecāko klašu skolēni, arī mūsu audzinātājas otra klase. Pāris reizes biju redzējusi viņus pie kabineta, lejā pie sporta zāles, taču ar viņiem neesmu runājusi, turklāt viņi ir vecāki, par ko gan mēs runātu. Erika čukstēja man ausī par to, kurus viņa būtu gatava noskūpstīt. Manas acis sekoja katram, ko viņa nosauca. Zēni jau sen man interesēja, ar meitenēm es vēl nebiju droša, taču puiši, plati pleci un skaistas acis, un mana sirds jau pukst straujāk.

Trīs no viņiem mums nāca tuvāk.

-Nu meitenes, atpūšaties ? – puisis ar tumši cirtainiem matiem un garu seju jautāja.

-Jūs jau zināt, ka uz palodzēm ir bīstami atrasties, vēl pie tam ar tik garām kājām. – viņa draugs piepilda, viņš bija īsāks, taču piere bija plata un acis tādas truli zilas. Viņa skatiens likās tukšs. Dzīvniecisks, kaut kas tajā mani satrauca, es ar rokām atspiedos pret palodzi un šļūcu lejā, kad viņš piestājās man priekšā. Viņa vēders iespiedās manos ceļos. Iestājās klusums, Erika neteica ne vārda, bet es zināju, ka gaitenī neviena nav izņemot mūs un šos divus. Es saspringu. Atspiedos ar rokām spēcīgāk pret palodzi, lai nogrūstu viņu sāņus, taču viņš sagrāba manas kājas, viņa plaukstas uzgūla uz maniem lieliem, siltums bija pretīgs. Viņa plaukstas svīda uz manām zeķubiksēm. Viņa draugs sakustējās, un pēkšņi arī rokas pazuda, mācību pārzine mums pagāja garām, tad atskatījās.

-Meitenes, nost no palodzes.

Mēs nolecām, es paķēru somu un Eriku aiz rokas un vilku viņu pakaļ pārzinei. Erika ar lielākiem soļiem jau gāja man pa priekšu. Manu somas lenti parāva atpakaļ, nu es streipuļojot atkritu uz grīdas. Erika jau bija pie durvīm, viņa nepamanīja, ka neesmu blakus. Garākais puisis pasniedza roku un es to satvēru, pieceļoties. Nezināju vai kaut ko teikt vai bēgt. Es pat nesapratu kas notiek, liekas manas smadzenes ir atslēgušās un strādā tikai motorika. Īsais pienāca man no muguras, viņš tiešām bija diezgan īss, jo viņa elpa bija uz mana spranda, tad viņa gurni piespiedās manam dibenam. Asaras sariesās acīs, es pagriezos pret viņu un spēru, nezināju pa kurieni, vai trāpīšu, bet nu gan es vairs nestāvēšu mierīgi kamēr tas preteklis, te priecājas. Trāpīju viņam pa stakli, viņš ierēcās. Garākais jau viņu satvēra un pavilka uz gaiteņa otru pusi. Es metos bēgt. Skrēju neskatoties, Erika atsitās pret manām krūtīm un mēs metāmies lejā pa kāpnēm. Mēs bēgām uz vienu vietu, kur es zināju mēs varēsim kaut ko pierādīt. Neprātīgi dauzīju pa durvīm.

-Atveriet, lūdz. – asaras bira aumaļām.

Durvis atvērās, tajās parādījās māsiņa. Ieraugot mūsu pārbīlī saviebtās sejas viņa mūs ievilka iekšā, nosēdināja uz kušetes, pasniedza katrai pa ūdens glāzei.

-Kas jums notika ? – viņa vaicāja, es paskatījos uz Eriku.

-Mums uzbruka, Annai uzbruka – dzirdot to skaļi, es vairs nevarēju valdīties, ķermenis raustījās konvulsijās, asaras bira, vārdus nevarēja saprast. Mana piere noslīga uz ceļiem, un tuša sāka iesūkties zeķubiksēs.

Māsiņa paņēma Eriku aiz rokas un ieveda blakus telpā.

-Un tagad izstāsti, kas notika vēlreiz.

-Mēs ar Annu bijām augšā, pēc kora un divi puiši no jūsu klases pienāca klāt viens sāka gramstīt Annu, tad mēs skrējām šurp.

Viņa klusēja, es dzirdēju vien, ka viņa Erikai liek sēdēt šeit un aizslēgt durvis, tad kad viņa ies uz otru telpu. Māsiņas papēži apstājas pie kušetes.

-Tu vari parunāt ? Še, izdzer šo. – Viņa pasniedz man tableti un ūdens glāzi. Kaut kas auksts pieskaras manam skaistam un es saraujos.

-Tas ir tikai ledus maisiņš, lai tu vari drusciņ nomierināties.

Es saņēmu drosmi, zeķubikses jau bija pilnīgi izmirkušas. Un puņķi klāja kleitas apakšmalu, viņa ieturēja distanci.

-Mēs sēdējām augšā uz palodzes un pie mums pienāca divi puiši. Es gribēju nokāpt, jo viņi sāka kaut ko teikt par kājām uz palodzes, bet viņš neļāva…. Viņš.. uzlika savas rokas man uz kājām, augšā uz kājām…. Un tad mācību pārzine, lika nokāpt viņš palaida un es skrēju, bet tad soma aizķērās un viņš mani no aizmu… no aizmugures piespieda sev klāt. – es nevarēju, asaras dedzināja kaklu, es atkal sāku raustīties.

-Kurš ? Tu zini viņu ?

Es pamāju ar galvu.

-No jūsu klases.

Viņa sastinga. Durvis pavērās ar švunku, es sarāvos, bet tur bija, kāds cits puisis no viņas klasē ne tas, kas mani aiztika. Viņam bija brilles un viņš bija padrukns ar īsiem pelēkiem matiem, pūtītes klāja viņa seju, taču varēja redzēt, ka viņš bieži smaida, jo smieklu krunciņas bija paradījušās jau ap acīm.

-Ui, es atvainojos, skolotāj.

-Pazūdi, ej laukā. – viņa aši viņu norāja. Viņa izgāja laukā, dzirdēju kā atveras galda atvilktne. Viņa atgriezās ar papīra gabalu. Nē, fotogrāfiju.

-Tu viņu te redzi ? – es apskatīju bildi, viņš bija augšējā labajā stūrī un viņa draugs otrā galā. Es piespiedu pirkstu viņa sejai.

-Es negribu ar viņu runāt. Lūdzu nelieciet man ar viņu runāt.

-Tev nebūs jārunā ar viņu, vai tu gribi lai es pazvanu tavai mammai ?

-Nē, lūdzu nevajag, viņa ir darbā, nevajag, es pati izstāstīšu.

-Man tagad ir jāiziet, es aizslēgšu durvis un jūs abas te būsit divatā, nevienu iekšā nelaidiet un gaidiet līdz es atgriezīšos.

Es nezinu, cik ilgi viņa bija prom, Erika pie manis nenāca. Es arī negribēju, gribēju elpot. Durvis pēkšņi noraustījās, un es atkal saku raudāt, Erika iespiedzās otrā telpā. Tad atkal iestājās klusums. Nezinu cik ilgi viņa bija prom.