Kristīne Jučkoviča, “Pasaka par Jaunību”

Klausies nu, šo pasaku, mans bērns, par brīnumskaisto meiteni Jaunību un viņas gaitām kalnos un lejās.
Nelielais kalnu ciemats bija iespiests starp divām gaišpelēkām klintīm gleznainajā Melimbazaja kalnu grēdā. Ļaudis, kuri ciematā mitinājās, dzīvoja kur nu kurais – cits namiņā klints pakājē, cits grēdas iedobē celtā būdā, taču, lai gan rocība nebija liela, visi viens ar otru bija laipni. Tāpat viņi bija labvēlīgi arī pret retajiem ienācējiem – ceļiniekiem, kuri, pa kalnu takām apejot klinšu krāvumus, vēlējās veldzēties skaidravota ūdenī un bija pateicīgi par to, ka varēja mieloties ar kalniešu sagādāto kazas sieru – tā gatavošana bija galvenais miestiņa iedzīvotāju rūpals. Ceļinieki pateicībā ēda un dzēra, bet ilgi kalnu ciematiņā neuzkavējās – tie devās projām vai nu uz austrumiem, ja vēlējās kāpt Melima smailē, vai, ja ceļš veda uz rietumiem, kāpiena mērķis bija Bazaja klintis – no tām pavērās patiešām aizgrābjoši skati uz vienmēr mainīgo okeānu! Kalnieši paši augšup kāpa vien retu reizi un vadīja savas dienas kopjot kazas, sienot sieru, ķerot zivis straujajā upītē un strautos, kā arī vācot vērtīgus ārstniecības augus, no kā gatavot tējas. Sierus un tējas kalnieši iemainīja pret ēdamajām saknēm, kas lielā daudzumā bija pieejamas ielejas ciemā. Gadu no gada vasaras nomainīja rudeņi, ziemas – pavasari, bet dzīve ciematiņā ritēja savu mierīgo, rāmo gaitu...