Kitija Buša, “Anna un Zaķītis”

Beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā svētdiena. Anna ar māmiņu devās „Prieka braucienā”.
– Māmiņ, laukā ir tik skaisti! – Anna ar apbrīnu pilnā balsī iesaucās. – Gluži kā pasakā par Ledus Karalieni! Kā tu domā, māmiņ, vai mēs varētu viņu šodien nejauši satikt?
– Anna, - tā ir tikai pasaka! – māmiņa maigi iebilda. – Ne viss, kas ir pasakās, ir īsts!
– Sniegs un mirdzošie koki šodien ir pavisam īsti, - kā pasakā, – Anna joprojām apbrīnoja ainavu, lūkojieties laukā pa automašīnas logu, – tātad katrā pasakā ir kas īsts!
– Jā, – mīļi pasmaidīja māmiņa, – tev ir taisnība. Katrā pasakā vienmēr ir kāds patiesības graudiņš!
Pasakas Annai bija ļoti mīļas. Annas māmiņa katru vakaru lasīja meitenei visdažādākās pasaciņas. Dažreiz, ja miedziņš ļoti kavējās, Anna domās sacerēja pati savas pasakas. Māmiņa vakar bija lasījusi par mīļām un labām laumiņām, - viņas spēja lidot un bieži palīdzēja bitēm, tauriņiem un ziediem. Annai šī pasaka bija patikusi, bet viņa bija mazliet vīlusies, - viņai būtu gribējies, lai laumiņas spētu vairāk. Viņa vēlējās iztēloties maģiskas laumiņas. Laumiņas, kuras spētu paveikt brīnumus...