Ketneru dzimta: Ir labi, ka ir atsauce uz dzimtu

“Ernests Ketners savos memuāros  rakstīja: “Mūzika no mākslām lielākā, tāpēc ka tās iespaids uz cilvēkiem ir vislielākais, visspēcīgākais un vispaliekošākais”. Tieši tāpēc mūsu ģimenei, kā svēta relikvija, glabājas nošu grāmata ar L. V. Bēthovena uvertīrām četrrocīgai klavieru spēlei  Hugo Ulriha (1827 – 1872) apdarē,” stāsta Alise Ketnere, Ketneru dzimtas grāmatas glabātāja. “Hugo Ulriha liktenis sasaucas ar manu senču likteņiem.”

“Uvertīras ir tādas prelūdijas, kas izveido dramatismu. Tā es varētu raksturot arī mūsu dzimtas likteni,” viņa turpina. “Tomēr neatkarīgi no tā, ka manas dzimtas cilvēki ir piedzīvojuši likteņa triecienus, viņi vienmēr ir saglabājuši cīņassparu dzīvot un kaut ko sasniegt. Vēsturē manas dzimtas cilvēki ir bijuši vienkārši ļaudis, kas daudz strādājuši. Tāpat kā citi, arī viņi ir piedzīvojuši karus, tomēr, pārnākot mājās, par ar nostrādātām rokām, viņi ir spēlējuši klavieres. Arī Hugo Ulriham bija līdzīgi – neatkarīgi no tā, kādi bija dzīves pārbaudījumi, viņš atrada vietu zem saules un kļuva par atzītu komponistu.”

“Es šo grāmatu nejauši atradu pēc tēva nāves,” viņa turpina. “Pārskatot kasti ar vectēva memuāriem un svarīgākajām grāmatām, atradu to iesaiņotu biezos papīros. Tomēr iztulkot šo grāmatu es varēju tikai pēc vectēva memuāru izlasīšanas,” Alise Ketnere atzīst. “Gan mans vectēvs, gan vectēva biedri bija labi komponisti un viņiem tika solīts veidot karjeru aizjūras zemēs, tomēr aprāvās līdz ar Otrā pasaules kara iestāšanos. Šodien man ir svarīgi turpināt šo ceļu izcīnīt līdz galam. Arī es rakstu mūziku, komponēju mūziku, esmu uzvarējusi dažādos konkursos. Mana vectēva memuāri nostiprināja manī spēku iet šo mūzikas ceļu.”

“Ir labi, ka ir tāda atsauce uz dzimtu,” saka Alise Ketnere. “Kad es dzirdu to mūziku, kas ir ietekmējusi manu dzimtu, es saprotu kāpēc mani virza uz priekšu.”

“Aizgājušo gadsimtu es varētu uztvert un saprast kā klusēšanas laikmetu, kad manas dzimtas cilvēki daudz nevarēja izteikties. Tāpēc svarīga bija šī estētiskā puse, mākslinieciskā izpausme – tā mēs izteicām mūsu dzīvi, mūsu sāpi, likteni.”