– Ššššššššššše.

Manis izdvestais čuksts izskanēja naksnīgajā mežā, un es dzirdēju, kā dažus soļus no manis izbiedēts naktsputns paceļas no zemes, lai bēgtu.

– Ššše plauksssssssssssta.

Slidinot savu plaukstu pār aukstu, nakts veldzē norasojušu akmens sienu, es vēroju, kā koku lapotņu mestās ēnas spožajā pilnmēness gaismā rotaļājas uz manas gaišās ādas. Varbūt šoreiz man izdosies noskaitīt vārdus līdz galam. Slepus. Tam bija jānotiek slepus.

– Ššše plauksssssssssssta parasssssssssssta.

Es jutu, ka viņa ir tuvu. Viņa vienmēr bija tuvu – tepat aiz kokiem, aiz pleca, tepat blakus, un viņa vienmēr bija gatava uzbrukt. Lai tikai izjauktu manu nodomu, lai tikai aiztrenktu mani prom bešā, lai tikai liktu man mesties prom skriešus uz kraujas malu.

Pirmo reizi šajā burvestībā es biju tikusi tik tālu. Līdz šim viņai vienmēr bija izdevies mani aizgaiņāt jau pēc pirmā “ššššššššššše” vai vēl tikai zogoties uz Pēdu klints pusi kārtējā pilnmēness naktī.

Manas nervu stīgas bija nospriegotas kā pārvilktas ģitāras stīgas, sirds krūtīs dauzījās. Kaut tikai izdotos saglabāt tīru prātu, kaut tikai es spētu noskaitīt vārdus līdz galam bez steigas. Klints sevī dusošo plēsēja spēku man sniegs tikai tad, ja spēšu saglabāt mieru, ja apliecināšu, ka spēju to sevī savaldīt.

– Ššše plauksssssssssssta parasssssssssssta, pārtaisssssssssssi plaukssssssssssstu parassssssssssstu par pārparrrassstu.

Miklo akmens sienu rotāja dažādu zvēru pēdu nospiedumi. Tā, it kā reiz tas būtu bijis mīksts māls, kam pāri pārskrējusi teju visa plēsīgo zvēru valstība. Tajā bija iespiestas vilku, lāču, lūšu, tīģeru, lauvu, panteru, pumu, jaguāru, gepardu un citu plēsēju pēdas. Vietējie to bija iesaukuši par Pēdu klinti, un neviens no ciemata iedzīvotājiem jau sen vairs neuzdeva jautājumus par to, kā tā radusies. Vēsture tās izcelsmi glabāja kā dziļāko noslēpumu.

– Ššššššššššše.

Es sāku vārdus teikt no gala otro reizi. Koku lapās sāka čabēt vējš. Ššššššššššše. Mežs man klusi atbildēja. Sirds nodrebēja un kaklu sažņaudza asaru kamols. Es šo mirkli biju gaidījusi tik ilgi. Tik ilgi es biju centusies tam pietuvoties, ka tagad, nonākot tik tuvu galamērķim, gribēju raudāt. Izaudāt, izkliegt tās sāpēs un izraudāt tās neskaitāmās vilšanās reizes, kad rīts pēc zagšanās uz Pēdu klinti bija pienācis bez gaidītās uzvaras.

– Ššše plauksssssssssssta.

Es izdvesu. Runāt bija kļuvis grūti, balss drebēja, un milzīgās spriedzes dēļ man ļima ceļi, zuda spēki un galvā bija jūtams reibonis. Ššše plauksssssssssssta. Teica mežs un uz Pēdu klints zeltaini izgaismojās liela kaķveidīgā pēda, un drīz vien tai blakus, soļa attālumā, vēl viena. Smagi elpojot, es ieliku savu labi plauktu gaišajā nospiedumā, tā pieplaka klintij un pa manu roku sirds virzienā sāka plūst zeltaina gaisma.

– Ššše plauksssssssssssta parasssssssssssta.

Es čukstēju, un ar kreiso roku stiepos pretī otram zeltainajam nospiedumam, lai ieliktu tajā otru plaukstu. Mans radītāja pirksts aizskāra pēdas vidu un pirkstgals iegailējās zeltā…

Aiz muguras nobrakšķēja lūstoši koku zari un atskanēja nikns rēciens. Viņa bija mani pamanījusi. Es spēji atrāvu roku no akmens un zeltainās gaismas plūdums nodzisa, mežs apklusa. Cauri krūmu pudurim pavīdēja divas lielas, dzeltenzaļas acis, un puma rēkdama slaidi lēca manā virzienā. Es pasitos sāņus, nometos četrrāpus uzšņācu uzbrucējai kā mežonīga kaķe un metos skriešus. Puma man sekoja, bet es biju ātra. Es pazinu katru šī meža centimetru, zināju katru taku un katru vēja norauto zaru pār to. Basās kājas mēnesgaismā spīdēja un pelēkās lina kleitas audums plīvoja nopakaļ. Kleita bija nodriskāta, neskaitāmo skrējienu sapluinīta, uz zariem sacaurumota. Šis skrējiens uz dzīvību un nāvi jau dažus gadus bija kļuvis par mūsu pirmās pilnmēness nakts rituālu. Man bija jātiek līdz kraujas malai, tur es biju drošībā.

Pumas soļi man aiz muguras tuvojās, un es jutu sevī augam niknumu. Es biju tik tuvu. Pēdu klints jau bija sākusi atbildēt manis izteiktajai burvestībai, bet tā sasodītā sardze. Viņa pati man bija pastāstījusi par Pēdu klints maģiju, pati bija atklājusi vārdus, un pati katru pilnmēnesi sargāja klinti, lai neļautu man tos pielietot. Dienas laikā viņa mani mācīja, bet tādās naktīs kā šī, bija gatava mani saplosīt gabalos, un būtu to izdarījusi, ja es būtu kaut nedaudz palēninājusi soli.

Cauri savai elsošanai es dzirdēju plēsēja straujo elpu, kas un kaut kas dziļi manī tam atsaucās. Krūšu apvidū es jutu novibrējam dobju rūcienu. Manas rokas sažņaudzās dūrēs un rīklē es sajutu asiņu garšu. Meža smarža pēkšņi kļuva pilnīgāka un intensīvāka, īsi samirkšķinājusi acu plakstiņus, aptvēru, ka redzu katru meža detaļu sev riņķī un, pat skrienot, es spēju pamanīt katru sīko grauzēju, kuru mana triekšanās cauri mežam bija iztraucējusi no naksnīgās pastaigas. Tūlīt, tūlīt jau bija jābūt klāt kraujas malai. Es paspēru soli nost no takas un skrēju augšup pa nolauztu, pa pusei satrūdējušu koku. Puma man sekoja. Sasniegusi stumbra otru galu, es, kā allaž lēcu, lai ar rokām ieķertos virvē, kas, iekārta koku zaros, karājās pār kraujas malu. Virve kalpoja par īsāko ceļu uz ciematu, kas nakts tumsā gulēja kraujas pakājē. Tur viņa vairs nevarēja man tikt klāt.

Tomēr šoreiz es neaizlēcu līdz virvei – es nolēcu zemē, mazajā, no kokiem brīvajā klajumā pirms kraujas malas. Viņa lēca man līdzi. Es strauji apmetos riņķī un ierēcos. Kraujas pakājē sāka gaudot ciemata suņi. Man tomēr bija izdevies. Burvestība bija pabeigta. Pēdu klints man bija dāvinājusi spēju pārvēsties par mežonīgu zvēru. Es biju puma. Es arī biju puma – tāpat kā viņa.

Viņa apstājās. Ar dusmās izlaistajiem nagiem viņa aizšķieda sāņus uz zemes gulošās akmens šķembas. Zobus viena pret otru atņirgušas, mēs kādu mirkli viena uz otru skatījāmies. Viņa ierēcās, es rēcu pretī. Suņi ciematā sāka riet skaļāk, bija dzirdams, kā kāds no ciemata iedzīvotājiem paver durvis, lai pārlūkotu, kas šim tracim par iemeslu. Naktī katra skaņa bija dzirdama skaļāk, kā dienā. Viņa apsēdās zemē, graciozi salika savas priekšķepas sev priekšā un pastiepa galvu uz augšu. Pumas zoda līnija sāka mainīties, tā kļuva arvien cilvēcīgāka, arvien slaidāka, arvien kalsnāka, un līdz ar zoda līniju mainījās arī pārējās zvēra ķermeņa aprises. Dzeltenā spalva balēja un pārtapa gaišās drānās, spēcīgās priekšķepas gaistot pārvērtās smalkās, vecas sievietes rokās, purns pārtapa man pazīstamajā sejā, kuras pelēkajām acīm pāri krita sirmu matu šķipsnas.

Seja neko nepauda, bet krūtis cilājās. Viņa bija dusmīga. Viņai nepatika, ka burvestība bija izdevusies, un man nepatika viņas nepatika. Es biju nikna un jauniegūtais zvēra spēks manī plosījās. Es gribēju, skrāpēt un plēst. Iecirst ar nagiem pliķi viņas sejā, pārkost rīkli, pārlauzt sprandu, padarīt viņu par nebijušu. Es piebāzu savu pumas purnu tieši viņai pie sejas, mūsu deguni saskarās. Atņirgusi zobus un dobji rūkdama, es skatījos viņai acīs. Es biju uzvarējusi, es biju pārspējusi viņu viltībā, un es gribēju, lai viņa redz manu pārākumu, lai viņa atzīst, ka skolēns beidzot ir pārspējis skolotāju.

– Tev ir zilas acis, – viņa noteica, ne vaibstam sejā nepakustoties. – Netipiski.

Vēl mirkli es skatījos viņas sejā un tad rūkdama atkāpos. Pie sevis arvien dusmodamās, es lēni apstaigāju ap viņu apli, pagāju nostāk un apsēdos uz akmens šķembām nokaisītās zemes. Salikusi priekšķepas sev priekšā, es izslēju galvu, kā to biju redzējusi darām viņu, un jutu, kā mans ķermenis atgūst cilvēcīgās aprises.

Kādu brīdi mēs sēdējām klusumā. Suņu rejas pierima, vien kāds sētas krancis ik pēc mirkļa ierējās, lai saglabātu modrību. Beidzot apklusa arī tas. Mēness gaisma rotaļājās uz klints malas šķembām, un es jutu, kā Vērpēja domā.

Viņa bija mani mazu atradusi mežā – apmaldījušos. Man bija vien četri gadi, kad tēvs un māte ogojot, bija pazaudējuši mani no acu skata. Dzīdamās pēc krūmos iztraucēta truša, es biju ieklīdusi meža biežņā. Meklējot ceļu atpakaļ pie vecākiem, raudot un klusi saucot pēc mātes, es pārgāju no takas uz taku, līdz, tuvojoties tumsai, atdūros pret milzīgu klinšakmens sienu, kuras mugura bija izraibināta ar dzīvnieku pēdu nospiedumiem. Pēdu klints. Kad vēlākos gados mātei jautāju par šo vietu, saņēmu vien strupu atbildi – tā esot raganu un citu mošķu apsēsta, tāpēc ciema ļaudis no tās turoties pa gabalu. Tomēr tajā naktī tieši Pēdu klints man kalpoja par glābiņu.

Pārguruma vadīta, es sarāvos kamoliņā un apgūlos akmens iedobē klints apakšā. Atceros, ka tur bija silti – biju aizvējā. Pie sevis klusi šņukstot, es iemigu. Mani atmodināja klusu soļu troksnis, kas liegi vijās ap klinti. Domājot, ka soļi pieder maniem vecākiem, kas atnākuši man pakaļ, es pieslējos kājās. Iesaukties nepaguvu. Soļu īpašniece nebija ne mana mamma, ne tēvs, ne arī kāds cits man zināms ciematnieks. Tā bija Vērpēja. Baltā, plandošā un sadriskātā lina kleitā, kas kontrastēja ar viņas tumsnējo ādu. Gariem sirmiem matiem, kuru šķipsnas vēl nodeva agrāko ogļu melno toni, izstīdzējušām, bet spēcīgām rokām un kājām, kuras nesargāja apavi. Sieviete klusi murmināja man neskaidrus vārdus. Viņai rokās bija sauja smalku graudu – smiltis vai sēklas – ko mirki pēc mirkļa viņa izkaisīja zemē. Mēness mestajās ēnās viņas izteiktā zoda līnija, slaidais deguns un vaigu kauli stāstīja, ka reiz viņa bija bijusi ļoti skaista, jauna sieviete. Piegājusi pie klints, viņa ielika roku vienā no pēdu nospiedumiem. Tas iegailējās zeltains, un man, uz mirkli piemirsušai, ka atrodos viena mežā, naktī, svešas sievietes sabiedrībā, aizrāvās elpa.

Sieviete satrūkās un atrāva roku no klints. Zelts izgaisa, atgriežot klinšakmeni tā pelēcībā. Viņa mani uzlūkoja ar tieši tādu pašu acu skatienu, kā tagad – dzīvu un caururbjošu.

– Tu esi viena? – viņa jautāja pēc ieilgušas klusuma pauzes. Balss skanēja maigi, bet nepielūdzami.

Es pamāju ar galvu, jūtot, kā acīs atkal sariešas asaras.

– Kur ir tavi vecāki? – viņa uzdeva nākamo jautājumu. Viņa palika stāvot, tuvāk nenāca.

– Lasīja odziņas, – es klusi atbildēju.

– Tu apmaldījies, – viņa noteica un atviegloti nopūtās.

Pamāju. Slaukot no acīm asaras, es paspēru pāris soļus viņai pretī, cerot atrast mierinājumu sievietes rokās. Lai arī sveša, tomēr cilvēka klātbūtne man radīja drošības sajūtu. Viņa atkāpās.

– Pagaidi! Paliec turpat, – sieviete teica. Es apstājos. Viņa pakāpās pāris soļus atpakaļ un apsēdās uz klints malā guļoša akmens bluķa. Pievilkusi ceļus sev klāt un apķērusi tos ar rokām, kā maza meitene, viņa kādu brīdi tā sēdēja un skatījās, veroties manī ar savām tumši brūnajām, lielajām acīm. Es apsēdos zālē viņai pretī un klusēju. Nebija jau nekā daudz, ko sacīt. Vēroju viņas vaibstus, rokas un matus. Skatījos uz klinti, cerot atkal ieraudzīt tās zeltaino gailēšanu, tomēr tas bija zudis. Atceros, ka toreiz, tā klusi sēžot meža vidū, manī ieplūda dziļš miers. Tā, it kā viss būtu noticis pareizi. Tā, it kā man būtu bijis vajadzīgs apmaldīties.

Nezinu, cik ilgi mēs tā sēdējām, bet vienā brīdī viņa strauji piecēlās un pienāca pie manis.

– Ejam, – viņa sausi noteica un cieši satvēra manu roku. – Tevi droši vien meklē.

Viņa veda mani ārā no biežņas. Jo tuvāk mēs bijām meža malai, jo skaidrāk bija dzirdams, kā ciematnieki nakts melnumā maldās pa mežu, saukdami manu vārdu.

– Brielaaaaaaa!

– Gabrielaaa!

– Briiiieeeel’!

Jau sadzirdot pirmos saucējus, es gribēju skriet un saukt pretī, bet sieviete neļāva:

– Pagaidi! Pacieties! Ļauj man tevi izvest drošā vietā, – viņa teica.

Kad naksnīgajā melnumā kļuva redzama uguns lāpu un sveču lukturu gaisma, ar kuru ciematnieki izgaismoja sev ceļu, sieviete apstājās, notupās man blakus un pagrieza manu seju pret savējo.

– Tālāk tev jātiek pašai, – viņa teica, cieši skatoties man acīs. – Varēsi?

Es pamāju ar galvu.

– Un tu? – es nedroši iejautājos. Man viņa patika. Caur sievietes izturēšanās aukstumu un tālumu slēpti staroja dziļa sirsnība un mīlestība. Es gribēju, lai viņa nākt man līdzi – uz ciematu.

– Nestāsti nevienam par mani, – viņa atbildēja. – Sarunāts?

Es pamāju vēlreiz.

– Labi. Tad ej, – viņa teica un sāka kāpties atpakaļ, paturot mani redzeslokā. Sievietes tēls lēni saplūda ar nakts melnumu, un vienu mirkli man šķiet, ka koku biezoknī es vairs neredzu sievieti, bet gan mežonīgu zvēru, kas no attāluma cieši lūkojas manī ar zaļām acīm.

Pagriezusies saucēju virzienā, es beidzot skrēju tiem pretī. Mani atrada neskartu un veselu. Māte un tēvs bija pārbijušies, un neizlaida vairs mani no acīm nedēļām ilgi. Tomēr pamazām dzīve atkal ieņēma tās ierasto ritmu. Viss bija tāpat kā senāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis. Ciematniekiem es atkal biju mazā Briela, kas sagādā kā priekus, tā raizes par pastrādātiem nedarbiem. Mātei un tēvam – palīgs saimniecības un dārza darbos. Caurbraucējiem – mīlīgs bērns, kurš pasniedz krūzi auksta ūdens un parāda, kur piesiet nodzītos zirgus. Tikai mežs kopš tās reizes man vairs nebija tikai mežs.

Mežā bija viņa.

Pēc šī gadījuma, zaļais biezoknis kļuva par manām otrajām mājām. Es izmantoju katru iespēju, katru brīdi, lai nokļūtu tur – lai nokļūtu tuvāk. Pēc sēnēm, pēc ogām, pēc zāļu tējām, avota ūdens un žagariem iekuram. Tā, it kā apmaldīšanās būtu man piebūrusi ciešāku tuvību ar meža augiem un zvēriem, nekā ar ciemata ļaudīm, it kā es būtu visas bailes atstājusi tur, pie tās klints, kur satiku viņu.

Es mīlēju mežu, un jutu, kā tas mīl mani pretī, un kā caur mežu mani mīl arī viņa. Kad es smējos, gaiņādama no alām trušus, es jutu kā mežs smejas man līdzi, un līdzi smejas arī viņa. Es spēlēju paslēpes ar viņu, un zināju, ka viņa spēlē tās līdzi. Es allaž jutu viņu tuvojamies manam slēpnim, un, izlecot no pudura un šķietami viņu pārsteidzot, es vienmēr jutu, kā viņa atraujas, lai atkal noslēptos pati. Mežā es jutos sava. Svabada. Brīva un reizē uzmanīta.

Es jutu, kā viņa mani vēro – caur koku lapām, caur krūmiem un puduriem, notupusies aiz celma un iegrimusi purva dūņās. Viņa bija visur. Mežs bija viņa, un viņa bija mežs.

Viņas vārdu es uzzināju tikai pēc vairākiem gadiem, kad klaiņojot pa vēl nezināmām meža takām, nejauši uzgāju Pēdu klinti. Tā atradās gleznainā vietā, krūmu un koku ielenktas meža pļavas malā. Pļavu apjoza brikšņiem apaudzis upes līkums, un vietā, kur upe meta loku, slējās vēja, ūdens, sala, laika, un, iespējams, arī cilvēka nopostītas laukakmeņu mūra pils drupas. Pārstaigājot pāri pļavai, es atradu zvēru iemītu taku, kas veda pie ūdens. Pārbridu pāri braslai, un tur jau tā bija – Pēdu klints. Norasojusi un auksta, lai gan saule tajā dienā svilināja.

Pārnākusi mājās, es prašņāju mātei, kāpēc viņa mani nekad nav aizvedusi parādīt meža pļavu ar nopostītās pils drupām? Un kas tā par klinti blakus upes braslai? Māte uz mirkli sastinga.

– Jo tai vietai visi iet ar līkumu, – pēc īsa klusuma brīža māte kā ar nazi pārgrieza ieilgušo klusumu. – Un arī tev labāk turēties no turienes pa gabalu.

– Kāpēc? – es apmulsusi jautāju.

– Kopš sevi atceros, ciematā vienmēr par to vietu ir klīduši nelabi nostāsti. Pa drupām naktīs dancojot raganas, kas protot pārvērsies dzīvniekos, un visādi mošķi… – viņa sastostījās, īsti nepabeidzot sakāmo. – Nelabas lietas. Tev tur nav ko darīt.

Es klusēju, kā gaidīdama turpinājumu.

– Tu ir redzēta sieviete, – viņa pēc mirkļa piemetināja. Šķita, ka viņa grasās izpaust kaut ko, kas ilgi turēts neizteikts. – Vērpēja, – viņa nosauca vārdu.

– Kā tu zini, kā Viņu sauc? – es bikli iejautājos.

– Mans vectēvs viņu reiz satika mežā, – māte atklāja. – Viņš bija apmaldījies. Tuvojoties krēslai, viņš satika Viņu. Viņa solīja izvest viņu mežmalā, apmaiņā pret asins lāsi no vectēva mazā pirkstiņa. Tā Viņai esot bijusi vajadzīga, lai piepildītu pareģojumu.

– Kādu pareģojumu? – mani sāka urdīt ziņķāre.

– Netuvojies viņai! – mātei skarbi noteica, un no sarunas toņa es nopratu, ka tēma starp mums ir slēgta uz visiem laikiem.

Māte bija māņticīga. Dzimusi un augusi Kaldivā, kas bija blakus ciemats mūsu Vindinga ciemam, vien nepilnus desmit kilometrus uz Ziemeļiem. Viņa ticēja katram ļaužu nostāstam, un lielu vērību piegrieza tam, lai mūsu mājas durvis un logus allaž rotātu aizsardzības zīmes, lai piemājas dārzā zaļotu dabas ārstniecības augi ne tikai pret vēdergraizēm, nobrāzumiem un brūcēm, bet arī pret skauģu un pesteļu uzliktiem lāstiem un ļaunām acīm. Viņas prasme likt lietā augu dziedinošo spēku, bija izslavēta tuvējo ciematu apkārtnē. Pie mātes pēc palīdzības griezās kā zemu, tā augsti dzimuši ļaudis. Otrie gan bieži vien slēpa savu izcelšanos, bīdamies no kauna, ka palīdzību lūdz vienkāršai zemniecei, kas savā dzīvē redzējusi vien vienmuļus lauku darbus, divus ciematus, vienu mežu, vienu upi un savu dārzu.

Pļāpāšana un liela runāšana nebija mātes dabā. Aplikusi ap galvu savu pelēko lakatu, viņa rīta agrumā iegrima dārza darbos, un iznāca vien uz saucienu, kad kāds bija ieradies pēc palīdzības. Mani pie ārstēšanas māte bija ņēmusi līdzi jau kopš mazotnes, un, darbojoties ap cilvēku, viņa runāja tikai par kaitēm, ievainojumiem vai burvestībām, kas palīdzības lūdzēju ķērušas, un par augiem, ar kuriem kaites dziedēt. Gadu gaitā es biju iepazinusi mātes ārstniecības noslēpumu pilno pasauli, bet ne viņu pašu. Saruna par Vērpēju bija viena no retajām, kas nebija par augiem un to izmantošanu, tāpēc, es to paturēju prātā jo īpaši.

Vērpēja. Kopš apmaldīšanās bija pagājuši divpadsmit gadi, tomēr atmiņas par Viņu joprojām bija spilgtas, un līdz ar vārda uzzināšanu sievietes tēls manā iztēlē ieguva konkrētību. Neņemot vērā mātes aizliegumu, pie pirmās izdevības es aizlavījos pie Pēdu klints. Diena bija sen kā beigusies, un meža koku galotnes pārspīdēja pilns mēness, mezdams ēnas pār rasas lāsēm nosēto smilšakmeni.

– Vērpēja, – es izteicu viņas vārdu. Tas izskanēja klusi, caur čukstu. Pārāk klusi, it kā nododot manas vienlaikus izjustās bailes un ilgas pēc atkalsastapšanās.

– Vērpēja, – teicu nedaudz skaļāk, balsij nedaudz notrīcot. Kokā iedūdojās pūce. Netālu iešņācās kāds no meža plēsējiem. Es jutu savu sirdi krūtīs joņojam. Jutu, ka viņa ir netālu.

– Vērpēja, – trešo reizi vārds izskanēja skaļi un skaidri. Pūce izpleta spārnus un aizlidoja. Mežs apklusa. Upes ieloka pļavas sienāži pārstāja sisināt. Gaisā nebija dzirdama pat vēja pūsma.

Pēc mirkļa, kas bija ildzis mūžību, aiz pudura nokrakšķēja sauss zars un pēc tam vēl viens. Kāds tuvojās. No tumsas iznira dzeltena, gracioza Puma ar mežonīgi gailošām dzintara krāsas acīm. Es stāvēju kā zemē iemieta. Atbalstījusi priekšķepas uz akmens bluķa, puma apsēdās un pavērsa savu purnu pret mēnesi. Milzu kaķa ķermenis mainījās, iegūstot cilvēciskas aprises, un te nu Viņa bija – mana pavadone visās meža gaitās, mans rotaļu biedrs, mana meža dvēsele. Vērpēja.

– Briela, – viņa sveicināja.

Kopš tās dienas bija pagājuši vēl septiņi gadi, kuru laikā Vērpēja mazpamazām man bija atvērusi citu pasauli. Nesalīdzināmu ar ciemata vienmuļo un gauso ikdienu. Mežā dzīve ieguva garšu. Viņa man mācīja visu, par ko māte bija liegusi pat domāt: izteikt vārdus, ar kuriem piesaistīt laimi vai nelaimi; izpildīt kustības, ar kurām kļūt pamanāmai vai nemanāmai; saprast dabas dziesmas, kuras dziedāja koki, augi, putni, zvēri un kukaiņi; saklausīt pašai savas sirds pukstus, savas dvēseles dziesmu, kas tiecās tikt izteikta, tiecās uz āru, tiecās būt brīva.