Kāpēc pasaka “Ledus sirds” (‘Frozen’) izraisa apsēstību?

Kad 2014. gadā klajā tika laistā pasaka – animācijas filma “Ledus sirds” (‘Frozen’), kuras sižeta pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka “Sniega karaliene” – neviens negaidīja, ka tā kļūs par pasaules mēroga fenomenu. Lai gan no kritiķu puses animācijas filma bija saņēmusi visai remdenas atsauksmes, izrādīta plašākai sabiedrībai, tā sasniedza globālus panākumus, radot veselu paaudzi bērnu, kas uzauguši dievinot Elzas, Annas un citus tēlus. Šobrīd multfilma “Ledus sirds” ir kļuvusi par visu laiku skatītāko animācijas filmu, un tās veidotājiem nopelnījusi vairāk kā 1,2 miljardus dolāru.

Princeses vienmēr ir saistījušas mazu meiteņu uzmanību, un šķiet, ka šajā vēlmē kā tādā – būt princesei vai tai līdzināties – ir kaut kas ļoti magnētisks. Tomēr kas padara “Ledus sirdi” par animācijas filmu, kas pārspēj visas citas princešu multenes. Kāpēc tā tik īpaši sajūsmina mazus bērnus un arī pieaugušos? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējam šajā rakstā.

Cilvēka iekšējā cīņa ar “vētru sevī”

Divas māsas – psiholoģes un mammas – Jalda T. Ula (Yalda T. Uhls) un Marjama Kia-Ketinga (Maryam Kia-Keating) piedāvā četrus iemeslus bērnu apsēstībai ar “Ledus sirdi”.

Pirmsskolas vecuma bērna emocionālā pasaule līdzinās “Ledus sirds” galvenās varones Elzas iekšējai cīņai: viņas emocijas ir spēcīgas, kaislīgas un šķiet nekontrolējamas. Arī pirmsskolas vecumā bērnu virza viņa impulsi un emociju regulācija vēl nav apgūta. Kad Elza animācijas filmā satraucas par to, ka nespēj izbēgt no vētras sevī, šīs emocijas sasaucas ar to, ko izjūt bērns pirmsskolas vecumā – arī mazam bērnam ir grūti apvaldīt emociju “vētru sevī”, ko vecāki aicina darīt.

Savukārt psihodinamiskās pieejas pārstāvji Kristofers Kovalskis (Christopher Kowalski) un Ruči Bāla (Ruchi Bhalla) savā pētījumā atzīmē, ka šī “vētra sevī” ir raksturīga arī cilvēkam pusaudža vecumā, kad pusaudzis piedzīvo pieaugšanu, personības pārstrukturizēšanos, stabilas pašattīstības attīstīšanos. Arī visi šie procesi notiek ar Elzu pasakas laikā, līdz ar to nav pārsteigums, ka animācijas filma saista ne tikai mazu bērnu uzmanību.

Maģiskais reālisms

Cilvēka iztēle ir visbagātākā pirmsskolas vecumā, kad pasaule šķiet brīnišķīga vieta, piepildīta ar aizraušanās un piedzīvojumu iespējām. Bērnu uzmanību šajā vecumā ļoti saista stāsti, kuros izmantots maģiskais reālisms. Šajā gadījumā šis elements iedalīts galvenajai varonei Elzai, tāpēc viņas supervarones tēls un “ledus spējas” ir īpaši pievilcīgas. Iespējams, tieši godbijībā pret Elzas burvību un spēku, bērni, skatoties animācijas filmu, mazāk pievērš uzmanību varones izolācijas izjūtai, kurā viņa bijusi spiesta dzīvot visu pieaugšanas laiku. Turklāt, draudi, kas saistīti ar burvestību un maģiju, animācijas filmā atspoguļoti salīdzinoši nedaudz – multfilmas biedējošās daļas ir īsas, turklāt, galvenais ļaunais tēls ir jauns, skaists puisis (nevis, piemēram, neglīta, veca ragana), kurš dzied lipīgu mīlas dziesmu.

Lojalitāte ģimenei

Elzai ir patiesa saikne ar savu māsu Annu. Neraugoties uz to, ka Elza pasakas laikā vairākkārtīgi noraida Annas mēģinājumus tuvoties un veidot draudzīgākas attiecības, māsu saikne atspoguļo principu “ģimene pāri visam”. Pirmsskolas vecuma bērni ir spēcīgi piesaistīti savām ģimenēm un demonstrē lielu pieķeršanos grupai. Tas nozīmē to, ka no visiem cilvēkiem priekšroka vienmēr tiek dota tiem, kas ir ģimenes sastāvā. Arī pasakā “Ledus sirds” pat tajos mirkļos, kad skatītājos ir raisīta vēlme, kaut Anna veidotu mīlestības attiecības ar puisi Kristofu, Anna izvēlas doties pie Elzas – pie ģimenes. Abas animācijas filmas varones ir autentiskas un īstas. Šis nav klasiskais stāsts par prinča atrašanu. Tā vietā tiek sludināts ģimeniskums, māsu mīlestība un meiteņu spēks.

Jūtu slāpēšana un vēlme būt laimīgam un brīvam

Spēcīga ietekme ir arī iespējai dziedāt līdzi. Multfilmas tituldziesma “Lai nu snieg” (‘Let It Go’) aizrauj daudzus – bērni ne tikai dzied līdzi, bet arī atdarina Elzas kustības, krata pirkstu uz vārdiem “Tik nebaidies un savaldies, smaidi vienmēr, tu vari priecāties. Slēpies, centies tev jāslēpj to.” (‘Don’t let them in, don’t let them see. Be the good girl you always have to be; Conceal, don’t feel, don’t let them know’). Turklāt, pēc bērnu domām, Elza dzied par būšanu laimīgai, brīvai un neviena netraucētai. Tas attiecīgi ieskicē pašu kodolu: vispārēju bērna vēlmi būt laimīgam un brīvam.

Iespējams, tieši augstāk minētie dziesmas vārdi (angļu versija) lielā mērā atklāt Elzas iekšējo pasauli un mūsu rezonansi ar to. Lielu dzīves daļu Elza ir mācīta apspiest savas emocijas, lai būtu spējīga veikt no viņas prasītās funkcijas. Tomēr realitāte, kas top absolūti skaidra šajā multfilmā, un ko ļoti viegli iespējams attiecināt arī uz ikdienas cilvēka dzīvi ir – ja emocijas tiek apspiestas, zem ārēji rādītā miera slēpjas virkne neapzināti apspiestu jūtu, kas cenšas izkļūt virspusē.

Vēl viens aspekts, ko būtiski ņemt vērā – jau kopš mazotnes bērns apzinās nepieciešamību izaugt par pieaugušo, un šī apziņa raisa trauksmi. Pats pieaugšanas process nes līdzi sev daudz satraukumu. Arī pasakas galvenā varone Elza multfilmā dzied par bailēm, kas reiz viņā valdījušas. Interesanti, ka šo tekstu uz sevi var attiecināt jebkurš cilvēks ikvienā vecumā. Visi cilvēki piedzīvo kādas kontrolējošas vai ierobežojošas bailes, līdz ar to šajā koncepcijā par izlaušanos no tām ir ietverta visus cilvēkus vienojoša ideja. Ja pirmsskolas vecumā tās ir bailes no visa tā, ar ko bērnam var nākties sastapties (pieaugšana, novecošana, nāve), tad pusaudža vecumā tās var būt bailes, kas saistītas ar dažādām sociālajām situācijām (tikt pazemotam, būt neiederīgam).

Mazi bērni, kuri vēl nav apguvuši emociju regulācijas prasmi, un arī pusaudži, kuri pārstrukturizē savu pasaules redzējumu, kurā iesaistīta arī emocionālā pasaule, no epizodēm, kur Elza savām impulsīvajām un šķietami nekontrolējamajām emocijām dod vaļu, var gūt ievērojamu gandarījumu. Tā viņiem ir iespēja izdzīvot Elzas pieredzi, ko reālajā dzīvē, iespējams, viņiem nav iespējas gūt.

Robežu testēšana un pārkāpšana

Kristofers un Ruči Bāla piedāvā vēl piekto iemeslu, kāpēc bērni aizraujas ar pasaku “Ledus sirds”. Animācijā ir attēla pirmsskolas (un arī pusaudžu) vecumā ļoti raksturīga tematika – eksperimentēšana ar robežām un to pārkāpšana. Arī tas ir atspoguļots dziesmā, tādos tekstos kā “Es atradīšos citur, mans sapnis mani sauc. Un bailes, kuras man bij’, nemaz vairs neuztrauc. Laiks pārbaudīt, ka spēju kļūt. Šai vietā varu pati būt, Lai valda meirs, kas manī mīt, sniegs krīt!” (‘It’s time to see what I can do, to test the limits and break through. No right, no wrong, no rules for me. I’m free.’).

Tāpat, akcentējot vairāk pusaudžu vecumposmu un arī veselīga pieaugušā domāšanu, multfilmā tiek attēlots, ka galvenā varone pastāj izvēlēties “būt laba” – viņa integrē abus polus; labo un ļauno. Tāpat – viņa atmet ideju par sekošanu citu uzskatiem un viedokļiem. Kļūst par sevi pašu. Turklāt, iezīmējas arī seksualitātes tēma – pēc aizbēgšanas no pils un transformācijas, kas atspoguļota dziesmā, – Elzas pieņemot sevi, akceptē sevī arī savu seksualitāti (ko simbolizē jaunais ietērps, matu sakārtojums, stāja un gaita). Šis ir būtiski, jo pasaka nodod vēstījumu, ka no savas seksualitātes nav jābīstas. Tā ir daļa no veselīgas pašapziņas.

Saliekot punktus uz “i”

Iespējams, tieši skats no pirmsskolas vecuma bērna (un arī pusaudža) perspektīvas palīdz pasaku “Ledus sirds” saprasts labāk un novērtēt tos aspektus, kas mūs piesaista šai multfilmai. Ikviens cilvēks izjūt iekšēju cīņu ar saviem impulsiem un konfrontāciju ar bailēm. Lielākoties cilvēks ir lojāls un uzticīgs savai ģimenei, neskatoties uz problēmām un sarežģījumiem, kas tajā valda. Un ikviens no mums vēlas būt laimīgs un brīvs, ar adekvātu pašvērtību, paust savas patiesās jūtas, un galu galā – būt pats.

Avoti:

Kia-Keating, M. & Uhls , Y. (2015, Jan 8). The science behind your kid’s obsession with ‘Frozen’. UCLA. https://newsroom.ucla.edu/stories/the-science-behind-your-kids-obsession-with-frozen

Kowalski, C. & Bhalla, R. (2018). Viewing the Disney Movie Frozen through a Psychodynamic Lens. Journal of Medical Humanities, 39, 145–150. https://doi.org/10.1007/s10912-015-9363-3