Kā pasakas mums palīdz apgūt pozitīvas sociālās lomas?

Pasakas bērniem (un arī pieaugušajiem) ļauj apgūt dažādus attiecību un uzvedības modeļus. Tāpat pasakas un piedāvā cilvēkam apgūt pozitīvu sociālo lomu trijstūri – pretēji tik ierastajam Karpmana trijstūrim, kurā risinās negatīvas drāmas attiecības starp upuri, varmāku un glābēju. Šajā rakstā apskatīta pasaku vieta psiholoģijā un atspoguļots, kā pasakas rosina minēto pozitīvo sociālo lomu apgūšanu.

Pasakās atspoguļotās sociālās lomas

Pēc krievu autora Vladimira Jakovļeviča Proppa teorijas, pasakās lielākoties tiek iekļautas septiņas konkrētas lomas, un katrai no tām ir savs darbības lauks. Šīs lomas ir: ļaundaris, palīgs, ziedotājs, meklētājs, ziņnesis, varonis un viltus varonis.

Katru tēlu motivē noteikti faktori, piemēram, varoņa motivācija ir meklēt un atrast. Šīs varoņu motivācijas nav grūti atpazīt par nepieredzējušam lasītājam – atliek uzdot jautājumu, ko šis tēls vēlas? Atrast partneri, nodibināt ģimeni, atklāt savu patieso identitāti, atrast vecākus, būt mīlētam, iegūt varu…

Tāpat Props norāda, ka pasakās parasti ir iekļauta 31 funkcija jeb konkrēti notikumi, kas veido pamatu un virza darbību lielākajai daļai pasaku. Stāsts izvēršas ar virkni kāpumu un kritumu, harmonijas brīžiem seko nestabilitāte un otrādi. Piemēram, varonis sākumā ir vājā pozīcijā, un pakāpeniski virzās uz augstākām pozīcijām, vai otrādi – varoņi kas sākotnēji atrodas dominējošās pozīcijās, pasakas gaitā nokļūt zemākā pozīcijā. Tā ir sava veida pasaku sižetu un varoņu attīstības dinamika.

Pasaku loma attiecību veidošanā ar bērniem

Visām pasakām ir kopīgs tas, ka tās palīdz bērniem iejusties sociālajās lomās jeb tādās lomās, kas viņiem būs jāpilda kā pieaugušajiem dažādās viņu dzīves jomās, piemēram, ģimenē, darbā u.c. Pasaku lasīšanas un klausīšanās process veicina sabiedrībā novērtētu īpašību attīstību, piemēram, drosmi, dzīvesspēku, komandas garu un nelokāmību. Pasakas rosina dziļu jūtu veidošanos gan stāstītājā, gan klausītājā. Esot kontaktā ar pasakām, tajās iekļautā gudrība tiek nodota tālāk, nākamajām paaudzēm.

Pasakās ir iekļauta virkne vēstījumu no “kolektīvā vecāka” līmeņa, ko stāstnieki nodod no paaudzes paaudzē tieši bērniem, kuri vēl nezina un prāto par to, ko sagaidīt no dzīves. Šie stāsti satur gan iedrošinājumu, gan brīdinājumus par šausminošiem vai neparedzamiem cilvēkiem, viltus un maldu ceļiem, personām, kas pārkāpj doto vārdu un kurus motivē tikai materiālās vērtības vai iekšējo pasauli postoši instinkti. Vienlaikus, pasakas sniedz cerību un rosina uzticēšanos sev un cilvēcei.

Pasaku spēks

Kāpēc pasakas ir tik spēcīgas? Pat hipnotizējošas. Pēc Stefana Karpmana teorijas, lomas no cilvēka iecienītākās pasakas atbilst lomām viņa dzīves scenārijā. Būtībā, katrs iecienītākais pasakas varonis vai pasakas motīvs atklāj par cilvēku kaut ko dziļi personisku. Cilvēks identificējas ar konkrētiem varoņiem tādēļ, ka saskata tajos ko līdzīgu sev, savai dzīves vēsturei, savam iekšējam pārdzīvojumam. Tādējādi pasakas var būt atslēga, lai atrisinātu dzīves strupceļus.

Uzņemties atbildību – pasaku mācība

Pasakās bieži vien ir attēloti negatīvi notikumi un negatīvas attiecības starp pasakas varoņiem (piemēram, attiecības starp Pelnrušķīti, Pamāti un ļaunajām pusmāsām), ko, iespējams, daudzi tulkotu kā jau minēto negatīvo attiecību modeli starp upuri (Pelnrušķīte), varmāku (Pamāte) un glābēju (Feju krustmāte).

Tomēr ir kāda būtiska nianse, kam ir vērts pievērst uzmanību – pasakā galvenais varonis vienmēr tiek rosināts uzņemties atbildību (piemēram, doties prom no balles pusnaktī). Šis aspekts savukārt nav klātesošs negatīvajā attiecību trijstūrī, kur upuris, varmāka un glābējs ir pastāvīgā sasaistē un arvien turpina drāmu.

Līdz ar to – pasaka iedod atslēgu. Tās parāda, ka ar atbildības uzņemšanos ir iespējams negatīvo attiecību ciklu pārtraukt, un tikai izturot šo pārbaudījumu, mainās dzīves scenārijs. Iedomājieties, kas notiktu, ja Pelnrušķīte šo atbildību neuzņemtos, viņas balles kleita pusnaktī pazustu un viņa attaptos savā ikdienas tēlā cilvēku pūļa ielenkumā, kuru vidū ir arī viņas pāri darītāji – Pamāte un ļaunās pusmāsas. Visticamāk, negatīvo attiecību cikls tiktu pastiprināts un turpināts. Tomēr Pelnrušķīte uzņemas atbildību – viņa dodas prom, par spīti tam, ka piedzīvo skaistāko brīdi savā mūžā.

Mācība, kas jāgūst no pasakām, ir tāda, ka cilvēks dzīves laikā iet cauri dažādiem posmiem un katru dienu – virknei situāciju, kurā viņam ir jāzina, kad pakļauties un kad dominēt. Kad ievērot Feju krustmātes doto rīkojumu, un kad iestāties par savu. Dzīvē, tāpat kā pasakās, lomas nemitīgi mainās. Tās ir pozitīvas, ja atbilst normālām attieksmes izmaiņām attiecībās, un negatīvas, ja veicina fiksāciju un stereotipu saglabāšanos. Tādējādi pasakas, iespējams, neapzinātā līmenī, mums rāda, kā eksperimentēt un kā iejusties dažādās pozitīvajās sociālajās lomās.

Avots

Le Guernic, A. (2004). Fairy Tales and Psychological Life Plans. Transactional Analysis Journal, 34(3), 216-222.