Kā lasīšana priekšā veicina bērna valodas attīstību un burtu apguvi
Lasītprasmi bērns sākotnēji mācās no vecāku parauga – no kopīgas darbošanās un no priekšā lasīšanas. Tāpēc var teikt, ka mīlestību pret grāmatām mazulis sāk apgūt jau no pirmās dzīves dienas. Lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka” savā jaunajā sērijā “Iemīlēt grāmatu!” stāsta par Latvijas ģimenēm, kas lasīšanas tradīcijas veido apzināti. Viena no tām ir Raudzepu ģimene, kuras stāsts kalpo par lielisku apliecinājumu tam, kā priekšā lasīšana veicina bērna izaugsmi – valodas attīstību un burtu apguvi. Par to šajā rakstā.
Dace un Ivars Raudzepi meitai Emīlijai katru vakaru lasa priekšā pasakas jau kopš laika, kad Emīlija bija vien pus gadu veca. “Pat laikā, kad viņa ne īsti saprata, ne viņai īsti interesēja, mēs to jau veidojām kā rituālu,” pieredzē dalās Dace. “Tas bija ar mērķi apzināti parādīt bērnam, ka ir grāmatas, ka tās ir interesantas un ka reiz arī viņai būt jāiemācās lasīt,” piebilst Ivars. “Protams, sākumā tas nebija vienkārši, Emīlija grāmatas plēsa ārā no rokām, šķirstīja, kā pati vēlējās un attiecās pret tām kā jau pus gadus vecs bērns, tomēr mēs centāmies, un laika gaitā lasīšana priekšā vakaros izveidojās kā tradīcija,” stāsta abi.
Pašreiz Emīlijai ir trīs gadi, un ģimene jau kādu laiku novēro pirmos rezultātus. Vecāki stāsta, ka meita esot netipiski agri sākusi runāt. Jau gada, pusotra gada vecumā viņa spējusi veidot divu, trīs vārdu teikumus, un šodien Emīlija, priekš trīs-gadnieka, runā neparasti skaidri. Dace un Ivars domā, ka tas tā ir, pateicoties tieši priekšā lasīšanai. “Viens no mērķiem bija arī vēlme attīstīt meitas valodu,” atklāj Dace. “Tas tika darīts arī runāšanas dēļ – lai viņa mācītos klausīties, lai mācītos runāt un lai veidotos saruna arī mūsu visu starpā.”
Šodien acīm redzama ir arī mazās meitenes mīlestība pret grāmatām – viņa tās uztver kā neatņemamu savas ikdienas sastāvdaļu. Jautāti par to, kā viņi turpina rosināt Emīlijas interesei par lasīšanu, viņai pieaugot, vecāki stāsta: “Mēs nekad īpaši neesam Emīliju mudinājuši lasīt un speciāli “spieduši” viņu paņemt rokās kādu grāmatu. Kā saka, grāmatas ir pieejamas, mēs tās neslēpjam. Tās ir novietotas mūsu mājās plauktos Emīlijai pieejamā augstumā, un viņa pati izvēlas, kad tām pievērsties. Tā: “Emīlija, ņem lasi grāmatu!” Mēs tā nedarām. Viņa pati bieži vien pie kastes, paņem kādu grāmatu, apguļas savā gultā, šķirsta un lasa,” stāsta Ivars. “Viņa pati saka, ka viņa lasa – patiesībā viņa tikai mācās likt kopā burtus,” Dace piemetina.
“Mēs arī ļaujam Emīlijai pašai izvēlēties to grāmatu, kuru viņa vēlas lasīt vakarā,” Ivars turpina. “Mums ir tā saucamā grāmatu kaste, un mēs viņai jautājam: “Emīlija, ko tu gribētu šovakar lasīt?” Viņa pati izvēlas.”
“Jā, ir grāmatas, kas ir izlasītas tik daudz reižu, ka, iespējams, varētu būt tuvu Ginesa rekordam, un ir grāmatas, kas tajā pašā laikā stāv plauktā nelasītas,” piebilst Dace. “Tomēr mēs cenšamies sekot pašas Emīlijas interesēm,” viņa uzsver. “Arī pērkot grāmatas, mēs ļaujam, lai Emīlija pati izvēlās to lasāmvielu, kas viņu pašu uzrunā,” Ivars piemetina. Ģimene atceras arī kādu kuriozu. Kad bērnam bija radusies interese par dinozauriem, bet mājās par šo tēmu nevienas grāmatas neesot bijis, vecāki Emīlijai priekšā pirms gulēt iešanas esot lasījuši Wikipedia sadaļu par dinozauriem. Emīlija neesot iebildusi, un šis tas viņai esot arī palicis atmiņā līdz pat šodienai.
“Man šķiet, ka grāmatu lasīšana ir bagātība. Tā gan bagātina fantāziju, gan rosina prāta spējas,” grāmatu lomu ikdienā novērtē Ivars. “Lasīšana palīdz veidot valodu, skaistāk izteikties,” piekrīt Dace.
Jautāti par to, ko ieteiktu citām ģimenēm, kas vēlas savu bērnu lasīšana paradumus, Ivars atbild: “Ieteikti veidot lasīšanu kā tādu ģimenes notikumu! Piemēram, izveidot tradīciju – trešdienās mēs lasām grāmatu. Nav jālasa katru dienu, tomēr ir iespējams parādīt bērnam šo nodarbi caur piemēru.” “Tas arī palīdz pavadīt kopā laiku ar bērnu – kvalitatīvā veidā,” atbalsta Dace.