Jauno rakstnieku konkursa finālisti: Sajūta kā pēc noskrieta maratona

Jauno rakstnieku konkursa laureāts būs zināms jau 7. aprīlī. Kamēr vēl gaidām gala vārda nosaukšanu, esam noskaidrojuši, kā jūtas abi pēdējie finālisti – Karīna Šterna un Toms Deimonds Barvidis. Viņiem abiem grāmatas rakstīšanas un manuskripta noslīpēšanas posms ir ildzis vairāk nekā gadu. Daloties pārdomās, abi atzīst, ka ir izdarīts liels darbs. Vairāk par abu jauno talantu izjūtām lasi intervijā!

Jauno rakstnieku konkurss tika 2021. gada februārī. Līdz 1. aprīlim tika saņemti 122 rakstīt gribētāju pieteikumi, no kuriem augstā darbus iesūtīja 45 jaunie rakstnieki. Pēc kopā četrām vērtēšanas kārtām, no kurām pēdējā tika pagarināta, jūs esat palikuši divatā un šobrīd pretendējat uz galvenās balvas saņemšanu – romāna izdošanu ar literatūras mecenāta “Baltic International Bank” finansiālu atbalstu izdevniecībā “Dienas Grāmata” un iespēju pavadīt veselu mēnesi Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Kādas ir sajūtas – būt šiem pēdējiem?

Toms Deimonds Barvidis (TDB): Kā pēc noskrieta maratona. Ir sajūta, ka ar daudziem cilvēkiem kopā ir izdarīts milzīgs darbs, un tagad acu priekšā ir tikai finiša līnija, kurai jāsaņemas pārskriet pāri.

Karīna Šterna (KŠ): Jā, arī man ir līdzīgas izjūtas. Papildinot varu teikt, ka joprojām ir grūti aptvert, ka esam tikuši tik tālu, cik esam un ka ir pagājis tik ilgs laiks.

Pēdējā konkursa kārtā mēs visi piedzīvojām negaidītu pavērsienu – žūrijas lēmumu piešķirt papildus laiku darbu nostrādāšanai atbilstoši redaktoru ieteikumiem. Līdz ar to jūs abi dabūjāt krietni piestrādāt pie saviem manuskriptiem un, iespējams, pat pārstrādāt tos. Kā jums katram veicās šajā procesā?

TDB: Par redaktoru rekomendāciju saturu nebiju pārsteigts. Jau iesniedzot darbu konkursam zināju, ka tas ir nepārlasīts, līdz ar to tajā bija ne vien gramatikas, pareizrakstības un vienkāršas neuzmanības kļūdas, bet arī tā saucamie “plota caurumi” romāna sižetā. Pārlapojot romānu pēc redaktoru ieteikumu saņemšanas, arī man pašam tie dūrās acīs. Mans process darba rediģēšanā sākās ar to, ka pārlasīju redaktoru ieteikumus vismaz kādas 10 reizes un ļāvu sev tos “internalizēt”, pirms ķēros pie labošanas. Tas aizņēma apmēram mēnesi laika. Pēc tam izgāju cauri visam darbam un atzīmēju tās vietas, pie kurām jāpiestrādā, un sāku rūpīgi rediģēt, pārskatot visu darbu no pirmās lappuses līdz pēdējai. Aplikušos divus mēnešus katru dienu veltīju aptuveni stundu, divas, dažkārt arī nedaudz vairāk laika darba labošanai.

KŠ: Arī es nebiju pārsteigta par redaktoru ieteikumiem. Jāatzīst, ka visvairāk baidījos no tā, ka saņemšu ieteikumus, kuriem pati kā autore nepiekritīšu, tomēr tas tā nebija. Mana vājā vieta, nav ko slēpt, bija visiem publiski pieejamā romāna ievada daļa. Attiecībā uz darba labošanu varu atklāt, ka “stiepu gumiju” tik ilgi, cik vien laiks ļāva, domājot, ka ir taču vēl tik daudz laika, un gan jau visu paspēšu. Esmu tā darījusi vienmēr, tajā skaitā studiju gados. Pirmos divus mēnešus pie manuskripta rediģēšanas nestrādāju. Pat nevarēju to atvērt, jo izjutu psiholoģisku diskomfortu… Kaut ko uzrakstīt un nosūtīt otram ir viena izjūta, tomēr lasīt paša rakstīto pēc laika ir pilnīgi kaut kas cits. Pašai par sevi rodas jautājumi – vai tiešām es to esmu rakstījusi!? Protams, sākoties februārim, nekas cits neatlika – ķēros pie darba. Uzdevumu izpildīju. Neesmu pārliecināta, vai “nesalaidu” kaut ko vēl “lielākā dēlī” (smejas). Tas ir grūti – labot savu darbu. Vieglāk būtu sākt rakstīt no nulles, nekā jaukties darbam pa vidu. Līdz ar to, man tas bija liels izaicinājums, bet gribētos cerēt, ka tiku veiksmīgi galā.

Par vēsta ir jūsu romāni?

KŠ: Romāna “Jūras granātābols” centrā ir galvenā varone Kamēlija, un stāsts ir par viņas pieaugšanu, attiecībām ar māsām, brāļiem, vecākiem un to, kā tās laika gaitā mainās. Tā ir par dzīvi, izvēlēm, ko veicam, negaidītiem pavērsieni, kas dzīvē notiek, par to, ka ne vienmēr dzīvē notiek tā, kā mēs gribam, un ka tas ir normāli – jo tā ir dzīve. Lielākā vai mazākā mērā grāmata ir arī par pieņemšanu, piedošanu un gala beigās arī par mīlestību un sevis meklējumiem. Varbūt dažiem jau ir radies jautājums, kas īsti ir jūras granātābols? Varu atklāt, ka atbilde romānā uz to tiek sniegta, tomēr, iespējams, kādam lasītājam tā paslīdēs garām un tas vērsīsies pie manis pārmetumu, ka nav to atradis. Tas ir darīts apzināti, jo, būtībā, tātad ir arī dzīve un pasaule, kurā dzīvojam – mums ne vienmēr izdodas iegūt atbildes, kuras meklējam…

TDB: Mana darba nosaukums ir “Zaļā Dzīle”. Tas ir fantāzijas-piedzīvojumu žanra romāns par pasauli, kurā līdz šim nezināmu iemeslu dēļ okeāna vietā ir bezgalīgs, mežonīgs mežs – Zaļā Dzīle. Savukārt sauszeme ir tik tiešām neauglīga, sausa zeme, kurā cilvēki cenšas izdzīvot. Stāsta centrā ir konflikts starp šīm divām pasaules daļām un starp būtnēm, kas pārstāv šo daļu intereses. Tēmas, kas romānā tiek apspēlētas, manuprāt, ir pienākuma apziņa, atbildības izjūta, kā arī varas un spēka samērība. Tiek uzdoti tādi jautājumi kā – kas ir taisnība un kas nav taisnība? Kā mēs vispār varam definēt, kas ir patiesība? Kur meklēt atbildes? Vēl varu pieminēt, ka estētiski darbs ir balstīts manā fikcionalizētajā vīzijā par Baltijas jūras krasu bronzas laikmetā. Domāju, ka tas ir diezgan acīmredzami, gan paskatoties uz varoņu vārdiem, kuriem ir igauniski vai lībiski labskanīgi vārdi, gan arī uz varoņu aprakstiem – viņi visi tērpjas tautas tērpos, nēsā bronzas šķēpus un tamlīdzīgi. Es centos darbā iepīt tādu senlatvisku vai, drīzāk, senās Latvijas teritorijā balstītu estētiku. Par romāna emocionālajām līnijām gan man nav daudz ko stāstīt, jo viss, ko atklāšu, būs “spoileri” (smejas).

Kaut kur jau ir izskanējis, ka Tomam šis nav pirmais darbs – atvilktnē glabājoties jau vairāki manuskripti, un šis esot pirmais, kas izlikts publiskai apskatei. Savukārt Karīnai šis ir pirmais uzrakstītais darbs. Kā ir ar jums abiem? Cik daudz esat mēģinājuši rakstīt iepriekš un kā vispār esat sevī atraduši aicinājumu izpaust sevi rakstniecības žanrā?

KŠ: Šī tik tiešām ir mana pirmā grāmata – ilgi dzīvojusi manī, bet uz papīra nonākusi tikai tagad. Visticamāk, ka tieši tā paša iemesla dēļ, ka vienmēr domāju, ka ir taču vēl tik daudz laika. Tomēr patiesībā, tie gadi skrien. Tomēr rakstījusi – piezīmes, dienasgrāmatas – es esmu vienmēr. Rakstu arī dzeju, kuru nekur nepublicēju. Man vienmēr ir paticis sevi izpaust caur rakstīšanu. Citiem izrunāties un izlikt savu dvēseli izdodas sarunās ar citiem cilvēkiem, bet man dzīvē ir izveidojies kaut kā citādāk – es sevi satieku un pati ar sevi izrunājos rakstot. Šis process man palīdz nonākt kontaktā ar savu iekšpasauli, un tas ir veids, kā man paliek labi un silti.

TDB: Jā, kā jau tika minēts, “Zaļā Dzīle” nav mana pirmā grāmata. Tas ir ceturtais romāna izmēra manuskripts, kas ir novests līdz galam, un pirmais, par kuru esmu apsvēris domu vispār kādam parādīt. Es esmu rakstījis, cik sevi atceros. Pusaudža gados tā vairāk bija dzeja. Arī viena no manām pirmajām atmiņām par datoru, laikā, kad man bija apmēram septiņi gadi, saistās ar to, ka es uz tā rakstīju pasakas par saviem kaķiem (smejas). Kopš tā laika es vienmēr sevi esmu redzējis, kā rakstošu cilvēku. Domāju, ka tas ir arī tāpēc, ka es daudz lasu jau kopš bērnības. Mani pieradināja lasīt, un es nevaru sevi iedomāties bez grāmatām. Līdz ar to arī lēmums rakstīt šķiet tikai loģisks. Es arī esmu cilvēks, kuram noteikti niez pirksti, ja nedabonu radoši padarboties.

Cik liela nozīme jūsu darbu tapšanā bija Jauno rakstnieku konkursam?

KŠ: Es uzrakstīju šo darbu Jauno rakstnieku konkursa ietekmē. Ziņa par šo konkursu man bija tāda kā zīme. Man šķiet, ka dažkārt mēs kaut kā iekšēji neapzināti vai pat apzināti lūdzam pēc zīmēm, tomēr tad, kad tās saņemam, mēs tās ignorējam. Šoreiz, ieraugot reklāmu, es izlēmu neignorēt.

TDB: Mans darbs bija puspabeigts, un mana lielākā motivācija pieteikties konkursam, bija piespiest sevi to pabeigt.

Kāda veida literatūru jūs paši izvēlaties lasīt?

TDB: Domāju, ka nevienu nepārsteigšu, sakot, ka lasu pārsvarā fantastikas un zinātniskās fantastikas žanra literatūru. Dažkārt reizēm mēdzu izvēli papildināt ar šausmu stāstiem. Retu reizi ieskatos arī zinātniskajā literatūrā.

KŠ: Man savukārt ir tā, ka es neturos pie viena žanra literatūras. Līdzīgi kā ar filmām – man patīk dažādība. Arī man patīk zinātniskā fantastika, detektīvromāni, arī psiholoģijas nozares literatūra.  Cenšos nevis turēties kāda konkrēta žanra, bet drīzāk vadīties pēc dzīves situācijas. Ja kādā brīdī man kaut kas ir nepieciešams, tad pēc tā es arī stiepjos.