Jauno rakstnieku konkursa dalībniece Gunita Freimane klajā laidusi jau divus romānus

Kamēr Jauno rakstnieku konkursa uzvarētāja Toma Deimnoda Barviža romāna “Zaļā dzīle” izdošana vēl tikai tiek gaidīta, cita Jauno rakstnieku konkursa dalībniece, Gunita Freimane klajā laidusi jau otro grāmatu. Vien dažus mēnešus pēc pirmā romāna “Birst pelni kā sniegs” iznākšanas (šis bija Jauno rakstnieku konkursam pieteiktais darbs), klajā nācis otrs – “Tur niedrēs čukst rīts”. Sarunā ar lasīšanas veicināšanas projektu “Bibliotēka” jaunā rakstniece atklāj, ka viņas personīgajā arhīvā līdz dalībai Jauno rakstnieku konkursā glabājušās vairāk kā desmit uzrakstītas, bet neizdotas grāmatas, kas tagad sāk nokļūt pie lasītājiem.

Jau otrā grāmata dažu mēnešu laikā! Apsveicami! Kāda ir sajūta turēt tās rokās?

Tā ir ļoti neparasta sajūta. Visi tēli, kas agrāk dzīvojuši tikai manā prātā, ir it kā beidzot ieguvuši reālas aprises. Ceļš līdz šādam rezultātam ir bijis garš, jo ilgu laiku savus darbu publikai nerādīju – rakstīju priekš sevis. Pēc dalības Jauno rakstnieku konkursā man paveicās sastapt izdevniecības “Ezerrozes grāmatas” redaktori Agnesi, kura noticēja man un manam sapnim, sniedza novērtējumu, un šobrīd ir devusi iespēju būt nu jau otram manam romānam.

Konkursam Tu biji pieteikusi romānu “Birst pelni kā sniegs”. Cik ilgi tas tapa, un kāda nozīme grāmatas tapšanā bija lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” organizētajam Jauno rakstnieku konkursam?

Grāmata tika rakstīta divus gadus. Sižets pie manis atnāca pēkšņi un negaidīti – tas notika brīdī, kas biju ekskursijā Cesvaines pilī. Izstaigājot telpu pēc telpas, es it kā savā acu priekšā redzēju jaunu meiteni, kura dzīvo šādā pilī kopā ar māti. Mani saista vēstures un kara laika tēmas, un es sāku risināt sižetu. Jauno rakstnieku konkursa izsludināšanas brīdī manuskripts jau bija pabeigts. Tā kā konkurss nebija grāmatas tapšanas ierosinātājs. Tomēr konkurss bija pamudinājums un iemesls parādīt savu darbu plašākai publikai. To līdz šim nebiju uzdrošinājusies darīt.

Kādu vēstījumu pauž Tavs pirmais romāns “Birst pelni kā sniegs”? Kādas tēmas tas aktualizē?

Vēlējos ieskicēt, ka pat kara laikā nav iespējams viennozīmīgi nodalīt labās un sliktās puses. Tādas stingas robežas nav – katrā pusē ir gan labie, gan sliktie. Tāpat grāmata nodod arī vēsti, ka mīlestības ceļi ir neizdibināmi…

Kā aizsākās Tava interese par rakstniecību?

Esmu rakstījusi jau kopš ļoti agra vecuma. Biju vēl pavisam maza, kad dažādi sižeti sāka sasniegt manu prātu un piesaistīt uzmanību. Atminos, ka rakstīju pilnas burtnīcas, kuras slēpu, jo baidījos, ka kāds izlasīs un mani izsmies. Sākumā tie bija īsi stāstiņi, kas ietilpa kladē. Ar laiku to apjoms pieauga. Savu pirmo grāmatas apjoma garo darbu sarakstīju pirms apmēram 18 gadiem, un pēc tā turpināju rakstīt grāmatu pēc grāmatas. Vidēji gada vai divu laikā biju uzrakstījusi jaunu romānu, līdz to skaits jau sniedzās pāri desmit. Tomēr es vienmēr rakstīju tikai sev. Varētu teikt, ka šobrīd es vienmēr esmu kāda jauna darba tapšanas procesā – es rakstu vienmēr, tā ir mana ikdienas nodarbe jau ilgi. Tikai līdz šim man trūka drosmes paradīt savu radošo darbu publisku.

Pats rakstīšanas process man ir īpašs. Kad pievēršos rakstīšanai, es tam atvēlu vismaz pusstundu laika. Man tas ir atslābināšanās veids – es lēni iegrimstu stātā, domāju un sajūtu to, iejūtos stāsta apstākļos un vidē… Es it kā piedzīvoju to mirkli, par kuru rakstu.

Ir cilvēki, kas saka, ka rakstīšana ir terapeitisks process. Kā ir ar Tevi?

Varu tikai piekrist. Noteikti tā ir.

Kas Tev sagādā gandarījumu rakstīšanas procesā?

Es esmu māksliniece, kura glezno. Ar rakstīšanu ir līdzīgi kā ar gleznošanu – es neizsakāmi priecājos, kad mana glezna rotā kāda cilvēka mājās sienu. Tāpat ir ar grāmatām – mani dara laimīgu, ja kāds lasa un atzinīgi novērtē manu veikumu, un ieliek manu darbu plauktiņā redzamā vietā. Es priecājos zinot, ka kādam mājās ir manas grāmatas. Man patīk radīt, un es jūtos gandarīta redzot, ka mans darbs saista otra cilvēka uzmanību un bagātina viņa emociju pasauli. Tomēr, vienlaikus, jāatzīst, ka ar mākslu un rakstīšanu es galvenokārt nodarbojos pati sevis dēļ – tas ir mans dzīvesveids.

Kas, Tavuprāt, ir labs rakstnieks?

Grūti spriest. Iespējams, tāds, kurš māk ietvert stāstā kādu noslēpumu…

Būtiski, lai tie labie rakstnieki turpina būt. Grāmatu nekad nepietiek – arvien jaunas tēmas rodas nemitīgi, un mainoties laikmetam, manās arī rakstniecība. Tas ir nepieciešams. Grāmatas ir liecības par laikposmu, jo viss reiz pārvēršas par vēsturi.

Kāda tipa literatūru Tu pati izvēlies lasīšanai?

Lielākoties lasu dokumentālas grāmatas par karu – tā ir tēma, kas mani visvairāk interesē. Dažkārt atrodu kādu vecu romānu no vecvecmāmiņu saglabātiem plauktiem. Mani saista vēsture. Darbi, kas visvairāk ir izraisījušas līdzpārdzīvojumu un palikušas prātā kā neaizmirstamas ir Viktora Igo “Nožēlojamie”, Čārlza Dikensa “Lielās cerības”, Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdija” un Ēriha Marijas Remarka “Laiks dzīvot un laiks mirt”.