Inita Šalkovska: Pasaka ļauj pieredzēt kopā būšanu – atliek atbruņoties

Izglītojoši informatīvās materiālu sērijas “Pasakas” ietvaros uzrunājām stāstnieci Initu Šalkovsku. “Es ļoti labprāt stāstu pasakas, un stāstīšana ir mana metode, kā es piedzīvoju un pieredzu pasakas,” viņa saka. Initai stāstīt pasaku nozīmē būt nepārtrauktā plūsmā. Tas ir process, kurā stāstniece jūt brīnumus notiekam viņā pašā. Par šo un citām sajūtām, ko sagādā pasakas lasi šajā intervijā, kas tapusi speciāli TVNET sadarbībā ar projektu “Bibliotēka”.

Kāpēc pasaku stāstniecība ir daļa no Tevis un Tavas dzīves?

Es esmu pasaku stāstniece sevis pašas dēļ. Acīm redzot, esmu cilvēks, kam izdodas noturēt to lauku, kas ir pasaka, un izdodas šajā pasakas pieredzēšanas procesā ieaicināt arī citus cilvēkus. Līdz ar to laika gaitā esmu piekritusi, ka mani sauc par pasaku stāstnieci.

Kas, Tavuprāt, ir stāstnieks?

Būšana par stāstnieku var būt arī profesija. Piemēram, nesen piedalījos Eiropas stāstnieku konferencē, kurā sastapu stāstniekus, kuriem tas ir pamatdarbs, kas nodrošina viņu iztiku un dažam labam pat viņa ģimeni. Mums Latvijā tas ir citādi – pazīstu vien pāris cilvēkus, kuriem stāstniecība kalpo kā atspaids ikdienai. Tomēr, ja runājam par būtību – stāstnieks ir cilvēks, kurš saka savu sakāmo no sākuma līdz beigām, bez pārtraukuma. Klausītājs tajā laikā pieredz nepārvaramu varu dzīvot šajā stāstā. Man šķiet, ka atslēgas vārds ir “plūdums”, kuru var nodrošināt īpaša rakstura vai veida cilvēki.

Man izklausās, ka stāstniecība ir īpašs mākslas darba izpildīšanas veids. To varētu salīdzināt, piemēram, ar dziedāšanu, kur izpildījuma laikā arī jāspēj noturēt auditorijas uzmanību.

Es tomēr uzdrošinos teikt, ka pasaka ir sadzīves nepieciešamība, nevis mākslas darbs. Es personīgi vārdu “māksla” piedēvēju darbiem, kuriem ir saistība ar kādu konkrētu autoru. Tāpat pastāv būtiska atšķirība tekstu darbu izpildē. Aktieris stāstu ir iemācījies; stāstniekam tomēr ir brīvākas attiecības ar tekstu. Ja pasaku stāstnieks ir gana erudīts un gana ilgi dzīvojies tekstos vai tradīcijā, tad viņš orientējas pasakās attēlotajās likumsakarībās un diezgan brīvi var pārslēgties no viena pasaku motīva uz citu; attīstīt to mazliet pa labi vai pa kreisi…

Tu minēji, ka pasakas stāstīšanas brīdī, notiek kaut kas Tevī pašā…

Vārdos to ir grūti aprakstīt, bet varu mēģināt.

Ir zināms, ka pasakām ir ietekme uz cilvēka psiholoģiskiem procesiem. Un, kā nu nebūs, ja pasakas ir gadu tūkstošiem un tūkstošiem gadu vecas. Jau tas vien ir pierādījums, ka tās ir lietojamas sadzīvē. Pasakas ir darbarīks, lai sakārtotu kaut ko, kas notiek cilvēkā. Ilgstoši lasot un stāstot pasakas manī ir dziļi nogulsnējusies sapratne, ka viss itin viss tiek atrisināts. Reizēm ar asprātību un blēņām, reizēm ar kaušanu un kariem. Dažnedažādos veidos. Tomēr tā pamata sapratne, ko man ir iedevušas pasakas ir – visam ir sava noteikta kārtība, un es esmu šīs noteiktās likumsakarības daļa.

Kad es stāstu – un es visbiežāk stāstu garās latviešu tautas brīnumpasakas–jau kopš pirmā vai otrā pasakas teikuma manī dzīvo šī pilnīgā atvēršanās un ļaušanās. Lai sakārtojas! Kas sakārtojas? Nezinu! Kas, kas dzīvo manī iekšā. Lai atrisinās! Lai izkaujas, izrunājas, izrājas! Lai brīnās, slēpjas, lai bēg! Lai baidās! Tomēr to visu caurvij zināšana par to, ka ir kāda “jumta organizācija”, kas to visu satur kopā.

Pastāsti, lūdzu, kā Latvijā tiek uzturēta stāstniecības tradīcija?

Es personīgi sāku stāstīt pasakas astoņu gadu vecumā. Apmēram 30 gadus Latvijā pastāv nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas programma. “Pulkā eimu, pulkā teku”, kura aktualizē paaudzēs krātā mantojuma pielietojuma iespējas mūsdienās. Viens no programmas konkursiem ir Latvijas stāstnieku konkurss “Teci, teci valodiņa”. Tāpat pastāv nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas programma Ir dažādi konkursi, kuros var piedalīties bērni un jaunieši gan caur skolām, gan caur folkloras kopām, un daļa no tiem ir arī stāstnieku konkursi. Es pati piedalījos šādos konkursos, un tajos ir sava kārtība – katru gadu jāiemācās labi izstāstīt viena pasaka. Astoņu gadu garumā es tajos piedalījos, līdz ieguvu augstāko iespējamo titulu. Tas arī bija laiks, kad sāka attīstīties stāstnieku festivāli. Pirmais bija Kurzemē – “Zivzup”. Tagad tādi ir katrā Latvijas novadā – “Omotustuosti” Latgalē, “Gāž podus Rundālē” Zemgalē un “Stāsti krēslā” Vidzemē.

Pastāv arī domubiedru grupas – liela daļa no tām ir saistīta ar folkloras kustību. Tajās lielākoties darbojas pieauguši cilvēki, kuri nāk kopā un stāsta pasakas, dažādus stāstus.

Vēl Latvijā darbojās UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkls “Stāstu bibliotēkas”, kur caur bibliotēkām tiek veicināta stāstīt prasme, tajā skaitā arī pasaku stāstīt prasme.

Ir arī daži neatkarīgie stāstnieki, kas darbojas uz savu roku. Piemēram, es pati; zāļu sieva un stāstniece Līga Reitere no Kurzemes un Pasaku Ragana no Tukuma puses.

Kāpēc pasaka Tev ir tik tuva?

Liels nopelns noteikti ir līdzcilvēkiem, kuri zināja, ka pasaka ir nozīmīga cilvēka dzīvē. Līdz ar to man ilgi nebija vajadzības par to domāt – tikai izpildīt. Jo īpaši pusaudža garos, kad bija citas intereses. Es teiktu, ka tolaik es stāstos iedziļinājos tikai virspusēji – koķetēju ar tēliem un tēlu analīzēm. Šobrīd man atslēgas vārdi ir “piedzīvot” un “pieredzēt”. Man patīk tas kopīgais mirklis, kad viss apstājas, lai mēs kā graudi iekāptu dzirnakmeņu dzirnavu pašā vidū. Man šķiet, ka ir būtiski nostādīt kopā būšanu kā lielu dzīves vērtību un lielu brīnumu. Pasaka – tā ir dāvana. Tas ir tāds modelis, tāds laiks, kurā mēs jau daudzus, daudzus gadu tūkstošus varam kopā būt. Atliek vienkārši atbruņoties.