IEVADS

Gatavojoties gaidāmajai intervijai, neskaitāmas reizes iztēlojos, kā viss notiks. Līdz pat sīkumiem. Iedomājos savu rītu, kas sākas pulksten 5.00.

Man bija svarīgi sajust rīta cēlienā ierasto rutīnu. Sākt dienu ar fizisku slodzi, kas ļauj sajusties dzīvai. Just ķermenī spēku un izturību. Darīt no sirds. Darīt sev par labu un tieši tāpēc izdarīt uz simts procentiem. Un tad, kad sviedri atrod izlaušanos no ķermeņa un plūst pār deniņiem, muguru un krūtīm – uzsmaidīt sev. Nevis tā klišejiski un pompozi, kā ir redzēts filmās, bet sirds dziļā pateicībā.

“Tu to paveici! Tu esi lieliska!” Pateikties savam ķermenim. Pateikties savai sirdij par nenogurstošu un uzticamu darbu 43 gadu garumā. Jo tā vienmēr strādā manā labā. Pateikties savai elpai par to, ka esmu dzīva un varu piedzīvot šo rītu. Pateikties savām acīm par pasaules skaistumu un ausīm par skaņām, kuras rada putnu balsis, kas sajaucas ar jūru, vēju un bitēm. Pateikties par to, ka varu izgaršot visu, ko pasaule sniedz un sajust smaržas. Spēt tās atšķirt vienu no otra un ļauties to kārdinošajiem aromātiem.

Pateikties saviem iekšējiem orgāniem par pašaizliedzīgo darbu.

Pateikties savām kājām par tiem simtiem tūkstošu noietajiem kilometriem un par visiem ceļiem, kuri vēl ir manā priekšā. Apskaut ar rokām savu ķermeni un pateikties, ka esmu dzīva, vesela un laimīga.

Pateikties savai balsij, domās noglāstot nostieptās stīgas un ar pirkstu galiem maigi pieskaroties tām vietām, kuras ir rētu skartas. To ķermenisko daļu, kuru es savā dzīvē esmu visvairāk nīdusi un šaustījusi. Par ko esmu kaunējusies un baidījusies. Kuras dēļ esmu vēlējusies paslēpties un nedzīvot.

Es meklēju izlīgumu un piedošanu. Vēl aizvien, katru dienu. Izlīgt ar ievainoto, izpostīto daļu sevī un samīļot.

Pēc tam es iešu dušā un sajutīšu ūdens pieskārienu ķermenim, kas saudzīgi un maigi noskalos sviedrus un pateicības asaras.

Tās nav rūgtas un nesavelk muti čokurā. Tās atbrīvo un palaiž brīvībā. Asaras nomazgā manu logu uz pasauli, atklājot pārsteidzošu un laimes pilnu ieleju, kurā viss ir iespējams.

Es elpošu rāmi un mierīgi, ļaujot katrai ieelpai ieplūst manā ķermenī kā dzīvības malkam, sniedzot solījumu un patvērumu.

Elpa ir mans spēks, mans instruments un dārgums. Tā izsaka manas sajūtas un tā brīža noskaņojumu. Es varu tai ļauties, aulēkšiem joņojot pa domu labirintiem, apmaldoties katrā jaunā pagriezienā.

Bet es varu tai lūgt saudzēt mani un mācēt savaldīt to. Varu izvēlēties, kā es gribu justies un elpot sajūtu. Mierīgi, rāmi, paļāvīgi plūst, līdz esmu apjautusi, ka ķermenis patīkami atslābst un nomierinās. Pilns ar jaudu un enerģiju ar to atšķirību, ka šī enerģija ir kā uguns, kas silda, nevis dedzina un posta.

Ļāvu sev būt lēnai un tai pat laikā vērīgai un apzinātai.

Pats svarīgākais – noturēt saikni pašai ar sevi. Būt nepārtrauktā savienojumā un pamanīt jebkuru mazāko iespēju pazaudēties sevis izliktajā slazdā.

Iztēlojos ceļu līdz Rīgai. Iedomājos ēku, kurā došos iekšā un cilvēkus, kuri mani sagaidīs.

Iztēlojos to telpas daļu, kurā būšu es un mana sarunu biedrene – skaista, gudra, mērķtiecīga, drosmīga, iedvesmojoša jauna sieviete.

Ieraugu mūsu acu skatienus sastopamies un mani pārņem sajūta, ka esam atbalsts viena otrai. Paļāvība un uzticēšanās. Mēs esam īstas.

Iztēlojos dīvānu, kurā sēdēšu un ļāvu savai mugurai atrast atbalsta punktu, kas ieskauj mani un ļauj justies drošībā.

Domās neskaitāmas reizes atgriezos šajā mirklī un iztēlojos, kā es vēlos justies.

“Šī būs tikai saruna,” pati sev stāstīju.

Brīva, nepiespiesta, patiesa saruna, kas ļaus pārkāpt pāri manām lielākajām bailēm – runāt publiski. Ļaut sev skanēt, par spīti gadu gaitā uzkrātajai pieredzei, ka cilvēki ne labprāt dzird manu balsi. Un reti kad paliek vienaldzīgi, neizjūtot vēlmi uzdot jautājumus, dot ieteikumus un padomus. Vai arī vienkārši brīnīties vai šausmināties par manu likteni.

Bērnībā es pati jutos normāla, ja mēs vispār spējam noformulēt domu, ko nozīmē būt “normālam”.

Galvenokārt, tā ir spēja iekļauties, saplūst ar pūli, neizcelties, būt kā citiem, būt vienam no daudziem.

To, ka es esmu savādāka, man pastāstīja pasaule un visi normālie cilvēki, ierindojot mani otrās šķiras plauktiņā, kā līko, grubuļaino burkānu, kas, nepakļaujoties standartiem, ir izaudzis šķībs sev par prieku.

Es nekad nebiju sev par prieku. Centos būt mammai par prieku, skolotājiem par prieku un ārstiem par prieku. Bet nekad pati sev.

 

“Šī kamera filmēs tikai tevi un tā otra – jūs abas,” draudzīgi norādīja operators, lūdzot mani ieņemt savu vietu dīvāna stūrī.

“Iekārtojies ērti,” vēlīgi aicināja Kristīne – mana sarunu biedrene un raidījuma “ Unas sarunas” vadītāja.

Domās daudzas reizes biju sēdējusi šajā dīvānā. Un tagad, kad tas notika pa īstam, man tiešām šķita, ka mans ķermenis atpazīst sajūtu, kāda ir nepieciešama, lai es justos brīvi un ērti.

Sajutu ķermenisku mieru. Elpoju, cik vien lēni un plūstoši varēju, liekot savam organismam saprast, ka esmu drošībā.

Mana iekšējā Vēja māte jeb mūžīgā kritiķe, skolotāja un kauninātāja bija nolīdusi telpas tālākajā stūrī un skeptiski lūrēja manā virzienā. Vēl vakar vakarā biju saņēmusi no viņas dziļu un garu monologu par šo tikšanos. Neatbalstošu, pārmetošu.

“Paldies par rūpēm,” domās sacīju viņai.

“Bet es vienalga iešu. Liec man, lūdzu, mieru un ļauj dzīvot un piedzīvot.”

 

Saruna aizveda mani atpakaļ pagātnē, no kuras esmu tik ļoti vēlējusies aizmukt un noslēpties.

Raudzījos sevī no malas un vēroju atspulgu.

Redzēju jaunu, skaistu, pašpārliecinātu, sievišķīgu sievieti. Labi veidotu augumu, spēcīgu ķermenisku kodolu, kas graciozi notur ķermeni staltu, bet tai pat laikā ļauj tam brīvi kustēties, plūst un izdzīvot katru vārdu.

Pamanīju vērīgu acu skatienu un smaidu, kas brīžam pazūd, bet tad atkal atgriežas runātājas sejā.

Viņa stāstīja par savu bērnību. Devās savās atmiņās, skaidri apzinoties, ka viss, kas ar viņu noticis ir pieredze, no kuras mācīties.

 

Es neesmu vainīga par to, kur es esmu.

Bet esmu atbildīga par to, ko es tur daru.

 

Viņa nekad nevarēja iedomāties, ka savā dzīvē uzdrošināsies runāt publiski un vēl kameru priekšā.

Ko cilvēki par viņu domās? Vai tie vēlēsies klausīties viņas balsī. Ja nu tā nepatiks un uzdzīs šermuļus? Ja nu nogurdinās un griezīsies ausīs kā raupjš nobrāzums.

Ja nu viņas stāsts nevienu neinteresēs un cilvēki smīnēs un tad skaļi smiesies, atmetuši galvas atpakaļ. Un pēc tam vēl ilgi viens otram atgādinās: “Vai tu atceries sievieti ar to dīvaino balsi? Briesmīgi, vai ne? Un kur tādai bija prāts vēl kāpt uz skatuves un runāt? Labāk būtu sēdējusi šķūnī un klusējusi. Ar tādu balsi taču neklājas iziet dienas gaismā.”

Vijoties atmiņās cauri gadu desmitiem, viņa mācījās iepazīt sevi kā vienotu veselu, nedalāmu un nesaskaldāmu dzīvību ar tai piemītošo izskatu, skaņu, kustībām, domām, pārliecībām, uzskatiem un emocijām.

Beidzot saprast, ka tas, ko es redzu spoguļa atspulgā esmu es pati. Skaņa, kura plūst no manām krūtīm, arī esmu es pati.

Es varu to sist, dzīt projām un kaunēties par to līdz spēku izsīkumam, bet šī attieksme nav spējīga izmainīt manu uzbūvi un struktūru.

Vai es mācēju iemīlēt sevi tā – uzreiz, ar spēju apkampienu kādā saulainā svētdienas rītā? Nē.

Man sākumā vajadzēja saprast, kas tas ir, kas man ir jāmīl. Kas tā ir par mīlestību, par kuru skandina katra žurnāla lapaspuse?

Iemīlēties tā – akli, ar rozā brillēm uz acīm? Tā es nevēlējos.

Vēlējos izpētīt, ko domā tas, kuru es gatavojos mīlēt. Ko jūt, par ko baidās. Kādus uzskatus par sevi un pasauli tur savā ķermenī un prātā. Un kāpēc.

Lai iemīlētu, ir jāiepazīst. Lai iepazītu, ir jāpieņem. Lai pieņemtu, ir jāsaprot. Lai saprastu, ir jāsajūt. Lai sajustu, ir jāļaujas. Lai ļautos, ir jāuzticas. Lai uzticētos, ir jābūt drošībā.

Pieņemt, ka šī pasaule man ir droša. Es drīkstu tajā būt tieši tāpat, kā ikviens cits. Un es atļauju sev tajā būt.

Jo vairāk iepazinu, jo dziļāk sapratu, ka tas, ko mēģinu iemīlēt, nes sevī tik daudz pašiznīcinošas programmas, ka varētu uzspert gaisā veselu pilsētu.

 

Apjautu, ka es nemaz nevaru pieņemt pilnīgi visu, kas manī mīt, jo tur bija arī gana daudz ačgārnības un nemīlestības. Gan pret sevi, gan pasauli.

Kāpēc tā bija noticis un kurš bija radījis visu šo jucekli, kas dzīvoja manā ķermenī un prātā?

Autore raudzījās manī ar savām lielajām, brūnajām acīm, mēģinot atsaukt atmiņā visu, ko bija dzirdējusi stāstām savu mammu un uzjundot savas atmiņas, lai vēl beidzamo reizi tās pārcilātu un tad, kā nevajadzīgu drēbju kaudzi, saliktu ceļa somā un ar pateicību par mācību stundu, noliktu sētmalē.

 

Piedzimu skaistā, karstā sestā jūlija dienā, pašā vasaras pilnbriedā un plaukumā.

Dzemdības mammai sākās par agru. Uz Rīgu vairs nevarēja paspēt, Jēkabpils slimnīca bija aizvērta remontā un vienīgā iespēja bija Madona.

Mana dzimšanas diena ir apzīmogota ar visai neparastu notikumu. Tēti, rokai sniedzoties pēc kārtējās sulīgās odziņas, sakoda odze. Roka sāka pietūkt un inde izplatījās pa ķermeni. Viņš bija izgājis slimnīcas teritorijā salasīt mammai mazās zemenītes, bet sastapās ar skopu pretinieku, kas visas mazās, sārtās zemenes gribēja paturēt sev.

Saki viens cilvēks, vai var būt vēl nepiemērotāks brīdis nākšanai pasaulē?! Un te nu gribot negribot saproti, ka ir jābūt rāmai kā jēram, lai tikai vēl vairāk neiztraucētu savu mīļo ģimeni.

Piedzimu viegli, ātri un ieraudājos pavisam īsi un aprauti.

Tajos laikos nenotika bērniņu likšana uz mammas plikā punča, klusinātas mūzikas atskaņošana un ģimenes atstāšana telpā, kura caurvīta ar klusu laimi, tikšanos un samīļošanos.

Mani nomērīja, nosvēra, ietina autos un aiznesa prom pie citiem brēcošiem mazuļiem. Mamma palika dzemdību zālē, mokoties ar briesmīgām domām par to, kas noticis ar tēvu, kamēr pēdējais reanimācijas mašīnā traucās uz Rīgu, lai cīnītos ar indi, kuru čūska dāsni bija ielaidusi viņa rokā.

Tētim viss beidzās labi un viņš pie mums atgriezās sveiks un vesels.

 

Biju mierīgs un kluss bērns. Raudāju reti, gulēju mierīgi.

Idille pēkšņi pārtrūkusi, kad es biju mazliet vecāka par gadu un saslimu ar iesnām, angīnu un augstu temperatūru.

Bija augusta beigas, kad agrā rīta stundā mana elpa kļuva sekla un saraustīta.

Ātrā Palīdzība, nezināmu iemeslu dēļ, neatbrauca. Tētis satina mani segā un izskrēja uz ielas. Ārā svīda gaisma. Bija ap četriem no rīta, kad garām braucošais autovadītājs apstājās, lai uzņemtu savā spēkratā izmisušu vīrieti ar mazu bērnu rokās. Mēs nonācām 1.Slimnīcā, no kurienes atkārtoti tika izsaukta Reanimācijas mašīna. Tētis teica, ka viņš turējis mani rokās un saprata, ka zaudē mani. Es neelpoju un nekustējos.

Pēc 42 gadiem, 31.ldecembrī es viņam pajautāju par šo rītu, jo vienmēr biju dzirdējusi tikai mammas versiju par notikušo.

Viņš teica, ka pats bija kā bez prāta. Turēt savu bērnu rokās un saprast, ka tu viņam nevari palīdzēt, iedzen tevi bezpalīdzībā, dusmās, izmisumā. Viss, ko tu vari darīt, ir tikai turēt rokās, piespiest sev cieši klāt un stipri, stipri mīlēt. Un lūgties: “Vēl neaizej! Paliec! Atver acis, paskaties uz mani!”

 

Mediķu brigāde lika man skābekļa maska, slēdza pie sistēmas. Viņi ļoti steidzās. Kamēr tētis sēdēja blakus un mēmi lūkojās uz notiekošos bez cerībām.

Nonācām Vienības Gatves uzņemšanas nodaļā, kur es tiku aiznesta prom.

Pēc vairākām neziņas stundām atnāca ārsts un paziņoja, ka brīnumainā kārtā viņiem izdevās.

Sirds bija apstājusies, elpa zudusi. Tomēr pēc trešās reizes, tiekot pieslēgtai pie elektrošoka, es atgriezos. Negribīgi, nepārliecinoši.

Sākotnējā diagnoze bija meningoencefalīts. Tiku ievietota slimnīcā. Vecākus pie manis nelaida.

Dakteri un māsiņas stāstīja, ka man iet labi, es lēnām atlabstot.

Daudzas dienas mani neredzot un raizējoties, mamma kļuva drosmīga un stipra kā Gulivers, un dusmīga kā ragana. Viņa tika pie manis palātā.

Es viņu nepazinu un neatbildēju. Biju aizmirsusi, ka protu sēdēt un staigāt. Gulēju gultā un nerunāju.

Mamma palika ar mani palātā un atteicās iet prom. Viņa runāja, dziedāja, lasīja grāmatiņas, baroja un mīļoja mani.

Staigāt, teikt pirmos vārdiņus, ēst un iet uz poda es savā dzīvē mācījos divas reizes.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas, smakšanas epizodes atkārtojās un man tika uzstādīta jauna diagnoze – balss saišu papilomatoze, kas pirmajā reizē maniem vecākiem šķita kā ķīniešu valoda.

 

“Diemžēl prognozes ir sliktas,” sacīja ārsti.

“Tā nav pirmā un pēdējā reize, kad jums nāksies šeit ierasties. Tas var atkārtoties. Mēs nevaram paredzēt ne slimības gaitu, ne intensitāti.

Šobrīd novērsām smakšanas cēloni – uz neīstajām balss saitēm bija izaugušas papilomas – kārpām līdzīgi veidojumi, kas aizsprostoja balss spraugu, izraisot apgrūtinātu gaisa piekļuvi un smakšanu.

Mums nav medikamentu pret šo papilomas vīrusu. Tas ir nekontrolējams un neparedzams. Vienīgais, ko varam darīt, ir ķirurģiski ņemt ārā papilomas katru reizi, kad tiks apdraudēta elpošana un dzīvība.”

Atvieglojums mijās ar neziņu un bailēm. Ar bezpalīdzību, kas robežojās ar izmisumu. Nebija, kam jautāt. Nebija neviena, kurš varētu mierināt.

Bija tikai izmisuši vecāki ar bērnu, kura slimība bija nevadāma.

Šai operācijai sekoja daudzas citas. Sekoja strīdi, nesaskaņas asaras. Bailes, sarūgtinājums, bezizeja.

Sekoja negulētas naktis. Mani vecāki iemācījās dzirdēt manu elpu ik minūti, ik sekundi. Viņi iemācījās uztraukties un raizēties. Viņi iemācījās nemīlēt viens otru. Nosodīt, pārmest, vainot. Viņi iemācījās ciest, strīdēties, dusmoties. Tētis iemācījās biežāk lietot alkoholu un mamma iemācījās šī iemesla dēļ ar viņu nesarunāties.

Māsa iemācījās kļūt nevērtīga, jo visa uzmanība, visas raizes un mīlestība tika man – mazajai, slimajai, vārgajai.

Es mīlēju savu ģimeni. Katru atsevišķi un visus kopā. Es viņus vēroju un mācījos. Bez jautājumiem.

Visu, ko redzēju ap sevi, es pieņēmu kā absolūto patiesību.

Mamma bija visa mana pasaule. It sevišķi brīdī, kad manu vecāku laulība juka un bruka. Sagruva divu pieaugušu cilvēku attiecības, radot haosu maza cilvēka sirdī.

Ja vien pieaugušie prastu uzvesties kā divi pieauguši cilvēki! Taču viņi savās sajūtās un emocijās tik bieži paliek piecgadnieku līmenī. Apvainojas, sūdzas, dusmojas, nesarunājas. Vecāki vēlas, lai bērni justos un uzvestos tāpat, kā viņi paši. Tikpat neadekvāti un nenormāli.

Redzēju viņu postu, sāpes un nemīlestību un centos būt laba savai mammai, ticot, ka es tādā veidā varu viņu atbalstīt.

 

 

Pēc pirmajām operācijām dakteri teica, ka es nebūšu kā citi bērni. Es būšot īpaša. Tas nozīmēja, ka man vajadzēs iet savādākā skolā.

Ārsti paredzēja, ka man būs grūti mācīties, jo lielais narkožu skaits ietekmēs atmiņu un domāšanu.

Es nezināju, kā ir citiem bērniem. Man šķita, ka viņi viscaur ir tādi paši, kā es. Un es esmu tāda pati, kā viņi.

 

Manas sajūtas ar gadiem mainījās.

Tu piedzimsti un domā, ka esi tāds pats kā visi pārējie. Tad Tu uzzini, ka esi kā neglītais pīlēns. Sākumā Tu vēl tam nespēj noticēt, bet sabiedrība ir dāsna un palīdz tev ik uz soļa.

Tad ir atklāsmes brīdis, kad tu saproti, ka pārējiem ir taisnība un tu tiešām esi savāds. Un tu sāc kā apmāts sapņot par to dienu, kad tu vairs nebūsi tu, bet kāds cits. Tu pieņem kā neapstrīdamu to faktu, ka laime tev nozīmē būt kā citiem. Līdzināties citiem, neizcelties, neatšķirties. Tu pieņem to kā pārliecību dziļi, dziļi sirdī. Aproc to pie pamatu pamatiem. Nolaid līdz pat zemapziņas dzīlēm, kur tā lēnām iesakņojas un sāk dzīt asnus – vienu pēc otra.

Lai ko tu dari, lai kāds ir tavs ceļš, mērķis – tam par pamatu ir tikai viena doma – iekļauties. Lai tur vai kas.

Tu vairs neej savu unikālo ceļu. Tu vairs nedzīvo savienojumā ar savu iekšējo sajūtu un saviem sapņiem.

Sabiedrība mani pieņems tikai tad, kad es vairs nebūšu es pati.

Kad pīlēns iedzīvosies gulbju ģimenē, uzšūs sev gulbja masku, iemācīsies runāt kā gulbis, domāt kā gulbis, justies kā gulbis, tad viņš būs kļuvis par…….pīli gulbja maskā.

Vai sabiedrība viņu atzīs par pilnvērtīgu gulbi? Visticamāk, ka nē. Jo tajā dzīvo tieši tādi paši masku balles varoņi.

Bet tu būsi pieņēmis savu jauno identitāti sevī. Un pasaule spoguļo.

Ja tu sevi pieņem kā gulbi, tad sabiedrība redz tevī gulbi. Ja tu sevi pieņem kā pīli, tad kļūsti par sabiedrības pīli.

Sabiedrībai ir pilnīgi vienalga – tā tic tam, ko tu saki un rādi. Jautājums – vai tu tici tam, ko redzi, vai tam, ko jūti?

Jo tad, kad tu vakarā ielien gultā un iemiedz, tad tu sapņo kā pīle. Savās sajūtās tu esi pīle, jo tavs ģenētiskais kods, tava uzbūve, tava pielāgošanās vismaz šajā dzīvē ir paredzēta kā pīlei.

Pieņemt sevi ir aukstākā laime un brīvība. Tas ir harmonijas stāvoklis un apskaidrība.

Tu vairs nedzīvo konfliktā un bezjēdzīgā cīņā.

Tu vari būt izcilākā pīle. Vai gulbja kopija.

Kas ir kopija? Oriģinālam līdzīgs savārstījums. Neīsts veidojums. Atvasinājums.

 

Saprotams, ka tajā brīdī, kad tu nogursti tēlot un būt pakaļdarinājums, tev ir izvēle – kļūt par kādu jaunu kopiju vai vienkārši būt sev pašam.

Ja izvēlies otro variantu, tad tas ir drosmīgs, izaicinājumiem bagāts ceļš.

Pirmkārt jau ir jāņem vērā, ka tu daudzu gadu garumā esi sev iemācījis būt par kopiju. Tikko dari vai mēģini kaut vai domāt savādāk, tu pakļauj sevi milzīgai turbulencei un spiedienam, kas mīt tevī pašā. Pirmajā fāzē notiek pašīznīcināšanās process, kad tu karo pats ar sevi. Tā vietā, lai būtu ar sevi “uz vienu roku”, tu sev uzbrūc, ārdi un ievaino.

Jo esi aizmirsis atpazīt sevi. Tu tik ļoti iemācīji sev būt par kopiju, ka oriģināls netiek pieņemts.

Pacietīgs, maigs, neatlaidīgs darbs; sevis mīlestība un pieņemšana ir tie instrumenti, kuri tev ir nepieciešami tālākajā dzīves posmā.

Lai nepagurtu. Lai nenobītos. Lai nenoslinkotu.

Tieši tāpēc vienmēr ir pareizāk sākt no tīras, baltas lapas. Un izveidot to pareizo un vienīgo oriģinālu. Pārveidošana vienmēr prasa lielāku piepūli un tiek saņemta lielāka pretestība, jo iestrādes jau ir. Un tās vēlas tikt izmantotas. Prāta un ego līmenī tās ir pašnāvība un pilnīga kapitulācija.

Un bailes no nāves ir viena no lielākajām cilvēces bailēm. Ja pārveidoties nozīmē mirt, tad es labāk dzīvošu kā ir.

Tikai tajā mirklī izveidojas vēl viens konflikts. Sirds un dvēsles līmenī tu jau esi pieņēmis lēmumu spert soli, kļūstot par to, kas nekad neesi bijis. Vai arī – neatceries esam bijis.

Un tu stāvi pa vidu. Tu jau esi pametis veco, bet vēl neuzdrošinies pieņemt jauno.

Tu nonāc “aklajā zonā”. Tur nav  ne pārredzami, ne droši.

Paņem pauzi, sakārto spoguļus. Ja vajag, paskaties pār plecu un pārliecinies, ka vari izdarīt nākamo kustību.

Diemžēl nav tādas instrukcijas, kura aprakstīto vieglo ceļu no kopijas uz oriģinālu. Bet esmu pārliecināta, ka ar katru mirkli kļūst vieglāk spert soli, brīvāk elpot un vairāk just.

Jo Tev vairs netraucē gulbja maska.

 

Esmu viss, kas ar mani ir noticis. Gabaliņi. Fragmenti. Viss, ko esmu redzējusi un dzirdējusi, viss, ko esmu mācījusies un sajutusi. Es varu būt puzles gabaliņš milzīgā dzīves spēlē un varu būt arī pati spēle ar centrālo gabaliņu, kas pulcē ap sevi. Tā ir izvēle.

 

Lādīte, kurā glīti sarindotas, gluži kā krāsainu kreļļu virtene, guļ atmiņas un sajūtas, kas veidojušās, divām acīm raugoties pasaulē – vienīgajā, ko pazinu.

Katra atmiņa ir pieskāriens, kas atstājis nospiedumu. Katrs nospiedums ir veidojis unikālu dzīves redzējumu.

Liekot kopā gabaliņu pa gabaliņam, ir izveidojies ceļš. Ar nelīdzenumiem, iedobēm un grāvjiem. Ar pakalniņiem un nogāzēm.

Es paņemšu rokās šīs krelles, un, pieskaroties katrai pērlītei, atsaukšu atmiņā stāstus.

Paldies, ka esi gatavs klausīties!