Ievads

-Tēvs, pazemīgi lūdzu atļauju iziet man nolemto likteņa ceļu uz Zemes.

Mīlestība ir spožāka, nekā viss iespējamais sakrātais zelts. Vēlos dalīties visā, kas man pieder, saprast un uzticēties Mīlestībai, kas ir tur, Tev, Tēvs kalpojot.

Pasaule slīgst tumsā, maldos, putekļos. Vien nedaudzās vietās mirgo gaišas, dzīvinošas uguntiņas. Ļauj man iedegt vēl kādu.

Tēvs, man jāsalīdzina Mīlestības spēks šeit un virs Zemes!-

Pērkona dārdi kļuva arvien spēcīgāki. Mirdzoši sudrabaina gaisma apņēma Eņģeli,  ceļos nometušos balta izplatījuma priekšā. No miglas dimanta daļiņām iznira divu Erceņģeļu stāvi, kuri turēja rakstu rulli, kas laistījās visās varavīksnes krāsās.

 

-Apstiprinu ar zīmogu šos vārdus.

Tev atvēlētais laiks ir divpadsmit mēneši, jeb viens gads pēc Zemes kalendāra.

Tu esi kārtīgs un paklausīgs Eņģelis un Tēva žēlastība ir ar Tevi.

Šajā laikā Tu iepazīsi Mīlestības spēku uz Zemes.

Tev nebūs vārdu bilst par to, kas esi, vai atklāt nolūku, ar kādu būsi ieradusies.

Ja gada laikā kāds iemīlēs Tevi tikpat stipri, kā Tu viņu, tad Tev būs tiesības izvēlēties, vai palikt tur, vai atgriezties atpakaļ. Ja nē, tad tieši pēc gada noliktajā laikā un stundā Tev jāatgriežas.-

Erceņģeļu balsis skanēja kā bazūnes. Spriedums bija atbilde Eņģeļa lūgumam.

Gaisma kļuva arvien spožāka. Eņģelis cieņpilnā bijībā paklanījās un ienira biezā, baltā, kristāldzidrā miglā.

 

 

1.nodaļa

Ziedu iela

Pilsētas dzelzceļa stacija piecos no rīta plakstus vēra kā puspamodies bērns. Čabēja lietus lāses, sitoties pret tumšpelēko asfaltu, sētnieki gurdeni stumdīja slotas un liekšķeres. No pienbalta miglas vāla iznāca sieviete. Elegantais lietusmētelis un plandošā sarkanā šalle piestāvēja viņas sārtajiem zābaciņiem. Sieviete apsēdās uz soliņa un laternas gaismā atvēra savu somiņu. Tur bija vēstule sudrabotā aploksnē. Pēkšņi no aploksnes izkrita maza, caurspīdīgi balta, vizuļojoša spalviņa. Sieviete pasmaidīja, rūpīgi ielika to somiņā un atvēra aploksni. Tajā bija ID karte, bankas norēķinu karte un adrese, kurp viņai doties.

Paspārnes iela 14a, hotelis “Bohemia”, 8.stāvs, 815.istaba.

Sieviete lēni piecēlās, ar interesi aplūkoja apkārtni un nesteidzīgiem soļiem devās Paspārnes ielas virzienā. Pie hoteļa stūra viņa sadzirdēja svilpienu. Paveroties apkārt, kļuva redzami divi grīļīgi stāvi, kas, bezkaunīgi irgdami, tuvojās sievietei.

-Hi, babe! How much?- vaicāja viens no viņiem.

Sieviete pagriezās un skatījās. Vīrieši apstājās, kā zemē iemieti. Spilgti zilganzaļo acu spožais skatiens viņus padarīja nekustīgus.

Mirklis ieilga. Sievietes acis kļuva tumši mirdzošas. Tad viņa pagriezās un atvēra viesnīcas “Bohemia” durvis.

– Skrienam!- skaļi čukstēja viens no vīriem, kas vēl nebija runājis.

– Nevaru, neko vairs neredzu.- sēca viens.

– Esmu kā apžilbis, – murmulēja otrs.

Tad viņi streipuļodami un viens otru balstīdami, meimuroja prom.

Viesnīcas administratore snauduļoja. Tad viņa piecēlās, izņēma no atslēgu skapīša 815. istabiņas atslēgu un, neko nesakot, pasniedza sievietei. Radās iespaids, ka viņa to darīja miegā.

Sieviete paņēma atslēgu un ne vārda nesakot, devās pie lifta durvīm.

Astoņi simti piecpadsmitais numuriņš bija tīrs un kārtīgs. Tajā klusi skanēja dievišķa, vārdos neaprakstāma mūzika. Vāzēs smaržoja pasakaini ziedi, telpā bija jaušams brīnumains vīraka aromāts. Atskanēja dzidras, liegas skaņas. Tur pulkstenis nozvanīja sešas reizes. Seši no rīta. Tikai seši.

-Sveika, nezināmā pilsēta -, domāja sieviete, atbalstoties pret palodzi.

Vēlajā rudenī pilsēta tinās pelēcīgā dūmakā, tikai nedaudz atklājot torņu aprises un daudzstāvu māju kontūras.

– Cik te viss ir pelēks! – domāja viņa, atverot logu.

Piepeši kļuva dzirdami daudzi tūkstoši elpas vilcienu, žāvu, čīkstēšanu, čabēšanu, grabēšanu, mazu bērnu raudu, mīlnieku elsu, kafijtasīšu un karotīšu šķindoņu, bārdas dzenamo rūkoņu, smieklu, lamu, čāpstināšanu, urkšķēšanu, daudzu jo daudzu balsu kokteili, kuru vidū izmisīgi mēģināja saklausīt ko sev radniecīgu.

Lūgšanas bija tikai nedaudzas.

– Tēvs, mīļais Tēvs, es ļoti lūdzu! – viņa iesaucās, – Dod pilsētai savu svētību!-

Pēkšņi izzuda visi liekie trokšņi un izkristalizējās vēja nesta melodija, kas piepildīja namu logu ailes, pievārtes, pagalmus un istabas. Tā bija it visur. Ļaudīs uz īsu brīdi uzplaiksnīja harmonija. Sieviete brīdi pastāvēja, tad lēni aizvēra logu, paņēma somiņu un pieskārās aploksnei.

Ziedu iela 24.

Nepieciešama bērnu aukle uz pilnu slodzi.

Sieviete pavērsa skatienu pret logu un ieraudzīja šurp un turp lidināmies baltu balodi.

Tāda sajūta, ka putnam ir kas sakāms. Varbūt tā bija zīme? Balts, neaptraipīts putns.

Sieviete piegāja pie tālruņa aparāta un nospieda vajadzīgās podziņas.

– Labdien, zvanu sakarā ar darba piedāvājumu, – viņa lietišķā balsī iesāka sarunu.

– Runājiet. Klausos.-  atskanēja strupa atbilde.

(Interesanti, kā izskatās sieviete, kuras balss atgādina spiedzošu peli dusmu lēkmē?)

– Paldies, viss ir saprotams. Tiekamies astoņos no rīta. Mans vārds ir Anna. Anna Vinga.-

Sieviete nolika klausuli un pasmaidīja. Tagad viņai bija arī vārds.

Jāsāk gatavoties rītdienai.

Anna piegāja pie spoguļa un uzmanīgi sevi nopētīja. Vai tādas izskatās bērnu aukles?

Atvērusi skapja durvis, viņa izņēma džinsus, ērtus apavus, baltu kokvilnas blūzīti un matu sprādzi. Tas būs apģērbs rītdienai, bet šodien…

Skapja vidū kā košs, tikko plaucis zieds, gozējās mirdzoši zaigojoša kleita. Turpat blakus sačukstējās putekļu mētelis un balti, pusgari zābaki.

Pārģērbusies un saposusies Anna izgāja no numuriņa un devās uz izeju.

Administratore joprojām uzvedās kā mēnessēdzīga – nekādu emociju un intereses par Annu. Toties Annai nez no kurienes uzradās sajūta, ka viņa dzīvo viena, ka viņas vaļasprieks ir lietotu mantu vākšana, turklāt, izskatījās, ka šo mantu ir gana daudz.

“Nekrājiet sev mantas šķūņos…”

Anna nodrebinājās. Pat no liela attāluma bija jūtama šo veco drazu smagnēji nomācošā enerģētika.

Trokšņi, ko viņa saklausīja, izejot no viesnīcas, bija nepierasti, sveši un lieki. Diena uzņēma apgriezienus. It visur bija manāmi cilvēki sarauktām pierēm, sadrūmuši, nopietni un noraizējušies. Tikai mazuļu acīs, ko māmiņas stūma ratiņos, bija patiess prieks un interese par apkārt notiekošo.

Anna nesteidzīgi pastaigājās, uzmanīgi vērojot apkārtni. Baložo bari, dūdodami un cits ar citu sacenzdamies, guzas izslējuši, tekalēja pakaļ maizes druskām, ko no liela kukuļa devīgi kaisīja veca sieviņa. Anna ieskatījās viņas sejā. Tie bija vaibsti, kuri izstaroja gaismu. Grumbiņu grumbiņas, krunciņu krunciņas klāja viņas vaigus un pieri. Sirmo matu šķipsnas, izspraukušās no lakatiņa, trīsuļoja vējā, bet acis… tās izteica visu. Kā divi dārgakmeņi tās mirdzēja un laistījās. Rīts nebija saulains, taču tieši saules gaisma tajās atspīdēja nepārprotami. Anna stāvēja un skatījās, nespēdama paspert ne soli.

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna…”

Tā mirdzēja sieviņas acīs, matos, pirkstu galos un katrā sejas krunciņā.

Šķērsojusi parku, Anna nonāca pie Ziedu ielas 24.mājas.

-Tu, idiotiskais maitasgabals! – atskanēja no atvērtā loga.

Anna sarāvās. Vēl īsti nezinādama šo vārdu nozīmi, viņa sajuta riebīgu smirdoņu veļamies pa mājas sienām. Tā bija redzama pelēku, duļķainu izdalījumu veidā.

Šī ainiņa tik ļoti atšķīrās no nupat redzētā gaišuma parkā.

Pats fakts, ka Annai būs jāstrādā šajā vietā, lika viņai nodrebināties.

Pilsētas centrs, kurā atradās viesnīca, nebija tālu. Jauni cilvēki vizinājās ar skrituļdēļiem un elektroskūteriem. Mazi bērni rātni turējās mammām un auklītēm pie rokām, automašīnas rāmā plūdumā slīdēja no punkta A uz punktu B. Raibas reklāmas ņirbēja, parādot pasaulei savu svarīgumu.

Hotelis “Bohemia” bija savā vietā un administratore arīdzan. Anna atviegloti nopūtās, aizverot aiz sevis istabiņas durvis.

 

 

Rīts pienāca nemanāmi. Tik vēlā rudenī septiņos vēl ir pavisam tumšs. Bez piecpadsmit minūtēm astoņos Anna izgāja no viesnīcas. Laternu gaismā Ziedu ielas 24. nams izskatījās citādi. Noslēpumains, kā neieņemts cietoksnis. Ļaudis devās uz darbu, pilsēta vibrēja. Tieši astoņos Anna apņēmīgi piezvanīja pie durvīm. Tās atvēra bailīga izskata kungs ar šaudīgām acīm, ūsiņām un rūpju rievām pierē. Matu viņam nebija sevišķi daudz. Pētošu acu skatiens fokusējās uz Annu.Vīrietis nekad vēl nebija redzējis sievieti, kura  uz viņu atstātu tik satriecošu iespaidu.

Caurspīdīgi blondi mati un fascinējošas zilganzaļas acis.

– Labrīt. Esmu Anna. Ierados pēc sludinājuma.-

– La-labrīt. Alekss, – vīrietis nedroši izdvesa.

– Vai esmu kļūdījusies? – viņa vaicāja.

– Aleks!!!- atskanēja spiedzoši pikta sievietes balss.

– Nē, nē, neesat. Nāciet iekšā. –

Viņš pazuda priekšnama kāpnēs.

Anna brīdi stāvēja. Atskanēja četru kājeļu dipoņa. No otrā stāva lejup tenterēja divi pidžamās tērpti, vēl miegaini bērneļi. Ieraudzījuši Annu, viņi uzreiz pamodās un sāka pētīt brīnumu, kurš izlēmis tik agri tos apciemot.

Anna pasmaidīja.

– Mani sauc Anna. Kā jūs?-

– Esmu Betija, bet viņš ir Roberts, – teica lielākais bērns.

– Vai tu mūs pieskatīsi?-

– Labrīt, labrīt! – atskanēja tā pati spalgā balss, kas pirmīt.

– Es jau redzu, ka esat atnākusi laikā. Darba pienākumus jūs zināt. Man tagad nav laika. Ak jā, esmu Sofija. Ieradīšos ap astoņiem vakarā. Visam jābūt kārtībā. Citus jautājumus risināsim telefoniski. Atā! – viņa nobēra un steigšus aizskrēja.

Mazie žēli noskatījās uz durvīm, kuras nupat aizvēra viņu mamma.

Roberts sāka raudāt. Anna piegāja zēnam klāt un izstiepa rokas. Puisēns uzreiz viņai piekļāvās.

– Viss būs labi. Mums šodien paredzama brīnišķīga diena, – Anna teica.

– Kur ir jūsu tētis? Vai viņš jau aizgāja uz darbu? –

– Papus sēž savā istabā pie datora. Viņš tur strādā. Viņam ir ļoti daudz jāstrādā. Mēs tur nedrīkstam iet, – nobēra Betija.

Roberts mirkšķināja vēl saraudātās acisun nelaida vaļā Annas roku.

– Vispirms mēs iesim sakārtoties dienai un tad ēdīsim brokastis. –

Pēc brīža visi brokastoja. Annai līdzi bija svaigi augļi un rieksti.

Mazie priecīgi šmakstināja. Neko gardāku līdz šim nebija baudījuši.

No otrā stāva atskanēja skaļa mūzika. Tā kā tur bija viņu tēvs, tad tas mazos īpaši neuztrauca. Bērni pat nesatrūkās. Anna gan. Viņa klusējot piecēlās, uzkāpa otrajā stāvā un pieklauvēja pie durvīm, aiz kurām skanēja kaut kas vidējs starp ragaviņu vilkšanu pa bruģi un alumīnija trauku dauzīšanu. To, ka tā bija mūzika, varēja nojaust pēc dziedātāja brēkšanas aprautos toņos. Gaiss pildījās ar smacīgu miglu.

Uz Annas klauvējienu neviens neatbildēja. Viņa klauvēja uzstājīgāk. Mūzika apklusa, taču neviens neatvēra.

– Lūgums mani netraucēt! – atskanēja saimnieka balss, kas šoreiz skanēja griezīgi un pavēloši.

Anna pārsteigta apstājās. Viņai šķita, ka aiz aizslēgtajām durvīm ātri mirgo daudzas krāsainas lampiņas. Viņa izbrīnījās par šo sajūtu, taču, ne vārda neteikdama, devās lejup pa kāpnēm. Mazie tikmēr bija paēduši. Anna veikli sakopa virtuvi un ar bērniem devās pastaigā.

Iela bija saules pielieta. Vieglas mākoņu pūciņas sacentās sinhronajā peldēšanā.

Anna uz brīdi sapņaini pavērās debesīs. Mazie sāka skriet un viņa tik tikko varēja bērnus panākt. Tāda neliela, viegla jautrībiņa.

Pēkšņi no vārtrūmes izleca milzīgs suns, kuru saimniece lāgā nespēja noturēt.

– Bingo!- viņa sauca.

Anna sastinga kā sālsstabs. Milzīgais briesmonis suņa izskatā vēlās viņai virsū. Roberts un Betija neizrādīja nekādu satraukumu, bet gan ar lielu sajūsmu metās milzenim virsū. Izskatījās, ka viņi jau ir pazīstami. Sunim patika bērnu draiskošanās. Viņš ļāva sevi bužināt, ar lielo, sārto mēli cenšoties aiz prieka nolaizīt viņu sejas.

– Nebaidieties, Bingo nav agresīvs,- teica suņa saimniece.

– Mani sauc Megana.-

Anna izelpoja. Interesanti, cik ilgi cilvēks var aizturēt elpu? Cik ilgi eņģelis?

Viņas skatiens sastapās ar suņa skatienu. Bingo kļuva rāms un paklausīgs. Samulsusī Megana glaudīja suņa biezo spalvu.

– Viņš nekad tā vēl nav uzvedies, – saimniece noteica.

– Parasti Bingo ir ļoti jautrs un cenšas pēc iespējas ātrāk atrast kādu spēļu draugu. Vai jūs esat jaunā Foksu bērnu aukle? Tās gan viņiem mainās, gandrīz katru mēnesi cita. –

Megana bija ļoti runīga. Suns joprojām sēdēja, nenolaizdams no Annas skatienu.

– Jā, tā ir. Mans vārds ir Anna Vinga un es pieskatu šos bērnus. Vai jūs esat Foksu ģimenes draudzene?-

Anna bija nolēmusi noskaidrot, kas īsti notiek šajā dīvainajā ģimenē.

Roberts un Betija mēģināja sunim iedvest agrāko jautrību un viņiem tas arī izdevās.

Jautrais bariņš aizskrēja uz bērnu  rotaļlaukumiņu. Tā kā tas neatradās pilsētas centrā, tad apmeklētāju vēl nebija. Megana un Anna apsēdās uz soliņa.

– Jā, mēs esam labi pazīstami. Sofija Foksa, bērnu māte, ar manu vīru ir kolēģi lielā reklāmas kompānijā. Viņa allaž ir ļoti aizņemta ar sevi. Ļoti kaprīza un ambicioza dāmīte. Par Foksa kunga nodarbošanos neviens neko īsti nezina. Tikai to, ka viņš pelna diezgan daudz naudas. Foksu pāris gan ir tāds savāds – Dievs viņiem ir devis jaukus bērnus, bet viņi it nemaz ar tiem nepavada laiku. Vismaz es neesmu redzējusi, ka viņi visi kopā kaut kur dotos. Foksu bērni ir ļoti iemīlējuši suni. Arī Bingo viņus uzskata par labiem rotaļbiedriem. Es pati rakstu romānu un man ir brīvais režīms. Varbūt kādreiz būšu slavena rakstniece? Mēs varētu pāriet uz “tu”. Tā būtu vieglāk komunicēt.-

Anna klausījās Meganas vārdu plūdus un domāja, cik gan daudz informācijas cilvēks var paturēt savā galvā? Varbūt tur nāk talkā smalkās, rudās matu sprogas, kas kā niķīgi bērni sliecās katra uz savu pusi? Ziņkārīgais deguna gals bija kā nosēts ar jautriem vasaras raibumiem.

Tikmēr Betija un Roberts suni bija  nogurdinājuši. Anna pieklājīgi atvadījās no Meganas un, gluži atvieglota, devās mājup. Bērni sāka skriet.

Pašā ielas vidū mežonīgā ātrumā tieši viņiem virsū triecās automašīna. Tas bija tikai mirklis, kad varēja notikt nenovēršamais. Gaismas strēle, kas savienoja Annas acu skatienu un spēkratu, bija redzama pat ar neapbruņotu aci. Auto uz vietas apstājās. Apstājās visi. Bērni bālām sejām raudzījās Annā. Megana kā pārakmeņojusies, turēja pie kaklasiksnas Bingo, lai gan to nevajadzēja, jo tāpat bija skaidrs, ka suns nekur neaizbēgs. Šī bija viena no tām reizēm, kad visi sastinga milzīga, visaptveroša spēka priekšā.

– Kas tas bija? – izdvesa Megana.

Anna pagriezās pret viņu. Īpatnēji košais mirdzums acīs vēl nebija zudis. Šķita, ka gaismas pielieta ir visa iela. Automašīnas vadītājs kādu brīdi sēdēja kā paralizēts, tad gurdi atvēra plakstus un lēni sāka braukt.

– Kas tas bija? – vēlreiz jautāja Megana.

– Kas tu esi? – viņa nerimās.

– Betijas un Roberta pieskatītāja, – atbildēja Anna.

Tad viņa paņēma aiz rokas abus bērneļus un devās mājup.

Megana nolūkojās viņai pakaļ un lēni virzījās pāri ielai. Viņas smadzenēs šaudījās dažādas domas. Rakstnieces fantāzija virmot virmoja. Kas viņa tāda? Burve? Gaišreģe? No kurienes viņa te ieradusies?

Nonākusi savās mājās, Megana nekavējoties meklēja ziņas par Annu Vingu visos iespējamajos sociālajos tīklos. Dāmas ar tādu pašu vārdu bija vairākas, taču neviena neatbilda īstajai. Tad viņa apzvanīja savas draudzenes un paziņas, kuras dzīvoja Ziedu ielā, bet nekādu informāciju nesaņēma. Anna bija ieradusies no nekurienes bez pagātnes, bez rekomendācijām. Kāda ir viņas izglītība? Vai viņa vispār drīkst strādāt ar bērniem? Megana bija apņēmusies uzzinēt visu par šo sievieti. Vajadzētu sākt ar viņu draudzēties. Tas varētu noderēt. Ja ne dzīvē, tad vismaz topošājā romānā. Interesanti, kādas spējas viņai vēl piemīt? Varbūt viņa prot zīlēt pēc plaukstas līnijām, vai arī ielūkoties nākotnē? Ja jau ar acu skatienu vien viņa var apturēt automašīnu, tad neomulīgi pat iedomāties, ko spēj izdarīt ar domu spēku! Tik ieinteresēta un ieintriģēta Megana vēl nekad nebija bijusi.

Katrs cilvēks rada ap sevi tādu matēriju, kāda ir viņa būtība.

Pašā vakarā, atdevusi bērnus vecākiem, Anna lēni gāja uz viesnīcu. Pirmā darba diena bija galā.

– Cik gan savāda šī pasaule! Es vēlējos izjust mīlestības burvību, bet sajutu visu iespējamo, tikai ne to. Jocīgajā Foksu ģimenītē nu noteikti tās nav. Bērni, protams, mīl vecākus, bet viņi… Tik dīvainas attiecības starp laulātajiem! Kā tā var dzīvot? Vai tiešām viņi nesaprot, ka materiālais ir zudīga un gaistošs? Kā gan var dzīvot bez lūgšanām? – prātoja Anna, ejot cauri parkam.

Apsēdusies uz soliņa, viņa pavērās debesīs, kurās jau mirdzēja dažas zvaigznes.

– Mīļais Tēvs! Lūdzu atver cilvēku sirdis, lai tās spēj mīlēt, lai spēj sajust gaismas pieskārienu. Liec viņu acīm mirdzēt! Lai viņi ierauga, cik pasaule ir skaista! Lai viņi mīl viens otru un atrod Tevi. Lai cilvēkos ielīst miers un prieks! Lai viņi domā un runā tikai labu. Zinu, ka mans laiks uz Zemes ir gandrīz gads, kura laikā es ļoti vēlos izdarīt ko paliekošu un labu. Mīļais Tēvs! Pateicos Tev par šo dienu. Svētī Foksu ģimeni, svētī Meganu, svētī to apjukušo šoferīti, kurš joprojām nesaprot, kas īsti notika. Pateicos Tev no visas sirds. –

Annas lūgšana aizlidoja vējā. Gaiss kļuva mirdzošs.

Pēkšņi viņas priekšā nostājās tā pati sieviņa, kura baroja baložus parka stūrī.

– Labvakar, meitiņ, esi sveicināta mūsu pilsētā,- viņa klusi teica.

Redzu, ka Tu neesi no šejienes. Es te gandrīz visus pazīstu, jo visu mūžu dzīvoju šajā pilsētā. Tu esi īpaša. Tevi nevar nepamanīt. Vienu gan Tev teikšu – uzmanies no Ziedu ielas. Nosaukums gan ielai ir skaists, taču ļaudis nav tik tīri kā ziedi. –

To teikusi, sieviņa pagriezās un aizgāja.

Annas sajūtas attiecībā uz Ziedu ielas iemītniekiem bija tieši tādas pašas, kā sirmajai kundzei. Viņa lēni piecēlās un devās uz “Bohemia”.

 

 

Nākošās dienas rīts ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējā. Tie paši trokšņi, steidzīgā māte, noslēgtais tēvs, pusaizmigušie bērni, brokastis, pastaiga, rotaļas.

Meganu nekur nemanīja un bērni sāka taujāt pēc sunīša.

Pēc dažām minūtēm viņa parādījās kopā ar kādu izskatīgu kungu, kurš vienā rokā turēja cigāru, bet otrā lietussargu. Bingo rātni soļoja pie pavadas.

Bērni sajūsmā iespiedzās un skrēja pie suņa, bet šoreiz tas bija neparasti mierīgs.

– Labdien visiem, – laipni teica Megana.

– Iepazīstieties. Mans brālēns Leo. Bioenerģētiķis, mazliet ekstrasenss. Es viņam izstāstīju vakardienas notikumu, un zinot to, ka jūs uz šejieni nākat, izmantoju izdevību, lai jūs iepazīstinātu.

– Nepārspīlē, māsīc, – nedaudz augstprātīgā tonī teica Leo.

– Priecājos iepazīties. –

Anna vēroja švītīgo kungu un sirdī sajuta saltus drebuļus. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās iepazīties. Patiesību sakot, neradās interese arī par Meganu pašu, kā par “topošo” draudzeni. Kaut kas šajā duetā viņai nepatika.  Varbūt tas bija saltums un pārlieku lielā ziņkāre?

Anna sāka justies kā eksponāts, kā zvēriņš, kurš iedzīts krātiņā vispārējai apskatei. Gaisā vimoja kaut kas draudīgs. Viņa atcerējās svarīgāko noteikumu – neatklāt savu būtību. Leo acu skatiens bija diezgan caururbjošs, it kā viņš ko nojaustu.

Megana mēģināja pārtraukt neveiklo klusuma brīdi un aizmeta kociņu, lai Bingo varētu izskrieties. Bingo nekustējās ne no vietas. Viņa acu skatiens bija kā piekalts Annai. Neviens vairs neko nesaprata. Bingo uzvedība bija vairāk, nekā dīvaina.

Bērni aizskrēja pēc kociņa un mēģināja suni iekārdināt ar spēlēšanos. Suns beidzot sāka luncināt asti un skriet bērniem pakaļ. Viņiem pievienojās Megana, lai Leo būtu iespēja aprunāties ar Annu divatā.

Annai gribējās bēgt. Leo pienāca viņai klāt un uzsāka sarunu.

– Es jūtu, ka jums piemīt spējas. Dzirdēju to arī no māsīcas. Esmu no tiem, kuri prot ielūkoties dziļi cilvēkos. Redzu, ka esat vientuļa. Kādēļ tik skaistai sievietei jābūt vienai? Es arī esmu viens un līdz šai dienai domāju, ka tāds arī palikšu. Jūs mani esat apbūrusi ar savu nepārspējami tīro būtību.  Tāda sajūta, ka neesat no šīs planētas. –

Anna viegli sarāvās. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik tuvu bija patiesībai.