Pamošanās

Viņa pamodās no spožas gaismas, kas pamazām attālinājās. Šķiet viss pamazām no izšķīdinoša spožuma atguva formu un saturu. Galva dunēja, un ķermenis smeldza kā pēc smaga kritiena no liela augstuma. Pirms atvērt acis viņa ievilka elpu un ieklausījās savā ķermenī, vai gadījumā nav kur jūtamas sāpes. Ķermenis klusēja un smagā spiediena sajūta un smeldzošais sastingums pamazām izzuda. Viņa atvēra acis.

Tieši virs viņas galvas spīdēja spoža, spilgta gaisma, uz kuru nevarēja paskatīties, acis žilba un uzreiz sāpēja. Viņa pievēra acis un pavērās sāņus. Acis vēl aizmigloja gaismas spožums, varēja saskatīt vien zaļumu.

“Zaļš mežs,” viņa nodomāja.

Viņa mirkšķināja acis, līdz tās atguva spēju saskatīt aprises. Visapkārt bija ļoti zaļš, zaļi koki, augi, un pati viņa gulēja mīkstā zaļā paklājā. Tas atgādināja sūnas. Vai viņai tikai tā šķita. Netālu no viņas slējās augsts koks, kura zari bija pilni zaļām lapām un vīteņiem, kas veidoja lielu ēnu pār visu viņas ķermeni, izņemot seju. To apspīdēja spožā gaisma, kas žilbināja tik spoži, ka uz to pavisam noteikti nebija prātīgi ilgstoši skatīties. Viņa uzmanīgi pieslējās sēdus. Galvā atbalsojās kāda attāla sāpe. Viņa pavisam noteikti gribēja saprast, kur atrodas, tāpēc klusā sāpe tika padzīta malā un uzmanība pievērsta apkārtnes izpētīšanai.

Visapkārt viņai bija viens liels zaļš zaļums, piesātināts ar kokiem, lapām, vīteņiem. Zaļi, sulīgi un dzīvi te viss izskatījās.

“Nez, kas tas par mežu? Un kā es te nonācu?” jautājumi ieskrēja prātā, un tiem uz pēdām sekoja asa sāpe deniņos.

“Mierīgi,” viņa elpoja. “Visu lēnām un pamazām.”

Tā bija viņas doma, vai arī to kāds bija teicis? Uzmanīgi viņa pārlaida skatienu apkārtnei. Nu tiešām, ļoti zaļš. Tik dažādi zaļi toņi, kas savijās kā garšīgā kokteilī. Viņa norija siekalas. Mute bija izkaltusi, bet dzert un ēst negribējās. Savāda sajūta klauvēja pie prāta un vēlējās ienākt ar domu, bet viņai nebija drosmes to ielaist. Viņa pievērsās apkārtnei un sevis izpētei. Vajadzēja mēģināt piecelties.

Kājas bija stīvas kā pēc ilgas nekustēšanās, tomēr muskuļi klausīja, un viņa piecēlās. Turpinot vienmērīgi un uzmanīgi elpot, viņa spēra pāris soļus. Viss kārtībā, ķermenis klausīja. Viņa pasmaidīja un tikai tad apjauta, ka galvas sāpes ir pazudušas. Atvieglojumā viņa nopūtās, pavērās apkārt un sastinga.

No koku aizsega bija iznākuši vairāki vīri, kas savukārt ieraudzījuši viņu apstājās un nopietnām sejām pētīja viņu. Grupiņa bija ģērbusies vienādi, tumši brūnos, pieguļošos tērpos, kas saplūda ar koku stumbriem un padarītu tos nemanāmus mežā. Taču te tos apspīdēja saule un atdalīja no vienotās meža masas. Sejas izteiksmes visiem bija nelaipnas, sarauktas pieres un skarbi, aizdomu pilni skatieni, kas radīja jaunajā sievietē trauksmi un nemieru.

“Varbūt viņi jau kādu laiku viņu vēroja no meža un tikai tagad iznāca un parādīja sevi?” satraukums aizrāva elpu.

Viens no vīriem, kurš bija ar visurbjošāko skatienu un izskatījās pēc vadoņa, atdalījās no grupiņas un panācis pāris soļus uz priekšu uzsauca:

“Kas tu esi? Un ko šeit dari?”

Tonis bija ass un uzbrūkošs. Viņa nepieļaus, ka kāds bez iemesla un paskaidrojuma pacels pret viņu balsi un apdraudēs. Kāds dziļš instinkts uzvilka viņā stīgu, un viņa atcirta:

“Es tev varētu jautāt to pašu!”

Viņa lepni izslējās un slēptā priekā vēroja kā neizpratnē pārvēršas vīra seja. Bija skaidri redzams, ka šis vīrs nebija radis, kas kāds runātu pretī vai neatbildētu uz jautājumiem. Viņš strauji pienāca klāt jaunajai sievietei un spēcīgi satvēris labās rokas delmu pavērsa to pret sevi. Tik strauja un negaidīta rīcību jauno sievieti paralizēja un viņa tikai to vien spēja kā neizpratnē skatītos uz svešo vīru un klusējot gaidīt, kas notiks tālāk.

“Ne.. lo..” vīrs centās ko salasīt uz aproces, kas sedza viņas labās rokas delnas locītavu.

Viņa bija patiesi izbrīnīta, ka uz viņas rokas ir aproce, uz kuras ir kas rakstīts, un neizpratnē skatījās te uz skarbo vīru, te aproci.

“Tā ir sabojāta. Tur neko nevar salasīt,” vīrs teica, urbdamies ar skatienu viņas acīs.  “Vai tavs vārds ir Nelo?”

Vai tāds ir viņas vārds un vai tas būtu rakstīts uz viņas aproces? Viņa nesaprata. Viņu sauc.. tukšums galvā un atkal asa sāpe, kas izskrēja no galvas pāri visam ķermenim. Viņa sarāvās, saspringa, lai apkopotu spēkus un censtos saprast, kas īsti te notiek un kā viņu sauc.

“Atbildi, sieviete!” vīrs pacēla balsi. “Vai arī tu uzzināsi, ko nozīmē pretoties teīniem.”

Lai gan viņai neienāca prātā ne mazākā nojausma par to, kas ir teīni, tad tomēr tas izklausījās pietiekami draudīgi, lai vairs neklusētu. Viņa vien spēja izdvest:

“Nela.”

“Tevi sauc Nela?” viņš neticīga turpināja pratināt.

Tikmēr pārējie jau arī bija pienākuši un ziņkārīgi pētīja viņu no galvas līdz kājām.

“Šķiet, ka jā,” viņa meloja, un tad vēl klusāk noteica: “Es īsti neatceros. Šķiet esmu sasitusi galvu.” Un ar brīvo roku tvēra pie pakauša, bet nesajuta nedz punu, nedz pušumu.

Vīrs atlaida viņas roku un soli atkāpās. Tad, aši pārmijis skatienus ar pārējiem, skarbi, bet vairs ne tik uzbrūkoši noteica:

“Tad tev vajadzēs nākt ar mums uz ciematu. Šajā mežā svešajiem ieeja liegta. Un par cik tu nevari pateikt, no kurienes esi ieradusies, aproce ir bojāta, tad citādāk kā svešinieci mēs nevaram tevi uzskatīt. Tāpēc pilnīgi noteikti tu nevari te palikt un klaiņot brīvi pa mežu.”

Tas izklausījās biedējoši. Viņa tika pieskaitīta pie svešajiem, tātad tādiem, kuriem nevar uzticēties, bet paši vīri gan arī neizskatījās pēc draudzīgiem pavadoņiem. Viņi vairāk atgādināja kareivjus no kāda sena stāsta. Savos brūnajos tērpos, ar ieročiem pie jostām un rokās, cepurēs, kas aizsedza daļēji seju no saules, viņi atgādināja kādu kareivju vienību, izlūkus. Nez no kurienes ienāca viņas prātā tāda doma?

“Kur es esmu? “ šķita ļoti loģisks jautājums, ja reiz viņai aizrāda, ka atrodas aizliegtā vietā.

Vēl nesaņēmusi atbildi, jaunā sieviete pēkšņi kļuva bāla, sagrīļojās un būtu jau nokritusi, ja viens no vīriem nebūtu paspējis viņu satvert. Nela, sauksim viņu tā, kā pati to izvēlējās, paskatījās jaunajam vīrietim sejā un gribēja jau ko teikt, bet noklusēja un nodūra galvu.

“Tu esi Eronas Zaļajā mežā,” uz izteikto jautājumu atbildēja kareivis, kas vēl joprojām viņu turēja savās rokās.

Viņa centās izlikties, ka tas kaut ko izsaka un mēģināja nostāties stabili uz kājām. Viņai pilnīgi neko neizteica šis vietas nosaukums. Arī paši vīri un viņu apģērbs šķita svešs, neredzēts, nepazīstams un savāds. Bet, paskatoties uz savām rokām, viņa saprata, ka arī tās nemaz nešķita pazīstamas. Viņa nolēma, ka paliks pie tā, ka ir Nela, un ļausies notikumiem. Gan jau drīzumā viss noskaidrosies un kāds varš atbildēt uz viņas jautājumiem, kas sāka drūzmēties sāpošajā galvā.

“Tagad vairs nekavēsimies,” noteica vīrs, kas izskatījās pēc grupas vadoņa. “Drīz sāks krēslot, bet līdz nakšņošanas vietai vēl ir labs gabals ejams. Kameron, tu paliec pie jaunās dāmas un pieskati, ka viņa nenokrīt un tiek mums līdzi.”

Uzrunātais pamāja piekrītoši ar galvu un pievērsās Nelai:

“Vai varēsi noturēties uz savām kājām un iet?”

“Domāju, ka jā,” viņa nedroši atbildēja. “Šķiet pēkšņais nespēks jau ir pārgājis.”

Viņa meloja. Nekas nebija pārgājis, bet gan pieņēmās spēkā ar katru domu un apjausmu, ka viņa neatceras ne to, kā viņu patiesībā sauc, ne no kurienes viņa ir ieradusies un kas ar viņu ir noticis pirms pamošanās. Nela vien zināja, ka atrodas mežā ar kokiem un neparasti zaļu lapotni, vīteņiem, augiem. Iespējams, ka tie bija pazīstami, bet arī to viņa nespēja atcerēties. Satraukums pārņēma visu ķermeni un vajadzēja piepūlēties, lai neļautos vispārējiem drebuļiem un izmisumam. Labi vēl, ka galvas sāpes pamazām atkāpās.

Ļaužu grupiņa devās mežā. Pa priekšu gāja vīrs ar loku un tas, kurš izskatījās pēc vadoņa, tad Nela ar pavadoni. Pārējie gāja izklaidus kā pārbaudīdami mežu vai arī vēl ko meklēdami. Jaunā sieviete centās sevi nesatraukt ar domām par to, ko nevarēja atcerēties, un koncentrēja uzmanību uz apkārtnes izpēti.

Viņa gan īsti neatcerējās, kāds izskatās parasts mežs, bet šis tomēr šķita neparasts. Te bija dažādas formas un veidu lielāki koki, kas bieži bija aptinušies zaļi biezos vīteņos. Tad vēl krūmāji un augi ar platām sulīgi biezām lapām. Un viss tik zaļš, ka neko zaļāku nevarētu iedomāties.

Viņa paskatījās uz savām rokām, cenšoties neuzkrītoši nopētīt ādas aproci ap labo roku. Tā bija darināta no brūnas gludas ādas ar dažādiem ķeburiem, kas vairāk gan izskatījās pēc zīmējuma nevis burtiem. Vai vismaz viņai tā likās. Aproce bija sastiprināta ar smalku ādas pīnīti, kas sasieta un caurvīta caur aproci, to saturēja kopā un cieši pie rokas. Aproce bija rokas platumā, bet apakšējā daļa izskatījās kā pārrauta vai noplēsta. Brūces uz rokas nebija. Viņa iedomājās, ka aproce varētu būt saplēsta pirms uzlikšanas uz rokas.

Tad Nela pievērsa uzmanību sava apģērba izpētei. Viņai mugurā bija pelēcīga lina vienkārša piegriezuma kleita. Nu vismaz viņa domāja, ka tas ir lins. Kleitu viducī saturēja plata ādas josta ar skaisti apdarinātu metāla sprādzi. Kleitas sānos  bija gari šķēlumi, kas atsedza ādas biksēs tērptas kājas. Meža taku mina ērti īsi zābaciņi, kas viegli aptvēra kāju. Apģērbs bija tīrs un kārtīgs, tomēr viņu nepameta sajūta, ka tas nav viņai ierasts tērps.

Kad Nela paklupa aiz saknes, kas bija pārstiepusies pāri meža takai, pavadoņa spēcīgā roka atkal viņu laicīgi satvēra. Viņš izskatījās visjaunākais. Varētu būt puisis un vīra vecuma sliekšņa, iespējams pat vienā no pirmajiem uzdevumiem, pie sevis nodomāja Nela.

“Vai viss kārtībā?” viņš norūpējies vaicāja.

“Jūtos nedaudz nogurusi,” pateicībā par rūpēm pasmaidīdama, noteica Nela. “Vai ceļš vēl tāls?”

“Līdz ciematam?” precizēja Kamerons, bet nesagaidījis atbildi turpināja: “Līdz ciematam ir pāris dienu gājiens. Mēs esam izlūku grupa, kas pārbaudīja attālāko meža nostūri, un tagad dodamies pa taisnāko ceļu atpakaļ. Tomēr šodien mēs nakšņosim mežā. Ja iesim raiti, tad rīt ar tumsu varētu būt galā.”

Tas, ka viņai būs jāiet kājām vēl visa rītdiena, Nelai nebija ienācis prātā. No domas vien par to, ka rīt vēl visa diena ejama, nogurums uzgūla uz viņas pleciem, un soļi kļuva gausāki.

“Vai tev nav labi?” norūpējies vaicāja Kamerons.

Nela būtu priecīga, ja viņa neradītu papildus iemeslus nepatikai pret sevi ar to, ka nespēj vairs paiet un iespējams aizkavēs visas grupas nonākšanu ciematā. Tomēr ar to nepietika, lai padzītu nespēku un nogurumu, kas aizvien spēcīgāk lika sevi manīt.

“Ilgi es vairs nevarēšu paiet,” viņa klusi atzinās. “Nezinu, kas ar mani ir noticis, bet šķiet, ka kājas drīz atteiksies kustēties.”

Kamerons norūpējies nopētīja viņas seju. Izskatījās, ka puisis no visas sirds uztraucas par Nelas labsajūtu. Iespējams, jaunās sievietes seja izskatījās pietiekami bāla, lai puisis apjaustu, ka viņas spēki ir tuvu izsīkumam. Viņš savilka lūpas smaidā kā atvainojoties, ka jāpamet Nela viena, un pielika pāris soļus, lai panāktu grupas vadītāju. Kamerons noklepojās pie vadoņa pleca un kaut ko iečukstēja tam ausī. Vadonis apstājās, pagriezās un drūmi nopētīja Nelu, tad apkārtni.

“Vēl pāris mirkļu gājiens līdz nakšņošanas vietai,” viņš teica skaļi un skaidri. “Vai varēsi vēl to noiet?”

Nela saprata, ka šis jautājums domāts viņai, jo nevienam citam jau nebija problēmu iet kaut visu nakti. Viņa nezināja, ko gan nozīmē pāris mirkļu gājiens un vai tas būs gana īss, lai spētu to noiet pati uz savām kājām, tomēr pārliecinoši atbildēja:

“Es izturēšu.”

“Tas labi!” apmierināts noteica vīrs. Šķita, ka viņa sejā pavīdēja atzinības atblāzma.

Kamerons jau atkal bija blakus Nelai un sniedza savu roku atbalstam. Viņa pateicībā to pieņēma. Nebija vērts tēlot varoni un pēc brīža nespēkā nokrist.

“Vai tu man varētu ko pastāstīt, lai novērstu domas no sevis?” viņa uzrunāja Kameronu.

“Vai vienmēr, kad slikti jūties, centies domāt par kaut ko citu,” pārsteigts pārprasīja puisis, bet atbildi īsti negaidījis piebilda: “Par ko lai es tev pastāstu?”

“Nu..” viņa ievilka elpu “Es īsti nesaprotu, kur es šobrīd atrodos. Varbūt vari man ko pastāstīt par šo vietu un varbūt arī nedaudz par sevi?” Nela centās radīt nepiespiestas, brīvas sarunas atmosfēru.

“Nez gan vai pareizi ir nepazīstamai būtnei tagad visu tā uzreiz stāstīt,” domās pārcilāja Kamerons, bet viņas maigais smaids atbruņoja viņa sirdi. Viņš gribēja ticēt, ka svešiniece nav saistīta ar nemierniekiem un noteikti jau nu nekas slikts nenotiks, ja nedaudz pastāstīs kādu nieku par Eronu.

“Kā jau tev teica,” iesāka puisis, “mēs atrodamies Eronas Zaļajā mežā. Tas ir viszaļākais un tālākais mūsu valsts nostūris. Parasti šeit neviens cits kā meža iemītnieki nav sastopams, bet tagad nemierīgajos laikos, mūsu nodaļu atsūtīja uz šejieni, lai pārbaudām pierobežu.”

Tādu valsts nosaukumu gan viņa neatcerējās dzirdējusi, bet atmiņā jau nebija nekā. Galva bija tukša kā izpūsta telpa. Savāda sajūta – it kā atbrīvojoša un tajā pašā laikā satraucoša.

“Nemierīgi laiki?” Nela pajautāja. “Vai kāds vēlas uzbrukt šai valstij?”

Tas nu gan bija pārāk tiešs jautājums, uz kuru Kamerons neuzdrošinājās atbildēt. Tomēr skaistās svešinieces acis bija tik dzidras un apburošas, ka puisi pārņēma siltas jūtas un nemaz negribējās, lai šajās skaistajās acīs iezagtos kāda tumšāka ēna.

“Nu par tiem nemieriem gan jau tev pastāstīs kāds cits,” puisis izvairījās no atbildes.

Nela nojauta, ka viņa pati iespējams tiek turēta aizdomās, ka pašas piederība un atrašanās šeit ir tik neskaidra, ka pat viņa nemācētu pateikt, vai nav iesaistīta kādā sazvērestībā pret šo valsti. Tas gan šķita nez kāpēc neticami. Domas bija jānovirza citā virzienā.

“Kas ir šīs zemes iemītnieki?” šķiet tas bija drošāks sarunas temats, kas varbūt arī palīdzētu viņai noorientēties.

“Nu Eronā dzīvo daudz un dažādu cilšu,” priecīgs, ka saruna tomēr var turpināties drošākās sliedēs, sparīgi stāstīja Kamerons. “Mēs esam teīni, šīs zemes aizstāvji. Mēs esam lielākā un spēcīgākā cilts, tāpēc mums ir uzticēts tas gods pasargāt visus pārējos iedzīvotājus no ārējiem iebrucējiem un nodrošināt kārtību arī valsts iekšienē.

Tas nedaudz izklausījās par lepna skolēna stāstījumu par savu nozīmību. Tomēr Nela viņu nepārtrauca, bet ieklausījās stāstījumā, cerēdama saklausīt kādu niansi, kas atsauks prātā ko pazīstamu vai kādu atmiņu.

“Mūsu nodaļa rūpējas par Verteronas ciema drošību. Parasti patrulējam ciematā un tuvējā mežā, bet pāris dienas atpakaļ saņēmām norādījumu pārbaudīt Zaļā meža nomali.” Kamerons aprāvās.

“Vai ciematā ir daudz iedzīvotāju?” vaicāja Nela. Viņa negribēja domāt par to, ka var tikt uzskatīta par iebrucēju, ka viņas dēļ šī vienība sūtīta uz valsts nomali. Kas gan viņa tāda varēja būt, lai radītu ko neierastu mierīgas valsts dzīvē?

“Verterona ir diezgan liels ciemats,” uz izteikto jautājumu atbildēja puisis. “Ciemata valde pat iesniedza prasību Kodolam, lai piešķir pilsētas statusu, bet atbilde vēl nav saņemta. Un iespējams, ka tik drīz arī neatbildēs.”

Kamerons pieklusa un iegrima domās. Nela negribēja iztraucēt un pacietīgi gaidīja, kad stāstījums atsāksies. Klausoties puisī tomēr bija vieglāk iet, un prāts nebija pārņemts ar ķermeņa sajūtām.

“Jā,” pēkšņi turpināja puisis, “ciematam ir daudz namu un daudz iedzīvotāju. Teīnu vienība te ir lielā godā un cieņā, jo valdošā cilts – histoni, labprāt uztic mums drošības jautājumus. Viņi ir ļoti rosīgi un aktīvi, bet jau tu pati to redzēsi, kad nonāksim galā.”

“Gan jau,” piekrita Nela. Viņai nebija ne nojausmas par pieminētajām ciltīm. Šķiet nekad agrāk viņa nebija par tām dzirdējusi, tomēr to nosaukumi atgādināja ko pazīstamu vai dzirdētu. Kā tāda tāla atblāzma, kas netverama slēpās saprāta labirintos par kaut ko sen dzirdētu.

“Vīri, iekārtojiet nakšņošanai visu!” viņas domu plūdumu pārtrauca vadoņa balss.

“Kameron, parūpējies par uguni, bet es tikmēr aprunāšos ar mūsu.. ar Nelu,” viņš neveikli novaikstījās un pamāja Nelai, lai viņa tam seko.

Nez kā vadonis gribēja viņu nosaukt? Par gūstekni vai par viešņu? Tā gan varētu būt nozīmīga atšķirība, prātoja Nela. Viņa uzmanīgi spēra soļus un sekoja vadonim uz nelielu pļaviņu, kas piekļāvās straujas upes krastam. Attālākajā malā slējās augsta klints ar alu, uz kuru devās grupas vadonis. Viņš neskatījās, bet gan gāja pietiekami lēni, lai Nela tiktu viņam līdzi. Ala bija plaša, kā liela ēka, kas ieslēpta zem klints un nepamanāma steidzīgam garāmgājējam. Tajā bija vairāki kambari. Bija nojaušams, ka te jau iepriekš ir ceļotāji nakšņojuši un viss pielāgots tam, lai būtu gan kur gulēt, gan ēst pagatavot. Priekšējā kambarī bija vieta ugunskuram ar kārtīm un katliem. Alas malās bija izkārtoti trauki un bluķi, kas ērti izmantojami sēdēšanai. Tālākajā galā bija redzam eja, pa kuru vīri varēja iziet nepieliekušies.

Vadonis te neapstājās, un devās tālāk, dziļāk alā. Nākamais kambaris izskatījās pēc lielas zāles ar ieapaļu akmens bluķi vidū. Pēc visa spriežot, tas tika izmantots par galdu, ap kuru salikti bluķi sēdēšanai. Galds bija gana liels, lai ap to apsēstos vismaz desmit teīnu.

“Kamēr pārējie pagatavos vakariņas, mums būs laiks tā godīgi un no sirds parunāties,” vīrs noteica stingrā balsī un norādīja uz bluķiem ap galdu.

Nela apsēdās uz bluķa galda malā un norija satraukuma kamolu. Vadonis nostājās viņai priekšā, atbalstījies pret galdu, un ieurbās dziļi svešinieces acīs. Viņš šķiet lasīja tajās ko tādu, par ko pašai Nelai nebija ne jausmas.

“Jā..” viņš gari novilka, novērsa skatienu un apsēdās pretī Nelai. “Saki man godīgi, ko tu par sevi atceries, un vai tavs vārds tiešām ir Nela?”

Tas nu gan bija tiešs un negaidīts jautājums. Viņa saprata, ka izlocīšanās vai patiesības noklusēšana tagad varētu nākt par sliktu, tāpēc godīgi atbildēja:

“Es nezinu,” viņa ievilka elpu un ieturēja pauzi kā meklēdama savā prātā kādu pavedienu. “Es nevaru atcerēties ne kā mani sauc, nedz no kurienes es esmu, ne arī kā šeit esmu nokļuvusi. Man nav ne mazākās nojausmas, par to ka ir bijis ar mani pirms pamošanās mežā.”

Un vēl pēc mazas klusēšanas pauzes viņa nobēra: “Vai mani uzskatāt par iebrucēju?”

Viņai pašai kļuva bail no sava jautājuma, bet to ilgāk noklusēt nebija jēgas, tas pārāk nospieda un radīja nemieru un iespējams arī bailes. Vadonis paskatījās uz viņu, tad negaidīti pasmaidīja un satvēra viņas labo roku savā plaukstā.

“Tavs godīgums man liek domāt, ka tu neesi iebrucēja. Tava aproce ir saplēsta, un uz tās nav pilns vēstījums, no kura es varētu nolasīt, kas esi un no kurienes nāc. Bet mana iekšējā nojauta uzstājīgi čukst, ka vairāk kā skaidrs, ka neesi no teīnu cilts, bet arī iebrucēja tu neesi. Iespējams tavas ierašanās veids un iemesls ir zināms tam, kurš mūs sūtīja nākt izlūkot šo meža nostūri.”

Vīra lielās rokas sildīja Nelas roku un sirdi. Viņa atvieglojumā nopūtās.