Ināra Roziņa, “Pasaka par skolotāju jeb Viss jādara Otrādi”

Guļot un skatoties griestos, domāju, ar ko cilvēks domā. Vai ar smadzenēm, vai ar galvu, vai ar ādu? Man bija jādomā. Rīt skolotāja liks rakstīt sacerējumu par to, par ko es gribu kļūt. Man galvā pilnīgs sajukums. Varbūt ārsts? Bet, ja nu es kļūdos, nosakot diagnozi, vai, nepareizi veicot operāciju? Ja nu uz manas sirdsapziņas visu mūžu jānēsā vaina par cilvēka nāvi? Nē. Ārsts nē. Pārāk liels risks, ja kļūdos, un kļūdos es bieži.
Varbūt jurists? Advokāts, prokurors, tiesnesis...bet, ja nu es nevaru tik daudz likumus atcerēties un saprast? Ja nu es nepamanu kādu niansi, un uz ilgiem gadiem cietumā manas vainas dēļ tiek iesēdināts nevainīgs cilvēks? Nē, par juristu negribu. Bet, varbūt, skolotājs? Jā, gribu būt izcila skolotāja!