Imants Lancmanis: Dzimtu kontekstā ģerbonis pilda saliedēšanas funkciju

Latviešu mākslas vēsturnieks un heraldikas speciālists Imants Lancmanis ir sniedzis būtisku ieguldījumu tajā, lai mums būtu iespēja latviešu valodā iepazīt sarežģītās heraldikas zinātnes pamatus. Viņa grāmatu “Heraldika” vairāki ģerboņu mākslinieki min kā vienu no sava darba pamatinstrumentiem. Imants Lancmanis bijis arī viens no kultūrvēsturiskā izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” (2020) redkolēģijas locekļiem, un intervijā, kas speciāli TVNET tapusi kopā ar lasīšanas veicināšanas projektu “Bibliotēka”, piedāvājam viņa redzējumu uz ģerboņu veidošanas tradīciju un tās attīstību Latvijas teritorijā.

Cik sena ir Jūsu un ģerboņu attiecību vēsture?

Par ģerboņu veidošanas un vēstures zinātni jeb heraldiku būtībā esmu interesējies visu mūžu, un man vienmēr ir bijis skumji par to, ka Eiropa ir radījusi tik skaistu un interesantu heraldiku, savukārt, latvieši stāvējuši atstatus no tās. Šī mana aizraušanā ar heraldiku un vēlme ieinteresēt par to Latvijas iedzīvotājus savulaik rezultējās manis veidotā grāmatā “Heraldika”.

Tad jau esat īstais cilvēks, kam pajautāt, kā radusies dzimtu ģerboņu veidošanas tradīcija Latvijā.

Senākie ģerboņi Latvijā ir vācu, krievu, poļu, krievu u.c. dzimtu heraldikas atspoguļojums. Pirmie latviešu dzimtu ģerboņi konstatēti 18. gadsimtā. Līdz mūsdienām latviešu sabiedrībā bija drīzāk noliedzoša attieksme, heraldiku asociējot ar svešzemju tradīcijām. Senāk ģerbonis daļēji atspoguļoja piederību kādai priviliģētai kārtai, taču uzsvars ir uz vārda “daļēji”, jo tā nebūt nav pilnīga izpratne par ģerboņa nozīmi.

Kāda ir Jūsu loma izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” tapšanā?

Esmu redkolēģijas loceklis un gatavoju izdevuma ievadu par ģerboņiem latviskajā vidē. Tas man pašam bija interesanti, jo kopš manas grāmatas izdošanas pagājuši 14 gadi, un šajā jomā vērojamas iepriecinošas izmaiņas. Ir sācies manis ilgi gaidītais Latvijas sabiedrību vienojošais un mūsu pašu heraldikas vēsturi veidojošais process – arvien vairāk dzimtas, garīdzniecības personas, iestādes, pilsētas, korporācijas un citi izvēlas veidot savu ģerboni. Vislielākais prieks, protams, par dzimtu ģerboņiem.

Kāpēc tas ir tik svarīgi sabiedrībai?

Jau pirmās neatkarības laikā latvieši lielākoties uzskatīja, ka ģerboņi ir vācu muižniecības lieta un nepieņēma, ka dzimtas vai, piemēram, amatnieka ģerboņa veidošana varētu attiekties arī uz viņiem. Tomēr tā tas nav, jo ģerbonis ir jebkuras ģimenes patības zīme un iemieso noteiktu, unikālu šīs ģimenes pagātni un nākotni. Ģerbonis ir pati spēcīgākā vienojošā zīme, kas cilvēkam palīdz apzināties sevi kā daļu no kaut kā lielāka. Savulaik proletāriskā kultūra uzskatīja, ka cilvēks ir kaut līdzīgs gaisā izkaisītam mazmazītiņam objektam. Šobrīd mums ir jāapzinās, ka tauta tikai tā veidojas – no mazumiņiem, kas savā starpā spēj būt vienoti. Tautu veido saliedētas ģimenes. Ja šāda apziņa ir, tad tas liek katrai ģimenei un dzimtai censties būt labai, sasniegt kaut ko dzīvē, un ar savu darbu veidot kopā to, kas ir tauta un valsts. Domāju, ka meklēt vienojošo, kas ģimenes un dzimtas veido par saliedētu tautu un valsti, tieši tagad, šajā tik grūtajā periodā pēc neatkarības atgūšanas, ir īpaši svarīgi. Jo vairāk cilvēkos būs izpratne par to un vēlme apzināti veidot pilsonisku sabiedrību, jo ātrāk atgūsim nokavēto. Turklāt šobrīd ir visas iespējas to darīt – mēs kā valsts Latvija esam daļa no Eiropas un no plašās pasaules, arī mēs beidzot drīkstam pārņemt tās tradīcijas. Turklāt ne tikai drīkstam, bet mums tas jādara.

Lūdzu, izceliet kādu nozīmīgumu personiskākā – ģimenes un dzimtas kontekstā?

20.gadsimts latviešiem ir nesis daudz traģēdiju, kā rezultātā ir postītas dzimtas un jauktas ģimenes. Tāpēc jo īpaši būtiska arī dzimtu kontekstā ir iepriekš pieminētā vienošanas jeb saliedēšanas funkcija, ko pilda ģerbonis. Neatkarības atgūšana un brīvība ļauj notikt skaistajam ģimeņu un dzimtu no jauna kopā saplūšanas procesam. Un tas notiek! Bieži apvienojas ģimenes gan šeit uz vietas, gan tās, kurās kāds ģimenes vai dzimtas pārstāvis kara vētras vai padomju okupācijas laikā ir nokļuvis citviet plašajā pasaulē. Tikai izejot cauri šiem procesiem varam izveidoties par pilsonisku sabiedrību, par pilnvērtīgi funkcionējošu tautu, kuras priekšnosacījums ir sakārtotas ģimenes un sakārtotas dzimtas. Šis etaps ne vienmēr ir viegls, vienkāršs un ātrs, bet tas ir vienojošs un var kļūt par spēcīgāku nekā tas, kas šķēlis. Ģerbonis bieži vien kalpo par skaistu vienotības un kopības zīme, kas radusies tieši šajā laikā.

Kāpēc tieši ģerbonis?

Dzimtas ģerbonis ir pats spēcīgākais simbols, kādu var iedomāties, ja ģimene vai dzimta grib izteikt savas vērtības, atspoguļot šīs dzimtas vēsturi, un vispār pateikt to, ko viņi jūt – izteikt sevi kā kopumu un kā gabaliņu no tautas.

Ģerbonis ir rezultāts. Ko esat novērojis dzimtas ģerboņu tapšanas procesā?

Esot klāt dzimtu ģerboņu veidošanas procesā, bija iespēja redzēt to, kādā veidā cilvēki sāk domāt un apzināties savai dzimtai raksturīgāko. Tas mudina uz iepriekšējo paaudžu dzīvēm un mantojumu atskatīties ar cieņu un apbrīnu, un ar pietāti un atbildību izvēlēties, ko no visa tā izvēlēties kā pašu, pašu svarīgāko, nākamajām paaudzēm nododamo. Ģerboņa veidošanas process liek domāt par to, kādā veidā dzimtu stiprināt un galvenais – domāt par nākotni. Jābūt gan apziņai par pagājušām paaudzēm un, pats galvenais – domai par tiem cilvēkiem, kas vēl tikai radīsies. Tā ir atbildība nākamības priekšā.

Kas kopīgs tām dzimtām, kuras izvēlas veidot savu ģerboni?

Tās ir dzimtas, kurām ir izteikti attīstīta dzimtas pašapziņa.

Kā par tādu kļūt?

Droši vien, tādas vienas receptes nav. Taču pamatu pamatos ir ģimene, kuras spēks veidojas no kopīgām vērtībām. Cilvēks it kā visu mūžu ir spiests domāt par to, kas ir labs un kas ir ļauns, bet viena lieta ir individuālais labais un individuālais ļaunais, bet cita lieta ir tad, ja cilvēks sevi apzinās kā daļu no kaut kā lielāka. Pirmkārt, kā daļu no savas ģimenes, jo ģimene ir visa pamats. Savukārt ģimenes kopā veido dzimtu, radniecīgās saites. Ne velti arī visa senā, tālā pagātne atklāj to, ka tieši tā ir radušās valstis – veidojoties spēcīgām ģintīm, saplūstot kopā veseliem klaniem. Tikai tad, kad cilvēki apzinās sevi kā daļu no kaut kā liela un svarīga, tikai tad viņi paši savās acīs kļūst nozīmīgāki un savu dzīvi veido ar pavisam citu atbildības sajūtu.

Ko Jūs gribētu novēlēt latviešu tautai?

Visām Latvijas ģimenēm novēlu paturēt prātā šo atbildības sajūtu. Es patiešām esmu pārliecināts, ja katrs cilvēks savu rīcību un savu ceļu dzīvē saskaņotu ar to, ka viņš ir tikai daļa no kaut kā lielāka un viņa izvēles un rīcības, un personiskie sasniegumu ietekmē lielākus procesus; ja katrs apzinātos atbildību par savu ģimenes un savas dzimtas godu, labo vārdu un labo slavu, mēs dzīvotu ļoti labā un stiprā Latvijā. Tāpēc es novēlu katram cilvēkam, katrai ģimenei un katrai dzimtai apzināties šo lielo virsuzdevumu. Un pie reizes atspoguļot to arī savas dzimtas ģerbonī.