Ilona Ozoliņa-Čiu, “Pasaka par pūķieni, Velnu un cilvēkiem, kuri nezina, kad apstāties un kad drāzties pa galvu un pa kaklu”

Reiz sensenos laikos tajā dienā, kad vietējās zosis dienas vidū ne no šā, ne no tā ielēca akā, kādā ciemā atgadījās trīs atsevišķas, pilnīgi nesaistītas lietas. Tās nevienam par savu notikšanu iepriekš neko nebija teikušas, ņēma un notika pilnīgi negaidīti pašas sev un viena otrai. Ja kāds būtu teicis, ka tā notiks, tās būtu jutušās sirsnīgi un pamatoti aizskartas.
Pirmā lieta bija ciema šuvējas bļāviens, kad adata caurdūra i pirkstu, i kleitu, i kleitas valkātājas ādu. Lieta izbļāva veselu lērumu negantu vārdu, ieteica šuvējai atrast amatu, kurā tai nebija iespējas nevienu nogalināt un tad aizgāja stūrī paraudāt...