Ieva Tunika, “Zaldāts velnam par viesmīli”

Sensenos laikos kāds izdienējis zaldāts, nokarojis savu noslēgto termiņu un likumīgi saņēmis kaujas laukā nopelnīto atlūgumu, paņēma ar trīs zīmogiem apzīmogoto papīru un devās mājās. Zaldāts iet pa ceļu braši svilpodams un nākotnes plānus kaldams, kad velns krustcēlēs viņu jau nepacietīgi sagaida.
“Apstājieties, virsniek! Kurp dodies?”
“Mājās dodos. Esmu ierindas zaldāts, nevis virsnieks.”
“Tev ir tādas ūsas kā ģenerālim,” tā glaimoja velns un turpināja sēt minstināšanās sēklu: “Ko tu mājās darīsi?! Ne tev klana, ne cilts. Labāk nāc pie manis par zelli, būsi man kā dēls, kā tēvs un kā brālis un es tev maksāšu lielu algu.”