Pavasaris nāca lēni un bikli, baidīdamies, apkārt skatīdamies, it kā kāds viņam sekotu, laiku pa laikam ielīzdams egļu gāršā. Tad atkal iznāca no tās, lēni tipināja un turpināja savu ceļu, apstaigādams laukus un tīrumus, ciemus, pilsētas un pakalnus. Piekusis tas apsēdās uz pakalnītes, lai sakopotu spēkus. Kur Pavasaris bija sēdējis, tur sniegs ātri vien nokusa, pārādījās pērnā zāle, un iespulgojās pavasara vēstneses – dzeltenās mazās saulītes – māllēpes.

Ilgi gaidītais Pavasaris kļuva arvien drošāks. Atskārtis, ka dara tikai labus darbus, tas ieskrējās tā, ka sacēlās neliels vējiņš, sniegs kusa ātrāk, ceļi kļuva sausāki, no lazdām bira dzeltenie putekšni, uzziedēja pūpoli.

Modās kukaiņi, gājputni atgriezās no siltajām zemēm un meklēja sev mājvietu.

Man pavasaris ir mīļākais gadalaiks. Man patīk vērot Pavasara atnākšanu, skatīties, kā iet ledus Daugavā, kā piebriest koku un krūmu pumpuri, kā no zemes izlien un uzzied zilās vizbulītes, kā Pavasaris piešķir visai dabai savas visdārgākās krāsas: saules dzelteno, spilgti gaiši zaļo, dievišķīgi zilo, pienīgi balto. Man milzīgu baudījumu sagādā iebrist zilajā neaizmirstulīšu klājienā un noskatīties mazo spulgi zilo actiņu zibināšanā. Katru gadu no jauna un no jauna man patīk baudīt svaigas bērzu sulas.

– Uzminiet, ko es šodien redzēju? – pie vakariņu galda uzdevu šo jautājumu savam vīram Tālivaldiem un meitai Katei. Protams, ka viņi nevarēja pateikt, ko es ar to domāju. Es smējos un turpināju:

– Nē, nē, neuzminējāt! Tas ir kaut kas skaists, neliels ar spārniņiem….

– Tu redzēji taurentiņu? – Kate uzreiz pateica pareizo atbildi, – kādā krāsā tas bija?

-Tie bija divi taurentiņi, kuri lidinājās gar mūsu virtuves logu. Taurentiņi bija brūnraibi, tādi ļoti skaisti un , manuprāt, priecīgi, – es paskaidroju.

– Ā, es zinu, ko tas nozīmē: ja tu redzēji raibu taureni, tad tev būs raiba vasara, būs dažādi piedzīvojumi, – tā Kate čaloja tālāk.

Likās, ka Kate arī priecājās par taurentiņiem. Tad viņa paskatījās uz tēti un vaicāja: – Tēti, ko tu sēdi tāds nerunīgs? Tu nemaz nepriecājies?    – Par taureņiem priecājos, par pavasari arī, – tēvs šodien bija klusāks nekā parasti.

-Stāsti, vai kas noticis? Vai tu labi jūties? – mēs tincinājām.

Pēc nelielas pauzes, nedaudz atpūties, viņš atklāja mums sava ne pārāk labā noskaņojuma iemeslu. Tālivaldis pastāstīja, ka neko jau vēl nevar zināt, bet darbā būšot kaut kādas pārmaiņas, visticamāk, ka notikšot štatu samazināšana.

Ne tik sen tika nosvinēta viņa sešdesmit gadu jubileja. Šajā vecumā būtu nepatīkami zaudēt darbu, bet dzīvē notiek visādi. Pēc vakariņām es sacīju:

–   Jebkurā gadījumā nav pamata uztraukumam, ja vēl nekas skaidri nav zināms, kā arī tu neesi viens šajā pasaulē, man ir stabils valsts darbs, iztiksim, un viss sakārtosies.

–  Jā, tēti, tā ir. Tagad valstī krīze, daudzi cilvēki paliek bez darba, – meita līdzjūtīgi mierinaja tēvu un sniedza savu morālo atbalstu.

Pa to laiku Pavasaris bija tā ieskrējies, ka siltās un saulainās dienās tas lēca polkas solī, virpuļoja nepiekusdams, parādījās gan grāvmalās, gan mežā un pagalmos, dāļāja savu siltumu, saules enerģiju un aicināja laukā no mājām. Viss sāka zaļot, plaukt un ziedēt. Bites ķērās pie medus vākšanas, laucinieki pie lauku darbiem.

Tālivalža aizdomas apstiprinājās – drīz vien viņam tika uzteikts darbs. Birojā palika strādāt divi cilvēki no četriem, protams, ka gados jaunākie speciālisti. Tā kā morāli viņš bija tam gatavs, tad likās, ka pārāk stipri nepārdzīvoja šo zaudējumu.

Vai tad mājās darba trūkst? Pavasarī it īpaši  darbs dzen darbu: sakņu dārziņš jāuzrok, kaut kas jāpielabo, kaut kas jāpiekrāso…

Pēc kāda laika ievēroju, ka mans Valdītis ( tā es bieži mēdzu viņu saukt) aizvien biežāk un ilgāk sēž pie žurnālgaldiņa, sēž galvu nodūris, kaut ko raksta, kaut ko domā.

– Ko tu tur sēdi tik ilgi? Ko tu dari? Paskaties, kāds skaists pavasaris aiz loga! –centos viņu uzrunāt.

– Es meklēju darbu, lasu sludinājumus, zvanu, bet pagaidām rezultāta nav, – atbild Valdis. Skatos: rīts vai vakars – Tālivaldis tik sēž mīkstajā klubkrēslā ar skatienu ieurbies galdiņā, it kā pētīdams ko ļoti sīku un svarīgu, ik pa brīdim kaut ko rakstīdams.

–  Vai tik viņš nepēta kādus mikroorganismus uz stikla virsmas? – domās pajokoju, bet patiesībā man bija skaidrs, ka situācija izskatās nedaudz nopietnāka.

– Nav nekāda vajadzība meklēt darbu, tagad tu esi vajadzīgs pie mājas, dārzā. Iesim ārā! – es nerimos, – ārā tik skaista diena – zied tulpes, narcises. Nāc!

Pagāja nedēļa, otra. Mans Valdis kļuva arvien nerunīgāks, arvien ilgāk, domās iegrimis, sēdēja pie galdiņa. Radās pamatotas aizdomas par kādu dāmu. Dāmas jau mēdz būt viltīgas un noslēpumainas. Vai tik šī dāma  Depresija nedzīvojas pa mūsu māju, kamēr es esmu darbā?

– Nē, nē, nekādas Depresijas man nav! – noliedza mans vīrs.

– Ko tad tu te sēdi un ar mani nemaz nerunā? Ne par ko nepriecājies?- es tincināju viņu, bet viņš pat nesmaidīja. Tad es visu sapratu: ir jātiek no šīs nevēlamās viešņas vaļā. Nākamajā dienā es izteicu Tālivaldim šādu domu:

– Klau! Kā būtu, ja tu painteresētos par darba iespējām ārzemēs? Daudzi darba meklētāji dodas uz ārvalstīm un tur strādā. Nevarētu teikt, ka es izteicu apsvērtu apdomātu ideju, tas bija vienkārši, kas tobrīd iešāvās prātā.

Atbildē bija klusēšana.

Mans vīrs ir ļoti atbildīgs cilvēks, viņam bija grūti pieņemt situāciju, ka sievai krīzes laikā  jāuzņemas lielāks finansiālais slogs.

Tomēr Valdis ņēma vērā manu padomu un piezvanīja savam senam draugam Jurim. Jura abi dēli jau vairākus gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Draugs solījās sazvanīties ar kādu no dēliem un apjautāties par Tālivaldi. Jau nākamajā dienā Juris atsūtīja sava vecākā dēla Aleksandra telefona numuru. Varot zvanīt.

Tālivaldis sazvanījās ar Aleksandru. Puisis izrādījās pretimnākošs un stāstīja, ka ar darbiem neesot vis tik vienkārši, bet varot mēģināt. Katrā ziņā nokārtos pajumti pirmajai nedēļai un palīdzēs ar padomu.

– Zini, Helēnīt, es pieņēmu lēmumu – es tomēr mēģināšu atrast darbu Anglijā. Ja tur nekas nesanāks, tad atgriezīšos. Kompensāciju darbā esmu saņēmis, naudas man kādam laikam pietiks, – mana vīra balss skanēja pārliecinoši un bija optimistiska, – vai tu atbalstīsi mani?

– Malacis, es priecājos par tevi, – teicu un  nobučoju savu apņēmīgo vīrieti, -Mēģināts nav zaudēts.

Vīrietim ļoti svarīga ir viņa loma ģimenē, rūpes par to, bet man savukārt svarīgs viņa garīgais līdzsvars un pašsajūta. Pēc šī svarīgā lēmuma pieņemšanas  ātri vien viss sagriezās kājām gaisā – likās, ka Valdis sacenšas ar Pavasari, kurš ātrāk padarīs savus pavasara darbus. Mana vīra solis kļuva pavisam raits , klaudzēja āmurs, kurš jau ilgāku laiku bija stāvējis dīkā, gaidīdams savu kārtu, lai padarbotos, pindzele dancoja no rokas rokā, cirvītis atcerējās visas savas kustības.

– Nāc, Helēnīt, paraugies – kādu sētiņu es saliku ap lielajiem upeņu krūmiem! –   Valdis mani aicināja, lai parādītu dienas veikumu.

Kamēr es biju darbā, Tālivaldis jau bija iegādājies aviobiļeti lidojumam uz Londonu pirmajā jūnijā, un bija jāpasteidzas ar veicamajiem pavasara darbiem. Man brīva laika bija gaužām maz, tikai nedēļas nogales, bet darāmo darbu saraksts jo garš.

Ar to dienu sēdēšana pie galdiņa beidzās, Valda stāvs iztaisnojās, kājas un rokas kļuva veiklākas, atjaunojās joki un sarunas. Šad un tad pārrunājām par nākotnes plāniem un iespējām. Mana vīra enerģija un optimisms atjaunojās.

Pirmajā jūnijā ar rīta lidmašīnu mūsu tētuks aizlidoja. Mēs viņu pavadījām, devām bučas, uzmundrinājām un lūdzām, lai zvana pie pirmās iespējas. Jau pēcpusdienā uzzinājām, ka Aleksandrs viņu sagaidījis lidostā, ka tagad viņi atrodas pie Aleksandra, viss esot labi, rīt nopirkšot Lebara karti un piezvanīšot no sava telefona.

Ar Kati sēdējām uz terases, baudījām kluso un silto- nu jau var sacīt –  vasaras vakaru, pārrunājām dienas notikumus un dzērām piparmētru tēju ar biezpiena plācenīšiem, kā arī stāstījām viena otrai to, ko kādreiz bijām dzirdējušas vai lasījušas par Lielbritāniju.

Mēs nekad nebijām Anglijā, pat ekskursijā nebija nācies doties, mēs nezinājām neko daudz par šo zemi.  Varējām tikai iztēloties. Sākām vairāk interesēties, meklēt literatūru, radās ļoti liela interese par šo valsti.

Kā jau bija norunāts, nākamajā dienā Tālivaldis mums piezvanīja, sazinājāmies arī aiznākamajā dienā, bet sarunas nebija garas. Lebaras kartes sarunas ilgums limitēts, saprotams, ka mans vīrs pirka, kamēr vēl nestrādāja, lētāko karti. Tomēr īsu un izsmeļošu informāciju mēs saņēmām, zinājām arī to, kas katrā dienā tika izdarīts, ka Aleksandrs viņam deva norādes, kas darāms pirmkārt, kas pēc tam. Ja vajadzēja, tad devās līdzi. Arī es ātri un kodolīgi pastāstīju par mūsu dienas gaitām.

Pēc četrām dienām Valdis man paziņoja:

– Man ir jaunumi – rīt es došos uz darbu!

– Tiešām? Es nespēju tam noticēt! Tu nejoko? – es jautāju.

– Ko tu! Kādi joki? Pavisam nopietni. Es jau nokārtoju visas formalitātes un tikko kā sarunāju darbu. Bet par darbu vairāk varēšu pastāstīt nākamreiz. Stāsti, kā jums klājas? Ko Kate? – Valdis izrādīja lielu interesi par to, kas notiek mājās.

Vasaras dienas skrēja vēja spārniem – saullēktu nomainīja saulriets – tā diena pēc dienas, un, skat , Jāņi vairs nav aiz kalniem. Vasariņai diena gara jo gara, darāmo darbu saraksts katrai dienai uz vienas rokas pirkstiem nemaz nav saskaitāms. Katrs rīts sākas ar dienas darbu apcerēšanu ar kafijas krūzi rokās un apgaitu, lai saprastu, kas steidzami jāpadara, kas atliekams uz rītu. Kāda neaprakstāma bauda ir redzēt, kā zied rododendri, kā uzzied īrisi un citi ziedošie augi, kā no zemes izlien dārzeņu asni un, pateicoties saules siltumam, stiepjas garumā. Liekas, ka visas šīs lietas ir pārāk vienkāršas, bet cilvēkam tās dod spēku un enerģiju. Labsajūtu un saujiņu laimes.

Kate bija aizņemta ar vidusskolas beigšanu un gatavošanos izlaidumam: tika kārtoti eksāmeni, tika meklēta izlaiduma kleita. Šis uzdevums arī nebija nemaz tik vienkāršs – te izmērs neder, te atkal krāsa vai modelis nepatīk, vai arī cena neapmierina. Galu galā meita ar visu tika galā pilnīgi patstāvīgi. Man patika viņas izvēle. Tagad atlika vien padomāt par sevi.

Vakaros abas divas sēdējām dārzā, dzērām tēju, izrunājām visus jaunumus, baudījām šos brīnišķīgos mirkļus.

– Paskaties, – es uzrunāju Kati, – mūsu strazdi jau apmāca jaunos strazdulēnus!

– Kā tu to zini? – meita man neticīgi jautāja.

– Labi pavēro – jaunie tālu nelido, viņi uzturas ābeles tuvumā, bet vecāki tos uzmana. Redzi? – es skaidroju Katei.

Man bija daudz darāmo darbu katru dienu, jūnijs pēc būtības ir dārza darbu mēnesis: te vēl kas jāpaspēj iesēt, te atkal jāpārstāda, te jāravē un jālaista bez gala vai jāmēslo puķes un tomāti, jākonservē rabarberi un jālasa zemenes. Nav laiks vaļoties. Kate pēc savām dienas gaitām vienreiz vai divreiz nedēļā nopļāva mauriņu.

No rītiem, kad vēl gribējās nedaudz pavaļoties, līdz ar saules stariem, kas iespīdēja manā guļamistabā, Vasara ar ābeles zara vieglu pieskārienu pieklauvēja pie loga, aicinādama:

-Mosties, mosties, Helēnīt! Es parūpējos par brīnišķīgu rītu, nenoguli to!

Es atveru plašāk logu, ievelku dziļu elpu, izstaipos, metu vēl miegainu skatienu uz debesīm, it kā gribēdama pārliecināties par Vasaras rīta burvību.

-Nav ko gulšņāt! Ja Vasariņa aicina, tad jāceļas,- nosaku pati sev, un viens divi sākas rīta cēliens un skrējiens. Patiesi: putni jau modušies, puķītes sāk grozīt savas greznās, cēlās galviņas; visa augu valsts atspirgusi un cenšas pastiepties, lai ātri jo ātri izaugtu.

Te pēkšņi skaļi un spalgi ieskanas mans telefons, esmu to uzlikusi uz pašu skaļāko, lai, arī strādājot dārzā, varētu sadzirdēt. Nav šaubu, ka zvanītājs ir Valdis. Saruna sākas ar jautājumiem:

-Labrīt! Ka gulēji? Kāds pie jums laiks? Ko dara Kate? Kā nokārtoja eksāmenu? Ko tu šodien darīsi?

– Un kā tev klājas?  – es uzdevu visaptverošu pretjautājumu. Valdis cenšas ātri un kodolīgi pastāstīt par savām gaitām. Tālāk seko jūsmošana par darbu, par pilsētu, par redzēto un jaunatklāto.

– Tiešām? Pilnīgi neticami! Man izklausās, ka tu tūlīt atrausies no zemes un lidosi. Tad jau tu esi laimīgs puika! Man prieks par tevi, – es izteicu arī savu prieku un patiesu atbalstu. Lieliski saprotu, ka vīrietim svarīgi apzināties savu lomu ģimenē, kā arī finansiālu ieguldījumu. Mana vīra runa bija tāda, it kā viņš būtu laimējis simt tūkstošu eiro.

Uz šīs cerīgās un priecīgās nots es devos savā ikrīta dārza un siltumnīcas apgaitā, lai apskatītu un papriecātos par darba augļiem ( manējiem un Vasaras), padzirdītu izslāpušos puķu podu augus, apglāstītu ziedēt sākušās pelargonijas un begonijas, iedotu tām kādu mēslojumu. Ziedošās petūnijas mani sveicināja ar viegliem ziedu pieskārieniem, jasmīnu krūms iesmaržināja mani ar savu saldo ziedu aromātu, atraitnītes klanīja krāsainās galviņas rīta vējā un rādīja smaidu savās sejiņās.

Atskārtu, ka līdz Jāņiem palicis pavisam maz laika: kāda nieka nedēļa. Atceros, kā bērnībā mana mamma vienmēr steidza sapost pagalmu, lai kaimiņi nevarētu mūs aplīgot ar nejaukām joku dziesmām. Patiesi – tā arī bija. Kaimiņi gāja viens pie otra un pa ceļam sacerēja Līgo dziesmas. Par šo dziedāšanu tad saņēma tradicionālos cienastus: alu (vai kvasu), paštaisīto ķimeņu sieru, raušus, plātsmaizi un citus labumus. Govīm uz ragiem saimnieces lika Jāņu vainagu, kas bija darināts no dažiem ozolzariem, papardēm vai kādiem citiem zariņiem. Pagalmā tika savesti bluķi, nevajadzīgi celmi, dēļu gali, lai ar tumsas iestāšanos iekurtu Jāņu ugunskuru.

Atcerējusies senās bērnības dienas un Līgo vakarus vairāku desmitu gadu tālā pagātnē, sapratu, ka man šie  svētki būs jāsvin pavisam šaurā lokā ( varbūt pat vienai pašai pie televizora) un atšķirsies no citām reizēm.

Apkopoju pirmssvētku sajūtas, sēžu savā dārzā, raugos apkārt, un mani pārņem lepnuma un gandarījuma sajūta: skat, skat, kāds malacis es esmu! Ar visu tiku galā, neviens nevarēs apdziedāt, ka puķu dobes aizaugušas, sakņu dārziņā zied virza, sētmalēs nātres saaugušas. Sēžu un priecājos par to, ko redzu sev apkārt- skaistas taisnas dobes, kurās cieši saaugusi rukola, salātu galviņas prasās pēc pielietojuma, loki ir lekni un taisni kā karogu masti, kabači ir aizvijušies lielākas telpas meklējumos. Kas visu to tagad ēdīs?

-Labrīt, Helēnīt! – Kā parasti sarunu uzsāka mans vīrs, kurš pēc Anglijas laika man zvanīja pavasam agri, – stāsti, kādi jaunumi!

Mans stāstījums nebija garš, jo ātrāk gribējās zināt, kā klājas Valdim.

– Man ir jaunumi, proti, pēc divām nedēļām es atlidošu pie jums, – izdzirdēju telefonā šādu ziņu.

– Ko? Tavs darbs jau beidzās? Jau atgriezīsies? – biju pārsteigta par negaidītiem jaunumiem.

– Nē nē! – Valdis turpināja, – es atlidošu atvaļinājumā.

– Kā tas ir iespējams?- izteicu savas šaubas, vēlējos dzirdēt paskaidrojumu.

Paskaidrojums nāca: – Es daudz strādāju, un man ir sakrājušās piecas brīvdienas. Šodien paskatīšos biļetes, domāju, ka tas varētu būt ap astoto jūliju.

– Nu labi, labi, bet vai ir vērts tā uzreiz tērēties? – manī ieslēdzās taupītājs.

– Helēnīt, par visu padomāts! (Ak, tas ir mana vīra mīļākais teiciens!) Katei taču drīz izlaidums, es vēlos tagad izmantot šo iespēju un jūs abas apciemot. Pie tam esmu noskatījis dāvaniņas izlaidumam,- vīrs, kurš vienmēr ir bijis ļoti uzmanīgs un mīl palutināt savas meitenes, uzstāja.

Pēcpusdienā, kad Kate pārradās no savām dienas gaitām, es paziņoju meitai:

– Labas ziņas, labas ziņas! Uzmini-  kādas labas ziņas?

– Ko? Vai tētis miljonu vinnēja? – Kate atjokoja. Mēs abas smējāmies un turpinājām dzīt jokus. Beidzot es nenocietos un izstāstīju par gaidāmo tēva apciemojumu.

– Jā, es arī priecājos, tikai žēl, ka tētis uz manu izlaidumu netiks, – Kate sacīja.

– Jā, tiešām žēl, bet mēs uz izlaidumu uzaicināsim tavu krustmāti, krustēvu un māsas, – es pateicu to, par ko jau mēs abas bijām padomājušas.

Līgo dienas rīts atausa skaists, silts un saulains.

– Būs jauka diena, – es secināju.

Iepriekšējos gados mums bija izveidojusies jauka Līgo dienas tradīcija. Par laimi, šī tradīcija neizpalika arī šogad.

Ap pusdienlaiku pie manis ieradās manas labās draudzenes no Ogres – Maija un Mudrīte. Kad manas viešņas nedaudz atvilka elpu, es sasēdināju viņas savā automašīnā, un mēs braucām pēc jāņuzālēm un romantikas, devāmies dabas baudījuma un svētku noskaņas meklējumos. Mēs braucām pa meža ceļiem, meklējām ziedošas pļavas, tīksminājāmies par saviem pušķiem un jāņuzāļu klēpjiem. Katru gadu no jauna mēs vēlējāmies noķert Vasaras burvību, pievikt sev tuvāk šo brīnišķīgo romantiku, svētku gaidīšanas prieku un pakampt meža un pļavas aromātu.

Vispirms mēs braucām pa meža ceļu, tad gar rudzu lauku, kad pabraucām tam garām, Mudrīte ievaicājās: – Vai te nav gana labi? Man patīk šī pļava.

–Skatīsimies, – es atteicu, – skatīsimies, kur ziedošāka pļava, kur nav jābrien pa garu zāli.

Pēc neliela ceļa gabaliņa ieraudzījām nelielu uzkalniņu.

– Liekas, ka te varētu būt labi. Vai redzat tur tālāk zilos zvaniņus un madaras? – apstājusies ceļa malā, es jautāju draudzenēm.

– Jā, jā, te būs labi, – viņas man atbildēja, un mēs izkāpām no mašīnas.

Mēs izklīdām pa piekalnīti, lasījām visskaistākās jāņuzāles. Katrai no mums rokās iegūla rudzupuķes, krāšņās pīpenes, trauslie zilie zvaniņi, smaržīgās madaras, pa kādai vārpai un vēl un vēl. Saulīte atradās virs mūsu galvām un neļāva mums ilgi uzkavēties.

-Cituviet arī skaistas Jāņuzāles! Nevajag ilgi uzkavēties vienā vietā, – teicu, un draudzenes man paklausīja.

Mēs atkal sakāpām mašīnā, un es nelielā ātrumā ripināju mašīnu pa smilšainajiem lauku ceļiem, apbraukdama dziļākās bedres. Te pēkšņi Maija iesaucās:

-Helēnīt, skaties! Tur ir dzeltenās margrietiņas! Tās jau arī derētu salasīt, vai ne?!

Kā tad bez dzeltenajām margrietiņām var iztikt? Uzmanīgi izstaigājām šo ziedošo margrietiņu plantāciju, papildinājām savus zāļu klēpjus, kad pēkšni izdzirdam Mudrītes saucienus:

– Meitenes! Meitenes! Nāciet šurp! Te ir daudz  meža zemenīšu!

– Kur tad mēs liksim tās odziņas? Man līdzi nav neviena trauciņa. Lasi un ēd nost! – es saucu nopakaļ.

– Vērsim ogu krelles. Ņemiet tādas pagarākas smilgas un nāciet palīgā! – Mudrīte atkal sauca.

Izpildījām visus Mudrītes norādījumus, tad visu savu vākumu salikām mašīnā un nolēmām, ka laiks nelielai atpūtai un kafijas pauzei. Mēs bijām ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta; Maija no savas somas izvilka termosu ar kūpošu kafiju. Tā nāca īsti laikā. Sameklējām patīkamu ēnainu vietiņu, izklājām pledu, sasēdāmies uz tā. Valodas raisījās un katra sacerēja vienu pantu Līgo noskaņās. Dziedātājas gan mēs nekādas dižās nebijām, bet mums patika mūsu jaunrade, patika tas, ko mēs darām, patika pašu radītais prieks un atmosfēra.