Priekšvārds

Līva nostājas pretī savam lielākajam ienaidniekam – spogulim. Meitene ar nepatiku raugās savā atspulgā, un pār viņas vaigiem rit asaras.

Meitenes rokas sažņaudzas dūrēs. Tik ciešās, ka šķiet – tās paralizējis stinguma krampis. Līva vēlas savu dzīvi veltīt rakstīšanai, jo ir apjautusi – radot viņa spēj aizbēgt no šīs realitātes un noslēpties pasaulē, kur notiek brīnumi un ir dota cerība. Negaidot viņas atspulgam spogulī līdzās uzrodas Aleksandra. Viesistabā skaļi sāk skanēt “Prāta vētras”dziesma “Vēlāk es paskaidrotu”.

– Tu mani nobiedēji! – Līva iztrūkusies saka, un Aleksandra uzjautrināti iesmejas.

– Vai no manis jābaidās, māsiņ?

Līva izmisusi saķer galvu, izbraucot ar pirkstiem cauri garajiem matiem.

– Nē, tu nāc, kā saukta, – viņa čukst, bet tās acīs iezaigojas lielāks izmisums, – Aleksandra, vai es kļūstu traka? Manas sajūtas mainās tik bieži, ka nezinu, vai maz varu ticēt pati sev.

– Traka? Ļoti iespējams! Bet tādā gadījumā es piesakos ar tevi būt vienā komandā.

– Man ir sajūta, ka kāds mēģina valdīt pār manām domām.

– Tu taču zini, ka mūsu prāts var kļūt pat lielāko ienaidnieku, – Aleksandra to saka ar skumju smīnu sejā. – Tas nudien ir prasmīgs demagogs.

– Tas nekaunīgi un ciniski argumentē, kādēļ mēs nevaram sasniegt savus kvēlākos sapņus, – Līva turpina Aleksandras apzūdzības runu nelietīgajam prātam.

– Jā, bet kurš gan var noliegt, ka mūsu prāts spēj radīt arī lielas lietas šajā pasaulē? Un viena no tām ir grāmata.

– Patiesā gudrība ir nevis grāmatās, bet gan mūsu sirdī.

– Tad kādēļ tu raksti?

– Lai parādītu savu sirdi un citi no tās spētu kaut ko gūt.

Aleksandra ar urbjošu skatienu nopēta Līvas atspulgu.

– Bet par ko tu raudi?

Līva mēģina izvairīties no māsas skatiena.

– Nepievērs man uzmanību.

– Līva, es nepievēršu uzmanību tev, bet tām asarām, kas gāžas pār taviem vaigiem.

– Man šķiet, ka es neesmu nekā vērta, – Līvas balss aizlūst, un Aleksandra, saraucot pieri, klusi nopūšas.

– Neviens cits tavā vietā vērtību tev neiedos. Kas tad galu galā ir vērtīgs un kas – bezvērtīgs cilvēks?

Līva nodur galvu un tikko dzirdami nočukst:

– Es nezinu…

Aleksandra skaļi iesmejas, jo māsas atbilde viņu ir uzjautrinājusi.

– Ja nezini, kas ir vērtīgs un bezvērtīgs, tad kā vari teikt, ka neesi nekā vērta?

– Man derdzas tas, ko redzu šajā spogulī! Labprāt to sašķaidītu tā, ka pāri paliktu tikai liela lausku kaudze.

– Pie kā tad spogulis vainīgs? Turklāt, pat ja sašķaidīsi to, tad neizbēgami nāksies ieskatīties citos… – Aleksandra kritiski pēta māsu. – Ja tev nepatīk tas, ko redzi, kāpēc tu neko nedari, lai to mainītu?

– Es nezinu, kā to izdarīt…

– Tad meklē atbildes, jo, tā stāvot un raudot, nekas nemainīsies.

– Bet kur man iet? Kur meklēt?

– Neviens cits tev to nepateiks, savu ceļu vari atrast tikai tu pati.

Līva klusi iešņukstas.

– Ceļš, kuru vēlos iet, ir slēgts.

– Tad atrod atslēgu vai samierinies, ka tas nav tavs.

– Tās ir durvis bez slēdzenes… – meitenes balss ir klusa, – Aleksandra, šīm durvīm nav atslēgas, un atrast to, kas neeksistē, ir neiespējami.

– Es neticu, ka nav, – Aleksandra brīdi domā, – bet kas ir aiz tām durvīm?

– Īsts talants.

Aleksandra iepleš acis un, skaļi smejoties, raugās uz Līvu.

– Tu atkal vispārini, māsiņ. Kas ir noteicis īsta un neīsta talanta formulu?

– Šī pasaule un cilvēki veido formulas itin visam.

Aleksandra mirkli domā, pieliekot savu garo rādītājpirkstu pie augšlūpas.

– Kāda nozīme tam, kā tu tiec pie iznākuma? Ja nevari atrast atbildi ar pašreizējās formulas palīdzību, tad veido savu. Šādi gaudojot, tu tikai spēlējies ar talanta drupačām, un, ja patiesi neiemīlēsi tās un sevi, tad šīs drupačas varēsi izbarot stacijas laukuma baložiem.

Aleksandra māsas sejā saredz aizvainojumu. Līva ir uzmetusi lūpu, jo Aleksandra tās dārgumu, ko Dievs viņai dāvājis, nosaukusi par nieka putekļiem, kurus vējš jebkurā brīdī kā kaut ko pavisam bezvērtīgu var aizpūst prom.

– Man nevajag tikai sīkas, bezvērtīgas drupačas… – Līvas balss ir sāpju pilna.

– Arī es esmu gājusi šo ceļu un labi pazīstu šos kāpumus un kritumus, kas paceļ augstu gaisā un ar joni atkal nosviež zemē, – Aleksandra rūgti saka. – Kāda gan jēga šīm gaudām par talantu? Vai maz ir svarīgi, vai tas piemīt vai ne, jo galvenais taču, ka esi tu.

– Kāda nozīme? – Līvas izmisumu nomaina sašutums, – iedomājies sētnieku, kurš slauka ielu un kuru nepamet sajūta, ka viņš to dara nepareizi. Sajūta, ka gruži uz tās ielas nav īsti un eksistē tikai viņa galvā, un bezjēdzīgi izšķiež laiku. Vai, tavuprāt, ir viegli sadzīvot ar šādām sajūtām?

– Beidz bakstīties ap sevi. Mums pieder rakstīšanas process, bet šī procesa rezultāts piederēs citiem. Tas, ko piedzīvojam radīšanas lidojumā, vienmēr atšķirsies no izjūtām, ko piedzīvos tie, kas to lasīs. Saproti to, un tev nenāks prātā domas par tādiem nožēlojamiem sētniekiem, – Aleksandra neiecietīgi nopūšas un pārliecināti piemetina: – Tam sētniekam jāpārtrauc domāt par slaucīšanu un gružiem, jo viņam tie gluži vienkārši jāslauka.

– Jāslauka bez emocijām un domāšanas? – Līva saka, ar nepatiku nopētot savu atspulgu spogulī. – Nē, es tā nemāku!

Aleksandra ilgi klusē.

– Ja nemāki, tad nāksies vien iemācīties, – viņa uzsvērti saka. – Nāksies cīnīties! Vai arī būs vien jābūt neveiksminiecei, kura slauka pasaules ielas bez domāšanas un emocijām.

Līva pagriež muguru spogulim, ieskatās Aleksandrai acīs un dzird, ka viesistabā sākusi skanēt Lorēnas Deiglas dziesma You Say.

– Lai mācītos, vajag gudrību. Lai cīnītos – spēku. Manī nekas no tā nav, – viņa nedzīvi saka. Aleksandra sāk Līvu izmēdīt.

– Nav gudrības… nav spēka… ja tā nav, tad cīņai nav jēgas! Tad ņem savas drupačas un dodies uz stacijas laukumu jau tagad, jo citas iespējas nav. Ir tikai divas – atrast veidu, kā iemācīties mācīties, un sakopot visus spēkus, lai spētu šo dzīvi dzīvot. Vai arī slīdi! Slīdi pa apledojošu kalnu uz leju.

Līva nodur galvu.

– Reizēm vēlos atkal ļauties un slīdēt pa to kalnu uz leju, jo ir sajūta, ka nekam nav jēgas, bet talanta drupačas, kā tās sauc, man to neļauj. Lai cik sīkas tās būtu, tās ir daļa no manis. Un, lai cik nevērtīgas man pašai vai citiem tās reizēm šķistu, es nespēju bez tām dzīvot. Tās liek man pretoties kalnam.

– Ja tā, kāpēc tevi joprojām moka šaubas?

– Es gribu tikt aiz tām durvīm… – Līva klusi murmina zem deguna, – mana radīšana, iespējams, spētu dot arī citiem. Nekas mūs tik ļoti nepiepilda kā iespēja dot otram, un tikai tā šīs drupačas var kļūt dzīvas. Iegūt patieso jēgu un veidolu.

Aleksandra nejauki smīn.

– Aiz tām durvīm tu nekad netiksi, mīļā, un mans pienākums ir tev to pateikt. Varbūt tomēr labāk pārtraukt dzīvot sevis uzburtajā ilūziju pasaulē? Līva, tā eksistē tikai tavā prātā, kuru citi neredz, un vai maz vajag? Izkaisi vējā tās drupačas un pamet to pasauli. Nāc! Sāc dzīvot realitātē, kur esi ielikta, un pamanīsi, ka arī šeit ir krāsas un jēga.

– Tu dzīvo seklā realitātē, Aleks. Kur ir tās krāsas un jēga? Kāpēc mani uz turieni aicini?

Līva noslauka asaras, bet Aleksandra aizgriež galvu. Viņa zina, ka pati reiz šo cīņu ir zaudējusi un savu pasauli pametusi. Savu laiku, kas pienācās radīšanai, viņa ir atdevusi naudas pelnīšanai. Aleksandra līdz šim bija uzskatījusi, ka ir spēcīgāka par māsu, bet tagad apjauš – viņa nekad nav bijusi tik spēcīga kā Līva. Viņas māsa uzticas savai sirdij un, pat ja baidās, tomēr visiem spēkiem cenšas sekot savām sajūtām un aicinājumam.

– Vai tiešām tu spēj būt laimīga tur, par spīti šaubām un neticībai, kas tevi grauž? – Aleksandra jautā.

– Es spēju būt laimīga tikai tad, kad nostājos pret prātu un sekoju sirdij, jo patiesībai ir jānāk caur sirdi un dvēseli, nevis prātu. Esmu radījusi vietu, kur var paslēpties no visa. Un tur… – viņas acis sajūsmā iedegas, – Aleksandra, tajā pasaulē es varu sist knipi. Skaļu knipi, kas piepilda visu, ko vēlos. Un, patiesi, es spēju to sajust tik dzīvi! Tik īsti. Spēju sasmaržot un pat izgaršot, un tas ir tik skaisti!

Aleksandra neizpratnē nogroza galvu.

– Ja jau tevī tas ir, tad sit to knipi un lepni iesoļo pa tām durvīm, aiz kurām kāro tikt.

Līva tikko manāmi pasmaida.

– Tur jau tas knipis ir sists, – viņas balss pārtop par čukstiem, – bet es baidos… reizēm baidos tik ļoti, ka nekad no šīs realitātes man nebūs lemts palūkoties aiz tām durvīm, kaut zinu, ka vēsture ir atstājusi pierādījumu zīmogus par cilvēkiem, kuri krita uz zaudēja ticību sev, citiem un tam, ko tie darīja. Viņiem neticēja neviens, bet viņi turpināja celties. Turpināja nepaguruši strādāt un mīlēt savu nākotnes vīziju. To, kas bija redzama tikai viņiem, jo tie zināja, kas ir to sūtība šeit, un sajuta pārcilvēcisko spēku, ko dod radīšana.

– Haha, esmu lasījusi par tādiem nabaga dīkdieņiem, – Aleksandra sāk smieties, – bieži vien viņu radīšana vainagojās ar traģēdiju, nevis lauriem. Viņu vārdi un darbi ir pazuduši nebūtībā, un dzīvi tie beiguši, sajūkot prātā. Vai arī saņēmuši atzinību tad, kad jau sapuvuši gulēja zem zemes, – viņa neizpratnē paraugās uz māsu, – vai tiešām tu vēlies lēkāt pa to iemītajām takām?

– Ja tāda ir alga par svētlaimi, ko saņemu radot, tad jā! Jā, es vēlos lēkāt pa tām pašām taciņām, – Līvas acis iemirdzas, un viņa tikko dzirdami čukst: – Es vēlos radīt un uzburt tik izsmalcināti… – viņa uz mirkli apklust, lai ievilktu elpu dziļi krūtīs, – uzburt cilvēku acu priekšā ainas, liekot viņiem izdzīvot visu tā, ka tie saprot ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Vēlos paņemt viņus aiz rokas un izvest cauri elpu aizraujošiem notikumiem un sajūtām, lai tās nokļūst līdz pašai viņu būtības saknei!

– Izklausās jau skaisti, bet… – Aleksandrai nepatīk dzirdētais. Nepatīk, kā mirdz māsas acis, jo, viņasprāt, tāda degsme spēj ne tikai piepildīt un pacelt, bet arī iznīcināt.

Līva pārtrauc māsu, satver tās plaukstu un uzliek to uz savas sirds.

– Sajūti, kā sitas mana sirds! Jūti? – Aleksandra negribīgi, bet piekrītoši pamāj ar galvu. – Tu to jūti fiziski, bet es vēlos cilvēku pūļiem likt sajust tik daudz… raibas, spilgtas, gaišas un tumšas izjūtu gammas, man pašai esot līdzās tikai ar savu radīto.

– Tavuprāt, kaut ko radot un dodot, tu piepildīsi savu dzīves jēgu? Tas dos spēku tev un citiem? Man gan šķiet, ka tas galu galā tevi salauzīs. Iespējams, pat iznīcinās, – Aleksandra jau atkal ir riebīgi tieša, – vēlēties un sapņot tu vari, jo tas ir par brīvu, bet vai tu maz spēj kaut ko vairāk par sapņošanu?

Līva lēnām paceļ galvu un skumji ielūkojas māsas acīs.

– Arī tu man netici, Aleksandra, – viņa jūt kaklā sāļu asaru kamolu, kas apgrūtina runāšanu, – šī neticības aura, kas austa no manis pašas un citu cilvēku domām, manu sapni sašķērēs līdz skrandām, bet skrandām vieta ir atkritumos.

Aleksandra klusējot lūkojas Līvā. Šis klusums ir ilgs un neomulīgs, bet te viņas acīs un sejā kaut kas mainās. Vaibstos parādās spēks, un acīs – pārliecība.

– Ja uz šo sapņa virsotni mēs iesim kopā, tad to sasniegsim, – Aleksandra uz mirkli atkal apklust, – es zinu, ka mēs šajā pasaulē varam iegūt jebko un būt jebkas. Ir tikai jautājums – cik ļoti to vēlamies? – Aleksandra to pasaka nopietni un uzsvērti.

Līvas sejā atplaukst patiess prieks.

– Ja spējam uzticēties tam, kas mūs radījis, un caur Viņu sajūtam, kas esam, pazūd jautājums par to, ko vēlamies vai nevēlamies, – Līva, svētlaimīgi smaidot, čukst. – Mums jāuzticas savai sirdij un sajūtām, kas, mīļi smaidot, atver visas durvis.

Aleksandra apskauj māsu.

– Ja tu to tik spēcīgi jūti, nudien nesaprotu, kādēļ vēl neesi aiz tām durvīm, kur vēlies ieskatīties acīs savam dzīves piepildījumam.

– Mana ticība ir par mazu, tāpēc līdzās vajag tevi.

– Esmu tev līdzās un te arī palikšu! – Aleksandra noglauda māsas galvu, – kādam taču tevi ir jābīda uz priekšu un jānorāda sava vieta, kad tas nepieciešams.

– Paldies, – Līva čukst.

– Nesaki paldies, jo es to daru arī sevis dēļ. Šī sapņa virsotne spēs man dot ilgi kāroto varu un slavu, jo tur es pierādīšu visiem, kas ir Aleksandra Nollendorfa.

– Nevis visiem, bet Salamana mācītājam, – Līva neapmierināti nopēta māsu. – Sasniedzot virsotni, mums nāksies skatīties pretējos virzienos, jo Līvai Nollendorfai ir cita sūtība.

Aleksandra klusi iesmejas.

– Jā, Līva, kad divas sirdis mīlestībā kopā savijas un lūdz pēc brīnuma, tad tas notiek.

– Sairuss… – Līvas acis iemirdzas, un viņa uzliek savu roku uz sirds.

Aleksandra smaidīdama nolūkojas māsā.

– Līva, tur augšā mēs raudzīsimies pretējos virzienos, bet ceļš līdz tam mums kopā ejams.

Aleksandra, koķeti uzsmaidot savam spoguļattēlam, sāk krāsot lūpas koši sarkanā krāsā. Līva joprojām paliek stāvot ar muguru pret spoguli.

Te Aleksandra vēl klusi, lūkojoties uz savu atspulgu, saka:

– Ak, Čārlij! Mīļais Čārlij! Tu esi tajā virsotnē, un, to sasniedzot, es nostāšos tev pretī. Nevis līdzās, bet pretī.

Un viņa zina, ka šajā virsotnē viņa nolieks galvu sava Salamana mācītāja priekšā un apstiprinās tā sacīto – tieši vara un slava šajā dzīvē bezvērtīga.

– Pelnrušķīte mana… – meitene jūt kādu klusi sakām. Aleksandras rokā iemirdzas zizlis.

 

– Prātojam;

kā parādīt garīgumu? – prasa brāļi.

– Ar garīgumu! – skan māsu mierīgā atbilde. 

 

I

CĪNĪTIES NEDRĪKST MIRT

1.nodaļa

NEGLĪTAIS PĪLĒNS

Ir pavisam ierasts dienas sākums, dzestrs pavasara rīts.

Līva stāv pie spoguļa un ķemmē savus izspūrušos matus. Spoguļa atspulgs viņai nepatīk. Ļoti nepatīk. Uz viņu raugās neglītais pīlēns, kas tāds jūtas gan ārēji, gan iekšēji. Meitene ir apaļīga un nēsā mazliet šķības brilles, viņas mati ir grūti savācami un seja – neizteiksmīgi bāla.

Fonā skan ieslēgta “Dzelzs vilka” jaunākā dziesma “Tev oranži mati”. Līva lēni kustas līdzi dziesmas ritmam undusmojas uz spoguli, jo, viņasprāt, tas ir vissliktākais pasaules izgudrojums. Tas ir nežēlīgs, jo tādiem pīlēniem kā Līvai nākas tajos skatīties un redzēt skarbo patiesību, ko nevar mainīt. Vismaz jaunajai meitenei nav ne jausmas, kā to izdarīt. Viņa zina, ka vaina nav spogulī, bet viņā, un šis fakts raisa vēl lielāku nepatiku pašai pret sevi.

Uz skolu Līva negrib iet, taču viņa saprot, ka mācās pēdējā vidusskolas klasē un šīs, zobu sāpēm līdzīgās mocības viņai nāksies vēl nedaudz paciest. Meitenei nav ne jausmas, ko viņa vēlas darīt pēc vidusskolas beigšanas, jo zudušas… kā gaisā izkūpējušas visas jaunietes ambīcijas un vēlmes.

Līvai ir māsa. Viņu sauc par Aleksandru, un viņa dzīvo ar abu meiteņu tēvu Latvijas lielpilsētā. Līva savukārt dzīvo ar mammu un diviem vecākajiem brāļiem mazas pilsētiņas nomalē. Kādēļ vecāki šķīrušies, bērni nezina, jo tas noticis, viņiem pavisam maziem esot, un ģimeni, kas dzīvo zem viena jumta, viņi nemaz neatminas.

Abas māsas ir teju viena vecuma. Tās šķir tikai desmit mēneši. Tieši tā – jūs nepārlasījāties… Viņām nav pat gada starpības.

Māsas vienlaikus ir tik līdzīgas kā divas ūdens lāses un atšķirīgas kā saule un mēness. Viņas netiekas bieži, taču sazvanās gandrīz vai katru dienu un garīgi ir ļoti tuvas.

Negaidot Līvas telefons iepīkstas – pienākusi īsziņa. Līva lasa ziņu no savas labākās draudzenes Kates, kura vakar vakarā tikusies ar psiholoģijas skolotāju Sairusu. Līva drūmi pasmaida. Ah, Kate… viņa vienmēr dara kaut ko traku! Un, protams, šajās trakajās lietās dalās ar Līvu.

Abas meitenes mācās vienā klasē – pamatskolā viņas bija teju vai ienaidnieces, savukārt vidusskolā kļuva par labākajām draudzenēm. Kate ir ļoti skaista meitene – īsiem, melniem matiem un ļoti dziļām, zaļām acīm. Viņas vaigi ir klāti rotaļīgiem vasaras raibumiem un bieži tiek savilkti piemīlīgā smaidā. Viņai patīk daudz jokot un meklēt atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu.

– Tu nokavēsi autobusu! –  Līvas mamma saka un skubina meitu pasteigties.

Meitene ieskatās pulkstenī un steidzas vilkt kurpes.

Garām virtuves logam pabrauc zilais skolas autobuss, kuru visi iesaukuši par zilo brīnumu. Šo autobusu noteikti varētu vest uz muzeju, jo tas braucot parāda ne tikai savu koši zilo krāsu, bet arī vēsturi. Autobuss atbraucis uz šo mazo pilsētiņu no krievu laikiem. Skolēni par to iesmej un kaunīgi griež prom galvu, kad ar to jāiebrauc Rīgā. Sak’, ar šito brīnumu taču kauns cauri visai galvaspilsētai braukt. Un nudien – ar šo vēstures mantojumu skolēni dodas arī uz muzejiem un teātra izrādēm Rīgā.

Nīgrais, bet lādzīgais autobusa šoferis lielos smējējus vienmēr apsauc, jo šis autobuss ir kalpojis godam. Un viņam taisnība, jo ne jau izskatam ir nozīme, bet tam, ka autobuss spēj pildīt savu pamatfunkciju, vadājot skolas bērnus.

Sasodīts! Jau atkal Līva ir aizdomājusies un notūļājusies par ilgu. Meitene paķer pie rokas somu un skrien ārā pa durvīm.

– Jaku! Līva, tu aizmirsi jaku! – viņa vēl dzird mammu saucam.

– Nevajag! – Līva atkliedz.

Sākas Līvas pūliņi zilā brīnuma ķeršanā. Autobuss ir pabraucis garām viņas pieturai un, skaļi rūcot, dodas uz nākamo. Līva zina, ka, izmantojot īsāko ceļu, spēs to panākt. Padzīvojušais šoferis nav priecīgs par Līvas negaidīto izskriešanu uz ceļa autobusam priekšā. Kaut gan taisnības labad jāteic, ka redzēt viņu priecīgu sanāk reti.

Līva ar mokām atver zilā brīnuma durvis, jo tās ir neticami lielas un smagas. Tad viņa tās uzmanīgi mēģina aizvērt aiz sevis, bet atskan liels troksnis – bums!

– Necērt durvis! – šoferītis aizrāda tik skaļi, ka to noteikti dzird pat aizmugurē sēdošie.

Meitene ir piesarkusi un mēģina atgūt elpu pēc skriešanas. Vismaz sanākusi laba rīta rosme!