1.daļa

Terēze

1

Par agras bērnības periodu man palicis prātā maz. Varētu pat sacīt, ka nekas, atskaitot pašu būtiskāko – tā bija bezrūpīga un gaisīga. Nebija nekādu rūpju vai piepūles, to zinu droši. Nekad dzīvē vairs neesmu piedzīvojusi tik vieglas dienas. Mana ikdiena sastāvēja no skraidīšanas pa pils riņķveida kāpnēm uz torni augšā un lejā. Ar māti dzīvojām jaukā miestā, pašā kalna galā, no kurienes lieliski varēja pārredzēt visu plašo apkārtni, ja vien uzrāpos pils tornī. Jā, pils mums bija – neliela, taču ļoti glīta. Tā bija U veida būve ar vienu palielu torni un īsts eklektisma piemineklis savienojumā ar nelielu jūgendstila pieskārienu, ko mana māte ieguva pateicoties savai apķērībai tiekot baroneses kārtā, apprecot baronu, kurš gan vairs nav starp dzīvajiem. Es gan nezinu vai viņš bija vai nebija mans tēvs. Un ja tas nebija viņš, tad citu versiju man nav. Māte bija nerunīga, ar mani it īpaši. Viņai bija savdabīgi uzskati, tāpēc viņa reizēm uzmanīja mani, lai nedaru blēņas, vēlāk to darīja mans brālis Džeks, kurš bija veselus astoņus gadus vecāks par mani. Bet kopumā māte bija pārāk nogurusi, lai veltītu man daudz laika. Es gan nezinu no kā viņa nogura, bet viņa allaž atbildēja vienu un to pašu: „Nejautā man, esmu nogurusi.” Reizēm savā bērna prātā biju izdomājusi, ka viņa noteikti pa naktīm rok pazemes ejas un dažādus tuneļus zem pils, jo kā ne kā karš virmoja gaisā. Taču varbūt ne jau visiem bija tāda fantāzija kā man. Es biju sapņotāja. Vienmēr. Pils tornis mani piesaistīja galvenokārt tāpēc, ka tā bija sapņaina vieta, attiecīgi manam noskaņojumam. Es varēju stundām ilgi tur sēdēt, vērot apkārtni, tuvākos iedzīvotājus, muižu viņā pusē, kur dzīvoja bagāti ļaudis. Taču tik pat labi varēju arī vērot stārķi, kas pielaboja savu ligzdu vecajā ozolā, vai stirnas skrienam no meža pār pļavām. Man gan jāpiebilst, ka tornī kāpt bija aizliegts – drošības apsvērumi. Mātei tādi bija daudz. Kā jau sacīju, ne velti man radās domas par viņas nodarbi ar lāpstu zem pils mūriem, jo viņas daudzie „drošības apsvērumi” liecināja par to, ka viņa gatavojas karam. Pieļauju, ka viņa savā vecumā tomēr zināja šo to vairāk, nekā es. Viņai bija informācijas avoti un regulāri ziņu pienesēji, par kuriem es diemžēl neko daudz pastāstīt nevarēšu, jo māte tūlīt noslēpās no visiem acu pāriem, kuri varēja viņu redzēt un, aiz vairākām aizbultētām durvīm, risināja sarunas.

Tātad mana bērnība bija bezrūpīga, ja vien ievēroju mātes aizliegumu listi. Un tomēr man atkal jāpiemin, ka māte bija nogurusi un maz sekoja līdzi tam, ko daru. Tornī kāpt man neļāva, bet es to darīju. Kad tiku pieķerta, mani nedaudz sarāja, apsolījos, ka tas nekad vairs neatkārtosies, taču turpināju visu pa vecam. Arī par to nekas daudz nedraudēja. Patiesību sakot, bērnībā no mātes pamatīgu rājienu un sodu saņēmu tikai vienu reizi. Par to pastāstīšu vēlāk.

Atgriežoties pie pils. Mani vilināja arī halle pirmajā stāvā. Tā bija liela telpa ar milzu kamīnu, kas pavērās skatam tikko atverot pils ārdurvis. Te bija spocīgi, bet man patika. Griesti bija velvēs un grīda no spīdīga parketa, man patika pa to šļūkt ar zeķēm. Vēl es mēdzu pakavēties bēniņos, jo tur bija mazi, glīti lodziņi, kas man šķita sevišķi pievilcīgi. Skaistā laikā es skraidīju arī pa lauku. Bieži skrēju pa pils parku, pār tiltiņiem, kas bija sabūvēti vairākās vietās pār straujo upi. Upe tecēja tiešām strauji, un tā bija pilna ar glumiem akmeņiem, kuri nebiedēja manu bērnišķo prātu un neatturēja no kāpelēšanas, kaut arī kādā nejaukā dienā es būtu varējusi lauzt kaklu.

Pavisam agrā bērnībā zinu, ka man bija aukle, taču kopš maniem trīspadsmit, viņas vairs nebija. Es nezinu kādēļ. Māte neatbildēja. Vēlāk es gluži vienkārši biju pārtraukusi viņu izjautāt, jo viņa bija arvien vairāk sakritusies, viņas rokas trīcēja un valoda reizēm nedaudz raustījās. Visumā viņa nebija slikta māte, viņa mani mīlēja un vēlēja visu to labāko. Taču skaidrs bija viens – viņai trūka vīrieša. Neko darīt, tā nebija mana problēma.

Mūsu mājās bija trīs kalpotājas un visas jaukas. Viena bija īpaši burvīga un man kā māsa vai otra mamma – tas būtu precīzāk, ņemot vērā mūsu vecuma starpību.

Es biju glīta meitene, taču pēc saviem trīspadsmit, kļuvu vēl glītāka. Man bija gari, tumši mati, gandrīz melni (sākoties karam tas gan man nenāca par labu), tie brīnišķīgi vijās pār pleciem un manas zaļās acis piestāvēja pasakaini. Māte man vienmēr teica, ka būšu ļoti skaista. Tas gan tobrīd mani neinteresēja, jo man bija citas lietas prātā.

Bija saulaina vasaras pēcpusdiena, kad es savā tornī atkal neatļauti sēdēju un vēroju apkārtni. Varēja labi saskatīt krodziņu, kur vienmēr piestāja ceļinieki un garām braucēji. Vārdu sakot, tur pulcējās daudzi cilvēki, bet šai reizē es ievēroju ko interesantu. Netālu no krodziņa bija piestājusi vesela ģimenīte, kas veda daudz mantu sev līdzi. Tūlīt es ievēroju arī to, kā šīs mantas palēnām tiek izkrāmētas un nestas turpat uz skaisto villu, kas jau kādu laiku stāvēja tukša. O, man bija prieks, ka ieradušies jauni iedzīvotāji! Turklāt, skaidri saredzēju arī meiteni manā vecumā, kas man būtu draudzene. Šeit trūka meitenes manā vecumā. Skolā es vairs negāju, jo tā bija tālu un tagad man bija mājskolotāja Sofija, kas katru otro dienu bija klāt un nenogurstoši noņēmās ar mani. Tā nu mana kompānija nebija nekāda. Bija daži zemnieku zēni, kurus māte man tūlīt aizliedza satikt pārāk bieži un runāties ar viņiem kā ar līdzvērtīgiem (es to darīju tik un tā). Es drīkstēju ar viņiem savu reizi kontaktēties, taču tas nedrīkstēja būt pārlieku sirsnīgi. Un bija kāda meitene jaukās kalpotājas Sāras meita. Viņu sauca Emma. Viņa bija divus gadus vecāka par mani, taču mēs labi sapratāmies un par to māte vairs neko neteica, jo bija divdesmitais gadsimts un nedaudz brīvāki uzskati. Protams, tas neattiecās uz pretējo dzimumu. Draudzēties es drīkstēju ar prastiem ļautiņiem (kā izteicās māte), bet tie nedrīkstēja būt vīriešu kārtas pārstāvji.

Tā. Bet mani prieki par jauno kaimiņieni ātri izkūpēja gaisā kā vāji dūmi no slikti iekurināta, maza ugunskura…

Te nu man jāstāsta, kā es pirmo reizi mūžā izsacīju kaut ko tik drausmīgu! Vārdi bija – es tevi ienīstu Viktorija Adamsa! Viņa bija mana māte. Ak, Dievs, vēl šodien nesaprotu, kā kaut kas tik ļauns varēja izlauzties no manas mutes. Māte nekad man neko sliktu negribēja. Es to saprotu.

Meitene viņā pusē man iepatikās. Es nezināju, ka viņa tikai uz īsu brīdi būs šeit. Patiesībā viņas ģimene skaisto villu tikai bija noīrējuši uz diviem mēnešiem.

Ar meiteni sadraudzējos ātri. Viņa gan runāja ļoti piedomājot. Tā sacīt – grūti gāja ar valodu. Viņai bija pamatīgs akcents, bet es nezināju, kas viņai par izcelsmi. Ko gan es sapratu no valodām un tautības? Neko.

Kādu dienu mēs skraidījām pār tiltiņiem pils parkā un smējāmies no sirds. Mēs ķērām lielas, resnas vardes un smējāmies kā kutinātas, kolīdz tās izlēca no mūsu rokām un mēs tās nekādi nevarējām satvert. Goda vārds, tas bija uzjautrinoši. Viņas bija tik glumas! Es zinu, ka man jau bija trīspadsmit un šādas izklaides bija par bērnišķīgu, bet tā nu gadījās…

Vienu brīdi es strauji pametu galvu pār plecu, jo dzirdēju drausmīgu balsi. Tā bija ķērcoša un baisa. Māte. Ak, nē! Kas gan šoreiz? Nē… tādu es viņu nekad nebiju redzējusi, viņa pret mani tāda bija pirmo reizi. Es biju nesaprašanā. Pielēcu kājās un stāvēju kā sasalusi. Varde drošsirdīgi lēca tālāk. Es paskatījos viņai nopakaļ un sapratu, ka esmu viņu pazaudējusi uz mūžiem – šo lielo, resno raibo vardi.

Neizbēgami un fakts – māte tuvojas! Es joprojām stāvu. Taču, kas notiek? – viņa paiet man garām un pienāk pie meitenes, manas draudzenes. Es nekad neaizmirsīšu skatienu, kādu viņa veltīja nabaga nevainīgajai Silijai. Es biju neizpratnē par notiekošo. Ko gan es varēju zināt?

Māte piegāja pie Silijas un drausmīgā balsī pateica: „Nekad vairs nenāc šurp un netuvojies manai meitai!”

Silija skrēja neatskatīdamies.

-Bet, māt! – es iesaucos sāpju pilnā balsī.- Mēs vairs netvarstīsim vardes, ja tas ir neglīti. Padarīsim, ko derīgāku.

-Derīgāku? – māte pārjautāja. Balss drebēja. Galvoju, ka tā skanēja briesmīgi!

Es tūdaļ saņēmu belzienu ar viņas smago roku pa savu seju tā, ka noskanēja viss miests. Mani ceļi trīcēja, un es sāku raudāt. Viņa satvēra mani aiz elkoņa un vilka uz pils pusi. Kaut kas neiedomājams. Šai brīdī es izkliedzu baismīgo teikumu, ko jau minēju. Un domāju – kas gan būs tālāk? Tālāk bija tas, ka māte mani iesvieda aukstā pagrabā uz veselu diennakti. Neko nepaskaidroja. Ieslēdza.

Labu brīdi es apstaigāju pagrabu un izpētīju sienas. Es secināju, ka nekad neesmu te bijusi. Es vienmēr ložņāju it visur – pa torni, pa bēniņiem, pa saimniecības ēku un staļļiem, bet pagrabā ne! Pagrabi mani biedēja, un māte to zināja. Tad kāpēc biju te?

Sakritu uz zemes un atkal sāku raudāt.

Kāpēc biju te?

Vai tad mans trīspadsmit gadīgais prāts to apjēdza? Nē! Nudien, nē!

Es sapratu, ka biju jau par lielu, lai māžotos ar vardēm, bet šādi par to saņemt…

Nedabūju ne ūdens malku, ne maizes gabalu.

Nākamajā vakarā sadzirdēju māti. Viņa nāca atslēgt durvis. Izlaida mani.

-Par ko tu man tā? – jautāju nopakaļ, kad kāpām augšā pa kāpnēm.

-Ja es kaut vienu reizi vēl redzēšu, ka tu uzturi kādus sakarus ar vācieti, es pati savām rokām tevi iespundēšu pagrabā uz mūžu! – viņa kliedza. Tik tiešām kliedza. – Uz mūžu! – lai es vēl labāk sadzirdētu, atkārtoja vēlreiz. – Uz mūžu!

-Vācieti? – es neticēju savām ausīm. Absurds.

-Esmu nogurusi, iešu atgulties. Vai labi saprati, ko teicu?

-Jā, – atbildēju ar vienīgo pieļaujamo atbildi.

Vācieti! Žēlīgais Dievs! Es visu vakaru nosēdēju pils tornī par to domājot un nezināju – man smieties vai paraudāt? Pie velna! Ko gan viņa ar to domāja? Kāda gan man daļa gar to, ka Silija bija vāciete? Manis dēļ viņa varēja būt kaut nēģeriete vai eskimoss! Kuru tas interesē? Vāciete… nudien murgi kaut kādi. Manai mātei vajadzētu apmeklēt ārstu un pārtraukt rakt pazemes bunkurus!

Silija ar ģimeni aizbrauca pēc mēneša un es centos šo notikumu pārāk neņemt pie sirds.

2

Turpmākos gadus man tomēr bija jāieskatās un jāieklausās cilvēkos. Ja manīju savādas iezīmes vai akcentu, es vairs nekontaktējos. Man neizdevās noskaidrot no mātes, kāpēc man būtu jāienīst vācieši. Ļoti gribēju tam pretoties, jo man nebija nekādu sliktu jūtu ne pret vienu no nācijām. Tas ir muļķīgi. Tā uzskatīju kādu laiku.

Tuvojās mana astoņpadsmitā dzimšanas diena, un māte priecīgi rotāja pils telpas ar ziediem.

Tagad manā tornī bija ļoti ērts sols, ko man uztaisīja brālis, un es tur varēju justies daudz ērtāk. Māte vairs neaizliedza tur uzturēties, jo bija pret to bezspēcīga. Saņēmu arī binokli dāvanā un varēju pilnvērtīgāk vērot dabu. Taču drīz vien manas lielās “stikla acis” pievērsās atkal tai pašai villai. Tur dzīvoja cilvēki, bagāta ģimene jau kādus četrus gadus. Mana māte bieži apciemoja Lizeti. Viņas sarunājās un smējās. Tam bija grūti noticēt, jo mana māte jau ilgu laiku tāda nebija. Atklāti sakot, bija labi viņu redzēt tik možu un nenogurušu.

Tā, lūk, par šo ģimeni es zināju diez gan daudz, kaut gan pati ļoti reti tur gāju, biju visai kautrīga, jo Lizetei bija dēls, kuram jau visi divdesmit gadi, un viņš bija glīts. Viņš vienmēr uz mani skatījās ar savādu interesi, un es centos vairīties, jo viņš mani mulsināja. Tas nebija tāpēc, ka man viņš patiktu. Nepavisam. Patiesībā mani mulsināja jebkurš vīriešu kārtas pārstāvis, ja vien nebija pavisam vecs un sagrabējis.

Šad tad vēroju šo ģimeni ar savām “stikla acīm”, taču katru reizi mani kaut kas traucēja – iekoda liels dundurs, nolaidās baloži uz jumta, riņķoja ap galvu iespaidīgs irsis. Te vienu mirkli man izlikās, ka redzēju svešinieku, bet nebiju droša. Centos viņu ātri sameklēt, jo kaut kur viņš pazuda aiz krūmiem, taču…

-Ak, māsa, – izdzirdēju Džeka balsi aiz muguras un tūlīt noliku binokli klēpī. – Vai tik tiešām tev nav nekas labāks darāms? Es saprotu, ka pats biju vainīgs, uztaisot tev šo solu, bet… vai tiešām ir tikai viena lieta pasaulē – šis tornis? – viņš man atņēma binokli un paskatījās. – Ko gan tu tur vēro visu laiku? Teiloru ģimeni? O, tas ir Džeimss? Tu uz viņu skatījies?

-Nē, vai tev prāts! Es tikai vēroju visu pēc kārtas.

-Nākamnedēļ došos prom, – viņš atdeva man binokli. – Jācer, ka atgriezīšos uz tavu -divdesmit pirmo dzimšanas dienu!

-Tu nebūsi tik ilgi prom!

-Būšu. Nevar zināt vai vispār jelkad atgriezīšos.

-Vai no mātes neko neesi noskaidrojis?

-Es pats visu zinu, man nekas no mātes nav jānoskaidro.

-Bet viņai taču ir labi sakari, viņa taču zina labāk.

Jā, karš pieņēmās spēkā, to pat es sapratu. Man neviens neko daudz nestāstīja, tikai radio, kuru izslēdza tiklīdz redzēja, ka es uzmanīgi klausos. Vai tiešām visi domāja, ka esmu gluži vēl bērns un neko nesaprotu? Jācer, ka māte pa šiem gadiem būs pabeigusi pazemes bunkurus. Var jau būt, ka jā, ja reiz viņa tik mierīgi varēja smieties un tenkot ar Lizeti. Kamēr Hitlers kūdīja savus sliktos puišus, māte smējās, ka viņš nudien esot gudrinieks – paskat, kā lēnām aizpeldējis līdz ķeizara tronim. Jā, viņa smējās, bet man ik dienu smiekli arvien mazāk nāca. Jau gandrīz šķita, ka es sāku pārņemt misiju “drošības apsvērumi”. Vajadzēja sēdēt tornī un gaidīt tankus, kad tie brauks pār laukiem.

Emma klusi pielavījās.

Vai aiziesim nopeldēties? – viņa jautāja. Es nereaģēju tikai vēros binoklī. – Ko tu dari?

-Gaidu tankus, – pasmējos.

-Ko? – viņa arī iesmējās ar tādu smieklu, ka man vai ausis aizkrita ciet.

-Mans brālis dodas uz armiju, māte vienā laidā smejas, bet radio skandina, ko dīvainu… liekas, ka te nebūs neliela kauja vien!

-Atradusi par ko satraukties, – viņa atteica. – iesim nopeldēties.

Tā darījām. Paņēmām dvieļus un kātojām pāri pļavai uz upes visdziļāko vietu. Tas bija diezgan tālu, bet bija tā vērts, jo tur upe sasniedza vismaz divdesmit metru platumu un pamatīgu dziļumu. Turklāt, krastā bija baltu smilšu paklājs. Tas bija jauki un to zinājām ne mēs vienīgās. Te bija iecienīta vieta. Bet tā kā bija jau pavēls un saule tuvojās uz rietēšanu, mēs zinājām, ka te neviena nebūs un droši varēsim nopeldēties pa pliko. Jā, tas būs lieliski! Mēs tā darījām regulāri, taču ļoti vēlos vakaros, lai neviens mūs neredz.

Streipuļojām lejā pa stāvo krastu, jau cerībā tūlīt mest visas drēbes nost un ienirt siltajos ūdeņos, līdz pusceļā manas kājas iestiga kā pielīmētas, es apstājos, strauji apviju rokas ap tievu bērzu, lai nenoripotu lejā kā bumba. Sastingu. Satvēru Emmu aiz rokas, lai viņa tūlīt apstājas. Viņa piespiedās kokam, kas atradās tur pat blakus. Manas acis pielipa upes krastam.

Neko daudz es tolaik nesapratu no vīriešiem, bet vienu es zināju – neko skaistāku līdz šim manas acis nebija redzējušas. Ak, pasaulīt! Ūdenī bija vīrietis, un mana sirds bija gatava stāties! Cik skaists viņš bija! Kas par augumu! Kas par pleciem un muguru! Svešinieks! Tāds te nekad nebija redzēts. Izmircis līdz pēdējam matiņam.

Es cieši turos pie bērza. Nē, tikai ne to! Viņš kāpj ārā no ūdens! Vai patiesi? Mans prāts atsacījās ticēt, un es jutu, ka tūlīt zaudēšu samaņu. Man gribējās aizsegt acis ar rokām, jo mans šķīstais prāts šai nevainīgajā miesā nebija tam gatavs. Viņš iznāca no ūdens gluži kails, un tas priekš manis bija par daudz. Es nebiju tam psiholoģiski gatava. Es zaudēju fizisko saikni ar bērzu, jo man paslīdēja kāja. Mana slapjā, nosvīdusī roka tvēra pēc glābiņa, saķēra atlobījušos mizu no balti melnā stumbra, taču tas neko nedeva. Miza atplīsa, un es ar visu šo gabalu rokā vēlos lejā pa smiltīm. Par laimi, nebija garš ceļš ko ripot! Ievēlos balto smilšu paklājā un nobeigumā iekritu ar seju krasta ūdenī. Tūlīt atrāvu seju un sāku rīstīties. Paveicās, ka skats acu priekšā bija aizmiglots, jo skaistais vīrietis joprojām stāvēja krastā pliks. Dēļ aizmiglotā skatiena es skaidri vairs nesaskatīju visas viņa detaļas, un tas bija labi! Redzēju, ka viņš paķēra dvieli un apsvieda sev ap gurniem, tad satvēra mani un piecēla kājās. Es centos izrauties no viņa rokām, bet tvēriens bija iespaidīgs.

-Vai viss labi? – dzirdēju, ka viņš man jautāja.

-Man vajag izskalot acis no smiltīm… – izdvesu.

Viņš mani palaida vaļā.

Pieliecos pie ūdens un skaloju acis. Kad tas bija galā, jutos neaprakstāmi stulbi, lēni piecēlos un pagriezos pret viņu. Viņš bija sasodīti glīts!

Viņš sēdēja krastā ar dvieli ap gurniem, taustījās pa savām kabatām drēbēs, kas atradās blakus (tās bija labas drēbes, ļoti labas). Izņēmis cigareti, ielika to mutē un aizdedzināja. Ievēroju, ka cigareti turēja kreisā rokā.

Paskatījos augšā uz krastu. Emma bija aizbēgusi prom.

-Es ļoti atvainojos, – teicu viņam. Viņš pacēla skatienu uz mani un skatījās cieši. Es nodrebēju. Viņā bija kaut kas baiss. Es nezināju, kas tas ir un kāpēc tā sajutos. Gadi viņam varēja būt ap divdesmit astoņi, domāju, ka ne vairāk. – Es nezināju, ka te kāds ir. Piedodiet, ka jautāju, bet jūs taču neesat vietējais – kā jūs zināt šo vietu?

-Šobrīd esmu te apmeties, pie Teiloriem.

-Tā? Šo vietu jums parādīja Džeimss? – es zināju, ka Džeimss. Ja šis vīrietis bija apmeties pie viņiem, tad noteikti tas bija mans kaimiņš, kas viņam te visu ierādījis. Vēl tikai nevarēju izprast šī vīrieša saistību ar Teiloriem. Varbūt kāds attāls radinieks?

Svešinieks piepildīja plaušas ar kārtīgu dūmu, ko ar lielu baudu bija ievilcis. Es jutu, kā man deg vaigi. Es gribēju aiziet, bet nezināju kā. Es nevarēju aizmirst viņu kailu! Es nevarēju izmest no prāta šo skatu!