Grāmata par dzimtas notikumiem, kam ir cieša saikne ar Latvijas vēsturi

“Atverot vecus albūmus un ieskatoties nodzeltējušās fotogrāfijas, cilvēki tur izliekas ļoti svešatnīgi, jo ir mainījusies kā mode, tā mīmika. Kad noticam, ka tēli ar nopietnajām sejām bildēs tiešām ir mūsu radinieki bērnībā vai jaunībā, gribas uzzināt – kā viņi dzīvojuši, ko darījuši sen pagājušajos laikos,” stāstu par savu dzimtu sāk Ansviesuļu-Egļu dzimtas pārstāve Līga Ansviesule-Egle.

“Grāmata “Divas sarunas”, kas šobrīd apskatāma izstādē “Dzimtas grāmata” stāsta par patiesiem notikumiem, ko piedzīvojuši Ansviesuļu-Egļu dzimtas iepriekšējo paaudžu vīrieši. Abas sarunas ir šķietami ar mūsu vecmāmiņu, bet patiesībā tie ir divu atsevišķu paaudžu pieredzes stāsti.

Kad bērnībā jautājām vecmāmiņai, lai tā pastāsta kā vadījusi savas bērnu dienas, viņa sacīja, ka ģimene vairākus gadus dzīvojusi tālu Krievijā pie Urālu kalniem. Kā un kāpēc viņi turp devās, mēs toreiz nejautājām, jo kā bērnus mūs vairāk interesēja tas, kādas spēles viņi spēlējuši, kādās rotaļās gājuši. Daudz vēlāk no vecvectēva pierakstiem uzzinājām, cik skarba dzīve tur bijusi. Mūsu ciltskokā ir radinieki, ko liktenis aiznesis gan uz austrumiem, gan uz rietumiem, gan tādi, kas pēc brīvprātīgas vai piespiestas prombūtnes tomēr atgriezušies Latvijā.

Sagadījies tā, ka gan mūsu vecvectēvs, gan tēvs savas atmiņas ir pierakstījuši. Lai gan tajās aprakstītie notikumi ir ļoti seni, tie satur savdabīgu dzimtas kodu – vairāku paaudžu stāstu, kas ietver arī mūsu tautas kopējo vēsturi. Stāsts dara dzīvas fotogrāfijas vecajos albūmos – abstraktās personas kļūst pazīstamas un saprotamas: gan ar bērnu palaidnībām un pienākumiem, gan ar saviem priekiem un bēdām, gan ar vilšanos un cerībām. Kādu daļiņu no šiem atmiņu stāstiem pērn apkopoju grāmatā “Divas sarunas”.”

Grāmata “Divas sarunas”

Grāmatas pirmā daļa skar I Pasaules kara bēgļu dzīvi tālajā Krievijā, tā stāsta par izdzīvošanu juku laikos un par cerībām uz atgriešanos, kas noslēgumā tiešām īstenojas. Savukārt grāmatas otro daļu it kā turpina viņa mazdēls. Tā vēsta par citu karu, kas ierauj savā virpulī toreizējo 16-gadīgo zēnu, kam pāris gadus vēlāk savu 18 dzimšanas dienu iznāk sagaidīt filtrācijas nometnē Gruzijā.

Stāstam ir cieša saikne ar Latvijas vēsturi, paralēli nodaļām lasītājs atradīs vērtīgus faktus ar atsaucēm uz vērā ņemamiem avotiem. Grāmatā atainota iepriekšējo paaudžu ikdienas dzīve, viņu mīlestība uz dzimteni. Grāmata ir par došanos svešumā, bet varbūt pat vēl vairāk – par atgriešanos.