Ginta Ratniece: Cilvēka bezapziņa funkcionē tēlos un simbolos, un pasakas ir arī tās izpausme

Kāpēc pasakas ir vērts apskatīt ne tikai literatūras, vēstures un tradīciju, bet arī psiholoģijas un psihoterapijas kontekstā? Kā pieaudzis cilvēks pasakā var atpazīt sevi, savu raksturu, savas personības iezīmes, un kā tas var būt palīdzoši psihiskās veselības atbalstīšanā? Atbildes uz šiem jautājumiem pārrunājām ar psihoterapijas speciālisti un Junga analītiķi Gintu Ratnieci – intervijā, kas sadarbībā ar projektu “Bibliotēka” tapusi speciāli TVNET.

Ginta, Jūs esat psihoterapijas speciāliste. Tomēr mēs esam satikušās pasaku kontekstā. Sakiet, kā psihoterapijā iederas pasaku tēma?

Psihoterapijai ir daudz virzienu. Es pārstāvu, un arī iepazinos ar pasakām, pateicoties Junga analīzei un Karla Gustava Junga ieguldījumam. Viņš bija tas, kurš psiholoģijas laukā ienesa ideju par arhetipiem, vērsa uzmanību uz kolektīvā, simboliskā materiāla izmantošanu, kas ir arī mīti un pasakas.

Par psihoterapiju mazāk zinošam lasītājam – izskaidrojiet, lūdzu, kas ir “arhetips”?

Arhetipi ir universāli paterni, kas apraksta cilvēka dzīvi, un cilvēka dzīves dažādās lomas. Es reizēm izmantoju vārdu “funktieris”. Piemēram, mātes arhetips, kurš sievietes psihē var aktuālizēties, kad sieviete kļūst par māti, vai arī  būt diezgan patstāvīgs mātišķa tipa sievietēm. Šis arhetips ietver visu cilvēces – un ne tikai cilvēces, arī dzīvnieku pasaules – paternus un situācijas, kas ir saistītas ar mātes funkciju un lomu. Kad sieviete kļūst par māti, šis arhetipsviņas psihē strauji aktualizējas, pat tā kā pārņem. Pasakas varbūt palīdzošas, lai arhetipus atpazītu.

Kā šī iespēja atpazīt arhetipus var būt cilvēkam palīdzoša?

Pasakas ir interesantas divos veidos. Pirmkārt, pasakas apraksta universālo cilvēka dzīves gājumu. Piemēram, ir pasakas, kurās mēs jau sākumā redzam, ka runa ir par attīstību jaunības vecumposmā. Bērnība, jaunība, separācijas problēmas, attiecības ar vecākiem, atdalīšanās no vecākiem, ieiešana pieaugušo dzīvē… Jāsaka, lielākā daļa pasaku, ko mēs zinām, ir par šo tēmu. Tomēr ir arī pasakas par citiem dzīves posmiem, piemēram, par dzīvesvidusposmu. Eiropā tādu pasaku nav daudz. Es pati nesen esmu atklājusi arī tādu kategoriju kā elderly fairy tales. Mēsar meitu Luīzi Ratnieci savā podkāstā “Runāt ar Gintu” tās dēvējam par vecajo pasakām. Tās vēsta par tām aktualitātēm un psiholoģisko attīstību, kas cilvēkam ir vecumā. Eiropā tādu pasaku ir pavisam maz, bet austrumos –daudz. Tā kā pasakas parāda dinamiku dažādos cilvēka dzīves posmos. Arī attiecības ar nāvi, dzimšanu un likteni. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo pasaku sižeti parāda stratēģijas – kā būt ar šo problemātiku. Arī risinājumu stratēģijas. Tātad, viens veids, kā pasakas var izmantot ir, lai skatītos uz dzīves gaitas likumsakarībām.

Cits veids ir diagnostika, kas, manuprāt ir fascinējoša. Man tas bija liels atklājums, par kuru nebeidzu brīnīties.Psihoterapeitam klienta diagnostika ir būtiska, jo tā palīdz saprast cilvēku un to, ko viņš piedzīvo. Tas palīdz mums orientēties, un mēs varam labāk varam saprast, kā otram palīdzēt. Turklāt, arī dzīvē mēs automātiski cilvēkus zināmā veidā klasificējam, vai ne? Mēs pamanām, ka cilvēki ir atšķirīgi, tomēr vieni ir līdzīgāki otriem, un noteiktā veidā līdzīgi. Ar kategorizāciju cilvēce nodarbojas kopš senseniem laikiem, mēģinot atrast veidus, kas palīdz mums saprast, orientēties, pieņemt atšķirīgo. Lūk, pasakās daudz ko no tā var ieraudzīt. Tas ir maģiski! Piemēram, ir kāda pasakā, kurā ir skaidri atpazīstama psihoanalītiķa, psihiatra Otto Kernberga izstrādātā dziedināšanas stratēģija darbā ar noteiktiem klientiem. Savukārt psihoanalītiķa Heinca Kohuta stratēģija ir skaidri redzama citā pasakā. Psihoterapijā tie ir revolucionāri atklājumi – tā kā ieraudzīt šīs psihoterepitiskās problēmu risināšanas stratēģijas brāļu Grimmu pasakās ir pārsteidzoši.

Klausoties Jūsu veidoto raidierakstu “Runāt ar Gintu”, kurā Jūs vairākās epizodēs runājat par dažādiemraksturiem no psihoterapijas skatpunkta, Jūs minat konkrētus piemērus, konkrētus mākslas darbus, un to skaitā ir arī pasakas, kuros ir iespējams atpazīt noteiktus cilvēku raksturus. Vai šis ieskicē diagnostiku, kuru Jūs pieminat?

Iespējams, izmantot vārdu “raksturi” būtu pārāk šauri. Es drīzāk teiktu “personība” un “personības funkcionēšana”.

Mēs varētu kopīgi izanalizēt kādu pasaku, kurā atspoguļots kāds konkrēts raksturs?

Man nāk prātā pasaka “Trīs sivēntiņi un vilks”. Manuprāt, tajā ir attēlota dinamika, kas raksturīga cilvēkiem, kas izvēlas noteiktu pieeju dzīvei. Pasakā ir trīs brāļi, no kuriem viens ir nonācis pie tāda dzīves secinājuma, ka vajag būt kārtīgam, daudz strādāt, nenodoties izklaidēm, nedejot un nepriecāties, kā to dara jaunākie brāļi. Ir jāuzceļ māja, kas viņu sargā no ārpasaules – no ļaunuma, no ienaidnieka. No vilka.

Tomēr, ja mēs skatāmies uz šo sižetu interpsihiski, tad vilks varētu simbolizēt šī paša kārtīgā cilvēka iekšējās, – agresīvās un seksuālās dziņas, viņa instinktīvo psihes daļu, kura ir mežonīga un nevaldāma. Ko dara šis cilvēks – viņš mēģina izvairīties no šīs dzīvnieciskās psihes daļas.

No vienas puses priekš dažiem cilvēkiem šajā pasakā ir labs vēstījums par disciplīnas nepieciešamību. Tomēr, vienlaikus, tā parāda arī dinamiku, ka disciplinētiem cilvēkiem varētu būt grūti atrast kontaktu ar savu instinktīvo dabu.

Šajā pasakā, iespējams, sevi varētu atpazīt tie cilvēki, kuri rūpēs par drošu nākotni zaudē daļu prieka – tos rotaļīgos sivēnus. Tāpat, šādos cilvēkos, visticamāk, mīt arī bailes no saskaršanās ar kādu neapzinātu sevis daļu, kas ir nevaldāmāka un nekontrolējamāka par to personības šķautni, kuru šie cilvēki sevī tik rūpīgi slīpē.

Man, savukārt, nāk prātā pasaka “Meitene ar sērkociņiem”, kurā ir aprakstīta noteikta personības funkcionēšanas dinamika. Šajā pasakā galvenā varone ir viena, un viņas uzdevums ir tirgot sērkociņus.Būtībā viņa ir ļoti depresīvā stāvoklī. Cilvēki apkārt svin dzīvi, jo tuvojas Ziemassvētki. Tomēr meitene nav priecīga, jo sērkociņu tirgošana viņai nevedas. Viņa sāk sērkociņus dedzināt pati, un pasakas beigās meitene nomirst. Patiesībā, ļoti, ļoti skumja pasaka…

Meitene ar sērkociņiem ir skumjš, bet labs piemērs. Tā ir pasaka, kas parāda cilvēka grūtības iziet no zināmasdinamikas. Fascinējoši, kā pasakas sākumā dažos teikumos tiek iezīmēta meitenes dzīves kopaina. Viņas māte ir mirusi. Tēvs viņai ir, bet viņi dzīvo ļoti trūcīgi – mitinās bēniņos un viņiem nav ko ēst. Vienīgais, ko meitene var darīt ir – pārdot sērkociņus. Tajā dienā viņa nebija pārdevusi nevienu, un viņai bija bail iet mājās. Tātad – ir skaidri redzama ģimenes aina, un ģimene šajā pasakā ir būtisks faktors. Tiek skaidri attēlots, ka šī ģimene nav labvēlīga – pieaugušie tajā nevar parūpēties par savu bērnu. Kas notiek ar meiteni? Viņa meklē prieku ārpasaulē. Tomēr, tā kā viņai nav šīsiekšējās drošības izjūtas, ko palīdz iegūt ģimene, viņa arī ārpusē nespēj palūgt palīdzību, un viņai to nespēj neviensdot.

Šajā pasakā ir parādīts mehānisms, kas ir raksturīgs dažiem cilvēkiem – aiziešana fantāzijās. Kad meitene aizdedzina sērkociņu, viņa sasildās, un sasildās tieši pie šīm pozitīvajām fantāzijām. Pasakā tiek attēlotas, ka meitenei ir milzīga šķeltne vai tāds kā bezdibenis starp reālo dzīvi un to, ko viņa iztēlojas. Tas ir nepārvarams, un pasaka to parāda. Meitene ir tik ļoti bez šī ģimenes drošā pamata, tik lielā trūkumā, viņa ir pilnībā aizmirsta. Tajā pašā laikā viņa ir ļoti jūtīga, un vienīgais veids, kā viņa var glābties no savas skarbās realitātes ir fantāzijās.

Šajā pasakā, iespējams, sevi varētu atpazīt tie cilvēki, kuri jūtas kaut kādā mērā atsvešināti no realitātes undzīves… Cilvēki, kuri piedzīvo kādu deficītu, un kuri kompensē šo trūkumu aizejot citā, paša radītā realitātē… Man rodas jautājums: šī pasaka it kā ir ar skumīgām beigām. Ja tā, tad – kā tā var būt palīdzoša cilvēkiem, kuriem ir raksturīgas tās pašas iezīmes, kas meitenei pasakā?

Ir kāds jautājums, kuru ir vērts uzdot, gan strādājot ar sapņiem, gan skatoties filmas, gan lasot pasakas. Kādu vēstījumu es dzirdu? Priekš sevis paša. Viens ir interpretācija un spēja saprast pasakas nozīmi. Tomēr – ko šīpasaka tev saka konkrētajā mirklī? Ko tu nolasi priekš sevis kā vēstījumu? Kad cilvēks ir atradis atbildi, es parasti uzdod vēl kādu provocējošu jautājumu – ko tu darīsi šodien, rīt, nākošajā nedēļā, lai realizētu šo vēstījumu? Ko tu darīsi, lai neatstātu šo vēstījumu tikai teorētiskā līmenī. Kāds būs tavs pirmais solis?

Tātad, caur pasaku, uzdodot attiecīgus jautājumus, ir iespējams rast daudz atbilžu.

Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, lai saprastu šo simbolisko materiālu, kas ir iekļauts pasakās. Mitologs Džozefs Kempbels ir teicis, ka pasakas ir tautu sapņi. Nevis tādā nozīmē, kā ilgas, bet kā nakts sapņi. Tātad – bezapziņas materiāls, kas ielaužas mūsu apziņā. Arī sapņus mēs nevaram saprast, ja tos tulkojam burtiski, ar ikdienas prātu. Bezapziņa funkcionē citādāk – tēlos un simbolos. Līdz ar to ir jāpieliek zināmas pūles, lai saprastu tās vēstījumu. Tāpēc dažkārt pasaku analīze cilvēkiem šķiet tāda maģija…

Mēs ar Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrības kolēģiem šobrīd strādājam pie kāda projekta, kas palīdzēs cilvēkiem pasaku tēmu izprast dziļāk. Mēs rakstām pasaku analīzes grāmatu, un ceram, ka tā nāks klajā vēl šogad. Tajā būs iekļautas un analizētas daudzas pasakas, liela daļa no tām būs latviešu tautas pasakas, kā arī nodaļa par pasaku analīzes principiem, ko varēs ņemt talkā kā palīgmateriālu sev tuvu pasaku izprašanā.

Kā cilvēkam atpazīt tās pasakas, kurās ir vērts ieskatīties dziļāk?

Svarīgi, lai tā pasaka personīgi uzrunātu un aizķertu. Ja kāda pasaka patiešām uzrunā, ir vērts paskatīties – kāpēc? Iespējams, tajā atspoguļota dinamika ir raksturīga,tuva, vai kādā citādā veidā aktuāla paša cilvēka dzīvē. Var pajautāt sev – kā šī pasaka sasaucas ar manu pieredzi, ar manu dzīvi? Kad šāda situācija ir bijusi manā dzīvē? Kad es esmu to iepazinis? Visi cilvēki piedzīvo gandrīz visu. Jautājums, kādās proporcijās un cik lielā mērā, lai tam pievērstu uzmanību.