Evija Volfa: teiku realitātes nozīme jēgā, ko mēs atrodam

Sērijā “Pasakas” projekts “Bibliotēka” iztirzā krāšņo un mītiski maģisko pasaku pasauli. Tomēr līdzās pasakām bieži vien tiek minēts vēl kāds stāstu veids – teikas. Ar ko tās atšķiras no pasakām, un ko vēsta latviešu tautas teikas, jautājām Evijai Volfai, psiholoģei ar doktora grādu Junga un arhetipu psiholoģijā. Atbildes meklē šajā intervijā!

Pasakas bieži vien tiek liktas blakus vēl kādam folkloras elementam – teikām. Tomēr tie ir divi dažādi literatūras žanri.

Jā, neskatoties uz to, ka pasakas un teikas grāmatās ir atrodamas līdzās, starp tām pastāv atšķirības. Kā vienu no būtiskākajām varu minēt, ka pasakas tiek stāstītas ar mērķi pamācīt vai izklaidēt, savukārt mitoloģiskās teikas to nedara. Atšķirībā no pasakām, mitoloģiskās teikas ir stāstījumi par reāliem notikumiem. Interesanti, ka šajos reālajos notikumos notiek tikšanās ar pārdabiskiem spēkiem. Kad tiek stāstītas teikas, tās parasti izraisa tādas līdzcilvēku reakcijas kā “Bet man!” un “Man arī!”, un “Tu zini, toreiz man arī!”, un “Tam manam kaimiņam arī!” Šādi stāsti veidojas visu laiku – arī šodien. 

Kā tas nākas, ka teikas vēsta par reāliem notikumiem, kuros tomēr klātesošs ir kaut kas pārdabisks?

Ja cilvēks stāsta stāstu kā reālu notikumu, bet tajā stāstā viņš satiek pūķi. Kas tā ir par realitāti?

Tā varētu būt sapņu realitāte, vai arī tie dzīves gadījumi, kuros mums šķiet, ka esam sastapuši ko pārdabisku.

Jā, iespējams. Saka, ka mitoloģiskajām teikām ir līdzība ar sapņiem. Arī sapņi ir sava veida realitāte. Turklāt, ikvienam no mums pieejamajiem realitātes veidiem ir nozīme, un ir būtiski tiem pievērst uzmanību. Realitāte, kuru mēs piedzīvojam caur teikām, nav materiāla – tās nozīmība ir jēgā, kuru mēs tai piešķiram. Nozīme ir idejai, ko mēs šajā realitātē atrodam. Kāpēc tas notika? Kāpēc tas notika tieši ar mani? Būtiski ir kādu nozīmi tas ir atstājis.

Kā cilvēks var atšķetināt teikās iekļauto nozīmi?

Var izmantot metodi, kuru sauc par aktīvo iztēli. Jāatrod stāts, kurā gribētos ieklausīties, un klusa vieta, kurā veltīt laiku apcerei. Vispirms stāts ir jāizlasa, un pēc tam jāļauj, lai tā tēli sāk atdzīvoties – lai tiek sāk “runāt”. Iespējams, tie “runās” ko pa visam citu, nekā teikā uzrakstīts, un cilvēka uzdevums ir ļauties procesam – klausīties, sarunāties, vest dialogu. Kad tēli atkal apklusuši, ir labi visu dzirdēto pierakstīt, un pierakstīt tieši tā, kā tas noticis, bez mēģinājuma analizēt un skaidrot. Tikai pēc tam, kad viss piedzīvotais ir uzlikts uz papīra, var sākt meklēt konkrētākas atbildes. Kāpēc šie tēli ar mani runāja tieši tā? Ko viņi vēlējās man pateikt? Kā man tas noder? Kāda tam ir nozīme? Šī metode ir noderīga tajos dzīves periodos, kad mēs saskaramies ar pārmaiņām. Tajos posmos, kad mēs paši veidojam jaunus stāstus par sevi, kad vairs nevēlamies staigāt pa vecajiem ceļiem. Tajos gadījumos šī metode ir lielisks un arī drošs veids, kā izmēģināt jaunus ceļus, piemērīt tos, un pēcāk arī ieviest reālajā dzīvē.

Atgriežoties pie Jūsu jau pieminētā pūķa, ar kuru nereti notiek sastapšanās teikās – jūs savā grāmatā “Mans bagātības pūķis / My Dragon of Riches” rakstāt par šo tēmu. Kas ir pūķis latviešu mitoloģijā?

Latviešu teiku pūķis ir ārkārtīgi interesants, un pavisam citādāks, nekā pasaku pūķis, kurš varonim parasti ir jānogalina. Teiku pūķis ir bagātības nesējs, un šīs pūķis ir jāpieradina. Būtiski atzīmēt, ka tad, kad mēs runājam par bagātību, mēs nerunājam tikai par naudu – mēs runājam arī par intelektuālo, emocionālo, sirds bagātību. Mēs runājam par sajūtu, ka cilvēkam ir labi.

Un kā šo teiku pūķi pieradināt?

Par to ir jārūpējas un to nedrīkst aizmirst. Tas nozīmē parūpēties par tiem elementiem savā dzīvē, kas varētu nest šo bagātību visās tās izpausmes formās. Iespējams, cilvēks pats var izvēlēties savu bagātības “pūķi”, kādu savas dzīves elementu, kurā jaušams kas pārdabisks, un teikt – jā, šis ir mans palīgs. Parasti tas ir kaut kas, kas šķiet lielāks par pašu, kaut kas arhetipisks. Ja cilvēks tam spēj iedot vārdu, nodibināt ar to attiecības, kas vienlaikus ir arī attiecības pašam ar sevi, tad tas var kalpot viņa labā.

Kādas atziņas par bagātību ir vērts paņemt no latviešu tautas teikām?

Viena no niansēm, ko vēsta teikas ir, ka mums ir jāgodā senču gudrība. Domāju, ka te vietā būtu izstāstīt, kādu konkrētu stāstu. Piemēram: “Paklau, sēžu vakar, un auklēju savu bērnu. Skatos, kaut kāds melns kaķis istabā lien iekšā! Es šamējam pa kāju! Tajā vietā kaķis saplīst, sabirst un tur zelta nauda! Eju vakarā gulēt. Naktī man atnāk viens vecis un saka: “Aizej uz mežu, atrodi manus kaulus, aiznes tos uz kapiem un aproc! Tad tu to naudu vari paturēt!”

Manuprāt, šī teika stāta par senču gudrību, kas ir nezūdoša. Miesa zūd, bet kauli paliek. Tā vēsta par to, ka mums ir jāparūpējas, lai šie kauli glabātos tiem atbilstošā vietā, kurā mēs varam tiem piekļūt – kur mēs varam griezties pēc palīdzības. Ja es turu godā un glabāju savu senču gudrību, tad tā zelta nauda ir manējā.

Tāpat otra atzīmēšanas vērta nianse ir tā, ka teikas vēsta par attiecību nozīmību. Cilvēkam ir jāveido attiecības ne vien ar savu bagātības pūķi, ar savu palīgu bagātības uzturēšanā, bet arī ar citiem cilvēkiem.

Kāpēc naudas tematika latviešu tautas teikās ir tik bieži sastopama?

Man šķiet, ka latvietis tik daudz teikās runā par naudu un labklājību tāpēc, ka tās allaž ir trūcis. Pat kolektīvā, grupas, tautas līmenī ir trūkusi šī sajūta, ka ir labi, ka es esmu kaut kā vērts. Ja mēs skatāmies pagātnē, tad redzam, ka simtiem gadu latvieši ir bijuši kādas citas tautas pakļautībā – vienmēr ir bijis kāds, kurš pār mums ir valdījis. Latviešu cilvēkam ir bijis grūti attīstīt savas vērtības izjūtu. Līdz ar to ir izstrādājies ļoti daudz teiku par naudu, bagātību noskaņā, ka tie ir elementi, kurus mūsu dzīvē klātesošus var padarīt vien kāds augstāks spēks. Ar prātu un loģisku pie bagātības latvietim nav bijis vēsturiski viegli tikt – tas vienmēr ir bijis atkarīgs no kaut kā augstāka, dažkārt arī no reāla kunga, par kuru cilvēkam nav bijis noteikšanas. Tādā kontekstā tikai kaut kas mītisks un mistisks var dot sajūtu, ka situācija reiz varētu mainīties.

Ar ko jums pašai ir saistoša teiku tēma? Nav daudz cilvēku, kuri tik padziļināti izmeklētu un skatītu teiku un pasaku pasauli. Kāda ir jūsu personīgā motivācija?

Lai gan studēju psiholoģiju Amerikā, savā būtībā esmu latviete – ļoti, ļoti dziļi. Es gribēju labāk izprast savas saknes un savu latvietību, un mani interesēja, kā es varu sniegt savu pienesumu kā psihologs. Sāku lasīt teikas, un man patiesi radās interese par to, ko šie stāsti varētu vēstīt par cilvēka psiholoģiju? Es ceru, ka manis atrastajās atbildēs ko vērtīgu atrod tie cilvēki, kas šodien lasa teikas un tie cilvēki, kas interesējas par psiholoģiju.