Emīlija, “Nekas nepalika nepamanīts”

Reiz sensenos laikos, varbūt nemaz ne tik senos, bet gan tik nesenos kā pagājusī ceturtdiena, Žanete tumsā klumpuroja mājup no darba pa piepilsētas grants ceļu. Iela bija tukša, pūta auksts vējš un dzenāja lapas tieši jaunajai sievietei sejā. Te nelīdzēja nekāda šalle vai cepure, mati bija izspūruši un deguns galīgi nosalis, dubļainais ceļš bija grambains un tā kā šajā stūrī ielas apgaismojums reti bija ieslēgts, viņa gandrīz paklupa uz kāda lielāka akmens, tā sasitot labās kājas īkšķi. “Sasodīts!” jauniete dusmīgi nolamājās, viņai sen bija skaidrs, ka šī nav tā labākā vieta, kur mitināties Trubūras pilsētā, bet mamma bija uzstājusi, ka cita varianta nav...