Runa atšķir cylvāku nu dzeivnīka, i daže tū mes da gola namuokam izmantuot. Mes nerunojam. Myusu golvuos īdzeituo cālyuņsakareibys kiedis mekliešonys funkceja ir izspīduse nu dabiskūs maņu vyda intuiceji, deļ tam mes suokumā redzam, tod izdoram deļ sevis secynuojumus i rodam napatīsas emocejis, kas lelā mārā gadiejumu ir saisteitys ar sevis žāluošonu, nauzticeibu i skumjom.  Vysu laiku apleik asūšuo i nu ekranim nuokūšuo informaceja par kara i konflikta situacejom, autokatastrofom, alkohola ītekmī saimju skandalūs nūgalynuotom sīvo līk myusim veiduot sovys cālyuņsakareibu kiedis, dūmojūt par švakuokū. I – kas par puorsteigumu! Jū mes vaira dūmojam, jū tyvuok pīvalkam, nūtycam, materializejam i valkam otkon. Cikom nanūvalkam poši sevi moralā, fiziskā voi faktiskā kopā. 

I

– Kapā, kamēr neesi kapā! – viņa uzsauca, saskandinot glāzes ar Romānu. savu liktenīgo vīrieti.

“Kapā kamēr neesi kapā” bija pirms kādiem gadiem desmit populārs teiciens no vienas trakas vasaras Krāslavā. Toreiz kārtējā konflikta laikā viņa izdomāja pabaidīt nabaga māti un aizbēgt no mājām, tā teikt, ierādīt, ka ar šito pusaudzi joki mazi – kājas garas, jūra līdz ceļiem, draugi pa visu Latviju, austiņas ausīs, slepus uzsists pirmais tetovējums uz muguras, dezinficējot ar piparu šņabi un taisīts ar paštaisītu aparātu, kuram adatas vietā ir ģitāras stīga. Taurenis. Nu kaut kā tā viņa izskatījās tovasar, kad, aizbēgot no mājām, ievēlās sava brālēna Jura dzīvē un dzīvoklī, turpmākās nedēļas pavadot ar Jura draugiem, kopā uzdzīvojot, peldoties un tēlojot zobu fejas, kas naktī pielien pie visvairāk nokodušā pidžamu balles ar samagonu dalībnieka, pabāž roku zem spilvena, saka “Frr” un pieprasa atdot zobus. Viņus sauca par parubītāju bandu. Teiciens bija palicis mīļš, jo vienmēr atgādināja par skaudri pohujistisko jaunības rokonrolu, no kura līdz galam izkāpt negribējās nekad. “Alkohols mani atbrīvo,” domāja viņa, “cilvēki reibumā taču nemelo, saka, kas uz mēles. Uz to jātiecas arī bez pudeles starpniecības, bet pagaidām izvēlēšos vieglākos ceļus. Laik daudz. Bērni nav vēl jādzemdē.”

– Priekā, par Tavu pirmo darba dienu, – paceldams vīna glāzi tuvāk lūpām atbildēja Romāns, ar kuru viņa, teiksim tā, pavadīja rokenrola piepildītas dienas jau aptuveni gadu. Tā bija dīvaina, izvirtusi, bet ļoti skaista un īsta mīlestība.

Vinčiks tika tukšots jaunajā īres dzīvoklī Tomsona ielā, kur Ieva bija ievākusies ar savu labāko draugu Armandu, ar kuru arī kādreiz mēģināja veidot romantisas attiecības, bet tas bija sen, lai gan pāris skaistas atmiņas arī no tā laika bija palikušas. Ieva viņu uztvēra kategoriski kā draugu, kā brāli, radījumu bez fallasa. Iespējams pat kā labāko draudzeni, lai gan šo titulu tolaik bija izpelnījusies Klaudija. Armands todien vēl kārtoja dokumentus ar savu veco īres dzīvokli, tāpēc pjankai pirms Ievas pirmās darba dienas pats nepievienojās. Brīžiem gan likās, ka viņam vienkārši nepatīk atrasties kopā ar viņiem abiem.

Sarunas tajā vakarā bija pietiekami tukšas, no pirmās darba dienas Ieva nebaidījās – tas bija viņas ierastais lauks darbā smadzeņu skalotāju slepenajā tīklā, tikai lielākā kantorī un Rīgā, ne Latgalē. 2051. gads ne ar ko neatšķīrās no tās realitātes, kuru viņa atcerējās esam pirms 50 gadiem – tikai vairāk automatizēts. Joprojām Latgale skaitījās perifērijā, joprojām tās valodas statuss bija iesprūdis kaut kur aktos un dokumentos, tikai Rīga bija izpletusies nu jau pa trešdaļu Latvijas, atstājot reģionos vien lauksaimniecības entuziastus vecmāmiņas. Pie krucifiksiem maijā gan arī tās bija aizmirsušas, kā un kas jādzied. Bija mainījusies arī patērētāju sabiedrības kontrolēšanas maniere – ja kādreiz tas tika darīts atklāti “ļaujot” cilvēkiem izvēlēties informāciju, ko patērēt, tad šobrīd zēla un plauka tā sauktā “smadzeņu skalošanas” industrija, jeb uzņēmumi, kas veido zemapziņā ieliekamos vienumus ne vien video reklāmām, bet arī tekstiem, mūzikai un fotomateriāliem – atkarībā no pasūtījuma uz uzņēmuma profila. Publiski šāda veida uzņēmumi tiek uzskatīti un saukti par Ziņnešiem Valsts vārdā, pamatā visi ir pakļautībā lieliem naudas maisiem, kas tad arī kontrolē, ko iekadrēt un kur iekadrēt. protams, ir arī privātie cīnītāji, kas caur šo šobrīd populāro masu zemapziņas kontroles līdzekli cenšas novest uz kolapses robežas esošo sabiedrību līdz sen aizmirstām vērtībām. Taču tādu bija gaužām maz. Bet Ieva gribēja būt daļa tiešu no šīs mazo dalailamiešu bandas, kas ar šobrīd atļautiem līdzekļiem izspiež reklāmmateriālus no līdzcilvēku galvām. Viņa jau daudzus bija zaudējusi šajā plūsmā, ieskaitot vecākus, viens no kuriem uzkāries uz alkohola reklāmu atkārtojumu un ideālā ģimenes modeļa propogandu, pārlieku patērējot pirmo un graužot sevi par neatbilstību otrajam, klasiskajā manierē pakārās. Māte arī cīnījās par vērtībām, tikai citā līmenī un ar citiem panēmieniem, līdz viņu abu ceļi, vismaz ideoloģiskie, šķīrās, atstādami komunikācijā vien sadzīviskās ainas ar “kā iet”, “ko dari”, “varbūt jau beidzot sāksi strādāt un darīt kaut ko jēdzīgu”.

Pēc pēdējā 25. kadra darba pieredzes Daugavpilī Ieva bija nospļāvusies uz visu šo realitāti, un aizdevās uz Nīderlandi tīrīt viesnīcu istabas – šis roku darbs, neskatoties uz automatizētajiem gultu pārklājējiem, pašattīrošajām nano virsmām un putekļusūcēju robotiem katrā istabā joprojām bija pieprasīts, tikai no berzošas istabenes statusa numuriņu apkopējas tagad skaitījās “quality check managers” – automātiskās mazgāšanas programmas joprojām nemācēja atpazīt iekaltušus sūdus podā un sortēt numuriņos aizmirstās mantas.

Pēc vasaras Nīderlandē Ieva lūdzās, meditēja, dedzināja sveces un uzrunāja mirušos caur spoguli, laitik viņai beidzot trāpās kāds darbs ar piepildījumu, darbs, kur izlikt savu pēc adekvātas sabiedrības alkstošo prātu. Un viņai izdevās. Rīt viņai bija pirmā diena privātkompānijā “Lai raita Tavu domu gaita”. Beidzot.

Lai gan šajā laikmetā, tāpat kā vecmāmiņas stāstos, latgalieši tika galvaspilsētā uztverti ar skatieniem no augšas, vismaz valodas laušna vairs neizteica neko, jo katram pilsonim tagad bija kāds savs papildakcents, lielākoties angļu, kas bija k\luvusi par oro oficiālo valodu visā pasaulē, izņemot матушку Россию. Tur jau divdesimt sešus gadus notika faktiska dzelzs kupola būve pāri visai otrreiz klonētā Putina impērijai. No turienes gan joprojām ieplūda daudz 25. kadru arī Latvijas telpā, taču, paldies dievam, tādu, kas aicināja šīs lielās nācijas pārstāvjus sanākt zem milzīgā dzelzs kupola pie tēva Putina, kas bija par iemeslu lielas daļas Latviajs iedzīvotāju aizplūšnai prom, i paļdis dīvam, kai soka.

Smadzeņu skalošanas prakses Ievai bija pietiekami daudz, pie tam viņa to mācēja darīt gan rakstiski, gan video formātā – viņas, tāpat kā kolēģu uzdevums šjā sfērā, bija 25. kadra veismīga instalācija dažāda veida komunikācijā ar sabiedrību. Iepriekššejie darbi Daugavpilī un Rēzeknē bija tik mazi un nenozīmīgi, ka kādu jēgpilnu domu izdevās iedvest labi ja trīs cilvēkiem gadā, jo visu kontrolēja un uzraudzīja vietējie politiskie spēki, kam Ieva nebiaj gatava pārdoties.

Konkursā uz vietu “Lai raita Tavu domu gaita” bija trīs kārtas, katrā no kurām Ieva ar sev raksturīgo enerģiskumu un konstruktīvo, ātro domāšanu bija visus nolikusi uz pakaļas. Viņai vispār viss dzīvē padevās un atnāca viegli, līdz šim jau bija saņemti ntie apbalvoumi, gūtas ntās pieredzes, un no visām situācijām savā dzīvē, kur kaut viens atļāvās kāpt pāri viņas priekšstatiem par dzīvi un taisnīgumu, viņa bija aizgājusi ar paceltu galvu un smalki izslietu vidējo pirkstu. Likās, nekas nevar viņu salauzt. Dzēra gan viņa daudz. Katru vakaru pa vīna vai šņabja pudelei, bet nekad nekavējot, vienmēr ievērojot termiņus un vienmēr esot sava perfekcionisma augstumos, tāpeč arī pirms pirmās darba dienas bija samērā stipri vienalga, cik garš peregara vilnis vilksies viņai pakaļ un ko par viņu padomās, jo viņa bija īsta savas jomas profesionāle.

Vakars ar Romānu iegrozījās klasiski – viņi piedzērās, tam sekoja vanna, sekss līdz aptuveni divien naktī, piecas stundas miega. Deviņos bija jāierodas jaunajā darbā, un īso, kā jau pēc liela daudzuma alkohola lietošanas, sasvīdušo un murgaino miega brīdi pārtrauca modinātājs.

– Mīļā, celies.

To, kā ievai sāpēja galva un to, cik ļoti gribējās kafijas vietā izdzert alu lai salāpītos, nevar nodot vārdiem. Ēst neko negribējās, bet zobu pasta pret peregaru neko nelīdzēja. Ieva saņēmās un ieēda pāris karotes vakardienas makaronu, izpīpēja trīs cigaretes, aizgāja pavemt. Izmazgāja zobus vēlreiz, tad sāka krāsoties. Ievai bija ļoti svarīgi labi izskatīties, lai gan viņa vienmēr jutās resnāka un mazāk skasita kā citas sievietes, bet lieliskā stila izjūta un OK seja, kas pat uz paģirām izskatījās svaiga un mirdzoša, mazliet atvilka šo nepilnvērtības sajūtu. Matus gan bija slinkums taisīt, tāpat kā likt lēcas, turklāt brilles viņas sejai piešķira torīt tik vajadzīgo profesionalitātes un nopietnības piesitienu. Balinātas džinsu bikses, gaiša, brīva blūze ar zelta podziņām priekšā, Adidas botas ar melnā krāsā ar divām sarkanām un četrām gaismu atstarojošām svītrām, melnās brilles un spilgti sarkana lūpu krāsa. “Spogulīt, spogulīt, vari klusēt, es redzu, ka ir labi,” viņa pie sevis nodomāja un klusi iesmēja par to, ka, labi vien ir, ka cilvēki nemāk redžet cauri meikapa kārtai. Un ka vīrieši, kas bija lielākā daļa viņas jauno kolēģu, drīzāk pievērsīs uzmanību kuplajām krūtīm, kuras melnā mežģīņu krūšturī neuzkrītoši, bet pamanāmi spiedās cauri gaišajai, viegli krītošajai un nedaudz caurspīdīgajai blūzei.

-8:30. Jāiet. Novēli man veiksmi.

Tev nevajag veiksmi, Tev viss tāpat izdosies.

Noskūpstot Rimondu uz pieres uz atvadām, jo rīta vemšanas piedzīvojumu aromāts un srdsapziņa neļāva to darīt uz lūpām, viņa paķēra melno mugursomu, kurā bija kompis, plānotājs, lietussargs un daudz pildspalvu, un izgāja saulainajās Rīgas ielās. Bija augusts, diena pirms viņas dzimāsans dienas, un nekas neliecināja par nelaimi, izņemot faktu, ka maks bija tukšs, jo pēdējā nauda tika atdota par dzīvokli, vinčika pudelēm, marihuānu un cīgām, bez kā, šķiet, organisms jau pāris gadus nebija spējīgs funkcionēt, kur nu vēl radīt kvalitatīvus 25. kadrus, tādus, lai tos ir patīkami norīt kā bērnībā saldās košļenes,nedomājot par zarnu salipšanas riskiem.

Ieejot jaunajās biroja telpās, Ieva atcerējās, ka jau nākot uz pārrunām viņai bija viegli sevi šeit vizualizēt. Viņa ļoti gribēja šo darbu, jo iepriekš, srādājot ar sabiedrības smadzeņu skalošanu, viņa bija izvēlējusies iekšēji izpuvušus Latgales kantorīšus, kur 25. kadra pievienošana bija materiāls, politikai un pašvaldībām pakārtots jautājums, kamēr viņa svēti ticēja, ka 25. kadrs nav radīts, lai nodarītu pāri, zombētu vai veicinātu patērētāja gēnu, bet gan – lai pilneidotu sabiedrību, darītu to labāku, kritiskāk domājošu, kas nestu sev līdzi mieru visā pasaulē, un te, uzņēmumā “Lai raita Tavu domu gaita”, labāka sabiedrība un augstvērtīgs saturs tika definētas kā augstākās uzņēmuma vērtības. Un viņa tiešām ticēja, ka, iespējams, postpadomiskā domāšana, subordinācija tikai subordinācijas pēc un paziņu sēdināšana ērtajos un augstajos krēslos bija palikusi kā atavisms tik ļoti “perifērajā” Latgalē, kur siltajās un mīlīgajās lauku sētās ir ļoti daudz sirds, bet ļoti maz prāta, un kas ļāvās sevī iedabūt visus 25. kadrus pēc kārtas, ar vislielāko apetīti ēdot tos, kas ražoti Krievijā.

– Nu ko, sveicam jaunajā amatā! Nāc, iepazīstināšu Tevi ar kolēģiem, – Ievu sagaidīja Arnolds, viens no uzņēmuma vadītājiem. Ļoti simpātisks un intelektuāls vīrietis ap 45 gadiem, ar nostādītu balsi un visu laiku domājošs. Šķita, ka viņa galvā informācija nebeidz ieņemt aizvien jaunus veidolus, un no viņa staroja tāds tēvišķums, godprātība, vienvārdsakot,Ievai viņš ļoti imponēja un raisīja absolūtu respektu un uzticību, tāpat kā citiem kolēģiem. Arnolds laikam bija vismīlētākais no visiem izredzētajiem simts, kas strādāja Latvijas labākajā smadzeņu skalošanas uzņēmumā “Lai raita Tavu domu gaita”. Pa visam kantorī bija pieci lieli darbinieku bloki:

1. vadība – valdes priekšsēdētājs un Arnolds, kas paši līdz ar apakšbiksēm piederēja uzņēmuma naudas maisa turētājiem kaut kur ārzemēs. Ja Arnolds tiešām likās super, tad valdes priekšsēdētājs Ojārs, kas bija ar Ievu viena gada un nedaudz vizuāli līdzinājās transvestītam gan neraisīja simpātijas, jo visas viņa runas pirmajā kopīgajā sapulcē bija plašas, bet tukšas, un aizdomas raisīja tas, kā viņš, uzradies pa lielam ne no kurienes, iesēdies ērtajā vadītāja krēslā. Darbā viņš ieradās reti un arī viņa darba pienākumi bija absolūti nevienam nezināmi un nesaprotami, un Ieva instinktīvi nevarēja ciest uz dirsas sēdētājus, kas saņem lielo piķi. Klīda baumas, ka spēja nostāties dažādās īpašās pozās naudas turētāju priekšā arī iesēdināja Ojāru tajā mīkstajā krēslā, un Ievai patika tā domāt, jo klusībā viņai skauda šī necilā cilvēciņa lielā vara un augstais amats. Ieva kā pricncipu cilvēks nekad neatļautos ieņemt pozas, kurās būtu viegli piekļūt viņas neaizsargātākajām ķermeņa daļām un orgāniem. ja runājam analoģijās  ar dzīvniekiem, viņa gandrīz neviena priekšā negūlās uz muguras, atsedzot vēderu, drīzāk piečurāja kurpes tiem, kas viņasprāt bij ato pelnījuši.
2. mārketings – šī ir tikapt svarīga nodaļa, kā vadība. Lai gan tobrīd tā bija gaužām maza un sastāvēja vien no trīs cilvēkiem, kas izskatījās dzīvelīgi, enerģijas pilni un gatavi nākt palīgā ar uzņēmuma 25. kadra pupularizēšanu un iemainīšanu barteros pret picu kuponiem, teāra biļetēm un koncertu apmeklējumiem. Izskatījās, ka šiem brāļiem-trīnīšiem Villijam, Billijam un Tillijam ir arī sirdsapziņa, un tie necentīsies 25.kadru ar cigarešu reklāmām ļaut laist pa vidu bērnu multfilmām, kā to darīja citi šīs sfēras uzņēmumi sadarbību ietvaros. Un tas priecēja.
3. pārdošanas nodaļa – to varētu saukt par tirgus tantiņu baru, kuras, kad pienāc vienkārši apskatīties, uzreiz Tev pieliks pilnu maisu un paprasīs papildus samaksai par reālo preces vērtību arī honorāru par lieliksu apkalpošanu un darījuma veiksmīgai norisei patērētajiem resursiem. Šitie Ievai nekad nebija patikuši, jo viņi rīkojās ar ražošanas un pakošanas bloka materiāliem, kā vien vēlējās, absolūti neiedziļinoties katra kadra būībā un jēgā, un parasti piesolot to, ko var pārdot, bet ne reāli izdarīt. Bet visi baigi nopietnie, пальцы веером.
4. ražošanas bloks – tā bija lielākā uzņemuma daļa, kas ražoja slepenos kadrus a jebkurai iedomājamajai sfērai, ar ko saskaras cilvēki iksdienā un brīvajā laikā – sports, visādas sieviešu lietas, dizaini, mājas, dārzi, politika – viss, ko var iedomāties. Te uz pirmo acu uzmentienu neko nevarēja saprast – visi ierakušies datoros un grāmatās ražoja ikdienas kontenta kvotu un pat nepacēla galvu, Ievai ieejot viņu nodaļā. Daļa te jau bija robotizēta, un tādēļ vismaz puse, līdzīgi kā viesnīcas istabenes darbos, bija “quoality check” komanda.
5. pakošans bloks – par šī bloka vadītāju bja kļuvusi Ieva, un darbs te bija atbildīgs, jo, lai gan “nespried par produktu pēc iepakojuma” (kādreiz šis skanēja kā “nespried par grāmatu pēc vāka”, tā vismaz Ieva atcerējās no vecmammas un mammas stāstiem, bet grāmatas bija kļuvušas par tik lielu retumu dabas resursu aizsardzības rezultātā, ka tās varēja apskatīt vien ar speciālu caurlaidi bibliotēkās), tieši pēc iepakojuma lielākoties tiek izvēlēti produkti. Un Ievas un viņas jaunās komandas pienākums bija taisīt garšīgus vākus, skaistus iepakojumus, tādus, lai ievelk, jo ja acīm ir garšīgi, lai jēgpilno ziņu smadzenēm pavada arī dvēseli un acis priecējošs skats, pilns gaismas un prieka, kā bija palicis tik maz šī brīža pasaulē.

-Iepazīstieties, tā ir Ieva, viņa būs jūsu jaunā vadītāja, – teica Arnolds, atstādams Ievu sešu viņai nepazīstamu vīriešu ielenkumā.

Pirmais iespaids bija haotisks – pienāca gara auguma vīrietis ar bārdu un stādījās priekšā kā Rūdis, viņs bija atbildīgais par bilžu izvēli un izveidi iepakojumiem. Izskatījās ļoti dziļi iegrimis darbā – Ievai uzreiz tika dots pirmais uzdevums kopā ar komandu izdomāt, uz kāda fona sapakot īsas ziņas par aktualitātēm Latvijā, kas gan nevarēja saprat, vai bija sakomplektētas, balstoties uz Ziņnešu Valsts vārdā dotajām norādēm, vai tomēr no neatkarīgās plūsmas darbinieku ieskata, bet – OK. Pirmā darba diena, ko tur daudz dirsties. Un Rūdis, lai gan tas nebija viņa primārais pienākums, uzreiz sāka stiept kabinetā lampas un gaismekļus, krēslus un interjera objektus, dedzīgi pildot vadības norādījumus.

-Svens, – neko nepiebilstot viņai pasniedza otrs bārdainis – operators. Par šo Ievu uzreiz brīdināja visi, kam nebija slinkums, lai no viņa baidās, lai uzmanās, neesot ne ar vienu mierā, meklējot kašķi, iedomājas sevi par pasaules nabu.

-Ieva, – atteica viņa, ieskatoties Svena zilajās acīs un nodomājot, ka pēc skatiena gan nekādu puvumu tur iekšā manīt nevarēja. Bet tad jau redzēs.

Kens un Džo sasveicinājās, galvas nepaceldami no priekšā esošajiem milzīgajiem simulatoriem, kuros tika ievadīts reālajā vidē filmētais materiāls un kur tad arī notika 25. kadra integrācija. Tas bija kaut kas līdzīgs mūsdienu spēļu konsolēm, kas nāca komplektā ar krēslu, ķiveri, kurā bija iebūvētas austiņas un mikrofons, un speciāliem cimdiem, ar kuriem ekrānā uzreiz varēja salikt, rediģēt, uzlabot esošo realitāti uz vajadzīgo. Pa lielam, viņi pat līdz galam nepamanīja Ievu, jo caur šo aparatūru skatīties biaj kā caur ļoti netīru kūts logu, kādu Ieva reiz bija redzējusi pie pamestās lauku mājas Dagdā, no kurienes nāca viņas tēva dzimta.

Ruslanam todien bija vēl atvaļinājums, ieskrēja tikai uz sekundi savākt kaut kādus atribūtus filmēšanai, ar ko viņš nodarbojās arī brīvajā laikā. Iespaids nepalika nekāds. Kā teiktu Ievas mamma: “Neizskatās ne pēc kā”, kā viņai patika aprakstīt ikkatru, kam nebija augstākās izglītības diploma vai piederības augstākajam rangam apliecības.

Ieva iesēdās savā jaunajā biroja vietā – plašā telpā, kur stāvēja vairāki kopā sagrūsti galdi, kaudzes ar vadiem, un kalni ar tehniku. Pa paklāja segumu daudzi kolēģi pārvietojās vien zeķītēs. Godīgi sakot, tā kā pirmajā dienā netika doti nekādi konkrēti norādījumi, Ieva vienkārši atvēra līdzpaņemto klēpjdatoru un sarakstīja kalendārā nākamās plānotās tikšanās ar dažādiem mazākiem un lielākiem vadītājiem, piepalīdzēja Rūdim ar fona iekārtojumu. Nu, cik nu piepalīdzēja – kad viņai likās, ka ir labi, pateica, ka ir labi, taču jau šīs dienas laiā saņemtie skatieni un visu satikto cilvēku nepārspīlētā nopietnība, tāpat kā skatieni uz viņu ar zemtekstu “Ko ta tu te tāda maza, briļļaina meitene no laukiem taisies vadīt”, lika viņai mietpilsoniski sagaidīt oficiālās darbas laika beigas, noziņot Arnoldam, ka viņa tagad dosies mājās, un iet prom.

Ceļš no ofisa līdz jaunajam dzīvoklim aizņēma aptuveni četrdesmit minūtes, laiks bija saulains, paģiras piesita lielu slāpju sajūtu. Ieva izdomāja, ka jāpiestāj pa ceļam barčikā izdzert aliņu. Rīt dzimšanas diena, bet noskaņojuma svinēt nebija, līdz pirmais alus kauss nebija tukšs. Pēkšņi iezvanījās telefons.

-Cikos Tu būsi mājās? Kā pirmā darba diena? –  zvanīja Armands.

-Neko pagaidām nevar saprast, bet vismaz idejiski šķiet, ka beidzot tiešām esmu vietā, kas nopietni strādās uz sabiedrības atmodināšanu. Kā Tu?

-Tagad jau braucu no darba. Man paķert kaut ko iekurīt? Domāju iebraukt pēc kādiem pieciem gramiem mums nedēļai.

-Man naudas tagad nav, pats zini, bet, ja varu atdodt vēlāk, paņem, jā, es tad paķeršu vinčiku un uztaisīšu vakariņas. Rīt saimniece solīja ienākt ciemos, ne?

-Jā.

-Ok, tad baigi netrakosim.

-Raimonds jau prom?

-Jā, aizbrauca no rīta atpakaļ uz Rēzekni.

-Labi, tad es pārvedu šodien mantas, nakšņošu tur.

-Tiekamies.

“Cerams, ka marihuāna mazinās paģiras. Un neļaus tām būt lielām arī rīt. Lai gan – pa lielam – pohuj,” nodomāja Ieva, izejot no barčika, ieelpojot sasilušo gaisu un pamanot uz asfalta baloža spalvu. “Tad jau vismaz Visums ar mani mierā,” viņa uzsmaidīja pati sev, atceroties, ka putnu spalvas satiek ceļā tikai tie, kas pareizi virzās pasaules kārtībā.