Elīna Stone, “Dvēseļu atņēmēja”
Stāsts par meiteni, kura piedzīvoja drausmīgāko nakti viņas mūža. Naktī viņa zaudēja savu tēvu. Nakti neatceras, taču murgi gan. Labākais draugs atzīstas mīlestībā un lieliskais piedzīvojums sākas un atklājas daudz lietas par kurām Anna nemaz nenojauta.
1.
Bailes ir mani pārņēmušas, vairs nesaprotu, kur atrodos, un kas ir noticis. Brāli arī nekur nemanu, laikam aizgāja pakaļ vilkam. Kas tikko notika? Kur ir tētis? Pirms mirkļa runājām, ka dosimies mājās, bet neviena nav. Man ir bail un nezinu, ko darīt. Sēžu uz celma ar segu aptinusies un gaidu, kad atnāks pakaļ. Tētis teica, lai gaidu viņu. Tā arī gaidu. Mamma uztrauksies, zvanīs policijai. Dzirdu kliedzienu, sabīstos vēl vairāk. Galvā pilnīgs juceklis. Pieceļos un skrienu kliedziena virzienā. Tētis guļ zemē, es viņu kratu, saucu vārdā, bet nekādas atbildes. Tētim pa kāju tek asinis un roka paceļas nedaudz gaisā. Man aizraujas elpa no tēta mokošā skatiena.
“Tēti?” Mana balss ir aizsmakusi. Brālis ir atgriezies un saprot, kas notiek, jo ir vecāks par mani.
“Piedodiet man par visu… sakiet mammai, ka mīlu jūs visus…” Tētim nobirst asara un arī brālis sāk raudāt. Kāpēc brālis raud? Pirmo reizi redzu, ka brālim arī kaut kas sāp. Manā klātbūtnē nekad neizrāda vājumu. Man gribas raudāt, bet nevaru. Man jābūt stiprai. Tētis mācīja. Teica, ka tikai gļēvie raud. Man ir jābūt medniecei.
Jūtu, ka kāds mani krata un pieceļos no tikko redzēta murga, kas arī notika īstenībā. Sāku atgriezties realitātē un redzu, ka Rolands ir atgriezies no ballītes. Asaras līst straumēm un nevaru tās apturēt. Rolands mani apskauj. Rolandam ir gaiši brūni, īsi mati. Tumši brūnas acis un ļoti labā formā. Ap 1,80 un viņam ir ļoti izteikti vaigu kauli, biezas uzacis un mušiņa virs lūpas. Kad smaida ir redzamas bedrītes vaigos, kas piedod mīļumu. Meitenes ir trakas pēc viņa un tas pat ir labi, jo nekad nav spējis sevi pieņemt kā puisi. Vienmēr ir uzskatījis, ka nekad nav bijis pietiekami labs dēls, tādēļ ka nespēja izglābt tēti. Taču tā nebija brāļa vaina, jo tolaik bija divpadsmit gadu. Bērnu taču nevar vainot nāvē.
“Atkal redzēju to vakaru…” Saku brālim, kurš nervozi mani vēro. Ar brāli esmu satuvinājusies visvairāk no man zināmiem cilvēkiem. Šis notikums mūs satuvināja vēl vairāk. Kopš tā brīža viens otru uzraugām un uzklausām. Nekad neejam no mājas ārā, pasakot, kur dodamies.
“Tev murgi rādās katru nakti?” Brāļa balsī ir jūtams uztraukums, kas nav pārspīlēts. Pilnībā saprotu, jo esmu pati gājusi viņu mierināt murgu dēļ. Ticiet man, tas nav pats labākais skats, ko redzēt. Sasvīdis ķermenis un kliedzieni, kas ir briesmīgi. Šo saprot tikai cilvēki, kuri ir pieredzējuši murgus.
“Nē!” Vismaz reizi mēnesī. Gribējās vēl piebilst, bet nevēlos vēl vairāk uztraukt brāli. Problēmu jau tā ir pietiekami daudz.
“Es tikai retu reizi redzu tēti sapnī. Kā tu domā, tam ir kāda nozīme?” Rolands savelk uzacis uz augšu. Sen nav bijusi patīkama saruna. Pēdējā laikā cenšamies laiku pavadīt kopā ar saviem draugiem. Varētu vēlāk uzzvanīt savam labākajam draugam Gabrielam, kurš nesen atgriezās no vasaras nometnes.
“Ceru, ka nē. Varbūt jāatsāk medības?” Sen neesmu medījusī un Latvijā atsāks sezonu. Brālis iesmejas un pieceļas kājās no gultas. Izlaiž pirkstus caur matiem.
“Varbūt. Labi, es iešu gulēt. Varbūt man palikt pie tevis, kamēr tu iemiedz?” Rolands piedāvā ļoti labu ideju, taču atsakos. Neesmu jau vairs maza meitene un lasīšu grāmatu pirms miega. Brālis iziet ārā un nosaka arlabunakti. Uzvelku zilo halātu, kurš ir patīkami mīksts. Dodos uz bibliotēku, kura ir gaiteņa galā. Māja ir par daudz liela, mums četriem cilvēkiem, un es ar brāli, dzīvojam pie vecvecākiem.
Mamma par mums pārstāja interesēties, kad nomira tētis. Es aizbēgu pie omas, bet brālis, kādu brīdi dzīvojās pie mammas. Arī viņam apnika, ka mamma nespēj sevi savākt un nolēma dzīvot kopā ar mani. Viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kuram pilnībā uzticos. Viņš arī mani izaudzināja par kārtīgu meiteni. Man ar vecmāmuļu nekad neļāva darīt smagos darbus, jo tos darīja vīrieši. Man ir paveicies ar ģimeni, bez viņiem es nebūtu tā, kas esmu šodien. Par to esmu pateicīga. Gribētos to pat teikt skaļi, bet negribās saņemt lieku uzmanību.
Mājai ir trīs stāvi un trešajā stāvā ir bēniņi, kur parasti notiek lielākās svinības vai ballītes. Vēl ir četras viesu istabas, liela virtuve, kur dažreiz gatavoju arī es, kad uznāk iedvesma, trīs guļamistabas, trīs vannas istabas un divas tualetes. Mājā vēl ir neaizmirstama dzīves sastāvdaļa – mednieku istaba, kur glabājas mūsu ieroči, dokumenti un dzīvnieku galvas, kuras nomedījām. Man gan nepatīk uz tām skatīties. Cik dīvaini, vai ne? Pati par sevi brīnos. Pa vidu mājai plešas garš koridors un, protams, tēta īpašā vieta – bibliotēka. Tētis bija grāmatu mīļotājs un kopš bērnības vēlējās sev bibliotēku. Šāda iespēja radās un to nelaida garām. Tagad katru nedēļas nogali mums ir vaļā bibliotēka. Tā ir atvērta jebkuram grāmatu cienītajam. Protams, apmeklētājiem ir sētas durvis. Bibliotēka nav liela, bet pietiekami, lai saliktu miljoniem grāmatu.
Esmu atnākusi līdz bibliotēkai, ievadu kodu, ko zina tikai divi cilvēki un ieeju iekšā. Te ir ierīkota automātiskā gaisma un man īpaši nepatīk te uzturēties nakts stundās vienai pašai. Katrs stūris atgādina tēti, jo bibliotēka raksturo viņu kā personu. Aizeju pie ozolkoka galda un apsēžos ērtajā datora krēslā, kas nekādi šeit neiederas. Atceros kā tētis mēdza šeit sēdēt stundām ilgi, kārtojot savus dokumentus vai pārlasot, kādu grāmatu.
“Man tevis pietrūkst!” Klusi nosaku un dzirdu, ka tālumā nokrīt grāmata. Pagriežu galvu, taču nevienu neredzu. Klusiņām pieceļos kājās un dodos skaņas virzienā. Sirds sāk pukstēt straujāk un jūtu, ka tuvojos skaņai. Ir nokritusi grāmata un to paceļu. Ļevs Tolstojs “Karš un miers”. Tēta mīļākais rakstnieks un grāmata. Liels klasikas mīļotājs.
“Tēti?” Ielieku grāmatu padusē un dodos prom no bibliotēkas. Izslēdzu gaismu, aizveru durvis un ievadu kodu, kas neļauj ielavīties zagļiem. Kaut gan muļķīgi, kurš gan aplaupītu bibliotēku? Neviens jau nezog grāmatas.
Esmu atgriezusies atpakaļ istabā un ielienu lielajā gultā, kas paredzēta man vienai. Grāmata ir diezgan grūti lasāma, tādēļ nolieku to nost. Mana istaba nav liela, bet ir viduvēja izmēra. Blakus gultai atrodas balts nakts skapītis, ko mamma man pasūtīja, kā arī iebūvējamo skapi, kur arī ir manas mīļākās grāmatas. Drēbes es lieku otrajā istabā un tā man ir atvēlēta vēl kurpēm un kosmētikai. Tad blakus skapim atrodas rakstāmgalds no ozolkoka, ko man taisīja tētis, jo pēc profesijas ir galdnieks. Sienas ir gaiši zeltainā tonī, kas ir mana mīļākā krāsa. Šonakt miegs nenāk un izlemju, ka varētu aizskriet līdz Gabrielam, manam labākajām draugam kopš bērnības. Aši uzvelku legingus un biezo džemperi, kā arī vecās converse kedas, kuras ir nodilušas, bet tik un tā ir manas mīļākās kurpes. Paņemu līdzi telefonu un izskrienu ārā. Man vislabāk patīk skriet vakaros, jo ir vēsāks un apkārt nav tik daudz cilvēku. Līdz Gabriela mājai man ir jāskrien vien piecsimt metri un labi, ka nesastopu nevienu pazīstamo. Esmu atskrējusi līdz drauga mājai un apstājos. Tā nav liela, ir celta no guļbaļķiem, ar lieliem logiem un terasi priekšā. Arī iekšā mājā izskatās ļoti skaista un tīra. Gabriela mamma Laura ir apsēsta ar tīrīšanu, tādēļ arī bērniem jābūt izciliem. No kabatas izvelku savu telefonu un zvanu Gabrielam, kurš jau pēc mirkļa atbild uz manu zvanu. Nezinu kāpēc rodas savāda sajūta.
“Hallo?” Gabriels tikko piecēlies atbild un dzirdu, ka velk kājās kurpes.
“Velc lejā savu pakaļu, lai varam paskriet pāris kilometrus! Neesmu redzējusi tevi visu vasaru.” Pirms tam, katru vakaru skrējām krosu un uzņēmām laiku, kurš ir ātrāks. Šovasar Gabriels bija sporta nometnē, kur trenējās basketbolu. Ar augumu viņam ir problēmas, bet tas neliedz viņam cīnīties. Gabriels ir ļoti mīļš, saprotošs un uzticams draugs. Nevienam viņu neatdodu. Pat tad, ja viņam būtu sakarīga meitene, kura man patiktu. Savādi, ka arī viņam nav bijušas attiecības, tāpat kā man.
“Jā, mammu!” Gabriels joka pēc tā mani sauc. Nolieku telefonu uz lieveņa un gaidu. Aiz muguras atveras durvis un pagriežu galvu. Ak, mans Dievs! Tas taču nav Gabriels? Kur ir viņš? Puisis ir izmainījies, protams, uz labo pusi. Uzaudzējis muskuļus un mati kļuvuši garāki, kuri izskatās seksīgi. Acis vienīgi ir zaļgani zilā tonī, kuras nav mainījušās pēc izskata.
“Es prasīju pēc Gabriela!” Klusi iesmejos un apbrīnoju savu draugu. Augums ir ļoti labs… Derētu novilkt kreklu un varētu skatīties mūžīgi. Laikam izdzirdēja manas vēlmes, jo tieši šobrīd to dara. Tas ir lielisks, noriju siekalas un mazliet savaldos.
“Čau, Anna! Beidz siekaloties un tu jau pati arī esi mainījusies! Neesi kļuvusi tievāka?” Puisis rupjā balsī ierunājas un nedaudz no tās sabīstos, neesmu redzējusi viņu pietiekami ilgi, ka nesaprotu vai tiešām šis cilvēks ir mans draugs. Gabriels mani apskauj un nelaižu vaļā. Man patīk izbaudīt viņu kompāniju. Jūtos vainīga, ka vasaras sākumā nepateicu par savām jūtām.
“Kā iet?” Sākumā mazliet izstaipāmies, lai rīt nesāpētu kājās. Cik seksīgi Gabriels izskatās, kad sporto. Viņam vēl kājās ir iespīlēt ir šorti, ko man gribētos… Anna, savaldies!
“Ir bijis labāk. Šonakt atkal sapņoju par tēti, par to nakti…” Vienīgi Gabriels un mamma zina, kas patiesībā notika tajā naktī. Kaut gan daudz neatceros un daudz kas jaucas ar murgiem, kurus īsti nevar saprast. Negribas daudz stāstīt, lai nedomā, ka esmu jukusi. Gabriels pārtrauc staipīties un nostājās pretī. Vēroju viņu un jūtu, ka sirds dauzās kā traka. Gribu noskūpstīt, bet man ir bail. Bail par to, vai viņam ir tādas pašas jūtas pret mani.
“Vai gribi par to parunāt?” Viņš paņem manu roku un ved prom. Uz mūsu īpašo vietu, kuru atradām, kad mums palika deviņi gadi. Tā ir dziļi mežā un uz koka, kas ir izliecies tā, ka tur var sēdēt kā vēlas. Mežā neesmu bijusi veselu mūžību un no tā man ir nedaudz bail. Kā zinādams, Gabriels apstājas, uzlūko mani un bez vārdiem saprot, ka nevēlos īsti doties. Viņš mazliet pagaida, lai spētu saņemties, bet nevaru.
“Ja nu mums uzbrūk?” Noraizējusies prasu un puisis apstājas, lai varētu ieskatīties man acīs. Viņš redz, cik ļoti esmu nobijusies.
“Kas mums varētu uzbrukt mežā?” Zinu, ka viņš tikai joko par to, ka nezina. Cenšas mani mazliet nomierināt, bet tas diemžēl nesanāk.
“Tu zini, kas…” Man nav nekādu ieroču līdzi, kas varētu mūs aizsargāt.
“Es tevi aizstāvēšu!” Viņš mīļi nosaka un paņem manu roku vēlreiz. Es ielieku savu plaukstu viņējā un jūtos droša. Ir pienācis laiks atklāt kārtis. Esam sasnieguši savu vietu un Gabriels palīdz man uzkāpt, ko ir diezgan grūti izdarīt, jo sen neesmu to darījusi. Turklāt viņš to izdara ar vienu atsperīgu cēlienu un no kastes paspēj izvilkt segu, lai man nebūtu auksti. Vienmēr sūdzos par aukstumu, nekad nespēju normāli sasildīties.
“Klau, man tev ir jāsaka…” Nedroši ierunājos. Ja nu Gabriels nojauš, ko grasos darīt? Viņš uz mani dīvaini paskatās un ievelk elpu. Ceru, ka viņam nav uzradusies draudzene. Tad gan man būtu ļoti neērti.
“Drīkst, es pirmais?” Abi vērojam viens otru un mūsu sirdis sāk pukstēt mazliet straujāk nekā parasti. Sākam kļūt nervozi. Esam pazīstami kopš bērnības, zinām visu viens par otru, bet dīvaini, ka šāda situācija padara mūs neciešamus. Sāku krakšķināt pirkstu kaulus, lai mazliet nomierinātos, bet Gabriels uzliek rokas un aptur manu darbību. Es apjukusi skatos un gaidu tālāk notiekošo.
“Jā, lūdzu…” No malas vēroju Gabrielu. Šķiet pavisam mierīgs puisis. Nezinu, kāpēc nav meitene? Vai manis dēļ? Nē, tā nevarētu būt taisnība. Neesmu īsti neko izteikusi, ka man patiktu un par jūtām neesmu neko ieminējusies. Vismaz tā domāju. Esam kopā arī dzēruši un ceru, ka tajā situācijā neesmu izrunājusies.
“Tu jau zini, ka man nekad nav bijušas attiecības. Vienmēr esmu domājis, kādēļ tā. Pirms vairākām nedēļām, kad biju nometnē, beidzot sapratu. Vēroju mūsu kopīgās bildes un jutu, ka ir īpaša dzirkstele…” Man gandrīz aizraujas elpa. Nevaru saprast vai Gabriels runā nopietni, vai tomēr izspēlē, kādu jociņu. Viņš bieži tā mēdz darīt un tas man ļoti kaitina.
“Tu gribi teikt, ka tev ir jūtas pret mani?” Vārdi izskan paši no sevis un neiedomājos par iespēju pateikt kā jūtos es. Gabriels izpleš acis un mani biedē šī sejas izteiksme. Ak, es muļķe! Sāku jau sevi nosodīt par tikko pateiktajiem vārdiem.
“Jā, Anna! Es tevi mīlu un gribu, lai esi mana draudzene…” Gabriela vārdi šokē un sāk rasties vēlme pazust no šejienes. Sāk trīcēt rokas un kājas. Šis nav īstais brīdis, kad man veidot attiecības, jo pati neesmu tikusi galā ar savām jūtām.
“Man ir jāiet, aizmirsu, ka man rīt ir jātiekas ar ārsti…” Nav nekādas ārstes.
“Es palīdzēšu tikt lejā.” Gabriels piedāvā, bet es paspēju nolekt un pie reizes salaužu kāju. Cik ideāli! Mamma mani nositīs. Es esmu tik neveikla. Sāpēs iekliedzos un Gabriels mani paņem rokās un nes uz mašīnu, lai aizvestu uz slimnīcu. Tik ļoti negribās būt slimnīcā.
“Dumjā meitene…” Puisis klusi iesmejas un arī man parādās viegls smaids uz lūpām. Turu rokas ap Gabriela kaklu un jūtu, cik smagas ir viņa elsas, bet puisis nekādi to neizrāda.
“Jā, Gabriel, es zinu!” Labi, ka vismaz humora izjūta nav pazudusi. Nemaz nemanu, ka puisis jau paspējis mani aiznest līdz mašīnai un to iedarbināt. Mašīnā ir kļuvis patīkami siltāks, tādēļ sāk nākt miegs un no sāpēm arī iemiegu.
Atrodos dziļi mežā. Redzu pazīstamu stāvu un dodos tajā virzienā. Mana kāja ir ieģipsēta un jūtos vāja. Man ir jāredz, kurš ir skrējējs. Stāvs apstājas un pagriežas pret mani. Gabriels ir pārvērties… viņš nav cilvēks, viņš ir vilkatis? Vilkati nav, ir tikai vilki… puscilvēks, pusvilaktis? Ko tas nozīmē? Gabriels skrien manā virzienā un pārrauj manu galvu uz pusēm…
***
“Nē, Gabriel! Neaiztiec mani!” Pamostos no saviem kliedzieniem un jūtos apdullusi. Īsti nesaprotu, kur esmu. Sataustu nakts lampiņu blakus un ieslēdzu gaismu. Acis lēnām pierod pie gaismas un saprotu, ka atrodos slimnīcā. Uz krēsla guļ Gabriels. Puisis ir aizmidzis, negribas modināt. Kārtējo reizi izdzirdējis manas domas, puisis atver acis un uz sejas ir redzams smaids. Gabriels pieceļas kājās un iedod man skūpstu uz lūpām no kura neatsakos. Skūpsts ir tieši tāds, kādu iedomājos. Pat labāks. Maigs, kaislīgs un gaidīts.
“Sveika! Kā jūties?” Gabriela balsī ir jūtams uztraukums. Puisis iedod man glāzi ūdens un izdzeru visu glāzes saturu.
“Sveiks! Slikti. Kādēļ atvedi mani uz slimnīcu?” Uzreiz uzbrūku Gabrielam. Protams, viņš nav vainīgs, bet kāds ir jāvaino.
“Tu salauzi kāju, mīļā!” Gabriels apsēžas man blakus un iedod buču uz lūpām. Viņš izturas tik mīļi pret mani, bet es uzreiz uzbrūku. Ar mani nekas nav kārtībā. Tikai nedrīkstu to teikt nevienam. Galva mazliet ir jocīga no lēciena, varbūt to sasitu.
“Par uzdoto jautājumu, ko tu man prasīji…” Joprojām neesmu pārliecināta, vai vēlos attiecības ar savu labāko draugu. Ja nu pēc mēneša vairs nav simpātiju kā pašā sākumā un ir tikai atklāsme, ka tā visa ir pieķeršanās? Pateikt, šķiramies? Tas ir muļķīgi, nezinu kā pareizāk darīt. Šī klusēšana Gabrielu mulsina, tā nu viņš ķeras pie lietas un skūpsta mani uz lūpām un tad seko viens vienīgs jautājums uz kuru gaida atbildi.
“Jā?” Šis mazais jautājums mani mulsina. Divi burti, bet jautājums ir liels un viņam noteikti vajag tikai vienu atbildi. Dziļi ievelku elpu, lai spētu atbildēt pēc iespējas labāk. Man nekad nav paticis runāt par mīlestību, arī stundās nekad nerunāju, jo tā man vienmēr pietrūka. Pietrūka cilvēka, kuram varu izkratīt sirdi, paraudāt uz pleca un pēc tam skūpstīt. Ar mani nekas tāds iepriekš nav noticis un man jau ir divdesmit gadi. Es esmu dīvaina un to nemaz nenoliedzu.
“Es gribu būt ar tevi kopā, bet tas nevar sabojāt mūsu attiecības. Mums ir jārunā par visu! Es gribu zināt, vai tev kādreiz ir bijis sekss?” Par šo jautājumu mēs nekad neesam apspriedušies un es esmu jaunava. Man ir bijušas attiecības, bet nekad neesmu gribējusi neko vairāk. Izklausīsies banāli, bet esmu gaidījusi īsto cilvēku. Sajūtas saka, ka Gabriels varētu būt.
“Nē! Tev?” Puisis atbild bez minstināšanās un akmens noveļas no sirds. Sajūta ir vienreizēja un uzbudinoša.
“Nē!” Klusi nosaku un viegli nopūšos. Tad mums pirmā reize būs īpaša un neaizmirstama. Vēderā sāk lidot taureņi un tas nav uz labu. Puisis nedroši pieliecas tuvāk un noskūpsta mani uz lūpām. Es atbildu skūpstam un tas ir patīkams. Katru reizi rodas savādākas sajūtas. Protams, ka labā nozīmē. Katru reizi iemīlos arvien vairāk.
“Ko, pie velna, tas nozīmē?” Rolands ienāk palātā un skarbā balsī ierunājas. No tās sabīstos un Gabriels pagriežas pret brāli. Varu saderēt, ka pēc brīža būs klāt apsardze vai māsiņa. Rolanda plaukstas savelkas dūrē un jūtu, ka sāk elpot smagāk. Gabriels pieceļas kājās un nostājās man priekšā.
“Kā? Mēs esam divi pieauguši cilvēki…” Gabriels ir gatavs sist manam brālim pa seju. Ja nebūtu ieģipsēta, spētu viņus apturēt. Spiežu trauksmes pogu, kas atrodas blakus gultai. Nevēlos, lai te notiktu kautiņš. Visi vēl dabūsim ciest. Māsiņa ieskrien kopā ar apsardzi un ārstu iekšā, un apsargi aizved puišus prom no manis. Mamma rīt lasīs morāli. Māsiņai ir gaiši brūnā krāsā mati, kas ir nogriezti līdz pleciem un ieveidoti lokās. Nagus ir likusi pie nekvalitatīvas manikīres. Seja ir nedaudz ovāla, ar platu pieri un lielām, brūnām acīm. Augums varētu būt ap 1.70.Diezgan simpātiskā sieviete, vīriešu uzmanība noteikti nepietrūkst.
“Kas notika?” Māsiņa samulsusi jautā. Savādi, ka es visu uztveru diezgan mierīgi.
“Viņi vēlējās kauties. Negribēju, lai ir nepatikšanas.” Māsiņa pakrata galvu un abi ar ārstu aiziet prom. Telefons atrodas blakus uz galdiņa un paķeru to. Ir pāris nelasītas īsziņas no pārējiem draugiem, kuri par manu eksistenci ir atcerējušies.