Romāna priekšvārds

Daudziem latviešiem 1905.gads Latvijas vēsturē vēl ir nesaprotamā un neizzinātā lapaspuse. Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā 1905.gads bija tautas atmiņās kā cīņa pret muižniekiem un Cara režīmu. Pirmās brīvvalsts sociāldemokrātu inteliģence 1905.gadu uzskatīja kā pirmo cīņu par plašāku Latvijas kultūras autonomiju, valodu un tautas tiesībām. Šāds vērtējums par piektā gada revolūciju latviešu vidū saglabājās līdz pat PSRS okupācijai. Sociāldemokrātiskās historiogrāfijas dominēšana nodrošināja 1905.gada pozitīvo tēlu pirmās brīvvalsts laikā.

PSRS historiogrāfija 1905.gadu norādīja uz tā it kā loģisko vietu marksistiskās vēstures attīstības gaitā. 1905.gada revolūcijas cēloņi pēc padomju historiogrāfijas versijas meklējami šķiru antagonismā. Revolūcija pēc šīs versijas noritēja radikālās strādniecības vadībā. Tieši iepriekšminētie apstākļi varēja izraisīt negatīvu vērtējumu par 1905. gadu un to dēļ atjaunotajā Latvijā 1905.gads vēl joprojām izskatās kā anomālija.

1905.gads tiek nereti kļūdaini vērtēts zinot vēsturi uz priekšu, proti, 1940.gada notikumus. Pēc neatkarības atjaunošanas tika negatīvi vērtēta gandrīz visa PSRS historiogrāfija, tāpēc šeit arī 1905.gads varēja iegūt negatīvu vērtējumu. Gribu teikt, ka jebkuru vērtējumu par vēsturi iespaido pašreizējās politikas aktualitātes.

Mūsdienu pašsaprotamās vērtības nemaz nebija pašsaprotamas 1905.gada priekšvakarā. 19.gadsimta beigās latviešu tauta tikko bija formējusi savu nacionālo apziņu, bet vēl bija jāpieliek lielas pūles, lai tā kļūtu par subjektu valsts pārvaldē. Gribu vien teikt, ka latvieši 1905.gadā cīnījās par pilsoniskām tiesībām, kā arī par politiskajām un ekonomiskajām pozīcijām. Par politiskās domas izaugsmi jāpateicas Jaunās strāvas kustībai 19.gadsimta beigās.

Latvijā 1905.gada revolūcijai bija nacionāls konteksts, proti, latvieši cīnījās par savas valodas saglabāšanu, kultūras autonomiju un iespēju piedalīties impērijas politiskajos procesos. Revolūcijas atbalstītāju rindās bija ne tikai komunisti, bet arī demokrātiskas republikas atbalstītāji, sociālisti, anarhisti, pat buržuāzija un konstitucionālas monarhijas atbalstītāji.

Vidusšķira jau bija ieguvusi pietiekamu ekonomisko spēku, kamēr politiskā vara pilnībā atradās monarhijas un muižniecības rokās. Rusifikācijas politika bija izraisījusi lielu neapmierinātību Baltijā. Latviešu valoda vairs nebija valoda skolās. Daudzas tautas Krievijā vēlējās kultūras autonomiju. Strādnieku darba apstākļi vietām bija slikti, bija 11 stundu darba diena. Tautai nebija iespējas veidot politiskas partijas, kas aizstāvētu tās intereses valsts līmenī. Lauku pārvaldēs darbojās pārsvarā tikai krievu ierēdņi, Cara lojālisti. Bija liels latviešu bezzemnieku skaits. Kurzemes guberņā aptuveni no 89 000 lauku darbos nodarbināto, 62 000 bija bezzemnieku. Par laukstrādnieka algu zemi nebija iespējams izpirkt, jo zemei vajadzēja vairākus tūkstošus. Laukstrādnieka alga bija tikai tik liela, lai viņš varētu uzturēt pats sevi. Lielākie ekonomiskie resursi atradās muižniecības rokās, kura vēl baudīja privilēģijas zvejniecībā, medniecībā un nodevās. Kopumā revolūcijas cēloņos apvienojās sociālie, nacionālie un tiesību jautājumi.

Uzreiz jāatzīst, ka es nevaru piekrist apgalvojumiem, ka 1905.gada revolūcija saistāma ar latviešu boļševismu 1918. un 1919.gadā. Lai gan darbojošās personas, ideoloģiskais un vardarbības aspekts norāda uz zināmu kontinuitāti starp 1905. un 1919.gadu, tomēr pastāv būtiskas atšķirības. Pirmkārt, 1905.gada revolūcijai nebija mērķis likvidēt privātīpašumu un veikt komunistiskus pārkārtojumus, kādus cerēja veikt 1919.gadā. Otrkārt, 1905.gadu vadīja Federatīvā komiteja. Tikmēr 1919.gada Pētera Stučkas valdība bija Maskavas projekts ar mērķi īstenot Padomju Krievijas ekspansīvos mērķus. Tieši šo iemeslu dēļ nevar sasaistīt abus notikumus.

Kā vērtēt 1905.gadu? Manuprāt, mēs būtu pazaudējuši jebkādu pašapziņu kā tauta, ja šodien būtu gatavi atteikties no iegūtajām brīvībām un tiesībām bez cīņas, tāpēc arī manā skatījumā 1905.gadu nav iespējams vērtēt galēji negatīvi. Neskatoties uz milzīgajiem kultūras vērtību zaudējumiem, cilvēku upuriem un revolūcijas nežēlīgo apspiešanu, revolūcija deva pamatu kopīgam tautas cīņas garam, un pati par sevi bija kulminācija mūsu pašapziņas izaugsmei. Šāda pašapziņas izaugsme bija izšķiroša mūsu tautas valstiskuma attīstības pirmssākumos.

Masu vardarbību no revolucionāru puses, protams, par legālu un pieņemamu uzskatīt nevar. Pretēji bieži paustajam viedoklim vēstures literatūrā nevaru pilnībā piekrist, ka kaujinieku terors bija pilnīgā vienprātībā ar LSDSP politiskajām nostādnēm. Zināms, ka KSDSP un Bunds bija Federatīvās komitejas radikālākā nometne. Vardarbības izpausmes saskatāmas drīzāk atsevišķā daļā revolucionāru, nevis partijā kopumā. Taisnība, ka 1905.gada otrajā pusē lielāku nozīmi ieguva radikālākie LSDSP spēki, kas organizēja vardarbību laukos, tomēr LSDSP bija pret ieceri uzbrukt Centrālcietumam, prefektūrai un neatbalstīja bruņotu sacelšanos Rīgā pēc 17.oktobra manifesta. Vajadzētu uzmanīties no vispārīgu spriedumu izdarīšanas par LSDSP politiku. 1905.gads padomju historiogrāfijas sagrozījumos diemžēl kļuvis par nacionālās Latvijas idejas ienaidnieku un vēstures anomāliju.

Mans mērķis šajā romānā nav absolūta vēsturiskā precizitāte. Tas tomēr ir literārs darbs, kurā reāli notikumi ir interpretēti. Minētas gan reālas, gan izdomātas personas, taču to mijiedarbības mērķis nav slavināt vai nopelt 1905.gada notikumus, bet gan sniegt plašāku priekšstatu par tiem. Mans darbs nepretendē uz zinātniska rakstura ievirzi, tomēr veidojot to esmu izmantojis vēstures literatūru par 1905.gada notikumiem. Lielākā daļa no aprakstītā ir šo notikumu interpretācija, ieskaitot izteikumus presē.

Galvenais uzsvars manā darbā ir likts uz labā un ļaunā pretpolu dekonstrukciju, proti, ideja, ka labā un ļaunā poliem nav galīgi nosakāma jēga. Vērtību maiņa sabiedrībā, attieksme pret mazākām sabiedrības sociālām un nacionālām grupām un to ideoloģiskā dažādība ir vēl viens aplūkots aspekts. Darbā fokuss vērsts uz galvenā varoņa egalitārisma un humānisma jūtām dažādās epizodēs, kas mijas ar instinktīvu naivumu un naida uzplaiksnījumiem. Vienlaikus esmu centies paskatīties uz notikumiem no abu iesaistīto pušu skata punkta un, nedodot skaidru atbildi, kurā pusē esmu, norādu ka cilvēks var būt gan labs gan ļauns vienlaicīgi.

Protams, man nav iespējams būt pilnīgi politiski neitrālam, jo es kā novērotājs neatrodos ārpus pētāmā objekta, proti, sabiedrības, kurā vērtējumu par notikumiem veido gan politikas aktualitātes, gan vēstures interpretācijas, dominējošā ideoloģija, laikmeta neapstrīdētās paradigmas un mana kā autora nacionālā un sociālā izcelsme. Tāpēc jāatzīst, ka ierindoju sevi sociāldemokrātiskās historiogrāfijas pusē, no kuras lielā mērā ietekmējusies arī tagadējā nacionālā historiogrāfija par 1905. gada revolūciju.

I

Atvērās lielas muižas durvis. Iekšā skraidīja panikas pārņemti ēkas iemītnieki.

–   Sākusies revolūcija, ķeizars ir nogalināts! Glābieties, glābiet savus bērnus, asinskāro zvēru bars visus nogalinās! – panikā sauca pati namamāte Anastasija Vallamova. Realitātē nemieri Krievijā bija sākušies jau pirms pus gada un Cars nebūt nebija miris.

– Kas ar mums tagad notiks?! – pati muižniece vaimanās kliedza. Viņa uztraukumā elsoja un no bailēm nespēja pakustēties, – mēs esam ielenkti!

– Viņi nodedzinās muižu! Skrieniet uz pagrabu, tad viņi domās, ka mājā neviena nav, – es iesaucos.

Kalpi dzēsa kamīnu, glāba muižnieces vērtslietas un kaut kur nesa pat svečturus. Muižas iemītnieki krita panikā. Vietējo ļaužu nodevība klauvēja pie muižas durvīm.

– Kur ir grāfs? – neviens neatbildēja uz manu jautājumu. Es straujiem soļiem gāju uz muižkunga istabu. Pa ceļam es satiku grāfa dēlus, Aleksandru un Ļevu, Vallamovus. Viņi bija kopā kavalērijas brigādes ģenerālmajoru Karņilovu un kavalērijas brigādes pulkvedi Mazulovu, kas viesojās muižā.

– Kur ir grāfs Vallamovs? – es satraukti uzrunāju steidzīgos nācējus, bet viņi blenza neizpratnē uz mani. Viņi bija dzirdējuši troksni un nāca skatīties, kas noticis.

– Revolucionāri izsita otrā stāva logu, Annai draud briesmas! – es iesaucos. Goda pienākums lika visiem ķerties pie ieročiem, lai aizstāvētu muižu un dāmas. Pa rokai nebija šautenes, bet Vallamovu muižas gaitenī pie sienas stāvēja goda relikviju zobeni, kurus izmantoja tikai reprezentācijas vajadzībām.

– Dimitrij Petrovič, ņemiet arī jūs vienu, lai varētu aizstāvēties no tiem nolādētajiem mežoņiem, kas nepazīst ne kauna, ne pazemības, – sauca muižnieka dēls Ļevs.

– Bet, kur ir pats muižkungs? – es prasīju.

– Aizjāja medībās un neatgriezās. Revolucionāri laikam iznāca no meža, kur viņš bija devies medīt.

Es iztēlojos, ka viņu revolucionāri bija uzdūruši uz kāda mieta un atstājuši ežas malā vai grāvī. Atlika cerēt, ka grāfs tomēr zirga mugurā izglābās un aizjāja pasaukt palīgus. Šķīda stikli un skanēja klaigas. Bija sācies uzbrukums. Man iedotais ierocis bija ass tikai pašā smailē, sāni bija truli. Druknais Karņilovs, ģenerālmajors būdams centās uzņemties aizsardzības organizēšanu. Viņš lika aizklāt visus logus. Kalpi nometa muižnieces relikvijas un metās izpildīt pavēli, bet pa logiem iekšā lidoja akmeņi, kas trāpīja muižas vērtslietām tās sadauzot. Mēs bijām pilnībā ielenkti.

– Atkāpties no logiem! – sauca Mazulovs.

– Karņilov un Mazulov, ejiet ar Dimitriju aizstāvēt dāmas, citādi tās padibenes viņas nogalinās! – ierosināja Aleksandrs, kas bija vecākais no Vallamovu dēliem.

– Skaidrs! – atbildēja Karņilovs.

Mēs visi vēl izskrējām muižas gaitenī, no kura varēja redzēt salonu. Revolucionāri postīja gleznas, kurās attēlotie personāži rosināja viņos naidu.

– Nav jēgas pretoties, zilasiņu padauza! – kliedza kāds revolucionārs turot grāfa meitu aiz matiem, kamēr otrs nesekmīgi mēģināja tai noraut drēbes. Bars revolucionāru mežoņu uzklupa kalpiem, tos nogalināja un sita. To redzot bija skaidrs, ka cīņa ir neizbēgama.

– Ierindā stāties! – skaļi sauca Karņilovs tāpat kā komandējot savu dragūnu brigādi.

– Pacelt zobenus! Nekādas žēlastības! Uzbrukumā! – kliedza niknais Karņilovs. Mēs iegāzāmies salonā un pārgalvīgi zvetējām revolucionārus. Lai gan tiem bija divkāršs pārspēks, tie nebija gaidījuši jebkādas aizsardzības parādīšanos, tāpēc daudzi no Karņilova kliedziena bēga lekdami ārā pa logiem, kur tie izkrita un salauza kaulus. Pārējos mēs nozvetējām jēlus līdz pilnīgai nemaņai. Seši vīri sakrita čupā viens uz otra aizsegdami galvu un locīdamies, lai izvairītos no mūsu nežēlīgajiem cirtieniem. Zobeni bija diezgan plāni un neasi, tāpēc revolucionāri saņēma pamatīgus ievainojumus, bet ne nāvējošas brūces. Aleksandrs kādu revolucionāru piebeidza sitot ar kājām un rokām. Karņilovs ar krēslu meta kādam no revolucionāriem. Krēsls sašķīda pret viņa muguru un bēgošais revolucionārs ietriecās stiklos. Logs sašķīda. Kāds cits uzbruka Mazulovam ar cara portretu, kas bija norauts no sienas, bet Mazulovs ar zobenu izdūra gleznai cauri, un asmens iedūrās tieši revolucionāram acī. Tas šausmīgās sāpēs metās pie zemes un ārdījās. Anna aizsegdamās bija notupusies kādā stūrī un kliedza. Viņa bija glābta no mežoņu valgiem. Karņilovs revolucionāram atņēma cirvi un iesita ar to viņam pa galvu.

– Vediet viņu prom! Ātrāk, ejiet uz pagrabu! – kāds kliedza.

Visi devās uz blakus istabu. Revolucionāri masveidā bija ielauzušies muižas otrajā stāvā pa augšstāva logu, kurā tie iekļuva no dārzā augošā ozola zara.

– Mēs aizstāvēsim pirmo stāvu! – teica Karņilovs.

– Nē, mums jāatkāpjas un jāaizsargā pagrabs! Satraukti sauca Ļevs, kas bija nobažījies par saviem tuviniekiem.

– Viņi atgriezīsies ar lielākiem spēkiem! – es iesaucos.

Kamēr mēs strīdējāmies, revolucionāri metās pa kāpnēm lejup un sāka uzbrukumu pirmajam stāvam. Ēkā sāka stipri dūmot, jo uzbrucēji bija aizdedzinājuši otro stāvu. Mēs atkāpāmies līdz pagraba lūkai, kur mums uzbruka 20 vīru liels pārspēks, tie bija slikti organizēti un rīkojās haotiski. Mēs sākām nežēlīgi durt un zvetēt uzbrūkošos revolucionārus. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Mums nebija kur atkāpties. Es ieskrēju pagraba lūkā, bet pārējie palika augšā. Paslēpies lūkā es raidīju pārgalvīgus cirtienus no apakšas atvairoties no pretinieka uzbrukuma. Es nevienu neievainoju, bet sanākušie uzbrucēji netuvojās, kamēr es demonstratīvi atvairījos.

Ļevu un Aleksandru revolucionāriem izdevās nogrūst no kājām. Pēc tam, kad abi vīri bija zemē, tiem vēl uzbruka vesels bars līdz nāvei sitot ar metāla stieņiem. Karņilovam revolucionāri pārgrieza rīkli ar nazi. Mūsu spēki strauji ira. Uz mirkli bijām palikuši tikai divi. No lielā izbīļa es aizcirtu lūku. Augšā varēja tikai dzirdēt Mazulova kliedzienus, jo viņš bija palicis viens pret veselu baru.

– Maita, Petrovič, atver lūku, atverrr…

No lūkas man virsū uz galvas sāka tecēt nogalināto asinis. Dzirdēju kā Mazulovu sakapā gabalos. Es satrūkos un skrēju atpakaļ neskatīdamies. Galvā strauji pulsēja karstas asinis. Neprātā metos uz pagrabu, lai paslēptos. Mute bija izkaltusi kā tuksnesis un sirds sitās nemiera dzīta. Nebija svarīgs vairs ne gods ne arī muižas ļaudis. Bija jāpaslēpjas, citādi varēju kļūt par līķi. Bija sajūta, ka revolucionāri man ir uz pēdām. Es atrāvu durvis uz pagraba daļu, kas bija daudz tumšāka. Iekšā uzreiz sakustējās ļoti satraukti silueti. No gaišas telpas pārejot tumšā neko skaidri nespēju saredzēt. Satrakotās dusmās pēc šausmīgās cīņas, kuras dēļ satraukums nespēja rimties, zvetēju ar zobenu telpā satrauktajiem siluetiem, jo domāju ka pagrabu ieņēmuši revolucionāri un grasās man uzbrukt. Telpā skanēja sieviešu kliedzieni. Pēc mirkļa es atjēdzos. Telpā bija patvērušies muižas ļaudis, muižniece, viņas meita, kapli un muižnieces draudzenes. Es grīļodamies atkāpos un nometu zobenu.

– Nesitiet, mēs arī esam par Krievijas tautu! – sauca Anastasija Vallamova nezinādama, vai nesitīšu vēl un domādama, ka esmu revolucionārs. Es nezināju ko iesākt. Zobens nebija ass, tāpēc tai neko nelāgu nebiju nodarījis.

– Tas esmu es Dimitrijs, es ierados Jūs glābt. Domāju, ka telpā ir ienaidnieks. Es Jūs nepazinu! Karņilovs un pārējie ir miruši, viņus nogalināja uzbrukuma laikā.

Muižas ļaudis bija tikpat izbijušies kā es. Es pasniedzu roku cietušajai jaunkundzei un palīdzēju piecelties.

– Vai jūs stipri nesasitāties?! – Viņa neatbildēja ne vārda, bet nenovērsa no manis skatienu.

– Mēs arī nodomājām, ka esat viens no tiem neģēļiem. Muižniece turpināja savu sakāmo tagad jau otro reizi pavisam mainījusi puses.

– Paldies Dievam, ka ieradāties mūs glābt! Mums ātrāk jābēg prom no šejienes!

– Glābiet mūs! Iesaucās muižniece. Asinskāro zvēru bars mūs nogalinās!

Es atlauzu pagraba durvis, kas veda uz ārpusi. Es uzmanīgi izkāpu ārā. Revolucionāru tuvumā nebija, jo tie bija pievērsušies muižas izlaupīšanai un aizdedzināšanai. Pagalmā dūmoja stallis un pirts. Es paskatījos pa kreisi un ieraudzīju dažus revolucionārus, kas centās izsist mājai logus. Pa labi neviena nebija.

– Nāciet, bet tikai pa vienam! Es noteicu.

Muižniece un citas galma dāmas reizē metās ārā, un man kļuva bail, ka mūsu sacelto panisko kņadu varētu kāds pamanīt. Es liku dāmām slēpjoties aiz dārza sastādījumiem bēgt uz meža pusi, cik ātri vien var. Kāds no kalpiem skrienot aizķērās aiz kāda krūma zara, kas tūlīt lūza. Kustība pievērsa revolucionāru uzmanību. Es negaidot metos uz meža pusi. Asinskārie dumpinieki notvēra paklupušo kalpu, kas bija atpalicis un sāka to sist. Es, skrienot pāri pļavai, atskatījos, lai pārliecinātos, vai neviens nav uz pēdām. Pie sitēju bara lēni gāja kāds vīrs zvejnieka zābakos ar pistoli rokā. Ieraudzījis pistoli es skrēju vēl ātrāk. Pēc mirkļa man skrienot gar mežmalu atskanēja šāvieni. No koku zariem strauji pacēlās putni, un likās, ka tie bēg kopā ar mani un pārējiem. Revolucionāri nošāva notverto kalpu, un pēc mirkļa man šķita, ka šāva meža virzienā uz bēgošajām sievietēm un mani. Es iedrāzos mežā un ieraudzīju, ka pie celma bija nokritusi kāda muižas kalpone. Tā skrienot bija izmežģījusi kāju pie kāda celma. Tā rāpus metās bēgt, bet kad ieraudzīja mani, tā izmisīgi sauca palīgā. Es atskatījos, gribēju doties palīgā, bet vilcinājos. Kājas no bailēm man vilka dziļāk mežā. Baidījos, ka viņa ar kliegšanu pievērsīs uzmanību. Es pagriezos un skrēju vēl dziļāk tumšajā biezoknī. Skrienot man sejā sitās neredzami zari. Strauji satumsa, un es neko mežā vairs lāga neredzēju. Melnbaltus varēja saskatīt tikai koka stumbrus. Es jutu, ka pamats zem kājām iet uz leju, tāpēc es piebremzēju un ar rokām izmisīgi taustīju pamatni, lai nejauši neiestigtu kādā purvainā vietā. Uz priekšu mani izmisīgi dzina dobjās revolucionāru klaigas. Pēc kāda laika atskanēja spalgie nokritušās kalpones kliedzieni, tāpēc es nospriedu, ka viņu, iespējams, sagrābuši asinskārie revolucionāri. Es skrēju vēl ātrāk, man strauji izkalta mute un sāka durt vienā sānā. Pēc liela skrējiena mežs sāka palikt biezāks, tāpēc man nācās lauzties cauri krūmājiem un dažādiem uzkalniņiem, kuru zemākajās vietās varēja paklupt aiz nesaredzamajām, bet stingrajām koku saknēm. Es strauji apstājos un notupos tumšajā meža biezoknī. Nebiju drošs, vai man neseko, tāpēc nolēmu klausīties, vai klusajā mežā nav dzirdamas vajātāju radītās skaņas. Lai panāktu klusumu es centos mazāk elpot. Pēc trakā skrējiena tas bija neiespējami, jo elpa gāja neapturami, biju aizelsies kā traks. Mežs bija kluss, klusumu aizpildīja mana mežonīgi satrakojusies sirds, kas lēca man ārā pa muti. Galvā sitās karstas asins šaltis. Izkaltušais kakls smeldza no sarītā sausā gaisa. Mežā bija karsts. Visapkārt klusi skanēja siseņi un citi nakts radījumi. Es pieliku rokas pie ausīm, lai labāk sadzirdētu skaņas mežā, un apsēdos uz zemes. Es uztraucos, ka skaļā elpa man neļauj sadzirdēt pakaļ skrejošos revolucionārus. Es uzkāpu nelielā paugurā un izmisīgi centos saskatīt meža sakustēšanos, lai zinātu, ka man jāmūk tālāk. Neviens nenāca, mežs nekustējās. Es ķēru pēc gaisa. Nogaidīju pāris minūtes drudžaini veroties tumšajā tukšumā. Laikam biju no ienaidnieka aizbēdzis vai arī ienaidnieks nemaz man pakaļ nebija dzinies. Es domāju, kā izkļūt no apvidus, lai nokļūtu drošībā. Sāku iztēloties meža karti, ko Aleksandrs man medībās bija rādījis pirms kāda laika. Nodomāju, ka man noteikti ir jāatrod kāda stiga, pa kuru varētu vieglāk iet un varbūt izdotos sastapt mežsargu. Pēc brīža es apdomāju, ka mežs kopumā nav droša vieta. Vietējiem cilvēkiem nevarēju uzticēties, jo lielākā daļa bija revolucionāru pusē.

Pēc kāda laika es gāju mierīgi, biju apmaldījies. Zaros es pamanīju muižnieces meitas Annas apģērba gabalu. Es paņēmu saplesto strēmeli vienā rokā un paskatījos apkārt. Neviena nebija. Es iebāzu drānas gabalu kabatā, lai revolucionāri meklējot pēdas mūs neuzietu. Galma dāmas bija aizskrējušas katra savu ceļu. Anna noteikti bija apmaldījusies. Nolēmu viņu uzmeklēt, jo viņa nevarētu būt nekur tālu. Es sāku iet uz citu pusi un domāju, ka varbūt revolucionāri viņu jau notvēruši un aizveduši, un drānu atstājuši krūmā. Kādu laiku es gāju viens un pētīju katru zaru kustību mežā. Es pievērsu uzmanību katrai skaņai tālumā. Pagāja labs laiks, un mežā pilnībā satumsa.

Pēkšņi es dzirdēju kādu mežā raudam. Skaņa bija vārga, tāpēc nospriedu ka tas ir tālu. Iespējams, revolucionāri bija notvēruši Annu un izlikuši viņu kā ēsmu, lai notvertu mani. Es nolēmu nesaukt viņu, bet pietuvoties klusām. Ja es kliegtu, ienaidnieki mani sadzirdētu un notvertu. Es gāju, bet lēni, jo manas soļu skaņas nomāca kluso vaidēšanu. Baidījos aiziet nepareizi. Ik pēc dažiem metriem es apstājos un ieklausījos vai skaņa nākt tuvāk. Kaut kur šalca strauji tekošs ūdens. Pēc brīža es nonācu pie neliela ezera pašā meža vidū, kuru apspīdēja spoža mēness gaisma. Netālu bija neliels ūdenskritums, kas ietecēja tieši ezerā. Pie ezera uz akmens sēdēja skaista meža nimfa. Es nevarēju saprast, vai biju viņu redzējis iepriekš, vai man viss tikai rādījās. Izberzēju acis, bet jaunava vēl joprojām bija tur pat. Tā klusi šņukstēja un pār tās vaigiem nobira asaras. Es negribēju to izbiedēt, tāpēc kādu brīdi sēdēju krūmā un vēroju to. Es nevarēju saprast, ko man darīt.

Man likās, ka esmu viņu kaut kur redzējis. Meitene bija diezgan skaista. Es piecēlos, lai ziņkārīgi pieietu tuvāk. Notirpusī kāja no tupēšanas paklupa un es krūmos izraisīju nelielu troksni. Jaunkundze sastinga, jo izdzirdēja manu sakustēšanos. Es biju pienācis pārāk tuvu. Es aizturēju elpu. Sapratu, ka esmu ar savu klātbūtni iztraucējis viņas bēdas. Ak, vai! viņa sāks kliegt! Es nodomāju. Biju spiests iznākt no krūmiem, lai atklātu sevi, ka neesmu revolucionārs. Ja paliktu krūmos viņa kliegtu un varbūt nodotu mūs abus. Līdzko es iznācu, viņa izbijās un ieleca ezerā.