Prolologs

Lēnas roka lēni slīdēja pār grāmatu muguriņām. Viņas pirksti sajuta vecā cietā kartona silto pieskārienu, mīksto plastikāta vēsumu un apbružātas ādas kraupumu. Burti, glītās rindās sakārtojušies, pievilka lasītāju saviem nosaukumiem.

Kuru ņemt? Kuru atvērt un apskatīt? Kuru atstāt?

Nosaukumi izlikās mazāk vai vairāk dzirdēti. Grāmata melnos vākos, biezumā ap 200 lapām, autora vārds, uzvārds iekrāsots spilgti rozā tonī. Vīrietis, bet raksta mīlas romānu par meiteni. Blakus vēl viena tāda pati, laikam triloģija. Lai nu kā, šī nebūs īstā. Meitene pakāpās pāris soļus sāņus. Klusajā bibliotēkā viņas apavu skaņas dārdēja līdzīgi pienvedējam naktī.

Kā būtu ar šo?

Lēnas pirksti pieskārās mazai burtnīciņai, kas nevarīgi rēgojās iespiesta starp citiem piedzīvojumu romāniem.

Elpa apstājās pusceļā. Viņa savos pirkstos turēja īsto. Šī! Tieši šī būs pēdējā no sešām grāmatām, ko viņa šodien aiznesīs sev līdzi uz mājām! Lēna lūkojās uz vāku. Tas tiešām atgādināja pierakstu burtnīcu – baltā četrstūrī iekrāsots vīdēja smieklīgs nosaukums: “How to summon a Deamon?” Viņas gaidas auga spēkā, sirds teju sitoties vienā ritmā ar nosaukumu.

Atvērt tagad? Varbūt paskatīt pirmās pāris lapas?

Lēna ielika grāmatu līdzpaņemtajā kaudzītē.

Tagad nē! Mājās.

Viņas acis pavērās apkārt. Plaukti, pilni košām muguriņām, izkārtoti līdzenās rindās sauca viņu tālākās medībās. Plašā telpa solīja maigu mieru, bet blakus dzirdamā datoru rūkoņa klusi ieaijāja pasaku un brīnumu valstībā. Bibliotēka bija gaiša, mājīga un dzīvības pilna.

Varbūt palikt vēl mazliet? Paņemt vēl vienu, nu tikai vienu grāmatu?

Tumšajos logos Lēna redzēja savu atspulgu. Pulkstenis, pakārts pie sienas rādīja bez piecām minūtēm seši. Viņa pietupās, lai paceltu kaudzīti ar grāmatām, sakārtotām no lielākās līdz mazākajai, no grīdas. To svars iegūla viņas plaukstās, bīstami atgādinot, ka mājas vēl ir gājiena attālumā un nākamreiz, tuvojoties bibliotēkai derētu izmantot mugursomu, nevis iepirkšanās maisiņu.

Acis atvadījās no mīļotās Bērnu un Jauniešu nodaļas, pārliecinoties, pēdējo reizi, ka viss paliek savās vietās līdz nākamajai nedēļai. Viņa devās pa kāpnēm lejup, pusceļā apstājoties un atkal kāpjot augšup.

Jaka!

Aizmirsta tā stāvēja pakārta uz ļodzīga statīva. Grāmatu kaudze tika piesardzīgi novietota uz grīdas, blakus skapītim ar apaviem.

Kurpes!

Neizteiksmīga pelēkveidīga peļķe sabojāja tik kārtīgo bibliotēku. Jaunie zābaki ar rievoto zoli tecēja,  Lēna novaikstījās un, sasējusi armijniekus, un, paķērusi no statīva, ietinās biezajā pufaikā. Cik iekšā bija silts, tik ārā pagaidām puteņoja.

-Tad tomēr paspēji izvēlēties! – bibliotekārs, smaidu sejā, aicināja Lēnu tuvāk savam rakstāmgaldam.

-Viegli nebija, – Lēna piekrita, noliekot grāmatas divās kaudzītēs.

-Vispār, – viņš smējās, – tu zini, ka mēs izsniedzam līdz četrām grāmatām, vai ne?

Smaids pazuda. Viņa nespēja iztēloties, ka kāda būtu jāatstāj šeit. Jau tā tā bija gana briesmīga izvēle atrast sešas no daudzajiem simtiem, kas šeit rēgojās!

-Paskatīsimies, ko tu labu šoreiz esi atlasījusi, – viņš atrauca un, paņēmis pirmo no kaudzes, sāka iegrāmatošanas procesu.

Patiesībā, viņš par bibliotekāru strādāja salīdzinoši nesen un amatu apvienošanas kārtībā bija arī Luterāņu draudzes mācītājs. Lēna par viņu zināja tik daudz, ka katru gadu pilsētas svētkos, kopš ierašanās KuKū ciemā, viņš uzvarēja gan mērķī šaušanas sacensībās, gan kurpes mešanā, gan smieklīgāko stāstu konkursā.

Lēnām kaudzes no rakstāmgalda malas nonāca Lēnas iepirkumu maisiņā. Viņa centās tās uzmanīgi savietot, lai dzeltenajā auduma somā saietu pēc iespējas vairāk. Bibliotekāra – mācītāja seja aptumsa. Tajā parādījās savāda neizpratnes un šaubu izteiksme.

-Vai kas nav tā, kā vajag? – Lēna vaicāja, lūkojoties uz plāno pierakstu burtnīciņu viņa rokā.

-Šo grāmatu mēs neparedzam izsniegšanai, – viņš, vēlreiz pārbaudot datus sistēmā, – atbildēja. Man ļoti žēl.

Burtnīciņa tika novietota uz galda blakus atdotajai lasāmvielai. Žēli tā gulēja, pazudusi starp treknajiem romāniem.

-Nu,- Lēna klusi ilgojās, – paldies Jums tāpat!

Bibliotēkas durvju zvaniņš klusi nošķindēja, smagās durvis atvērās ļaujot nāsīs ieplūst vēsajam āra gaisam. Zeme smaržoja pēc sniega un .. purva kūdras?

-Pagaidi! – bibliotekārs, pāris lieliem soļiem pienāca klāt Lēnai- Es zinu, ka tu atgriezīsi grāmatu atpakaļ. Neskartu! Tev viņa tiek uzticēta.

Lēnas seja savilkās plašā, sajūsmas pilnā smaidā.

-Liels paldies! Es apsolos atdot atpakaļ. Neskartu.

Atsveicinājusies meitene izgāja ārā aukstajā vakarā, joprojām nespējot noticēt savai veiksmei.

Klusināta gaisma, no bibliotēkas logiem meta gaišas ēnas uz saplaisājušās ietves trotuāra. Kāds vientuļš putns smagu spārnu vēdu, pacēlās gaisā. Lēnas pirksti mazliet sala, bet sejā dzēla simtiem sīku adatiņu. Debesīs mirdzēja pāris zvaigznes.

Laikam viņas seja, Lēna domāja mājās iedama, bija bijusi tiešām izteikti bēdīga, jo kaut kādā veidā viņai tomēr bija izdevies dabūt arī izsniegšanai nederīgo grāmatu līdzņemšanai. Iespējams, Lēna prātoja, tāpēc, ka viņa bija vienīgais jaunietis, ko viņa visā ciemā zināja, kurš katru nedēļu paspēja iegriezties bibliotēkā, un, nevis, lai spēlētu galda spēles kopā ar draugiem, vai datorspēles kopā ar draugiem, vai veidotu skolas projektus kopā ar draugiem, bet gan tādēļ, lai tiešām lasītu. Lai nu kā, Lēna pagaidām bija apmierināta ar iegūto. Viņas smadzenes jau izstrādāja nedēļas plānu: pirmais, viņa noliks visas grāmatas sev priekšā, vēlreiz aplūkojot, ko īsti būs pārvedusi, tad viņa izlasīs visas anotācijas un visbeidzot izvēlēsies tāpat to, kura tieši pašreiz viņai, silti piespiesta pie sirds bija rokās. Galvenokārt, jo maisā vienkārši trūka vietas.

Viņa pagriezās pa kreisi, atstādama aiz sevis pēdējo gaismas avotu.

Iela bija tukša un laternas izdzisušas, bet  ceļa asvalts neizteiksmīgi saplūda ar zāles strēlēm tā malās. Viņa, kā parasti, izvēlējās ceļa vidu, sekojot pabalējušajām baltajām līnijām, kuras, ja vien viņa nebūtu to atliekas redzējusi dienas gaismā, varētu domāt, nekad nav tikušas ievilktas. Ceļš nebeidzās. Tas saplūda ar parka ainavu: alejām pāri slējās milzīgs, noplucis ūdenstornis. Lēna pagriezās pa kreisi, turpinādama ceļu pa Katedrāles ielu. Taisnības labad, tajā nekad netika slējusies Katedrāle, taču par to viņa pagaidām centās nedomāt. Viņu vairāk saistīja ēkas ielas malās. Pirmā, divstāvu koka dzīvojamā platība, neglīti zaļzilā tonī, otrā 3a nummuru, vairāk sastāvēja no divām mājām ar gaisa pārvadu, kā no vienas, un tad bija šī ēka: 3b.

Sķobīgi vārti ar piekaramo ķēdes atslēgu ieskāva milzīgu, pamestu villu. Uzraksts, kas grozījās uz vējrādītāja atgādināja par celšanu tālajā 1905. gadā. Tagad kokbūve slējās pār debesīm, draudot teju uzgāzties virsū. Pamati nekad nebija bijuši taisni, bet nu arī pati ēka šķita padevusies gravitācijas spēka ietekmei. Lielo logu rūtis akli skatījās virsū, un tumsa, kas aiz tiem slējās auga katru sekundi, ko tajos ielūkojās. Milzīgā, melnā ēna, ko ēka meta pār ielu līdz ar nakts tumsu likās pieķeramies akmeņainajiem pamatiem un pamazām kāpjam uz augšu pār dēļiem, atsperoties uz rotātajām karnīzēm un teju aprijam dakstiņiem klāto jumtu, nozūdot ik šķirbā un ielokā, kas ieskāva šķobīgos, pussabrukušos torņus.

Lēna ievilka dziļu elpu.

“Beidzot mājas!” viņa smaidīja.

Atslēga nebija jāatslēdz. Patiesībā, KuKū ciemats bija tik pamesta un attāla vieta no civilizācijas, ka tas jau vien nodrošināja absolūto drošību. Kaimiņi un suns pieskatīja māju pa dienu, bet vakarā to darīja vecāki. Un, ja arī tas vēl nebūtu līdzējis pret iebrucējiem, tad spoki, par kuru eksistenci Lēna bija pilnībā pārliecināta, bija mājas labākais aizsargmehānisms.

Viņa iegāja pa vārtiņiem, sajūtot auksto metāla pieskārienu pat caur cimdiem, apgriezās ap stūri un uzsmaidīja durvīm. Tās bija veidotas no tik pamatīga koka un milzīgas slēdzenes, ka droši varēja teikt, pirms ievākšanās, viņas vecāki nebija informēti par neeksistējošajiem drošības draudiem.

Durvis atsprāga vaļā ar sīku krakšķi.

Lēnas plaušas piepildīja svaigi ceptas maizes un krāsnī sprakšķošas kadiķa malkas aromāts. Viņas zābakos autās kājas atdūrās pret siltiem koka dēļiem, bet ausīs iesitās tik pazīstamā čalošana.

“Beidzot mājas! ” Lēna nodomāja.

-Nu tad beidzot mājās! – no istabas iekliedzās Krišs.

-Aiztaisi durvis ciet, nevēdini māju! – mamma paspēja iespraukties

-Tu nezini, ka tik vēlu laukā iet nedrīkst? – iekliedzās Noa.

Lēna aizvēra durvis, reizē tās mazliet piespiežot ar gurnu un piepaceļot uz augšu, novilka apavus un apsēdās, pārvilkt čības.

Tieši šajā brīdī mamma iekliedzās, ka ir gatavas vakariņas. Tas tika pateikts tonī, kas nozīmēja, ka visiem, kuri atrodas pašreizējā īpašumā ir jāierodas virtuvē uz sekundes sitienu. Ja ne, par sekām neatbild neviens..

Pacietīgi gaidot uz plīts rindojās vairāki katli un pannas. Tur bija garaiņus garojoši kartupeļi, pannā apcepti vistas stilbiņi, saldkrējuma mērce, un vēl no pusdienām palicis uzpūtenis.

Kamēr Lēna paspēja apskatīt, kas būs vakariņās un izlemt, vai to drīkst vai nedrīkst ēst, abi vecākie brāļi jau bija paspējuši paķert bļodas no turpat blakus esošās koka sekcijas ar stikla durvīm, gandrīz tikpat vecas cik pati māja.

-Tev arī bļodiņu? – Krišs vaicāja, izņemot Lēnai trauku brūnā krāsā, nesagaidot apstiprinājumu.

-Es leju pienu! – Noass kliedza no otra telpas gala, – Kam ieliet?

Viņa rokā uzradās divas krūzes, no kurām vienā Lēna atpazina savējo, bet otrā Kriša.

-Vistiņu? – Krišs ielika viņas bļodā vienu spārniņu un aplaistīja kartupeļus ar lielu devu mērces, pat nepavaicājot.

-Vai tā pietiks? – viņš norādīja uz krietnu devu ēdiena melnā bļodā.

-Piemet vēl, – Krišš sauca.

-Man būs gana, – Lēna atsaucās, veroties savā traukā.

-Kam salātus? – Mamma iespraucās pa vidam.

Abi vecākie brāļi saskatījās, izspurdza smieklos un nozuda viesistabā. Virtuve palika mazliet klusāka.

-Es gan labprāt, – Lēna pievienojās savai mammai pie virtuves letes, uz kuras stāvēja rīvētas bietes, marinēti gurķīši un konservēti zirnīši.

Viņa ielūkojās blakus esošajā bļodā. Kā parasti, vecāki lika savā traukā sākumā salātus, un tad galveno ēdienu, atkarībā no tā, cik nu bija palicis pāri. Kopš abiem brāļiem pa nedēļas darbadienām bija jādzīvo kojās, vakariņas piektdienās bija izteikti bagātīgas, kā nekā gan Krišs, gan Noas no skolas  atgriezās pusbadā.

-Tētis mājās? – Lēna vaicāja, un tūlīt saprata atbildi. Mamma nekad nelika ēdiena šķīvī gaļu pirms tēvs nebija paspējis uzlikt ēst sev.

-Lēna? Tu nāc? – no teļļuka istabas atkliedza Krišs.

Lēna saskatījās ar mammu. Viņas lielās, tumši brūnās acis smaidīja un viņai bija atslābis, dzīvespriecīgs izskats.

-Es iešu, – Lēna atsaucās, cenšoties vienā rokā nobalansēt pārpildīto šķīvi, otrā līdz malām piepildīto piena krūzi ar uzrakstu “Tēta mazā princese”, cerībā ēdienu pusceļā neatstāt uz virtuves un istabas dēļiem.

No viesistabas nāca pazīstamās televizora skaņas, brāļi skatījās “Simpsonus”. Tā bija ģimenes tradīcija jau vairāku gadu garumā – no pirmdienas līdz piektdienai viņi skatās “Simpsonus” ar izņēmumu otrdienā, kad iet romantiskais kino mammai un ceturtdienu, kad kaut kādā bezsakarā ziņu pārraides atskaņo nedēļas notikumu apskatu, sestdiena tika strikti atstāta ģimenes filmu vakaram, bet svētdienās tāpat televizoru īsti nesanāca skatīties, jo vienmēr izrādījās, ka kāds vēl nav paspējis izpildīt uzdotos mājasdarbus, kas gan pagaidām, kad vecākie brāļi bija prom notika arvien retāk, toties jo biežāk gadījās, ka vilcienam jāatiet pēc pusstundas, bet Kriša treniņtērps joprojām žūst un tāpēc to jāpaspēj izžāvēt ar fēnu, vai arī Noa, pēkšņi sapratis, ka jūtas pusbadā, cenšas somā satilpināt neizmērojamu kalnu pārtikas krājumu. Lai nu kā, šī bija piektdiena un Lēna, ieejot lielajā istabā jau sagaidīja, ieslēgtu televizoru, kurā kārtējo tupo joku izrunā dzeltenais Homērs Simpsons.

Viņai par nepatiku dīvāns (paredzēts sešām! personām) jau bija aizņemts.

– Pabīdieties!

Noa sejā parādījās viltīgs smaidiņš, bet Krišs pat nemēģināja atbildēt.

-Tu redzi vietu?

-Vietas nav, – Krišs piekrita, un, taisnība jau arī bija.

Krišs bija izgūlies visā garumā, vienu kāju pārceļot pāri Noa, kurš sēdēja kā cilvēks, bet otru kāju uzliekot uz atzveltnes, ar to lēnīgi paijājot Noa matus. Viņa piepildītā bļoda atradās uz mammas mīļākā spilvena, bet Noa bļoda atradās uz Kriša  ceļgala. Lēna nopūtās. Viņa gluži vienkārši iekārtojās uz grīdas, ar muguru atspiežoties daļēji pret dīvānu, bet daļēji – pret Kriša kāju.

-Padosi spilvenu? – viņa vaicāja Noa, kurš pameta viņai otru mammas mīļāko spilvenu.

Lēna pie sevis nopriecājās, ka ne pirmo, un nolika piena krūzi sev blakus pie dīvāna, iepriekš pabrīdinot, ka tur stāv piena krūze, lai gan, un arī pie tā visi jau bija pieraduši, dīvāna malās vienmēr stāvēja kāda krūze.

Ēdiens garšoja lieliski un Lēna izbaudīja mieru mājās.

Istabā ienāca mamma. – Atkal garās kājas nav kur bāzt? – viņa smējās.

-Ir piektdiena, – Noa atbildēja, tā it kā tas būtu gana labs iemesls, kāpēc viņi pēkšņi izlēmuši spēlēt “cilvēku – astoņkāji.”

Vakars beidzās mierīgi. Noa ar Krišu kā parasti kaitināja viens otru un smējās, gan ne tik lielā daudzumā, lai tas kļūtu pārlieku uzmācīgi un, ap deviņiem, kad multenes bija beigušās katrs izklīda uz savu pusi. Lēna izlēma ieiet vannā, kamēr vecākie brāļi uz to nav pieteikuši savas tiesības un vietu okupējuši, jo “kojās ir nelietojamas dušas”, bet vecākie brāļi palika kaitināt mammu ar saviem nedēļas notikumu atstāstiem, kas gan vairāk bija domāti viens otra ausīm, kā mammas ausīm, un kas tika pavēstīti vienlaicīgi, runājot vienam pār otru apbrīnojamā unisonā.

Lēna gulēja gultā. No viņas matiem pilēja ūdens, uzsūcoties naktskrekla mīkstajā audumā, bet viņai priekšā bija izklātas visas līdzpaņemtās grāmatas.

Atskanēja neliels klauvējiens, nesagaidot atbildi, durvis atvēra Noa.

-Un kā tev šonedēļ gāja? – brālis, panācās uz priekšu un, apsēdies Lēnas gultā uzlika vienu roku viņai uz pleca.

-Labi, – Lēna atrauca.

-Tiešām? – Noa lūkojās viņā gaidošu skatienu, – jo man mamma teica ko citu.

-Ko teica mamma? – sarunā iejaucās Krišs, pat nevaicājot, vai drīkst nākt iekšā.

-Mamma man teica, – Noa skatījās Lēnā, – ka tu esi šodien skolā sakāvusies. Atkal.

No Lēnas izlauzās dziļa nopūta. Tieši tādēļ viņa ienīda vecākos brāļus! Viņai pietika jau ar mammas lekcijām un tēva nebeidzamajiem risinājumiem, viņai nevajadzēja vēl vienu pāri vecāku!

-Nu un? Viņš sāka pirmais! – Lēna taisnojās.

-Tu sakāvies ar čali? – Kriša sejā izpletās smaids – Malacis!

Kriša “pieci” skaļi un augstu atsitās pret Lēnas roku, bet, tai pat mirklī pamanījis Noa skatienu viņš noklusa un atgāja mazliet nostāk, – Es ceru, ka tu nesavainojies?

-Nē, – Lēna atrauca, – Bet viņš gan..

Abi divi gan vēlreiz saskatījās savstarpējā sapratnē par situācijas komisko pusi, taču Noa drēgnais izskats viņus mudināja atklātāk savu sajūsmu neizteikt.

Kas tieši notika? – Krišs vaicāja, apsēdies uz zemes Lēnas priekšā.

-Puisis no manas klases apsmēja jaunāku skolēnu. Es neizturēju un ieteicu apsmiet kādu viņa paša smadzeņu izmērā. Nebeidzās labi. Lauzta roka.

-Lēna! – Noa pārsteigti izsaucās, – Tu zini, ka nedrīkst atstāt miesas bojājumus! Tas ir oficiāls tīšas vardarbības pierādījums, gadījumā ja tā puiša vecāki tevi grasītos iesūdzēt.

-Noa, – viņu pārtrauca Krišs, – būs labi. Tas puisis ir trīs mājas lielāks par Lēnu un Lēna ir meitene, pietam viņa ir viena no labākajām skolniecēm un skolotājiem ar to zēnu jau gadiem ilgi ir problēmas. Viņai nav jāuztraucas par tiesu.

Lēna atviegloti nopūtās, sēdēt pret Noa, kurš lasa lekcijas par tiesībaizstāvības jautājumiem bija tikpat ērti un patīkami kā sēdēt uz ķebļa, kurš apgriezts kājām gaisā.

-Nu labi.. – Noa pakratīja pirkstu, – bet skaties tu man! Tā rīkoties vispār nedrīkst!.

-Es zinu…

-Labi, – Krišs nopūtās, – ja tas ir viss, tad es šodien cēlos četros un man gribas gulēt! Tu nāksi? – viņš vaicāja Noa, kurš noraidoši pakratīja galvu.

Blakusistabas durvīm maigi noklakšķot Noa atsāka sarunu,

-Patiesībā, – viņš ierāpās Lēnas gultā mazliet dziļāk un sakrustoja kājas, – ne tāpēc es ienācu. Dzirdēju, par mūzikas skolu…

Noa balsī skanēja līdzjūtība, taču Lēna īsti nevarēja saprast, vai tas ir nopietni domāts, vai kārtējais triks, lai viņas teikto pēcāk atstāstītu privātā sarunā vecākiem.

-Ko tieši tu dzirdēji? – Lēna vaicāja, cenšoties saprast, cik daudz drīkst un cik nedrīkst brālim izpaust.

-Mamma teica, ka esi pieteikta mūzikas skolā. Kādas sajūtas?

-Sūdīgas, – Lēna atrauca, ne minūti nedomājot. Viņa nevēlējās vēl vienu tizlu skolu. Un viņai nebija nekādas iespējas mammu no tā atrunāt.

-Es centīšos ar mammu parunāt, – Noa apsolīja.

Lēna klusēja. Kāda jēga? Tāpat viņa nepārdomās! Viņa nekad nepārdomā! Un droši vien arī tētis tajā visā bija iesaistīts, tikai neatzinās.. Ideja sūtīt viņu vēl vienā skolā, kurā būs cilvēki no viņas skolas un, pat klasesbiedri,  neskanēja kā mammas ideja. Patiesībā, mamma bija tā, kas bija pagājušajā gadā ļāvusi pārtraukt nodarbības pēc tam, kad viņa bija saņēmusi divnieku solfedžo ziemas ieskaitē. Tas skanēja kā kārtējais tēva sods, par to, ka viņa nemācēja uzvesties. Ģeniāla tēva ideja kā iegūt draugus “aizraujošā un izglītojošā veidā”!

-Kā būtu, ja tu runātu ar tēti? – Lēna cerībā ieminējās.

-Es centīšos to nokārtot, – Noa apsolīja, – bet tu tikmēr centīsies vairs nekauties ar klasesbiedriem! Vai esam norunājuši?

Lēna novilka garu, piekrītošu murdoņu. Vai šis varēja beidzot beigties? Viņa jau teica – tas sanāca netīšām. Puika mocīja mazākus par sevi, un, vispār, kurš sit meitenei! Pats vainīgs.

Tai pat laikā, viņa izjuta iekšēju skaudību. Vecākie brāļi vienmēr bija kompānijas sirds, dvēsele, smadzenes un visi pārējie nepieciešamie orgāni. Viņiem, lai kur viņi ietu bija liels pulks ar draugiem un domubiedriem, un, kopš abi bija uzsākuši studijas augstskolā, likās, ka viņu pielūdzēju pulks aug tikai lielāks. Lai gan Noa bija prom no skolas jau divus gadus, par viņu skolotāji, skolēni un pašpārvaldes vadītāji joprojām runāja kā par dzīvu leģendu, un pat Krišu, kurš lielāko daļu laika pavadīja vai nu sporta zālē, vai nu uz skatuves joprojām pieminēja teju katru otro nedēļu! Un viņas vārdu joprojām neatcerējās.. Bieži pat skolotāji stundās viņu sauca nevis par Lēnu, bet gan Kriša vai Noa māsu, par draugiem nemaz nerunājot! Draugu ap šādu brīdi vienkārši vairs nebija. Visi tie, ar kuriem viņa bija kopīgi uzsākusi skolas gaitas septiņu gadu vecumā tagad bija vai nu “krutāki ” par viņu un rezultātā vairs pat “čau” no rīta nemācēja pateikt, vai nu uzvedās absolūti muļķīgi un ar savu attieksmi drīzāk atgādināja trīsgadnieku, kurš pirmo reizi apēdis šokolādi, kā normālu, pieaugušu cilvēku.

Lēna iegrima atpakaļ gultā. Caur istabas sienu atplūda kluss durvju krakšķis no blakustelpas. Lēna pasmaidīja, viņa gaidīja turpinājumu. Nepagāja ne minūte, kā varēja dzirdēt abu brāļu omulīgo čatošanu savā starpā. Viņas ausis labpatikas svelmē kusa, vārdus gan nevarēja izšķirt, bet tonis, kādā tie tika izteikti bija priekpilns, notikumiem ik pa vidam izskanam pārlieku skaļi un vienam vai otram no brāļiem izspurdzam neticībā vai smieklos.