Sākums

BRĪVĪBA. Mēs esam divas baltas dūjas. Katrs mūsu spārnu vēziens padara mūs arvien laimīgākas. Mēs esam brīvas no sāpēm, no ļaunuma, no bailēm. Cik, labi, ka ir nāve. Tā vienmēr paver durvis uz jaunu pārdzimšanu. Viss šajā pasaulē dzimst un mirst,  lai atkal dzimtu un mirtu. Ja nebūtu nāves, nebūtu vietas nekam jaunam un šai pasaulei nebūtu jēgas. Mēs piedzimsim, lai kādreiz satiktos un mīlētu viena otru līdz mūža galam. Un tā atkal un atkal. Tas ir nebeidzams aplis. Tas sākās ar Dieva dvesmu. Tas beigsies ar aukstu tumsu.

Luīze

Mana vecmāmiņa mani izaudzināja īstā katoļu garā. Mēs katru svētdienas rītu gājām uz baznīcas dievkalpojumu, skaitījām lūgsnas un dziedājām dziesmas. Sūdzējām grēkus. Piedalījāmies katrā mūsu draudzes pasākumā. Lūgšana pirms ēšanas. Pateicība pēc ēšanas. Lūgšana pirms gulētiešanas. Apziņa, ka pasaule ir grēcīga un man ir jāturas no tās kārdinājumiem pa gabalu. Tas Kungs mani visu laiku vēro un Viņš redz katru manu darbu,gan labo, gan slikto. Arī vecmāmiņa mani vēroja un bija mans vislielākais soģis. Gan ar karoti pa pieri pie pusdienu galda, kad nemācēju mierīgi nosēdēt, gan ar žagaru pa pakaļu, kad nebiju izpildījusi kādu mājasdarbu. Visbiežāk es vienkārši aizmirsu kaut ko izpildīt, ne jau aiz slinkuma vai stulbuma, bet tas nekad nebija vainu mīkstinošs apstāklis. Kā jau padomju cilvēks, Luīze uzskatīja, ka galvenais dzīvē ir darbs. Un ticība.

Vecmāmiņa, Luīze Anna Brice, radniecīgi bija man pavisam sveša sieviete. Man pat bija cits uzvārds – Ceriņa. Kad es biju pavisam maziņa, man bija kādi četri gadi, es esot tikusi atstāta pie Baznīcas durvīm. Mani mūsu mazpilsētā zināja visi, tāpat arī manu mammu. Un mana mamma pazina arī Luīzi. Vecmāmiņa, kā jau cītīga Baznīcā gājēja, toreiz mani ieraudzīja tādu maziņu un bālu sēžam uz aukstajām kāpnītēm, mazām, zilām zivs actiņām raugoties apkārt neizpratnē. Neviens negribēja taisīt lielu brēku, tāpēc netika saukta ne policija, ne bāriņtiesas pārstāvji. Mana mamma Marlēna bija aizlaidusies. Neviens nezināja, uz cik ilgu laiku. Domāja, ka drīz atgriezīsies. Tā taču nebija pirmā reize, kad tiku atstāta, bet šoreiz tas izskatījās nopietni. Tā nu Luīze pavisam klusiņām paņēma mani pie sevis. Viņai piederēja mazs vienistabas dzīvoklītis, kas sastāvēja no virtuves un nelielas guļamistabas. Tas nekad nebija piedzīvojis remontu vai uzfrišināšanu. Tajā man ierīkoja mazu stūrīti, kur dzīvoties, lai nemaisītos pa kājām. Man bija savs mazs galdiņš un krēsliņš. Kaimiņš atnesa viņa bērnu veco gultiņu, kas viņam šķūnī jau sen stāvēja un tā nu mana dzīve Ziemas ielā sākās.

Es gaidīju mammu. Es negribēju ne ēst, ne runāt, ne gulēt. Visu dienu sēdēju pie loga un gaidīju mammu. Raudāju… Tad pabrauca garām kāda skaļa mašīna vai pagāja garām suns, manas raudas apklusa un mana interese pievērsās kam citam, līdz es atkal atcerējos, ka mana mamma ir aizgājusi un es atkal sāku brēkt. Luīzei tas bija līdz kaklam. Viņai pašai nekad nebija bijuši bērni un viņa nespēja izturēt manu nemitīgo raudāšanu. Lūgšanās, cenšanās mani apklusināt ar konfektēm vai smalkmaizītēm nebija veiksmīga. Viņa bezspēkā apsēdās uz gultas malas un jau domāja, ka jāzvana policijai, lai mani savāc, taču es tikmēr ierausos Luīzei klēpī un maigi pieglaudos pie viņas. Viņa glāstīja manu galvu un pēc pāris minūtēm es jau biju iemigusi viņas raupjajās, sastrādātajās rokās, kas pazina darbu, bet ne bērna trauslo dvēseli. Tajā brīdī Luīze, sešdesmit septiņu gadu vecumā, kļuva par manu vistuvāko cilvēku pasaulē un bija mans vislielākais aizstāvis, soģis un mīlestības avots. Dienas kļuva par nedēļām, nedēļas par mēnešiem… Grūti pateikt, kurā brīdī Luīze vairs negribēja redzēt manu māti pārnākam. Viņa gribēja mani sev, tāpēc man bija jāienīst sava māte.

– Mauka tā Marlēna. Atstāja bērnu, pati blandās pa visu pasauli. Gan jau kājas papleš visiem, kas grib. Nez cik bērnus viņa ir pa pasauli izmētājusi. – Luīze mēdza savai žultij ļaut vaļu, kad kāda viņas draudzene atnāca ciemos uz kafiju. Tas tika teikts ne man, bet pietiekoši skaļi, lai es dzirdētu. Lai es nekad neaizmirstu, no kurienes nāku, kas ir mana māte un kas ir Luīze. Marlēna tika iesaukta par dzeguzi un es – par dzeguzēnu. Es visām vecmāmiņas draudzenēm zināju stāstīt, ka tikai dzeguzes atstāj savus bērnus svešās ligzdās. Sākumā man ļoti ilgi sāpēja sirds, jo savu mammu es ļoti mīlēju, bet ir ļoti viegli pārvērst šo mīlestību aklā naidā, ja sistemātiski atgādina kāds ļaunums ir nodarīts. Šajā gadījumā Luīzei pietika ar to, ka viņa man deva pajumti, siltumu un ēdienu, ar to tika aizstāta piedošana manai mātei.

Pirmo gadu es biju mēnesserdzīga. Ļoti bieži gāju gulēt pidžamā un pamodos zeķubiksēs. Dažkārt Luīze ar šausmām skatījās, kā es kāpju skapī un tur guļu. Mani bieži mocīja murgi, es čurāju gultā gandrīz katru nakti. Ar laiku mani palagi bija ar dzelteniem pleķiem un smirdīgi, Luīzei nebija spēka viņus atmazgāt. Bet viņa nevienam neprasīja palīdzību. Mēdza sacīt: “Par ko man šāds krusts jānes.” vai arī “Par kādiem grēkiem gan man kā Sīzifam šāds akmens jāveļ.” Man nebija nevienas auklītes, kā arī mani nekad nesūtīja uz bērnudārzu kā citus bērnus. Es augu nošķirtībā un mana vienīgā grāmata bija Bērnu Bībele. Es ilgi nespēju iemācīties lasīt, tāpēc tikai skatījos bildes. Vecmāmiņa domāja, ka man būs kādi attīstības traucējumi, tāpēc viņa nereti mani saukāja par dumju un solīja vest uz dumjo skolu. Pirms man palika septiņi gadi, es tomēr iemācījos lasīt un atviegloti varēju nopūsties, kad mani aizsūtīja uz parasto skolu normālajiem bērniem. Man bija lielas problēmas ar iekļaušanos grupā. Citus bērnus es uzskatīju par saviem konkurentiem uz klases audzinātājas mīlestību un atzinību. Komandas darbs likās laika izšķiešana, ja vienatnē visu varēja padarīt ātrāk un kārtīgāk. Iemantot kāda bērna draudzību bija ļoti grūti, jo man tāda nekad nebija bijusi. Tiku audzināta kā mazs vilcēns. Un, kā nu bez tā, skolā tiku pamatīgi apcelta, jo manas drēbes bija vecmodīgas un nelabi smakoja. Ne jau pēc netīrības smakoja, bet gan pēc pelējuma un vecuma. Katrs mana pāri darītāja tika ierakstīts speciālā blociņā un šos vārdus es pieminēju katrā savā ikvakara lūgšanā. “Kaut viņi visi ietu uz elli.” Un mans blociņš piepildījās ar vārdiem diezgan ātri.

Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi. Mūsu mājās bija krāsns, kuru kurināt, lai sasildītu istabu vai uzsildītu ūdeni lielos alumīnija katlos. Mums nebija karstā ūdens padeves. Kad vajadzēja mazgāt drēbes vai mazgāties pašām, tas bija liels darbs saliet katlos ūdeni, iekurt krāsni un gaidīt, kad ūdens uzsils līdz vajadzīgajai temperatūrai. Kad biju maza, Luīze mani mazgāja bļodā ar aveņu krūma zariņiem, jo kāds viņai bija teicis, ka tas palīdzot pret čurāšanu gultā. Kad mazgājās Luīze, durvis uz virtuvi vienmēr bija ciet un es nekad nebiju redzējusi viņu kailu vai puskailu. Manā iztēlē viņa, novelkot drēbes, pārvērtās par raganu un to nedrīkstēja redzēt. Vienīgie brīži, kad Luīze man atļāva redzēt viņas transformāciju bija tad, kad viņa mazgāja savas zobu protēzes. Tad viņas mute savilkās baisā grimasē un vecmāmuļa izskatījās pēc īstas raganas. Babas Jagas. Drēbes mums ziedoja Baznīca. Nereti skolā kāds no bērniem atpazina savu atdoto kleitu vai džemperi un man bija ļoti neērti, taču es nebiju vienīgā, kurai Baznīca ziedoja drēbes. Mēs, bēdu brāļi un māsas, bijām diezgan paprāvs pulciņš. Bez Baznīcas palīdzības mēs diez vai būtu iztikušas. Dažkārt mūsu mācītājs ieslidināja Luīzei somā aploksni. Sākumā domāju, ka viņš viņai slepeni nodod mīlestības vēstules un vienmēr ķiķināju tā, lai Luīze saprot, ka man ir aizdomas. Bet viņa neko nesaprata.

Nebija jau tik slikta tā bērnība. Man tomēr bija mājas, siltums un ēdiens. Man bija cilvēks, kuram es varēju uzticēties. Tieši Luīze man vienmēr sarūpēja kādu pārsteigumu dzimšanas dienā, vārda dienā, Ziemassvētkos un Lieldienās. Tas vienmēr bija kaut kas neliels, bet man ļoti nozīmīgs – krāsojamā grāmata, bārbija vai puzle. Citreiz tā bija tikai jauna zīmuļu kastīte, bet es biju par to ļoti priecīga. Pat mana māte man uz svētkiem neatsūtīja pastkartīti. Tieši tā Luīze visos svētkos sacīja: “Un to tavas Marlēnas pat kartiņas nav.” Katras dzimšanas dienas rītā es slepus pārbaudīju pastkastīti un, tiešām, tur nekā nebija, izņemot reklāmu bukletus. Varbūt mamma nezin manu adresi. Rakstīju viņai vēstules, vismaz reizi nedēļā un noglabāju tās zem gultas, lai neatrod. Rakstīju, cik ļoti mīlu viņu, cik ļoti gaidu…

“Mīļo mammit man ir ļoti skumji bez tevis. Vecmammiņa saka ka tu mani nemīli un esi pametusi uz visiem laikiem. Es viņai neticu. Es bēkšu no mājām. Man tikaj ir jasakraj nauda biļetem. Lūtzu atbrauc pie manis! Es tevi gaidu un mīlu! Nora Ceriņa”

Nereti izgāzu žulti pēc sadzīviskiem strīdiem ar Luīzi.

“Mammu es ļoti ilgojos pēc tevis. Vecmamma uz mani bļauj katru dienu. Es vairs nespeju to isturet. Man tik ļoti sāp sirds. Vaj tev nesāp sirds? Mammīt lūdzu atbrauc. Vecmamma mani nopera ar siksnu jo es slikti uzvedos veikala. Es vairs negribu te dzivot nevienu dienu. Nora Ceriņa”

Un kādu dienu bija negaidīta ģenerāltīrīšana. Kā es ienīdu tās dienas. Vecmāmuļa atrada manas vēstules, bet salasīt nespēja. Viņas redze bija par vāju. Visas manas vēstules tika kā atkritumi ielidināti miskastē.

Dažreiz mēs braucām uz Rīgu. Tas notika apmēram divas reizes gadā. Luīze sev par pienākumu uzstādīja izaudzināt mani par kulturālu cilvēku, tāpēc man nebija svešs leļļu teātris, zoo dārzs, balets, cirks. Tie bija visjaukākie brīži. Lai gan tagad, kā pieaudzis cilvēks, esmu pilnīgi pret dzīvnieku mocīšanu cirka izrāžu vajadzībām un man ir ļoti žēl dzīvnieku zoodārzos, bet toreiz tā bija iespēja pabūt citā pasaulē. Tā bija iespēja kļūt par normālu, dzīvespriecīgu bērnu uz vienu dienu. Atceros, kā mēs kādā siltā maija brīvdienā Mežaparkā ēdām saldējumu un es notašķīju savu skaisto kleitu. Izbailēs paskatījos uz viņu, nodomāju: “Nu viss, ar mani ir cauri,” bet Luīze tikai pasmaidīja un sacīja: “Tas nekas, bērniņ. Tas taču ir tikai saldējums, izmazgāsim.” Citkārt viņa vienkārši būtu mani nolamājusi par cūku. Un vēl viņa man todien nopirka balonu. Es biju kā traka uz viņiem. Vienu balonu varēju trenkāt veselu dienu. Varbūt tāpēc Luīzei šķita, ka man varētu būt kādi intelektuālās attīstības traucējumi.

Nebūtu pareizi sacīt, ka mana bērnība ir bijis tikai un vienīgi sāpju purvs. Nenoliedzami, tajā bija daudz pārdzīvojumu un traumu, bet tie mazie, sasodīti skaistie laimīgie brīži man deva spēku izdzīvot, pārdzīvot un sadzīvot. Iespējams, Luīzei bija ekspektācijas attiecībā uz mani un es tās pilnībā sagrāvu, būdama spītīga, nekārtīga un nebūt ne izcila mācībās. Teorētiski man vajadzēja kļūt līdzīgai savai audzinātājai, bet manī bija tik liela nepatika pret Luīzes personību, ka notika tieši pretējais. Es gribēju būt viss tas, kas nav viņa. Un pilnīgi noteikti Luīze to juta un viņai tas sāpēja.

Man bija astoņi gadi, kad mana mamma bija gatava atgriezties. Ar milzīgām bailēm un kauna sajūtu viņa ieradās mazpilsētā, kurā uzauga, kurā bija zināma katra ieliņa, katrs stūris un katrs pretimnācējs bija kaut cik pazīstams. Mums bija tikai viena skola, tāpēc mamma nojauta, kur varētu mani meklēt. Kad zvans ieskandināja mācību dienas beigas, es, neko nenojausdama, gatavojos iet mājās. Pie skolas kāpnēm kāda sievietes balss klusi sauc manu vārdu. Es atskatos un tur viņa ir. Mana mīļā mamma, kuru es tik ļoti gaidīju visus šos gadus, bet tajā pašā laikā es esmu ļoti dusmīga, ļoti aizvainota, un vienīgais, ko es varu darīt, ir sākt raudāt. Stresa situācijās daži smejas, citi trako, vēl kāds visu spēj uztvert mierīgi un racionāli, bet es – raudu. Marlēna izskatās skaista, viņa vienmēr ir bijusi satriecoša skaistule. Tās dažas fotogrāfijas, kas man nez no kurienes bija, tika glabātas kā sena relikvija. Noslēptas no Luīzes tālu prom. Mammas blondie, čirkanie mati, lielās, zilās acis valdzināja ikvienu, taču gadiem ilgusī uzdzīve atstāja viņas sejā savus nospiedumus. Viņai bija slikti zobi un daudz grumbu sejā, turklāt no smēķēšanas pirksti bija dzelteni un nagi nekopti un apgrauzti. Turklāt kauns un vainas apziņa viņu smacēja nost, balss viņai trīcēja un acīs es redzēju bailes. Nebija atklaredzēšanās prieka. Bija tikai noliegums un sāpes. Lai gan vairāk par visu es vēlējos būt kopā ar mammu, šī sieviete bija man daudz nodarījusi pāri. Pārāk daudz laika bija aiztecējis, to atpakaļ vairs nedabūt nekad. Cik gan reizes es pamodos pēc sapņiem, kur es situ, speru ar kājām un pļaukāju savu māti. Saukāju viņu visriebīgākajos vārdos, kurus tobrīd zināju un pati, protams, raudāju. Šie sapņi pie manis nāca bieži, es parasti pamodos ar ļoti lielām skumjām, kas mani pavadīja visu turpmāko dienu.

– Noriņ, lūdzu, nebēdz prom. Tā esmu es, tava… mamma.

– Es zinu, kas tu esi. Kur tu biji? Kāpēc tu mani šeit atstāji? – es knapi spēju izdvest vārdus pār lūpām, jo asaras man birst kā pupas un kamols kaklā neļauj brīvi runāt.

– Nāc, apsēdīsimies un es tev visu pastāstīšu, – viņa norāda uz soliņu koku pavēnī, prom no citu acīm. Es tāpat zinu, ka mēs tiekam vērotas. Daudz ziņkārīgu acu ir šajā mazpilsētā. Mēs apsēžamies un man tik ļoti gribās mammu apskaut… Un tajā pašā laikā man gribās viņu sasiet ar striķi, lai vairs nevar pakustēties, lai vairs nekad nevarētu aizbēgt no manis prom. Cik gan daudz laika es biju pavadījusi prātojot, kāpēc es tiku pamesta pie Baznīcas durvīm… Vai es biju izdarījusi kaut ko sliktu? Vai tas tāpēc, ka biju pārāk nepaklausīga un nekārtoju savas mantas? Man bija tik daudz jautājumu, tik daudz pārmetumu pašai sev.

– Lūdzu, lūdzu, piedod, ka es aizbraucu un nepaņēmu tevi līdzi. Man nebija, kur iet, nebija naudas, nebija nekādu iespēju šeit… Es biju jauna un stulba, meitiņ. Es nesaprotu, ar kuru galu es domāju toreiz. Man šeit neviena nebija. Nezinu, vai kāds tev ir stāstījis, ka es uzaugu bērnu namā. Un tavs tētis nebija labs cilvēks. Viņš man daudz darīja pāri un man vajadzēja aizbēgt no šī visa murga. Man parādījās iespēja aizbraukt kopā ar draudzeni un to es arī izdarīju. Es aizbraucu uz Franciju, lai izmainītu mūsu dzīves. Domāju par tevi katru dienu. Bet sākums bija grūts. Iekārtojos tur darbā, satiku kādu jauku cilvēku un nu mums ir maza meitiņa.

– Ko? – neticībā jautāju. Mani pārņēma milzīgs greizsirdības vilnis. Es, kā viņas vienīgais bērns, saņēmu ļoti maz uzmanības un mīlestības un negribēju nevienu, ar ko dalīt mammu. Un tagad man ir māsa, kurai tiek pilnīgi viss. Un man netiek nekas. Es esmu atstāta aiz strīpas.

– Jā, tev ir māsiņa, viņu sauc Mišela. Mišelai aprīlī palika gadiņš. Es saprotu, ka esi dusmīga, bet tev ir jāsaprot arī mani. Man bija ļoti grūts laiks. Es tev mēģināju rakstīt vēstules, bet laikam tās būs pa ceļam kaut kur noklīdušas. Esmu tagad atbraukusi, lai ņemtu tevi pie sevis un mēs visi dzīvotu kopā kā ģimene. Ja tu, protams, piekristu. Tev būtu pašai sava istaba, tu ietu franču skolā un mēs šogad varētu aizbraukt uz Disnejlendu, – mamma mēģina man uzburt šo ģimenes idillisko ainu, kur mēs visi kopā smejamies, ēdam saldējumu un vienkārši esam kopā. Es tik ļoti gribēju pārvilkt krustu savai tagadējai dzīvei. Es biju sasodīti nelaimīgs bērns, kuru skolā apsmēja. Iemeslu tam bija simtiem. Pie mammas dzīvojot man noteikti būtu jaunas drēbes, viņa mani nesistu par sīkumiem un virsū arī nekliegtu.

– Mammu, – tik daudzus gadus man nebija neviena, kam izteikt šo vārdu, – Es tagad dzīvoju pie Luīzes tantes. Man ir bail, ka viņa varētu neļaut man braukt tev līdzi.

– Neuztraucies, saulīt. Mēs visu sarunāsim. Es bez tevis prom nebraukšu. Es saprastu, ja tu man nevarētu piedot… Bet tu man nozīmē visu. Noriņ, es tiešām esmu izmainījusies. Esmu gatava būt par tavu mammu un Luīzei tur nav nekādas teikšanas. Likumīgi tu joprojām esi mans bērns, – mammas balss bija tik mīļa. Viņa noglāstīja man vaigu, bet tas arī viss. Starp mums bija Lielais Ķīnas mūris, kuram, lai tiktu pāri, būtu vajadzīgs ļoti daudz laika un pacietības. Man bija viss pasaules laiks. Mammai gan nē.

– Man ir bail, ka es netikšu prom.

– Tiksi, Noriņ! Mēs būsim kopā, lai tur vai kas! Luīzei nav tiesību tevi paturēt!

Es ticēju, ka mamma kā dižkareivis cīnīsies par mani, lai mēs būtu kopā kā viena ģimene. Lai gan manā pasaulītē tikko iespīdēja cerību stariņš, manas bailes par Luīzes varu un pārspēku bija pilnīgi pamatotas.