1

Neimetija, 2020. gads

Klusumu pāršķeļ grandioza eksplozija. Spēcīgs sprādziena vilnis ietriec gruvešu šķembas Emmas miesā un meitenes ķermenis pieplok pie Notebitijas zemes ar ausīm netīkamu būkšķi. Tas paliek nekustīgi guļam līdzās tikko piezemējušajiem dzelzsbetona gabaliem. Visapkārt lēni plēn būvgružu migla, kas krīt uz zemes kā pirmais sniegs. Pa Emmas kreiso ausi iztek koši sarkanu asiņu tērcīte, kas, lēni ritēdama lejup pa bālo ādu, ritmiski pil uz sadragātās Neimetijas zemes.

Emma atdara acis un veras debesīs. Apkārt esošā postaža meitenei šķiet otršķirīga. Viņa izmisīgi gārdz, cīnīdamās par katru nākamo gaisa malku. Pār Emmas labo vaigu rit biezi sārta, šķidrajiem saistaudiem pieplūdusi asara. Tā veikli sprūk no acs dobuma, kurā nelāgi iegūlusi smaila rombveida šķēpele, laupot Emmai redzi un dvēseles spoguli.

Par spīti apkārt valdošajam haosam meitenes ķermeni caurstrāvo atslābums. Viņa necieš sāpes. Pa asinsvadiem joņojošais šoks ir apslāpējis ikvienu no maņām un padarījis trulus nervu galus.

Kā bijis reiz, vairs nebūs nekad. Meitenes prātā atbalsojas karaļa Haralda Raita vārdi. Tiem viņas ausīs atbalsojoties un kļūstot uzstājīgi skaļākiem, arvien vairāk aptumšojas Emmas prāts. Meitenes pasaule top necaurredzama, kā melnā plīvurā tīta. Kreisais, neskartais plaksts lēni aizdarās, ievilkdams Emmu nemaņā.

Pēc trim stundām

Magdalēna aizliek mutei priekšā trīcošās plaukstas, šausmās paplezdama plakstus, tiklīdz Bena rokās ierauga gulstam Emmas sadragāto ķermeni. Viņa dzeltenbrūnie mati ir saķepuši viendabīgā masā, taču smaragdzaļajās acīs vizuļo apskaužams rāmums. Puisis ir nesatricināms, kā jau allaž. Bena sejā nenoraustās ne muskulītis, noraugoties meitenes asiņojošajos ievainojumos.

Būdama pieredzes bagāta Senamutras dziedniece, Magdalēna gadu laikā ir redzējusi daudz nepatīkamu skatu. Taču četrdesmitgadniece līdz šim vēl ne reizi nebija saskārusies ar tik smagiem ievainojumiem, kas patlaban zaigojas viņas redzeslokā. Magdalēna nesaprot, kā pie visa nelabā šī meitene vēl nav atdevusi galus. Sieviete paveras griestos, sakļauj plaukstas un pavisam klusu pie sevis, nevienam nedzirdot, aizlūdz par Emmu.

Viņa ir cīnītāja. Dzīvot griboša un vēl pavisam jauna. Lūdzu, dziedini viņu, ak, visuvarenais!

Tikmēr Bens nogulda Emmas ķermeni uz cietas kušetes Magdalēnas nelielās dziedinātavas stūrī. Pa durvīm momentāni iesteidzas Adžas trauksmainais stāvs. Sievietes viegli grumbainajā sejā danco blāvs apmierinājums, taču viņas pārējā ķermeņa valoda ir ietērpta drūmā izbaiļu paltrakā – smailais deguns raustās dusmās, kastaņbrūnie mati nemierīgi aptinas pirkstiem, dažās no šķipsnām ir iegūlis sirmums, bet brūnzaļās acis nemitīgi šaudās pār telpu, kā meklēdamas uzglūnošus draudus. Magdalēna vēl nekad nav redzējusi Adžu tik nesavāktu.

-Vai viņa izdzīvos? Magda? – vārdi pār lūpām birst tik strauji, ka Magdalēnai jāpiepūlas, lai tiem izsekotu. – Saki taču kaut ko!

-Ievainojumi ir ļoti nopietni, brīnos, kā viņa aizvien elpo saviem spēkiem, – sieviete komentē, ar sašutumu noraudzīdamās, cik lēni cilājas Emmas krūšukurvis pēc katras ieelpas un izelpas. – Kas pie velna tur notika? Tu izskaties sagrauta.

-Par to, kādi ir mirušo apmēri, es vēl nevaru spriest. Desmitiem prominenču noteikti šobrīd cīnās tikpat ņipri, kā šī, – sieviete nievājoši norāda uz Emmas ķermeni un tad cieši paraugās Magdalēnā. – Taču atšķirībā no tiem, kas palika mirstam uz Notebitijas zemes, viņai ir jāizdzīvo. Kopš šī brīža tavs pienākums ir šo skuķi uzturēt pie dzīvības.

-Es darīšu visu, kas ir manos spēkos, bet…

-Ja mirs viņa, mirsi arī tu, – Adžas vārdi atbalsojas laboratorijas sienās un pat Benam liek satrūkties. – Kopš šīs dienas viņa ir tava likteņa lēmēja.

Adža asi apcērtas uz papēža un atstāj telpu, kārtējo reizi nodemonstrēdama, ka viņai šeit ir galvenā teikšana, pēdējais vārds. Neilgi pēc tam arī Bens klusi nozūd. Magdalēna paliek viena sēžam uz kušetes līdzās Emmas izkropļotajam ķermenim. Sieviete nespēj uzsākt palīdzības sniegšanu, ne tad, ja katrs nākamais solis var kļūt par viņas pašas nāvnesi. Šī doma nemitīgi pārmāc viņas iekšējo ārstes dziņu.

Pa durvīm ienesas Amēlija. Viņas blondie un biezie mati nopland inerces dzīti. Meitene iesmilkstas, ieraudzīdama skatu, kāds paveras no laboratorijas stūra un spēji pietuvojas kušetei. Magdalēna satrūkstas, sajūtot meitas siltās rokas piezemējamies uz saviem pleciem. Sieviete tiek atmesta atpakaļ realitātē.

-Mums viņai jāpalīdz, mammīt, – Amēlijas balss trīc, taču vienlīdz ir apņēmības pilna. – Vai tā… tā lieta ir iestrēgusi viņas… acī?

-Viņai vairs nav acs, mīlulīt. Tās stiklveida ķermenis ir pilnībā caurdurts un iztecējis. Šobrīd mēs vienīgi varam parūpēties par to, lai labajā dobumā neieperinās infekcija, kas izraisītu sepsi, – Magdalēna paskaidro un cieši saspiež meitas plaukstas savējās. – No šī brīža mēs esam atbildīgas par viņas dzīvību. Mums jādara viss, lai Emma izdzīvotu.

-Emma? Kā tu zini, ka viņu sauc Emma? – meitene vaicā, ziņkārīgi plikšķinādama zilgano redzokļu plakstus un atkāpjas no mātes stāva, lai paraudzītos viņas nogurušajās acīs.

-Tas ir vārds, ko es viņai nupat piešķiru, – sieviete bilst, cerēdama, ka Amēlija viņas sejas vaibstos neredz pazibam melus.

-Emma, – meitene pie sevis novelk un tad uzmanīgi noglāsta viņas viegli asiņojošo pieri. – Neuztraucies, mēs ar mammu par tevi parūpēsimies.

Amēlija un Emma ir praktiski vienaudzes. Abas šķir pilni trīs gadi, bet galvenokārt briedums un dzīvesveids, kas atblāzmojas viņu sejā un miesā. Amēlijas vaigus ir apsēdusi akne, taču Emmas seja ir pūtīšu un piņņu tīra, kā nopulēts marmors. Amēlijas rokas ir muskuļotas un rētainas, bet Emmas tvirtas, taču darbu neredzējušas.

-Un Dievs, neaizmirsti par mūsu radītāju, – Magdalēna piemetina, izraudama sevi no domu burbuļa.

-Un Dievs, protams, – Amēlija pie sevis novelk, lai gan šie vārdi pār lūpām nāk automātiski, ne no sirds.

Amēlija savas dzīves laikā ir izlasījusi dučiem grāmatu. Tās ir bijušas intriģējošas un pagalam nesaistošas. Bībeli viņa vienmēr ir datējusi kā tikpat parastu romānu, kā citas vākos tērptās grāmatas. Amēlija aizvien nespēj saprast, kāpēc mamma tik uzstājīgi cenšas viņai iestāstīt, ka pret šo lasāmvielu ir jāapietas ar zināmu pietāti un bijību.

Kāpēc jebkurš cits romāns ar izdomātu pasauli, tēliem un notikumiem mammai nešķiet tik vienlīdz svarīgs un svētuma piepildīts? Amēlija ir uzaugusi uz nošķirtas salas, kurā nav baznīcu vai draudžu. Meitene nespēj iedomāties, ka ārpasaulē Bībele ir kas krietni vairāk par kārtējo fantastikas romānu grāmatu plauktos.

Amēlija aizdomājas par to, kāda Neimetija bija pirms karaļa nākšanas pie varas. Viņa pie sevis spriež, kāda tā ir bijusi agrāk, kādas vērtības strāvoja caur tās dzīslām pirms visām šīm desmitgadēm, kas aizvadītas karaļa pārvaldībā. Piecpadsmit gados, kas pavadīti uz šīs salas, meitene ir atradusi tikai vienu pavisam nelielu bukletiņu, kas viņai ir sniedzis virspusēju ieskatu salas iedzīvotāju dzīvē pirms Neimetijas. Buklets ir laika zoba izcaurumots, taču aizvien salasāms. Izdošanas gads – 1946. “Guama – sala, kurā sākas Amerikas diena!”

Acīmredzami zeme zem Amēlijas kājām ne vienmēr ir tikusi datēta kā Neimetija. Šī sala sevī glabā piesātinātus pagātnes noslēpumus. Meitenes nagi ērcīgi niez vien iedomājoties par to, kāda literatūra par salas eksistenci pirms karaļa kāpšanas tronī vēl varētu būt atrodama visā Neimetijas teritorijā.

Bībele un mācība par Dievu noteikti ir virziens, kas radies pirms Neimetijas, jo šī grāmata, gluži kā visas citas Amēlijas grāmatas, ir iznākušas pirms 1970. gada, kad tronī kāpis pirmais Neimetijas valdnieks Haralds. Ikviena no tām ir izdota vietā, kas meitenei ir gluži sveša un nedzirdēta.

Kāda gan bija šī sala pirms Neimetijas?

Pēc trim dienām Notebitijā

Visas Neimetijas provinces ir pārņēmušas sēras. To ierastā rosība ir pieklususi un kā ledū sastingusi. Pavalstnieki, no zemākās kārtas pārstāvjiem Senamutrā, līdz prominencēm Notebitijā, savās domās nemitīgi uzkavējas pie karaļa. Tie līdzjūtību savam valdniekam pauž caur logos iedegto vaska sveču liesmu un melniem samta karogiem, kas bezvējā sagumuši jau trešo dienu stāv pusmastā.

Galvenās krematorijas ēkas skurstenis Notebitijas provinces rietumos nepārtraukti izklepo pelēcīgus dūmus. Tam bez apstājas jāsteidz pelnos pārtapināt pāragri mirušo neimetiešu miesas. Darba ļaudis no Senamutras apgabala steidz pārdot pašdarinātās urnas, par tām prasīdami divkāršu un pat trīskāršu samaksu.

Lauksaimnieki Reinetas provincē kauj piebriedinātos veprus un līdz pat pēdējai pilei izsūc sausus govju tesmeņus, teļus barodami ar saskābuša piena sūkalām. Prominences Notebitijas apgabalā dodas ierastajās darba gaitās, taču atvadoties no bērniem ar izbailēm prāto, vai vēl kādreiz redzēs tos dzīvus. Viņu sirdis aizvien trīc izbailēs, zemapziņā teoretizēdamas par atkārtotu sastapšanos aci pret aci ar kādu no mežonīgo dumpinieku pārstāvjiem.

Senamutras ielas dienas laikā ir tikpat izslaucītas, kā iepriekš, ja vien neskaita trīskāršoto gvardes grupējumu, kas vanaga acīm nemitīgi uzrauga visu provinces perimetru. Katrs senamutrietis, ko tie sastop vaigā, tiek pārmeklēts no matu galiem līdz pat papēžiem. Kareivju neuzticības pilnie skatieni atslābst vien tad, kad pienāk pusdienu pārtraukums vai maiņas beigas.

Par spīti faktam, ka lielākā daļa provinces iedzīvotāju ir trūcīgi un nepieder dumpinieku grupējumam, karalis visus Senamutriešus uzlūko kā vienu, nepieļaudams izņēmumus. Diemžēl pat pēc atentāta valdnieks aizvien nav spējis saredzēt tautas nenoplacināmo dusmu ieganstu.

Haralds šķietami apzināti turpina staigāt cieši apvilktajā uzpurnī. Tas viņa redzeslokā par vaininiekiem pataisa vienīgi atkritējus un trūkuma cietējus, ne pret pastāvošo varu vērstos, kuri savu valdnieku ikdienu sastop aci pret aci, gaidot izdevīgāko brīdi dunča ietriekšanai viņa mugurā.

Atentāts, iespējams, nespēja nokaut paša valdnieka sažuvušo dzīvību, toties ne mirkli nežēloja nevienu no viņa tuviniekiem. Uzbrukums paņēma daudzu neimetiešu dzīvības, bet Raitu dzimtu tas satrieca pīšļos.

Pils ārstniecības spārna palātas ir pārpildītas. Vienā no šīs palātas stūriem sēd arī pats karalis. Viņa labajā rokā gulst melnā pildspalva, kas Haralda plaukstas vadīta paraksta jaunieviestos likumus attiecība pret dumpiniekiem un turpmākajiem uzbrukumiem Neimetijā. Valdnieks ik pa laikam noraugās, kā vedeklas Annas pulss kļūst arvien lēnāks un lēnāks. Viņa ir pēdējā no tuviniekiem, kas vēl atrodas pie dzīvības. Mokošās sāpēs sažņaudzas karaļa sirds ikreiz, kad Haralds ļauj sev aizdomāties par notikušo. Karalis sakož zobus, lai apslāpētu asaras. Nē, tā nerīkojas valdnieki.

Vakar karalis apmeklēja Raitu kolumbāriju, kur noraudzījās, kā krāšņi greznotās urnās uz mūžīgo dzīvi apmetas viņa vistuvākie: abi mazmazbērni, viņu tēvs Maikls, kā arī Haralda sieva Dafne. Kapsētā mudžēja no pavalstniekiem, kuri bija atnākuši noraudzīties sava valdnieka nepanesamajās ciešanās. Tie sarūgtinājuma pilni drīz vien devās prom viens pēc otra, tā arī neredzējuši Haraldu bezpalīdzīgi pakrītam ceļos un izplūstam asarās. Varbūt caur saviem izkaltušajiem un piepampušajiem astoņdesmitgadnieka plakstiem Haralds nepārlaida ne lāsītes, taču nemitīgi kņudošā smeldzoņa pakrūtē viņu beidza vai nost un mocīja mežonīgās sāpēs.

Karalis gadu gaitā ir iemācījies visus pārdzīvojumus nolikt atstatus, lai sevi pasargātu, nebūtu tik pārlieku empātisks un jūtīgs. Asaras vienmēr viņa vērtību sarakstā ir tikušas marķētas kā vājuma pazīme. Īstens monarhs nedrīkst būt vārgs un sāpju izģidis, valdniekam ir jāspēj stingri turēt savu mugurkaulu taisnu, par spīti visam.

Par spīti visam.

Pat pēc tam, kad jau kādu laiku beigusi pukstēt vedeklas sirds, Haralds aizvien atsakās atstāt viņas palātu. Valdniekam nepieciešams laiks, lai apdomātos, noskaidrotu savu nākamo soli attiecībā pret notikušo, jo tam ir jābūt nepārprotami drošam.

Noskan sīks klikšķis, durvīm paveroties. Telpā lēni iesoļo plecīgs, liela auguma vīrs ar ogļmelnu bārdu un tikpat tumšām, melnām uzacīm. Vīrietis nokrekšķinās savā plaukstā, bet karalis paliek tikpat stīvs un nekustīgs.

-Vai saucāt pēc manis, Jūsu Majestāte? – vīrietis jautā pārsteidzoši zemā basa tembrā.

-Jā, ģenerālleitnant Tepliton, – Haralda balss ir monotona un neitrāla.

-Nezinu, kā jums pateikties, mans valdniek, – brīdi apklusis, viņš norij kaklā sabriedušo siekalu kamolu, – Nedomāju, ka esmu pelnījis tādu pagodinājumu.

-Kopš šodienas tu esi mana labā roka, – Haralds strupi piemetina. – Man nepieciešams kāds, uz ko varu paļauties. Ne tikai darba dienās laikā no astoņiem līdz sešiem, bet gan visu cauru diennakti, katru mīļu brīdi. Esmu sastādījis oficiālu dokumentu, ar kuru ieceļu tevi ģenerālleitnanta pakāpē. Tavs uzdevums ir apziņot visus kareivjus.

-Kā pavēlēsiet, Jūsu Majestāte, – Teplitons klusi bilst, viņa balsī virmuļo neticība, kuru papildina sajūsmas pieskaņa. – Es jūs nepievilšu.

Ģenerālleitnanta Džeimsa Teplitona pašapziņa nu pašapmierināti peld starp brangajiem gubu mākoņiem, viņš paceļas uz pirkstgaliem un ir gatavs lidot starp tiem. Karalis visbeidzot uzraušas stāvus. Nosēdētās kājas sāpīgi tirpst, tiklīdz viņš sper pirmos soļus. Haralds dodas prom no pils hospitāļa spārna, taisnā ceļā virzīdamies uz saviem apartamentiem.

Karalis aizslēdz istabas durvis un atlaižas gultā guļus. Viņa plaksti trīcot aizveras. Valdnieks jūtas zudis, kā staigājošs mironis starp dzīvajiem. Haralda dzimtai vairs nav turpinājuma, viņš ir pēdējais dižā Raitu klana pārstāvis, kas gadsimtiem ilgi ir bijis nesagraujams un neiznīcināms veselums, taču tagad ir uzgājis gaisā ar vēl lielāku spēku par jebkuru no supernovām.

Taču tad Haralds pielec gultā stāvus. Valdnieka jaunākais brālis. Viņa miesa un asinis. Raits. Lai viņam vieglas smiltis.Mantinieki. Viņam ir mantinieki. Vēl nekas nav zaudēts.

Pēc trim dienām Senamutrā

Emmas kreisais plakstiņš viegli notrīs un rimti paveras. Apmulsums caurstrāvo katru meitenes ķermeņa šūnu. Viņa veras bēšajos un nolupušajos griestos un cenšas sakopot domas vienuviet, taču tās nevedas rokā. Emma lēnām paceļ augšup labo roku un uzmanīgi cenšas pieskarties labajai acij, taču tad atduras pret mīkstu kvadrātveida šablonu, kas liedz pietuvoties redzoklim.

Netālu no Emmas sakustas kāds stāvs. Meitene dzird, kā tas uzraušas stāvus un lēnām tuvojas viņai. Emmas sirdsdarbība paātrinās, taču meitene nespēj pakustēties. Pēkšņās izbailes ir sastindzinājušas visus viņas locekļus.

Emmas redzeslokā nonāk kādas nepazīstamas meitenes pietvīkusī seja. Viņa neatminas jelkad iepriekš redzējusi šo saulē iedegušo ģīmi, tāpēc sarauc pieri un turpina noraudzīties tajā ar ieintriģētu skatienu. Svešā nosēstas līdzās Emmas guļošajam stāvam un negaidot uzliek savu raupjo plaukstu uz viņas labās rokas.

-Cik jauki, ka beidzot esi modusies! – patīkamā un saldā tonī zumzina meitene. – Mani sauc Amēlija, es visu laiku tevi pieskatīju. Vai zini, kas esi?

-Es? – Emma ļoti klusi bilst, viņas balssaites ir tik atspriegojušās, ka knapi spēj izdvest kaut mazāko skaņu.

-Jā, – Amēlija apstiprina un tad pieliecas tuvāk Emmai tā, lai viņa redzētu meitenes seju. – Vai zini, kas esi?

-Neesmu pārliecināta, – Emma atzīstas. – Galvā… ir… tukšums.

-Tas nekas. Gan jau ar laiku tavs organisms atgūsies un atgriezīs atmiņas. Līdz tam tev nāksies samierināties ar mana dzīvesstāsta izklāstu.

Noklikšķ durvju rokturis, un telpā ieslīd Bena stāvs. Amēlija pievēršas viņam, taču Emma nepakustas, aizvien fokusēdamās uz nolupušajiem griestiem. Puisis pietuvojas abām sarunbiedrēm, taču viņa skatiens ir stiklaini stīvs un nepauž kaut mazāko emocijas kriksīti. Bens savas divdesmit gadu ilgās dzīves laikā ir pasmaidījis labi, ja reizes piecas. Viņš ir apslāpē savas emocijas, kā neviens cits.

Amēlija nemierīgi sakustas un uzraušas stāvus, vēlēdamās uzsākt sarunu, bet minstinās, galu galā neizlaizdama ne pīkstiena. Bens šķietami ignorē šīs meitenes izpausmes un nostājas līdzās viņai, skatienu pilnībā koncentrēdams Emmai.

-Tu esi atjēgusies. Beidzot. – puisis pliekani nokomentē un tad notupstas, lai no gultapakšas izvilktu važas, kuras viņš ilgi kārojis aplikt Emmas kaklam.

-Viņa ir tikko modusies pēc trīs dienu ilgas komas, – Amēlija nočukst un cenšas aizturēt puisi, taču viņš spēcīgi iekrampējas meitenes labās plaukstas locītavā un to sāpīgi saspiež.

-Vai tev nav vienalga? Tu zini, ka tādi ir noteikumi, tāpēc atšujies, pirms nožēlo! – Bens agresīvi nosauc, bet neatlaiž meitenes roku, kaut arī viņa cenšas izrauties. – Kāpēc jau pati to neesi izdarījusi?

-Tas ir necilvēcīgi Ben, pat mums. Padomā par to. Kuru vēl tu esi saslēdzis tādās važās? – Amēlija cenšas atrunāt puisi, taču viņa acīs redz tūlītēju vēlmi ātrāk aplikt spiedošos dzelžus Emmas kaklam un rokām.

-Teicu, lai atšujies. Ko tieši tu nesaproti? – Bens spēcīgi atgrūž Amēliju no sevis, meitene paklūp aiz sava papēža un sāpīgi piezemējas uz aukstās betona grīdas.

Emmas ķermeni pāršalc pēkšņs, Amēlijas kritiena trokšņa izraisīts, trauksmainums. Viņa salecas un spēji cenšas uzslieties stāvus. Taču Bens ir daudz izveicīgāks. Viņš ar kreiso plaukstu satver un saspiež Emmas zodu, ar labo atbrīvo važas un tad tās veikli apliek ap meitenes kaklu. Emma asi izpūš gaisu, pēkšņām sāpēm izlaužoties caur ķermeni, tiklīdz Bens ir atlaidis viņas zodu.

Divus mirkļus vēlāk arī abas Emmas rokas ir saslēgtas važās. Meitene aizvien ir apdullusi un nespēj izfiltrēt apkārt notiekošo. Viņai sakustoties, brīdinoši nožvadz važu ķēdes. Tiklīdz Bens atstāj telpu, vairs nebildis ne vārda, meitene uzraujas stāvus un noskurinās. Viņa apkampj plaukstas locītavu un to uzmanīgi berzē. Emma mana, ka meitenes āda vietām ir iekrāsojusies zilgani violeta. Bena pirkstu nospiedumu pēdas.

-Tevi sauc Emma, – Amēlija pārtrauc ilgstošo klusumu, vēlēdamās, lai meitene pēc iespējas drīzāk novēršas no tik klajas viņas auguma pētīšanas. – Es un mana mamma Magdalēna atbildam par tevi, tāpēc tev nāksies ieverot konkrētus noteikumus, ja vēlies iemantot mūsu labvēlību.

-Kādus noteikumus? – Emma piesardzīgi vaicā.

-Saspicē ausis, jo es divreiz neatkārtošu, – Amēlija skarbi piekodina un nosēstas uz gultas malas līdzās važās saslēgtajai Emmai, taču tad viņas seja uzplaukst košā smaidā.