Dans Dāvids Miščenko: Pasaule bez drukātām grāmatām
Eseja skolēnu konkursam projekta “Bibliotēka” ietvaros.
Dans Dāvids Miščenko, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola
Pirmais septembris. Sausas, krāsainas rudens lapas čirkst zem kājām. Pirmais zvans, un draugu nosauļotās sejas. Pasniedzēju pilnie klēpji ar mūsu dāvinātājiem ziediem, un kabineta durvis, kuras veras mūsu priekšā kā mājas. Uz tāfeles – grāmatu saraksts un vecāku neapmierinātais pilnais skats: atkal būs jātērē nauda! Tad grāmatnīcās – pilnas rindas ar māmiņām, kuras gaida savu kārtu stundām ilgi kā vecos laikos pēc maizes, tagad stāv pēc grāmatām.
Jaunas, vēl nelasītas, ar tikko drukāto smaržu baltās lapas kā asmens asām malām pāršķīrās ar pazīstamo šalkojoša koka skaņu.
Bezgalīgi garas stundas, arī dienas uz baltām lapām parādās piezīmes, rēķini, vēstules… Lapiņu stūru malās parādās kādas pirmās mīlestības attēlots portrets, varbūt kādi tikai mums zināmi ziedi. Meitenēm sirsniņas – lielas un mazas, zēniem – mašīnas un moto skices, sapņu idejas, kuras kādu dienu piepildīsies. Piezīmētas atkāpes, pasvītroti ar dzelteno marķieri citāti un rindkopas. Jautājumu un izsaukuma zīmes. Turpat izrakstīts kāds aforisms un pasvītrots vairākas reizes, un telefonu numuri, numuri…
Gadā beigās grāmatas izskatās kā omītes. Saburzītas lapas un vāciņš tikko turas un čirkst, kad to paņem rokās. Raibā toņu paletē samērcētas lapas ar zig-zag līnijām pa starpu. Liekas -pienācis tam gals un tūlīt, tūlīt būs izmestas, bet notiek brīnums- grāmatas paliek, tās ieņem savu vietu starp citām grāmatām mūsu plauktā. Tagad tās tiek izņemtas retos brīžos, uzmanīgi, ar gandrīz aizturētu elpu, it kā tās būtu darinātas no zelta, un uzmanīgi noliktas vietā un noglabātas vēl citai, jaunai paaudzei, kas sekos pēc mums.
Grāmatas nav tikai vairāku lapu drukāts informācijas kopums, bet gan mūsu dzīves periods. Tās ir atmiņas par dzīves svarīgo brīdi, kad tās dzīvoja ar mums ikdienā. Tas ir piezīmju blociņš, mūsu dienasgrāmata ar mīļāko dzejoli vai izrakstīto citātu. To var sajust, turot rokās, to var piespiest pie sirds, uz tā lapām var raudāt un smieties, galu galā ar to var sist… Un aizverot cieši acis, sasmaržot to tālo, atmiņām pilno mirkli un laiku, kad bijām tik naivi un ar ambīcijām pilnu sirdi.
Laikam jau var, protams, iztikt bez grāmatām… Tā mēs saudzēsim mežu un kokus, ja mācībām un savam priekam izmantosim elektroniskās un audio grāmatas. Netērēsim mums tik dārgu laiku bibliotēkām vai grāmatnīcām. Ieslēgsim ekrānu, ievadīsim mums vajadzīgu nosaukumu un, lūdzu, te tā ir, gribam pasvītrot, izcelt, arī to mēs varam, izmantojot tam piemēroto programmu, taču tas arī ir viss. Un, turot to rokās, mēs nekad nevarēsim sajust pirmā septembra zvanu, peļķes un saules staru apspīdēto kabineta grīdu, biedru smieklus, un bezgalīgi garās stundas, un krāsaino koku aiz loga, un kraukli, kas lido, un smieklīgās atziņas, un sen aizmirsto starp lapām Mīlu.