Tā bija kā tukšs negaiss. Bez lietus, vēja, pērkona un zibens. Vien balta, tīra, necaurredzama gaisma, kas turēja ar savām neredzamajām rokām un vaļā nelaida. Viņa ļāva tai sevi dedzināt. Dedzināt visu un visus, kas gadījās tai ceļā.

Elms

Sarkans… Melns… Daudz sarkanā un melnā… Sarkani karogi un cilvēki melnās drēbēs… Elms rūpīgi pārlasīja un, pāršķīris dažas lapas uz priekšu, savā pierakstu blociņā uzskricelēja jaunu teikumu. Vārdus vietām aizsedza šalles skaras, kas nokarājās pāri vīrieša plecam, taču rakstāmrīks spītīgi triecās tām cauri un urbās dziļāk papīrā.

Elms, pēc skata aptuveni sešdesmit gadus vecs, sēdēja sakumpis pie autobusa loga. Kaut ārā virmoja vasara teju pašā tās pilnbriedā, mugurā vīrietim bija vecs, mazliet apputējis rudens mētelis, galvā adīta cepurīte un ap kaklu šalle vecrozā krāsā. Vērodams ļaužu masas, kas katrā pieturā spiedās cauri transportlīdzekļa durvīm, viņš pie sevis pasmaidīja. Elmam par sēdvietu nebija jācīnās. Nekad nav nācies un nekad nenāksies. Vīrieša kreisā roka bija īsāka nekā labā, arī kājas nestiepās glīti līdzās viena otrai. Asimetrisks kā vīksnas lapa pie pamatnes.

Ik katrā braucienā Elmam līdzi devās pārnēsājamais kompaktdisku atskaņotājs ar austiņām. Metālisku spīdumu un mazliet nošvīkāts, tas zem vāciņa slēpa pirātisko disku bez uzrakstiem un ar pašiededzinātu mūziku. Rūpīgi atlasītie skaņu sakopojumi kairināja un atdzīvināja Elma iztēli un iesvieda viņu jaunā un noslēpumainā pasaulē. Klausītājs lēkāja starp dziesmu celiņiem, tina tos atpakaļ un uz priekšu un ļāva dziesmām sevi pacelt tālu prom no kroplīgā ķermeņa gūsta.

Elms zīmēja, vilka un svītroja, radīdams notikumus un tad atkal izdzēsams tos. Realitāte pamazām saplūda ar iztēli, un vīrietis arvien biežāk pazuda abu kopīgi radītajā juceklī. Pašam nemanot, autobusa sēdeklis, uz kura viņš vienmēr sēdēja, pārtapa par mazu, grīļīgu trīskāju koka ķeblīti, bet logu, caur kuru viņš raudzījās arvien retāk, nosedza mikla sūnu sega, pārvēršot stiklu nosūnojušā akmens mūra sienā. Tā pacēlās vairāku vīru augstumā un kā nesagraujams cietoksnis vairāku kilometru garumā ieskāva teritoriju tās iekšienē.

Pat nespēdams paraudzīties pāri cietokšņa sienai, Elms zināja, ka ielas, pa kurām parasti traucās autobuss, tagad ieskāva viņa iztēles radītā Vuhongas ieleja. Stikloto debesskrāpju vietā slējās maģiskie Namuramdi kalni, un pār to sniegotajām mugurām tecēja ledus upes. Tilti, kas līdz šim bija savienojuši pilsētas lielceļus, nemanāmi saplūda ar Tseuri klintīm, kuru zibens pāršķelto viduci piepildīja pelēki gubu mākoņi. Dienvidos pletās rasas pielietās Sangohu pļavas, bet no rietumiem plūda mūžzaļo Szaori mežu smaržas.

Zīmulis rakstīja. Uzstājīgi un nevilcinādamies. Tas rakstīja, kā kādā ausktā ziemas naktī gandrīz septiņdesmit gadu vecumā aizsaulē aizgāja vecais Vuhongas imperators. Bez vaidiem un asarām, miegā un klusi. Jau pēc pāris nedēļām pie varas nāca viņa pēctecis, vecā valdnieka vienīgais dēls. Jaunajam imperatoram tobrīd bija nepilns 41 gads, joprojām bez sievas un bērniem, taču ar bagātīgu izpriecu pieredzi. Pusgadu vēlāk imperators mājās pārveda savu jauno svešzemju līgavu, apaļu kā mucu, pazemīgu, taču gudru, un teju vienīgo, kas savā pieklājīgajā vecumā vēl bija palikusi neprecēta.

Elms rakstīja, kā dienu no dienas jaunais valdnieks šķieda kaudzēm naudas, lai agrākos pils tempļus un ēkas pārvērstu buduāros un salonos, bet dārzos izkapātu vietu jauniem eksotiskiem ziediem un augiem. Visiem spēkiem valsts vadītājs centās iznīdēt sava tēva radītās iekārtas paliekas, likumus un paražas, aizstājot tos ar jaunām, baudu un bagātību slavinošām normām. Viņš pārpludināja savu turīgāko pavalstnieku dzīvi ar grandiozām un bezgaumīgām svinībām, un par katru no tām maksāja nabadzības un bada nomocītā tauta cietokšņa ārpusē. Tā bija spiesta atdot pēdējo, kas tai vēl piederēja, lai tikai apmierinātu sava valdnieka neremdināmo izsalkumu. Augstā akmens mūra siena vienu no otras atdalīja divas pretējas, nesavienojamas pasaules.

Elms skribelēja un nemitējās. Vien krampjiem sagrābjot īsāko roku un kāju, viņa pirksti uz brīdi pierima. Kā bieza, ķepīga masa, sadalījusies simtos mazāku tērcīšu, tirpas lodāja augšup pa locekļiem un caur asinsvadiem spraucās uz sirdi. Iekrampējies pelēkajā zīmulī, vīrietis pievēra acis un gaidīja, kad spazmās sagrābtie muskuļi saņems vissmagāko triecienu. Tā tas atkātojās divas, reizēm trīs reizes dienā, un katrā no tām sāpes, pabeigušas savu uzdevumu, atkāpās tikpat nemanāmi kā bija piezagušās. Taču jau tūliņ pēc tam, tirpām vēl trīcot pirkstgalos, Elms no jauna atsāka rakstīt, arvien dziļāk grimdams sevis radītajā, netveramajā realitātē.

Sairuss^[1]

Sairuss smaidīja. Viņa kaulainos un izdilušos vaibstus klāja asi, pāris dienas atauguši bārdas rugāji, tomēr caur pelēki sirmajiem matiņiem skaidri varēja saskatīt smīnā savilkto muti. Sejā, kas tikpat labi varēja būt kā piecdesmit, tā simtu piecdesmit gadus veca, iegūla dziļas, raupjas grumbas. Tumšās, zem biezajām uzacīm paslēptās acis šaudījās bez mitas, un, lai arī reti kurš cietokšņa teritorijā bija tik pārticis un aplaimots kā Sairuss, katru viņa soli vadīja izsalkuša cilvēka tramīgums. Arī mugurā apvilktās drēbes radīja maldinošu priekšstatu par viņa labklājību un svarīgo stāvokli imperatora valstī. Sairuss nelabprāt apvilka jaunas drānas – slīkt smalkos, dārgos audumos nebija viņam raksturīgi, turklāt pat tad, kad mugurā tika uzspīlēts jauns krekls vai kurpes, ciešāk ieskatoties, bija pamanāmas krekla saburzītās piedurknes un nespodrie kurpju purngali. Nelīdzēja arī viņa sudrabkrāsas auduma žakete, kuru dažs labs jau bija nodēvējis par Sairusa otro ādu un kuru vīrietis apvilka teju katru dienu. Ik reiz viņam paceļot gaisā žaketes platos roku galus, pretim rēgojās tumši pelēkas, izplēstu diegu strēmeles, un taukaina līnija iezīmēja apkakles locījuma vietu. Par spīti tam, Sairuss gandrīz nekad to nenovilka. Visvairāk viņam patika tās pagarinātā aizmugures daļa – šķēlums auduma vidū padarīja to līdzīgu uzpūtīga pāva astei, un, griežoties uz riņķi, aste pacēlās augstu gaisā, kā vēdeklis kuldama gaisu sev visapkārt.

Šodien žaketes valkātājs šķita jo īpaši apmierināts un priecīgs. Soļi paši skrēja sev pa priekšu, un Sairusa ķermenis centās tiem neatpalikt. Pat kaulainajos pirkstos drebēja bērnišķīgs satraukums. Mīņādamies no vienas kājas uz otru, viņš stāvēja smagu metāla durvju priekšā un nepacietīgi glaudīja tajās izlietās spocīgās ģīmetnes. Vismaz pāris soļus biezās durvis bija darinātas no dzelzs un bronzas sakausējuma, un no augšas līdz apakšai tās noklāja ķēmīgi seju atveidi, izvalbītām acīm un ieplestām mutēm. Atpazīt tās nebija iespējams, pat ja tās būtu īstu cilvēku atveidojums. To lūpas, deguns un piere noslīdēja kā uzkarsēts vasks, izkropļojot cilvēciskos apveidus. Tās kliedza bez skaņas un raudāja bez asarām, un brīžiem pat šķita atdzīvojamies. Pārējie cietokšņa iemītnieki atbaidošajām durvīm gāja ar līkumu, taču tur nu tās bija, paslēpušās mazāku celtņu ielokā pavisam netālu no imperatora centrālās pils, un sargāja aiz sevis Sairusa noslēpumaino mitekli.

Ar vieglu plaukstas kustību vīrietis atgrūda smagās durvis, kas citiem nācējiem prasītu milzu piepūli, un veikli pazuda aiz tām. Durvju otrā pusē spalgi noklaudzēja dzelzs bulta, tai aizšaujoties ciet, un norūsējušās eņģes iegaudojās tik sērīgi, it kā vaidi plūstu no izgrebto ģīmetņu mutēm. Ārpusē palika vienīgi bezcerīgs klusums.

– Esiet sveicināti manā Visumā! – Sairuss skaļi paziņoja un spēra soli dziļāk savā miteklī. Viņa acu priekšā pavērās plaša viesību zāle, ko nama saimnieks bija nodēvējis par savu darbistabu. Līdzīgi kā citviet imperatora cietoksnī, arī šī telpa bija ierīkota vienā no aizgājušo laiku tempļiem. Zāles griesti slējās augstāk par divdesmit gadīgu priežu galotnēm, un no pretējām pusēm tos balstīja astoņas baltas akmens kolonnas, kuru apkārtmērs viena cilvēka rokām nebija aptverams. Augstie griesti šķita bezgalīgi, un uz leju no tiem rēgojās ērmīgi gleznojumi. Tie līdzinājās zirnekļa tīklam, kas pletās uz visām pusēm un nolija pār kailajām sienām, sagūstīdams tās savā varā. Grīdu sedza baltas, kailas akmens plāksnes. Laika zobs tajās bija iecirtis pamatīgas plaisas, taču Sairuss aizliedza tās nomainīt pret jaunām. Kā asins dzīslas dziļās plaisas caurvija teju visu zāles grīdu un, sveču gaismām apsīkstot, iekrāsojās tumšā, brūni sārtā tonī.

Telpā nebija logu, taču spilgtu krāsu tajā netrūka. Uguns sārti palagi nokarājās līdzās milzīgajām kolonnām zāles vidū kā baldahīns, un Sairuss mēdza tos tīšām iešūpot, lai bezgalīgi garais vilnis kā sirdspuksts pāršalktu pāri visai darbistabai. Tajos brīžos viņš allaž aizvēra acis un nekustīgs centās saklausīt telpas uzsūktās skaņas. Šī diena nebija izņēmums. Sairuss stāvēja zāles vidū un ļāva palagu radītajai vēsmai noglāstīt viņa seju. Viņš izbaudīja tikai sev vienam dzirdamu klusumu un mieru.

Cieši aizspiedis acis, vīrietis klausījās, un viena pēc otras pie viņa plūda skaņas no sienām un priekšmetiem, kas viņu apņēma. Sveču liesmas nemierīgi lēkāja, sitās viena pret otru, un dzirksteļu radītos sprakšķus zālē stāvošais saklausīja pirmos. Tie spēlējās kā nerātni bērneļi, smējās un ķiķināja, skrēja un klupa, meta kūleņus un dedzināja viens otru. Sairuss dziļi ievilka elpu. Karsts un smacīgs, gaiss drebēdams skrēja lejā pa ķermeni un plēsa pušu plaušas. Vīrietis saklausīja nokrakšķam savus kakla skriemeļus, galvai atliecoties izelpā. Viņš baudpilni pasmaidīja un aizspieda ausis. Kā no dziļas akas uz augšu cēlās dobja šņākoņa, mezdama lokus cauri muskuļu cīpslām un ādas ielocēm. Sairuss dzirdēja savu sirdi pumpējam asinis un smadzenes tās aprijam. Viņš klausījās sava ķermeņa melodijā.

Mirkli nogaidīdams, viņš atlaida plaukstas un atsedza ausis. Gaisa nestas, tajās ieplūda jaunas skaņas. Dažāda stipruma, augstuma un nokrāsas, taču visas kā viena tās nāca no cilvēka rīkles. Sākumā tālas un apslāpētas, tās pamazām iznira no ēnām uz sienas. Vaidi un smilksti pacēlās virs baltajām grīdas plāksnēm un kroplīgi rāpās augšup pa Sairusa ķermeni, izmisīgi cenzdamies pievērst vīrieša uzmanību. Sairuss atvēra acis un paraudzījās sev visapkārt. Sānu pie sāna gar zāles sienām saguma vairāki stikla būri, ieskaudami zāles vidū stāvošo gandrīz no visām pusēm. Lai arī caurspīdīgi un darināti no stikla, būri šķita smagāki un cietāki par vissmagākajiem un cietākajiem akmeņiem, kādi atrodami uz zemes. Cilvēka spēkiem neizkustināmi un nesagraujami. Krātiņu iekšpusi caurvija metāla ķēdes, un katrs tās gals aiz potītēm cieši žņaudza savu gūstekni. Četras sievietes un četri vīrieši. Astoņi būri un katrā pa upurim. Gandrīz visi kā viens tie ar dūrēm dauzīja cieto stiklu, izmisīgi kliedzot pēc palīdzības. Lāsti un lūgsnas pēc apžēlošanas lija pār sprostu sienām, un pirksti skrāpēja tos līdz asinīm. Skaņa ārpus būriem plūda tikai tad, ja Sairuss to vēlējās, un tobrīd saklausāmi bija visu ieslodzīto vaidi un nožēlas saucieni.

Klausītājs pavēra muti vieglā smīnā. Viņa pleci iešūpojās, un gurni locījās vienmērīgā ritmā. Beidzot Sairuss bija sadzirdējis mūziku, kuru tik ļoti gaidīja un kuru sadzirdēt spēja vienīgi viņš. Pacēlis rokas augstu gaisā, vīrietis ļāva plūstošām kustībām pārņemt visu ķermeni, līdz dejai līdzīgus soļus sāka spert viņa kājas. Sākumā lēni un piesardzīgi, kā cenzdamies pārliecināt savu augumu par rīcības pareizību, Sairuss virzījās no viena zāles gala uz otru, taču jau pavisam drīz, nespēdams sevi vairs novaldīt, streipuļoja uz riņķi neprātīgā ātrumā un kā pele kacināja caurspīdīgajās sienās iesprostotos kaķus. Pat mēle gar viņa mākslīgajiem zobiem trinās ritmiski un vienmērīgi un vienu pēc otra vārstīja dīvainus skaitāmpantiņus:

Starp maniem pelēkajiem pirkstiem birst laika smiltis –

Tas jūsu laiks, ne manējais.

To uzspiedāt man, lūdzāt, lai ņemu un valdu pār to,

Par smagu jums kļuva tā tukšums un skaņa.

Šis – mans templis, mans nams, mans lolojums,

Mana barības paslēptuve, mana baudu krātuve.

Te sabirs jūsu nodevīgās miesas, jo paši tā lēmāt un ļāvāt,

Es tikai kalps ar pelēkiem pirkstiem un smiltīm, kas izbirst tiem cauri.

Es nāku no tumsas, tā dzemdēja mani un manus brāļus

Un izspļāva kodīgā saulē, kur ik dienas deg mana pelēkā āda.

Es sūkšu gaismu no jums, kā bērns sūc mātes pienu,

Un pabarošu nakti, kas gulst manos smilšainajos pirkstos.

Ienīstiet mani, es lūdzu, un ienīstiet sevi arī,

Nolādējiet dienu, kad tikāmies un spiedām viens otram roku.

Deg jūsu iekšas, tās kvēlo un gruzd jau tik ilgi un skaļi –

Kopš dienas, kad tikāmies un spiedām viens otram roku.

Cik skaista šī dziesma, kuru spēlē jūsu smeldzošie kauli un cīpslas,

Cik tīras kauc bailes no plati pavērtām mutēm.

Tā mana alga, mans darbs, mans lāsts un pienākums,

Tā pasaule mana, mans Visums un sprosts!

Lai pielīst mana nama sienas pilnas sāpju un iznīcības,

Lai akmens sausas izžūst cerību upes – šauras, seklas, pavisam!

Lai ādu caurauž parādu saknes un uzšķērž to zem sava nevaldāmā spēka,

Lai nāk pie manis jūsu gļēvums un zaudētais gods!

Dziedādams Sairuss traucās garām ieslodzītajiem. No viena pie otra, krustu šķērsu pāri zālei. To izmisums viņa ausīs skanēja kā kucēnu smilksti, un ķēdēs iekaltos augumus viņš pielīdzināja paša radītam mākslas darbam. Viņš stiepa tiem pretim savas rokas un, skaļi iezviegdamies, rāva tās atpakaļ. Viņš deva tiem cerību izglābties un tūdaļ pat atņēma to. Sairuss peldēja mūzikā, ko uzbūra vaidi un brēcieni, un grima labsajūtā, ko tā radīja.

Uz mirkli zāles saimnieks pierima un nostājas pretim kādam no būriem. Smagi elsodams, viņš pienāca pavisam tuvu tam klāt. Sakumpis uz ceļiem, stiklotajā krātiņā sēdēja kāds vīrietis, bez krekla, nosvīdis un kailām pēdām. Ķēdes apjoza ne vien viņa kājas, bet arī rokas. Viņa plecus un muguru lauza nogurums, bet galva bezspēkā nokarājās uz leju. Sagūstītais vīrietis nekliedza, nesita ar dūrēm pa stiklu un nelūdza palīdzību. Vien sajuzdams Sairusa pētošo skatienu, viņš pacēla galvu augšup un ieskatījās pāridarītājā ar savām tumšajām, ogļu melnajām acīm. Loki ap tām vijās pelēki un dziļi, padarot seju vismaz par gadiem desmit vecāku nekā pārējais augums.

– Marko, kamdēļ tu nepriecājies par mani? – saviebis ķēmīgu seju, Sairuss vaicāja. – Skat, kā visi pārējie nopūlas vaiga sviedros, lai piešķirtu šim vakaram īpašu burvību.

Vīrietis krātiņā klusēja. Tikpat mēmas šķita viņa melnās acis.

– Visaugstāk es vērtēju neatlaidību, Marko, un šie ļaudis, no kuriem drīz pāri paliks tikai viņu taustāmais veidols, kā redzi, ir ļoti neatlaidīgi. Viņi lūdzas un nolād mani par noziegumiem, kurus paši pastrādājuši, un kauc pēc glābiņa, kura atnākšanai, pašiem neapzinoties, jau atmetuši cerības. – Sairuss ievilka gaisu, lai gan visticamāk būtu izticis bez tā. – Ak, Marko, – viņš turpināja, – kamdēļ tu nevari būt tāds kā viņi? Kamdēļ tev jāizbojā šī mirkļa burvība? Es tikai vēlos, lai tu būtu mazliet neatlaidīgāks. Es tikai vēlos redzēt, ka tu nožēlo. Lūdzu!

Sairuss pienāca vēl tuvāk pie būra.

– Parādi man visas savas sejas, Marko, – ledusauksta dvaša nogūla uz stikla. Vīrietis stikla otrā pusē joprojām nekustīgi tupēja uz ceļiem. – Parādi man sejas, nolādētais! – Sairuss uzsita ar dūri pa stikla krātiņu. Tas nodrebēja. – Šī ir tava pēdējā iespēja! Parādi man savu talantu! Sasodīts! Bez manis tev tā nemaz nebūtu!

Vīrietis krātiņā nekustējās, vien drebošais stikls atstarojās viņa melnajās acīs.

– Savu bērnu dēļ, parādi man savas sejas… – Sairuss draudēja un lēnām ar nagiem uzvilka švīku pāri stiklam, liekot tam sāpēs iegaudoties.

Marko nolaida galvu uz leju. Pat Sairuss sajuta, cik smaga un pilna domu tā bija, tomēr tas viņu neuztrauca. Kā mazs bērns viņš nepacietībā saberzēja plaukstas un pāris reižu pat noplaukšķināja. Ne bez pūlēm Marko pacēla galvu no jauna augšup.

– Ā, lieliski! – Sairuss sajūsmā ieelsās un lepnumā izriesa krūtis. Ogļu melnais skatiens bija izgaisis. Tā vietā cauri stiklam vērās gaišas, pelēcīgi zaļas acis, paslēpušās zem biezām, garām skropstām. Tumšos lokus aizstāja jauna, mīksta āda maigi rozā tonī, un vaigos spīdēja mazas bedrītes. Seja izskatījās gadus desmit jaunāka par pārējo augumu.

– Vēlreiz! – Sairuss palēcās un uzsita gaisā knipi. – Vēlreiz, vēlreiz!

Marko atkal nolaida galvu uz leju, vēl lēnāk un smagnējāk nekā iepriekš, tad tikpat negribīgi pacēla to.

– Cik skaisti! – Sairuss noelsās. Seja šoreiz piederēja kādai apaļīgai pusmūža sievietei, sārtām lūpām, kuplām uzacīm un vēl kuplākiem vaigiem. Degunu noklāja vasarraibumi un uz abām ausu ļipiņām tupēja pa resnai, tumši brūnai dzimumzīmei.

– Tu esi ļoti talantīgs, Marko! – Sairuss pārspīlēti slavināja un ņurcīja pirkstus, it kā starp tiem atrastos upura rīkle.

Marko centās piecelties, taču ķēdes ap rokām bija pārāk īsas un neļāva izsliet augumu. Ceļi palika piekalti būra grīdai. Viņš izmisīgi raustīja metāla važas un žvadzināja, tomēr arī tas nelika viņam justies mazāk bezspēcīgam Sairusa priekšā. Upuris nokāra galvu un, to paceļot, tā atkal bija uzvilkusi citu seju.

– Lūdzu tici, Marko, tavs izmisums man nav svešs, – Sairusa balss skanēja gandrīz līdzjūtīgi. – Esmu to redzējis tūkstošiem reižu. Vienmēr vienā un tajā pašā brīdī – kad pieprasu savu darījuma daļu. Ak, Marko, ja vien tu spētu saskatīt to, ko redzu es! Izmisums un nožēla sūcas cauri skatieniem, kas raugās manī, un tajos nav ne kripatiņas šaubu. Tie alkst tikai vienu – dzīvot, viss pārējais ir lieks un nevajadzīgs. Tāda skaidrība! Tāda prāta tīrība! – Sairuss jūsmoja, taču pēkšņas dusmas viņu pārtrauca. – Ja vien tikpat tīras un skaidras būtu jūsu nodevīgās dvēseles!

Vīrietis uzsita pa stikla būri, kurā atradās Marko, un tas nodrebēja zem sitiena pārcilvēciskā spēka.

– Ja vien jūs vadītu pazemība un atdošanās, kaila nesavtība… Ak, cik gan gardas un baudpilnas tad tās būtu! – Sairuss vicināja dūres.  – Taču jūs uzpirkt ir tik viegli! Tik ātri jūs padodaties bez cīņas. Vāji, salauzti un liekulības pilni jūs rāpojat pa zemes virsu, vēl pirms nonākat manos apskāvienos, un, kad pienācis laiks atlīdzināt, tikpat vāji un salauzti kliedzat pēc piedošanas. Vai patiesi tas, ko jums dāvāju, nav nekā vērts? Vai tad tev nepatika tavs talants, Marko? Tik daudz prieka un pārsteigumu tu sniedzi šī cietokšņa iemītniekiem! Izrāde pēc izrādes, sajūsmu saucieni, izbrīns! Ak, šie glaimi un uzslavas! Tava ģimene būs mūžam pateicīga. Tavs talants viņus izglāba no sapūšanas nabadzībā, viņu vēderi tapa pilni, pateicoties tev! Pateicoties talantam, ko tev dāvāju es! Tu ienīsti mani, Marko, es zinu. Tu ienīsti glīti tērpto svešinieku šaurajā sānu ieliņā, ienīsti vienīgo, kurš vēlējās tev palīdzēt. Tu ienīsti mani par to, ka šodien tam visam pienāk gals. Taču nekas nav mūžīgs. Pat kalnu grēdas aiz cietokšņa sienām un debesu klajs virs mūsu galvām – tas viss reiz izzudīs, tāpat kā šodien izzudīsi tu. Šodien norims tavs gaidās satrauktais gars un kļūs brīvs no šaubām un cerībām. Šodien tu beidzot atdosi savu parādu, kas tik ilgi gūlis uz tavām krūtīm. Ļauj mani sevi no tā atbrīvot. Ļauj man darīt tevi brīvu no tavas dvēseles!

^[1] nodaļa tapusi, iedvesmojoties no grupas 30 Seconds To Mars izpildītās dziesmas Welcome To the Universe.