I BĒRNĪBA

Ārā ir plus trīsdesmit grādi pēc Celsija. Dubļi peļķē izskatās pēc sasprēgājušas piena šokolādes, ielietais ūdens pudelē kļuvis silts un neatveldzējošs. Šķiet, ka nespēju no tā padzerties. Iesim ciemos pie vecvecākiem caur mežu, jo tā būs ātrāk. Meža ceļš ir patīkami atvēsinošs. Saule laužas caur koku zariem, apspīdēdama ceļu. Pa to neviens nebrauc, ja nu reizumis kāds ogotājs, sēņotājs vai zāģeri. Mēs ejam, putni čivina un visapkārt ir miers. Esam patvērušās no svelmes, bet ne uz ilgu. Pāris metrus no upes krasta aug milzīga egle. Man vienmēr ir šķitis, ka zem tās varētu slēpties vilki. Tuvojoties eglei, aizturu elpu un sajūtu ķermenī vājumu. Šķiet, ka tūliņ saļims ceļi. Zem egles neviena nav. Tikai brūnas skujas, viena zem otras sabirušas. Mamma ierosina atpūsties turpat tās pavēnī. Sēžam un dungojam dziesmu par mazu bizbizmārīti, kas bizo mums apkārt. Es esmu mammas pirmdzimtā un vienīgā. Viņai es esmu visums un viņa man. Viņa mani sargā, viņa mani audzina par kārtīgu meiteni – zinošu, godīgu, gudru. Visvairāk viņa manī ir iedzinusi to, lai neizaugu par liekuli un nedraudzējos ar tādiem. Lai mani ceļi nešķērso šādus cilvēkus. Un to es vienmēr paturu prātā. Nekāda liekulība. Nekādi saldi un nepatiesi vārdi. Nekādi viltus smaidi. Tu esi tu pati un tu būsi godīga un vienlaikus toleranta. Un tāda viņa ir pret mani – godīga, lai arī reizēm skarba. Padzeramies sasilušā ūdens malku un dodamies tālāk.

Upe ņirbuļo. Tās ūdens šķiet veldzējošs. Mamma ierosina pirms došanās tālāk mazliet atvēsināties. Iebrienam līdz ceļiem ūdenī. Turos mammai pie kleitas malas. Tā paliek slapja. Viņa noglāsta manus plecus ar slapjajām un vēsajām plaukstām. Es gaidu mammu krastā un tā ir bijis vienmēr manu astoņu dzīves gadu laikā, cik vien atceros. Viņa sasprauž matus, novelk rakstainu kleitu, kas visa ir nosēta ar maziem ziediņiem, un ienirst upes tumšajos ūdeņos. Pacietīgi gaidu, saule karsē manas rokas un ik pa brīdim tās apslaku ar ūdeni. Jau pēc kāda mirkļa saule kļūst pavisam neizturama un kaut kas mani velk ūdenī. Nometu krastā savu salmu cepuri, dzelteno kleitu un sajūtu patīkamu veldzi. Ūdens ir lielisks. Mamma pamana, ka es peldos viena, bet viņa mani neaptur. Viņa mani vēro. Ja vajadzēs, mani izglābs. Es zinu. Viņa var visu.

Apģērbjamies un klusējam vēl kādu brīdi pēc peldes. Mamma man uzsmaida, paņem aiz rokas un abas skrienam pāri manai mīļajai ziedu pļavai. Pīpenes, dedestiņas, madaras, pulkstenītes… tas viss tinās man ap kājām. Mēs smejam un skrienam. Un mūsu smiekli sajaucas ar bišu zumēšanu. Pļavas mala kā nosēta ar zili dzelteniem bišu stropiem. Metam tiem loku un satiekam pie mežmalas vecpapu. Viņš ir dabas draugs, savulaik mācījis botāniku tepat vietējā skolā. Viņš mani apskauj, uzsmaida mammai un noskūpsta viņu uz vaiga. Dodamies uz māju mazliet atvilkt elpu.

Vecmamma lej no trīslitru burkas baltā krūzē pienu un uz baltmaizes uzziež jāņogu zapti. Košļāju vienu kumosu pēc otra un uzdzeru vēsu piena malku. Labprāt vēl padzertos pienu, bet plastmasas vāks ti tik ļoti stingrs, ka es nevaru to noraut no burkas, nākas iztikt bez. Istabā ir kapa klusums. Pulkstens tikšķieni atbalsojas virtuvē. Mamma ar vecmammu kaut ko spriež dzīvojamā istabā, esmu atstāta viena. Nu jau kopā ar Muri. Jā, kad es izaugšu liela, man arī būs liela balta māja ar baltu dēļu žogu, tāda virtuve kā vecmammai un tāda pati zapts burka ar tikpat smuku cepurīti pāri vāciņam. Muris glaužas man klāt un mēģina izprasīt kaut ko garšīgu. Varbūt kaut kas gards būs pieliekamajā. Atveru tā smagās koka durvis.. Tur smuki sarindotas burciņas ar marinējumiem, zaptēm, kompotiem, meža gaļas konservu bundžām. Vēroju visus labumus un uzduru acis baltam kokvilnas maisam, kurā iekšā ir žāvēti āboli. Paķeru ķeblīti, lai varētu pasniegties, un jau pēc mirkļa man rokā ir sauja ar žāvētiem āboliem, zeltainiem un mīkstiem. Vēl otru reizi mēģinu aizsniegties un ābolu maiss noveļas zemē. Visa pieliekamā grīda ar tiem sabirusi. Es baidos, ka atnāks mamma un to visu ieraudzīs. Es baidos, ka mani sarās, ka es viņu būšu pievīlusi. Muris maisās man pa kājām un kāpj uz āboliem. Klusītēm Muri izlaižu no pieliekamā un tā durvis aizcērtas. Jūtu, ka briest nepatikšanas. Vai nu āboli, vai es. Ar ko sākt pirmo? Ātri grābju ābolus un beru maisā. Dzirdu vecmammas soļus – smagus un mīkstus. Viņa ir apaļīga pretstatā mammai. Nodomāju, vai mamma arī tāda būs un vai visas vecmammas ir apaļīgas. Mamma gan man mācīja, ka nevar vērtēt cilvēku pēc izskata, bet es nevaru saprast, kas tur ir tik neērts runāt par citu izskatu? Vai tad acīmredzamais nav pašsaprotams? Vecmamma atver pieliekamā durvis un redz, ka esmu nometusies uz grīdas četrāpus, košļājot ābolus un paralēli liekot tos maisā. Šī ir viena no pirmajām reizēm, kad izjūtu patiesu kaunu. Liekas, ka kauns lien pa manu ķermeni. Kauns ir ielīdis ābolu maisā un visi zinās, ka tie ir bijuši izbērti uz grīdas. Visi zinās, ka es ņēmu ābolus bez atļaujas. Vecmamma pastāstīs vecpapam un viņš būs manī vīlies vairāk par mammu. Es būšu visus pievīlusi. Nekad iepriekš tā nebiju rīkojusies. Liekas, ka Muris ir vainīgs. Varbūt teikt, ka Muris izgāza to maisu? Varbūt ņemt un samelot: “Muris uzleca uz plaukta un apgāza maisu. Es gribēju salasīt ābolus. Piedod, vecmamm. Es jau tā negribēju. Gribēju tikai Murim iedot ēst. Un redz kā viņš…” Vecmamma nopūšas un bāž ābolus maisā. Sauju ar tiem iebāž man kleitas kabatā un maisu uzmet uz plaukta, kurš ir manā acu augstumā. Viņa noteic, ka tagad Murim būs vieglāk tikt tiem klāt.

Vakarā, ejot mājup, jūtos nomākta. Mamma stāsta man par aizkariem, kurus sašuvusi pie vecmammas, bet es nespēju koncentrēties. Es nespēju atklāt, ko esmu pastrādājusi. Kādos melos esmu sapinusies. Bet viņa zina. Saule jau riet un svelme ir rimusies. Atpakaļceļā mamma nolemj vēlreiz nopeldēties. Man nav noskaņojums, tāpēc sēžu turpat upes krastā. Mamma atgādina nāru. Viņas garie mati saulē mirdz un ķermenis ir lokans kā niedre. Apsolu sev, ka nemūžam vairs nevienu nepievilšu. Apsolu sev, ka nemūžam vairs negribu izjust tādu kaunu.

***

Vairumu no vasaras dienām dodamies pie vecvecākiem, mamma gandrīz vienmēr nopeldas. Vairs neko neesmu bez atļaujas ņēmusi. Cenšos būt laba. Vecpaps jau smej, ka esmu paraugbērns, lai gan tas taču ir labi, vai ne? Es esmu paraugs. Mamma gan reizēm izsakās, ka nav nepieciešams būt labākam nekā tu esi. Nav sev jāmelo. Tas esot vēl sliktāk – izpatikt. Izpatikšana cilvēku ar laiku notrulinot un tā viņš pazaudējot sevi. Lai arī, ko mamma ar to domātu. Laikam tāpēc viņa reizēm ar tēti nesatiek, jo viņa nekādi nespēj piekāpties. Varbūt piekāpties ir tas pats, kas izpatikt? Nē, vecpaps gan teica, ka nav, un rādīja man skaidrojošo vārdu vārdnīcu. Nezināju, ka ir tāda liela grāmata, kas visu paskaidro. Tagad zinu, ka nevaru lietot vārdus, kuru nozīmi līdz galam nesaprotu. Tā varot iebraukt auzās.

“Dzirkstelīt, kas noticis? Tu šodien tāda domīga”, noteic vecpaps. Jā, es domāju par bitēm. Diez kā viņām ir.. visu dienu zum apkārt. Meklē ziediņus, izvēlas labākos ziedputekšņus. Apputeksnē, dod medutiņu.. Šogad būšot speciāli manai mammai par godu arī viršu medus. Viņa dievina sausus priežu mežus. Tie esot čaukstoši un bīstami. Sevišķi ugunsbīstami sausā un tveicīgā laikā. Viena dzirkstele tik daudz reizēm spēj ietekmēt.. Arī pie mūsmājām aug virši. Mēs dzīvojam gluži vai meža namiņā. Dzīve izklausās pasakaina, bet nereti mēs to nesaredzam, kad tādu dzīvojam. Tikai mazliet vēlāk. Mazliet, mazliet vēlāk tu zināsi, kas ir un kas nav pasakains. “Vecpap, zini, es domāju par bitēm. Atceries, ka man toreiz viena tāda iekoda, kad bārstīju lupīnu ziedus visapkārt? Tas ļoti sāpēja. Es jau toreiz sapratu, ka pie vainas bijis bites dzelonis. Un tev ir tik daudz bišu. Un tie visi dzeloņi taču var iedurties tev pirkstos! Nu kā tu vari tikt ar viņām visām galā?!” Vecpaps nosmej un saka, ka es esot ļoti zinātkāra un nevajagot baidīties. Visam esot jāpieiet ar māku. Bez mākas bites dzēliens būšot tas nesāpīgākais. “Dzirkstelīt, dabā klausies un ņem gudras grāmatas. Klausies gudros cilvēkos un vēro tos darbos. Tad arī bitīte pirkstā tev nedzels.”

Naktī nevaru aizmigt. Ir tik karsti, pie vecmammas un vecpapa vienmēr ir tāda tveice… Logs ir vaļā, esmu nospērusi balto kokvilnas palagu. Dzirdu kā arā sisina sienāži un prātoju – man ir jābūt gudrai. Ja reiz bites dzēliens var izrādīties nesāpīgāks par kaut ko citu, tad man tiešām ir jālasa gudras grāmatas. Es sākšu lasīt vecpapa botānikas pierakstus. Es zinu, ka tur ir visādas gudrības. Un vecpaps jāvēro un vecmamma.. Un tētis un mamma. Kā es to visu spēšu novērot. Es nezinu. Un vēl dabā jāiet un jāvēro.

Jo vairāk  es domāju, jo vairāk es saprotu, ka katrs no viņiem ir citāds. Jo vecmamma reti kad dodas uz pļavu, turpretī vecpaps nemitīgi. Mamma mīl mesties dabā, kamēr tētis dodas biznesa darīšanās uz pilsētu. Visu laiku, katru dienu. Tētis ir gudrs un viņš zina, kas ir nauda. Viņš protot taisīt naudu. Jā, nu vecmamma lepojas ar tādu znotu. Vecpaps gan smej, ka mammai tāds esot bišķi par smalku, jo viņa jau tikai rakstot savus memuārus un skraidot apkārt.. Vecmamma arī tā nereti izsakās, bet es taču redzu, cik daudz mamma dara. Cik daudz viņa šuj, raksta dzeju agrās rīta stundās un vēlos vakaros. Gatavo mums gardas brokastis, runā pa telefonu un reizēm pat uzkliedz kādam.. Es vēl neesmu iemācījusies saprast pieaugušos. Man ir jāprot taisīt liela nauda, jāpazīst daba, jābūt smukai kā mammai un tik saimnieciskai kā vecmammai. Un man ir astoņi gadi. Bet es esmu jau tagad dikti gudra. Labākā klasē. Man visur liecībā bija teicami un es arī lasu 120 vārdus minūtē.. vai arī pat vairāk. Es nezinu, bet dabas mācība man padodas. Un matemātika, mūzika. Sports vienīgi pieklibo, bet es centīšos vairāk vingrot un tad jau aizies. Skriet man patīk, bet tā akrobātika.. Botānika būšos sestajā klasē, bet es būšu jau to visu iemācījusies pirms tam. Jā, vecpaps man visu iemācīs un tad es zināšu visu!

Vēl mirkli pinos palagos, kamēr domas sapin manu prātu, līdz iemiegu. Sapnī eju gar dīķi, tā krasts ir aizaudzis ar niedrēm. Ūdenslīmenis ceļas un lēnām applūst ceļš. Es turpinu iet, lai gan man ir bail. Ūdenī atspīd maigi violetas debesis, pīļu mājiņas izskatās pēc amerikāņu pastkastītēm. Vecpaps uz mani raugās  un sauc sev līdzi. Man ir bail šķērsot applūdušo ceļu. Vecpaps skatās uz mani no otra krasta un tā tēls lēnām izbāl. Es gribu griesties atpakaļ un meklēt citu ceļu, bet sapnī tāda nav. Vai nu man ir jāriskē vai jāpaliek un jāzaudē. Un es palieku.

***

Šorīt ar vecpapu dosimies mācību pastaigā. Mēs divi vien. Ir pavisam agrs rīts, mamma vēl guļ un vecmamma jauc brūnā māla bļodā mīklu pankūkām. Tās  būs vienas varen debešķīgas brokastis. Jau tagad man saskrien mutē siekalas, iedomājoties par tik lielum lielām zeltainām pankūkām ar dažviet kraukšķīgu maliņu. Vecmamma tās parasti sarullē rullīšos, tad mēs paši tās atrullējam un ieziežam iekšā savu mīļāko ievārījumu. Man tas ir aveņu, mammai lāceņu, vecpapam jāņogu un vecmammai zemeņu. Arī tētim garšo zemeņu ievārījums vislabāk. Un vēl debešķīga ir vecpapa svaigi vārītā ābolu zapte.

Lai vai kā, esmu jau piecēlusies un uzvilkusi gaiši zilo svītraino kleitu, uzāvus dzeltenos gumijas zābakus un gatava doties ceļā. Vecpaps nāk ar saviem botānikas pierakstiem. Uz vāka ir rakstīts “Augi zālājos”, un tieši uz pļavu mēs arī dosimies pašā rīta dzestrumā, kamēr tā burtiski zaigo no rasas lāsēm. Redzu no mājas pagalma, kā vecmamma virtuvē noliek mīklas bļodu uz galda malas un steidz laukā ar zilu matu gumiju. Vecmammai nepatīk nevīžīgi skuķi, man jābūt kārtīgam meitenam. Viņa izvelk no kleitas sāna kabatas mazu ķemmīti un ķemmē manus nepaklausīgos matus. Tikusi galā ar visām pinkām, viņa sapin bizi un sasien to ar matu gumiju. Tagad esmu patiešām gatava.

Vecpaps vēlas nodot pēc iespējas vairāk no savām zināšanām man mantojumā, tā viņš izsakās visai bieži. To viņš man, jo sevišķi atgādina brīžos, kad es labprātāk būtu spēlējusies ar savu lelli Līzu, nevis bridusi pļavā vai mežā. Līza ir mana mīļākā lelle, viņu es vienmēr sev nēsāju līdzi, kur vien tas ir iespējams. Viņa ir bezgala mīļa un skaista. Laikā, kad zied peonijas, es salasu nobirušās peoniju ziedlapiņas un Līzu lieku vecmammas lielajā māla bļodā, kas pārtop par ziedlapiņu vannu. Nevaru iedomāties, ka kādu dienu Līza man vairs nebūs vajadzīga, jo es būšu izaugusi liela, bet viņa man ir tik svarīga. Līzai ir brūni lokaini mati un lielas brūnas acis. Es viņu ļoti mīlu. Mamma reizēm tai uzšuj kādu kleitu, piemēram, šo zili balti rūtaino. Līzai piestāv zilā krāsa, jo viņa ir brunete. Reiz es viņu biju aizmirsusi paņemt līdzi pie vecmammas, un es nevarēju naktīs gulēt, jo baidījos, ka Līzu kāds varētu nolaupīt. Man šķita, ka viņa raud lielas sāļas asaras un ir noskumusi vairāk nekā es pati. Šorīt Līza paliks vecmammas mājās, jo citādi man būs grūti mācīties no vectēva. Līza ir prasīga.

Ejam lēnā garā uz pļavu un vecpaps kļūst par stāstnieku. Es pacietīgi klausos it visā, ko viņš stāsta: “Katrai puķītei ir savs ziedēšanas laiks. Pļava ir liels raibs lakats. Būtu labi, ja iemācītos ne vien latviskos, bet arī latīniskos nosaukumus, jo tā tu varēsi runāties par puķēm ne vien savā dzimtenē, bet arī āpus tās robežām. Bieži vien latviski ir iegājušies divi nosaukumi, tāpēc ar latīniskajiem nosaukumiem būs erudītā vidē vieglāk saprasties. Tomēr atceries, ka arī latīniskie nosaukumi nav akmenī iekalti. Ir jāseko līdzi jaunumiem. Visas puķes tu nekad nezināsi, bet tipiskākās vajadzētu zināt, lai tu atšķirtu, kādas puķītes aug mēreni mitrā pļavā, bet kādas pavisam sausā. Kad paaugsies lielāka, sāksim mācīties arī graudzāles. Tu jau zini, ka jums pie pašu mājām būtu grūti ieraudzīt, piemēram, vīgriezes, ja reiz tur dzīvojat pavisam sausa priežu meža maliņā. Toties jums ir brīnišķie virši, kas uz rudens pusi jau sāks krāsoties pavisam maigi violetos un rozīgos toņos. Vai kā man patīk virši, dzirkstelīt! Tavai mammai arī. Un tieši tad arī brūkleņu laiks sākas, tās arī tik gardas sarkanas odziņas, ka bail metas. Reiz gan man bērnībā gadījās satikt starp brūkleņu mētrām odzi. Es, muļķis, to nemaz nepamanīju, un kā grābos iekšā brūklenēs, tā, mani sakampa. Tas gan varēja pavisam bēdīgi beigties. Toreiz jau nebija ne mobilie telefoni, nekas. Labi, ka mans paps man bija blakus. Viņš man to roku nosēja un aizveda uz ambulanci. Kopš tās dienas es vienmēr turu acis pavisam plaši vaļā. Arī ausis jātur vaļā. Kas zina, kam gadīsies atdurties pretī. Lūsis jau arī vienreiz man te pretī stāvēja izslējies. Tas nemaz nebaidījās. Jāteic, ka atkal noveicās, jo tieši brauca miliču mašīna. Tad šis, hops, mežā iekšā. Bet tā taisni uz ceļa stāvēja. Kas tik var laukos negadīties, bet pilsētā pavisam trakas lietas var notikt. Bandīti un kas tik vēl ne. Vai, Dzirkstelīt, kā es priecājos, ka tavi vecāki nopirka to zemes pleķīti un mājiņu pavisam netālu no mums. Tomēr uzreiz ir cita dzīvošana. Varam viens pie otra ar kājām aiziet, bet tā atkal būtu nauda degvielai jātērē vai autobusa biļetei.

Nu redzi kā mēs atnācām. Man jau jāteic, ka pašam dikti patīk pļavas spulgnaglene, parastā sveķene un dzirkstelīte. Šodien tev pašai pļavā būs jāmeģina atrast kāda no tām. Ej nu un izpēti. Es tepat piesēdīšu uz akmens un pagaidīšu. Nav jau vairs tik daudz spēka kā bija agrāk. Vai dieniņ, cik te pulka sūnas ir, bet par tām citā reizē. Neesmu jau arī gluži briologs. Teci nu, Ancīt.” Jā, patiešām vecpaps šķiet tāds mazliet tā kā savārdzis. Tāds sakņupis sēž uz akmens un šķiet, ka tūlīt laidīsies snaudā, bet es viņu netraucēšu. Lai jau viņš atpūšas, citādi nepietiks spēka mājupceļam. Un man jau arī nav mobilais telefons. Tas reti kuram ir, piemēram, tētim darbā ir. Tā mums visiem ir parastie mājas telefoni. Man ļoti patīk, kā mamma pļāpā pa to un ar pirkstiem virpina telefona vadu. Tad viņa izskatās tāda pavisam jauna un nebēdnīga. Pat mazliet draiska. Viņa ir mans skaistuma etalons. Es dzirdēju šādu vārdu lietojam pa televizoru un uzreiz bija skaidrs, kas tas ir.

Esmu iebridusi pļavā, kleitas apakšmala ir kļuvusi slapja un viss šķiet tik skaists, ka es staroju kā rīta saulīte. Meklēšu visas smukākās puķītes. Tad gan jau izdosies atrast. Bet pēkšņi saprotu, ka es taču nemaz nezinu, ko man meklēt! Kādā krāsā un cik garas tās? Kādi tām ir ziediņi – lieli vai maziņi? Brienu atpakaļ pie vecpapa, lai paziņotu, ka es ņemšu viņa pierakstu kladi “Augi zālājā” līdzi, jo es nezinu, ko man meklēt un kā man meklēt. Vecpaps nosmīn un saka, ka kladē viņš neesot ievērojis augiem secību. Ko atradis, to arī nospiedis grāmatā starp lapaspusēm, ja varējis, un piestiķējis blakus aprakstam. Saprotu, ka neko nevarēšu tā vis tik vienkārši atrast un apstulbstu no tā, cik viss ir sarežģījies. Vecpaps pamana manu izbrīnu sejā un paņem mani sev klēpī. Palīdz atrast gan dzirkstelīti, gan pļavas spulgnagleni, gan parasto sveķeni. Tā nu es minūtes desmit vai piecpadsmit mācos no galvas, kā izskatās katra no tām.

Pļavas spulgnaglenes izskatās mazliet izpūrušas gluži kā es šorīt. Ziedlapiņas tādas nepaklausīgas un iekrāsojušās maigi rozā. Pavisam tādas piecas šauras un garas ar šķeltiem galiņiem. Vismaz aptuveni trīsdesmit centimetri no zemes. Lapiņas – tās neko daudz neizsaka. Pēc ziedlapiņām uzreiz man būs skaidrs, ka tās ir īstās. Jā!

Tā, nu nāk parastā sveķene. Kas te rakstīts.. kauslapas.. trīsstūraini zobiņi, stublājs ir brūnsarkans.. Tik daudz informācijas, kā gan visu atcerēties… Tātad šīs var būt tikpat garas kā pļavas spulgnaglenes vai divreiz īsākas. Labi. Un arī piecas ziedlapiņas, tikai tādas apaļas kā parasti puķītes zīmē kladē uz maliņas bērni. Jā. Sarkanīgas, un ziedlapiņas pie tādas ovālas tūtītes turas. Labi, šo es laikam arī būšu ielāgojusi. Es pazīšu, ja jutīšu uz kātiņa kaut ko lipīgu.