Atskatīties, lai dotos uz priekšu

Pagājušā gada nogalē iznākušais kultūrvēsturiskais izdevums “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” tika veidots gandrīz trīs gadu garumā. Darba apjoms bija liels, un procesā būtiska bija ne vien zinošu ekspertu iesaiste, bet arī spējīga projekta vadītāja klātbūtne. Izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” projekta vadītāja un līdzautore bija Jekaterina Belokoņa. Sarunā viņa stāsta, kā noritēja darbs pie ievērojamu cilvēku veidotā redkolēģijā, par vērtībām, kas pārdzīvo laikmetus un par ģerboņa spēku.

 

Izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” tapšanā Jūs esat bijusi klāt kopš idejas rašanās pirmsākumiem, pastāstiet, kā sākās izdevuma ceļš pie lasītājiem?

Par iespēju veidot šādu izdevumu es uzzināju 2017. gada beigās, bet pati ideja radās daudz agrāk. Ideja par izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” tapšanu pieder diviem cilvēkiem – “Baltic International Bank” akcionāram un latviešu literatūras mecenātam Valerijam Belokoņam un mākslas zinātniecei, bijušajai kultūras ministrei, Valsts heraldikas komisijas loceklei Ramonai Umblijai.

Darbu mēs uzsākām 2018. gada sākumā, un jau pēc pusgada, proti 2018. gada 30. jūnijā, pirmo reizi Latvijas vēsturē vienkopus pulcējām vairāk nekā 70 Latvijas dzimtu pārstāvjus. Šis bija unikāls mirklis, kad dzimtu pārstāvji no dažādām pasaules malām sastapās Rīgā, un mēs ieraudzījām, cik patiesībā šī ir plaša saime jeb “ordenis”, – dzimtas ar saviem ģerboņiem. Esmu pateicīga ikvienam, kad noticēja mūsu idejai izveidot šo unikālu izdevumu un ar savu stāstu iedrošināt arī citus veidotu savus dzimtas ģerboņus.

Šo kopā būšanas tradīciju turpinājām 2019. gadā, kad tikāmies Viesturdāzā, kad jau varējām parādīt dažus izdevuma maketa paraugus un tikšanās mirkli iemūžinājām, dāvinot Rīgai pilsētvides objektu – Latvijas dzimtu solu. Dzimtu saietu apmeklēja ap 100 cilvēku, un tas kļuva par visai pieprasītu un gaidītu pasākumu.

2020. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēka atklājām izstādi “Dzimtu grāmata”, kas tika veidota ar mērķi rosināt diskusiju par ģimenisko vērtību saglabāšanu Latvijā un apmeklētājiem sniedza iespēju iepazīties ar 12 grāmatām, kas atklāja emocionālus Latvijas dzimtu stāstus un savienoja paaudzes cauri laikiem.

 

Kāda bija Jūsu personiskā motivācija iesaistīties izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” tapšanā?

Man vienmēr ir paticis īstenot projektus, kas sniedz pievienoto vērtību sabiedrībai. Projektus, kas ne vien izglīto un informē, bet arī ir piepildīti ar mīlestību. Tieši tāds ir arī projekts “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” – bagāts ar augstvērtīgu informatīvo materiālu, un radīts ar izdevuma darba komandas, redkolēģijas un projektā iesaistīto Latvijas dzimtu mīlestību. Uzņemties šī projekta vadīšanu man nozīmēja ieguldīt darbu klasisku un laiknoturīgu vērtību saglabāšanā.

 

Kas Jūsu izpratnē ir klasiskas un laiknoturīgas vērtības?

 Ja runājam par taustāmām lietām, tad nezūdoša vērtība cauri laikiem ir grāmata. Man šķiet, grāmatu nav iespējams aizstāt ne ar ko citu. Jau izsenis ir bijuši dažādi minējumi par to, ka grāmatas izkonkurēs modernāki komunikācijas kanāli – sākotnēji par tādiem tika uzskatīts radio un TV, mūsdienās tās varētu būt digitālās grāmatas, sociālā komunikācija. Tomēr līdz šim tas viss izrādījies īslaicīgi – grāmata ir un paliek visplašāk izmantotais informācijas nesējs. Grāmata tā ir liecība. Liecība par laiku, kad tā izdota, par cilvēkiem, kuri to veidojuši un sabiedrību, kam tā paredzēta. Grāmata – ir vērtība, kas iekļauj sevī gan materiālo aspektu – tā ir fiziska manta, gan arī unikālu netveramo spēku, enerģiju, ko tajā ieliek grāmatas veidotājs. Tieši tāpēc pieprasījums pēc grāmatas bija, ir, ir būs arī turpmāk, un tāpēc arī “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” ir izvēlēts tieši šis formāts – vienīgais, kurā iespējams realizēt visas mūsu ieceres un lasītājam piedāvāt brīnišķīgu saturu gan izglītojošu, gan vizuāli baudāmu.

 

Kā šīs vērtības noturēt?

Skaidrs, ka mēs nevaram izmainīt cilvēku paradumus, apstādināt procesus, kas iekļauj gan modernizāciju, gan reizēm arī kaut kādā ziņā regresu. Kopumā jācer, ka tā ir attīstība, bet mēs nedrīkstam piemirst klasiskās vērtības, kas ir pierādījušas savu nozīmīgumu vairāku paaudžu garumā. Ir jomas, kur modernizācija  iedod citu redzējumu un plašumu, bet ne visās jomās tas ir vajadzīgs. Grāmatas jau pieminēju, varam paskatīties arī uz mākslas galerijām – arī to devums sabiedrībai ir nezūdošos – kā mākslā pausto vērtību kanālam, kā vēstures liecību glabātājām. Attīstība, kas sevī neizbēgami ietver pārmaiņas, ir jāpieņem, bet tas nenozīmē, ka mums jāatsakās no vērtībām, kas stiprina un pilnveido sabiedrību

 

Nojaušu, ka runājot par vērtībām, Jūs domājat arī kaut ko netveramāku.

Ja aplūkojam vērtības dziļākā kontekstā, tad tieši par to ir šis izdevums. Par vienu no mūsu dzīves pamatvērtībām – par ģimeni, par dzimtu. Reizē tas ir arī stāsts par mīlestību – vērtību, kurai nav līdzinieku, nav konkurentu. Es ticu, ka pasaule balstās uz divām fundamentālām, klasiskām vērtībām: viena no tām ir mīlestība, otra – dzīvība. Tieši šo divu vērtību kombinācija ir spēcīgas ģimenes un dzimtas rašanās pamatā. Bez mīlestības nav iespējams izveidot pilnvērtīgu ģimeni, un tikai patiesas mīlestības rezultātā ir iespējams radīt jaunu dzīvību. Ģimene turas kopā un ģimene tupinās uz mīlestības saišu pamata. Tā veidojas dzimta.

Šī izdevuma kontekstā bieži tiek pieminēts ģimenes un dzimtas jēdziens. Kāds ir Jūsu redzējums, kāpēc ģimenes vērtību apzināšanās un dzimtas izpēte ir svarīga?

Mēs esam kāda turpinājums – savas mātes un tēva auglis, savas vecmātes un vectēva gars. Cilvēks neveidojas no tukšas vietas. Dzīvība nav viņa nopelns – kāds viņam to ir devis. Ir svarīgi to apzināties, cienīt un būt pateicīgam par to, lai tikpat apzinātā veidā šo dzīvības plūsmu varētu turpināt, lai tas varētu plūst no paaudzes paaudzē, no laikmeta uz laikmetu.

Cilvēks dzīves laikā var mainīt dzīvesvietu, profesiju, intereses un vidi sev apkārt, bet nevar izmainīt piederību savai ģimenei un dzimtai. Mēs nevaram atteikties no tā, kam pēc piederam dzimšanas fakta dēļ. Toties šo piederību ir iespējams stiprināt – ar kopā būšanu, tradīciju veidošanu –, un, veiksmes gadījumā, mēs pat varam atklāt savu ģimeni, savu dzimtu kā sava iekšējā spēka avotu. Jo veiksmīgāk ģimene spēj kultivēt piederības un kopā būšanas sajūtu, jo spēcīgāka ir ģimenes un dzimtas enerģija, jo drošāks pamats un augstāki sasniegumi ir iespējami šīs ģimenes locekļiem.

 

Kā veidot šo piederības un kopības sajūtu?

Galvenais ir uzdrošināties, pamanīt to vērtīgo, kas katram jau ir, turklāt tas bieži vien ir unikāls. Dzimta man asociējas ar zvaigžņu galaktiku. Tā ir milžu sistēma, kas sastāv no daudziem elementiem – gan redzamiem, gan neredzamajiem. Šajā sistēmā katram ir sava vieta, savs laiks un spēks. Šo sistēmu nav iespējams sagraut, tā var vienīgi paplašināties.

Ticu, ka katrai ģimenei, katrai dzimtai ir sava īpašā formula, kā vairot vienotības sajūtu un kļūt spēcīgākiem. Veidojot šo izdevumu, mūsu mērķis bija sniegt iedrošinājumu citām ģimenēm un vērst uzmanību uz šīm vērtībām, aktualizēt tās. Viens no elementiem, kas var būt palīdzošs šīs piederības un kopības sajūtas veidošanā, ir dzimtas ģerboņa izveide un uzturēšana.

 

Kas šajā izdevumā ir tas, kas var kalpot par iedrošinājumu citiem? Turklāt – iedrošināt uz ko?

Cilvēki mācās cits no cita – no pozitīviem piemēriem un iedvesmas stāstiem. Tieši tāpēc izdevumu “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” veido divas grāmatas – viena no tām ir zinātniski teorētiska, bet otra sastāv no dzimtu pieredzes un vēstures aprakstiem. Zinātniskais materiāls sniedz struktūru, vadlīnijas un formu savas dzimtas vērtību iedzīvināšanai ģerbonī. Tomēr impulsu dzimtas ģerboņa izveidei var sniegt tikai cilvēks, ģimene, dzimta, kas šo ideju jau ir īstenojis. Cilvēkiem ir jāredz cilvēki – ir jābūt kādam, kura paraugam sekot, pēc kura rīcības vadīties, jo tikai cilvēks var otram cilvēkam palīdzēt nostiprināt pašcieņu, pašapziņu un saikni starp sevi, ģimeni, dzimtu un tai piederīgajiem.

 

Tātad šī izdevuma izlasīšanas sekas varētu būt vēlme izveidot savas dzimtas ģerboni?

Tā tas patiešām varētu būt. Kad mēs uzsākām darbu pie izdevuma, Latvijā bija reģistrēti 75 dzimtu ģerboņi. Cilvēks tā ir iekārtots, ka gribas kādu atskaites punktu un apaļu ciparu, uz ko tiekties. Sākotnējais mūsu mērķis bija 100. Divu gadu laikā Dzimtu ģerboņu reģistrā iepriekšējais skaits ir palielinājies par gandrīz 30%, kas nozīmē, ka šobrīd tas jau ir pārsniedzis simta robežu. Izdevumā ir 103 ģerboņi. Ceļā uz to svarīga bija projektā iesaistīto cilvēku ticība. Un aktīvs darbs pie ģerboņu veidošanas turpinās arī šodien. Tas priecē un sniedz gandarījumu par paveikto.

 

Kā jūs kā komanda panācāt dzimtas ģerboņu popularitātes pieaugumu?

Atslēgvārds šajā procesā ir “komunikācija”. Jau uzsākot šo projektu, bija skaidrs, ka sabiedrībā valda aizspriedumi pret ģerboņiem kā dzimtas simboliem. Pastāvēja uzskats, ka ģerboņus veido tikai elite vai cilvēki, kuru dzīslās rit “zilās asinis”, ka tas ir vecmodīgi, sarežģīti un dārgi. Tas tā nav un arī vēsturiski tā nav bijis. Mums nācās šos aizspriedumus kliedēt, un iepriekš pieminētie skaitļi liecina par to, ka mums tas ir izdevies. Darbu pie sabiedrības izpratnes veidošanas šajā jomā, protams, turpināsim. Īpaši ar jaunatni. Vēlos, lai interese par ģerboņu veidošanu turpina augt un izdevumam “Dzimtu ģerboni mūsdienu Latvijā” būtu turpinājums.

Vai tiešām dzimtas ģerboni var izveidot jebkura dzimta?

Jā, dzimtas ģerboņa izveidi var ierosināt jebkura dzimta. Galvenais ir nodoms un vēlme iemūžināt sevi, savu ģimeni un dzimtu vēstures lappusēs. Cilvēkam bieži vien ir nepieciešams kāds apliecinājums, kas vizualizē, padara taustāmu netveramo, uzskatāmi atklāj vērtības. Ģerbonis ir simbols – dzimtas seja, kas sevī ietver to neverbālo, to netveramo spēku, ko cilvēki izjūt vien skatoties cits uz citu, esot klātesoši cits citam, esot kopā. Ģerbonis iedzīvina dzimtas pagātni, tagadni un arī nākotni. Ģerbonis kalpo ģimenei un uzņemas būtisku lomu – sasaistīt visu, saglabāt visu un ietver sevī visu to spēku, enerģiju un mīlestību arī sāpes un rūgtumu, ko cilvēki tajā iedvesuši. Ģerbonis atspoguļo visu – visu, kas ir bijis, ir un būs. Tas ir simbols, kurš sevī glabā tikpat lielu spēku, cik spēcīga ir pati ģimene, pati dzimta.

 

Kas Jums bija pats izaicinošākais darbā pie šī izdevuma?

Esmu cilvēks, kas ļoti orientēts uz detaļām, uzskatu, ka tieši tajās slēpjas skaistums. Tās veido kopainu, kurā katrreiz atklāt kaut ko jaunu, iepriekš nepamanītu. Man, kā projekta vadītājam, visizaicinošākie brīži bija tad, kad komandas starpā veidojās radošās domstarpības par vizuālo noformējumu – vāku, burtu lielumu, lapu izklājumu utt. Katram redkolēģijas dalībniekam bija savs redzējums un neapšaubāma argumentācija tam. Tas ir ļoti labi, jo tikai diskusijās var atklāties patiesība un šādā ceļā var nokļūt pie vislabākā rezultāta, bet tas nav viegli. Mans profesionālais uzdevums bija pamanīt to brīdi, kad viedokļu apmaiņa ir sasniegusi zināmu robežu un ir īstais laiks pieņemt gala lēmumu. Tā ir milzīga atbildība pielikt gala punktu kādā no jautājumiem, bet tas rezultāts, kas šobrīd ir sataustāms divos sējumos, sniedz milzīgu gandarījumu.

 

Kur smēlāties spēku pārvarēt šādus brīžus?

Viennozīmīgi augstas raudzes profesionāļu komandā, kurā bija tas gods strādāt kopā ar tādiem cilvēkiem kā Ramona Umblija, Laimonis Šēnbergs, Imants Lancmanis un daudziem citiem ekspertiem. Vēlme būt viņiem blakus un vērot šo zināšanu jaudu, lika pārvarēt savas iekšējas bailes un ļauties interesantam piedzīvojumam. Enerģija, ko izstaro, katrs projektā iesaistītais profesionālis, ļauj arī apkārtējiem pilnveidoties, augt, pārvarēt grūtības un pieņemt izaicinājumus. Jā, bija brīži, kad nebija viegli, bet man bija ārkārtīgi liela griba un degsme par šo projektu.

 

Kā Jūs izvēlētos noslēgt šo sarunu?

Noslēgumā es gribētu izteikt divus novēlējumus Latvijas ģimenēm. Lasīt grāmatas un runāt vienam ar otru! Grāmatas ir neaptverams informatīvais avots, kurā smelties idejas, meklēt atbildes. Grāmatas ļauj mums vienā dzīvē izdzīvot vairākas dzīves, pārdzīvot līdzi tādiem notikumiem, kurus mēs vai nu ļoti vēlētos piedzīvot savās dzīvēs, vai gluži pretēji – darītu visu iespējamo, lai tas paliktu tikai grāmatā. Runāt vienam ar otru nozīmē ļaut otram cilvēkam uzzināt, ko tu jūti, kādi ir tavi pārdzīvojumi, tavas sāpes. Tikpat svarīgi – spēt dalīties priekā ar kādu citu. Tā ir spēja, ko trenēt visas dzīves garumā – spēt savas domas un sajūtas nodot citam un sadzirdēt, ko stāsta mums. Dažādo uzskatu dēļ mēs nespējam saprast visu, bet mēs varam censties pieņemt arī to, ko pagaidām nesaprotam.