Artūrs Kupjanskis, “Riņķadancis”

Vienreiz viens gailis gāja gar suņubūdu. Cūkpienes savas dzeltenās pogas bija izsējušas visos sētas stūros un pat aiz varenā žoga. Mainījās gadalaiki. Varētu arī teikt – mānījās, jo, lai gan vēl bija pavasaris, tas ar neierasto karstumu un lielo zaļumu drīzāk līdzinājās vasarai. Agrajā rītā mušas riņķoja, un bimbali dancoja. Bezdelīgas ātrā lidojumā meta slaidus lokus, lai ar knābi noķertu kādu zumošu kukaini. Gailis arī labprāt gardi mielojās gan ar sīkajiem lidotājiem, gan rāpotājiem. Beidzot svaigs ēdiens! Iepriekšējā ziema bija bargi izbadinājusi Klānu apkārtnes iemītniekus. Lai gan visi ēdiena trūkumā vainoja balto gadalaiku, tomēr tieši pēc pērnā pavasara salnām un rudens plūdiem raža ienācās diezgan trūcīga...