Annemarī Tsoi Jansone, “Odo un Meja. Ceļojums uz zvaigzni”

Ik pavasari, vasaru, rudeni un ziemu pa grumbainiem ceļiem lieli rati ved brīnumus. Tie pa kabatai ir teju visiem, vien dālderi met ķešā un redzēsi burvi ar stikla lodi, spēka vīru un skumju ākstu, kas stāstīs par drosmīgiem bruņiniekiem, daiļām princesēm un briesmoņiem. Paši brīnumdari gan ticēja, gan neticēja saviem stāstiem. Daudzus ceļus tie gājušie un pie dažādiem ļaudīm stājuši, taču teiksmu par zudušo princesi tiem pašiem raudzīt bija ļauts. To atnesa lapkritis ar biezas miglas vāliem tumšā meža ielokā...