2008.gads

12.aprīlis

Kā visiem, arī šim stāstam ir sākums. Tam bij jāsākās, nu, teiksim, novembrī, jo, atceroties notikumus, noskaņa man vēl tagad ir tāda “novembrīga”, drūma un bezcerīga. Vasara beigusies, bet priekšā pelēks, neko labu nesološs laiks. Tomēr nē, tas iesākās pavasarī, kādā jaukā aprīļa rītā, kurš ne ar ko būtisku neatšķīrās no citiem. Putni dzied, sāk ziedēt mazie sniegpulkstenīši. Īsts pavasaris!

12.aprīlis – kosmonautikas diena, bet ne tāpēc tā ir palikusi manā atmiņā. Tajā dienā sākās mans “Golgātas ceļš”. Jau pieceļoties sapratu, ka kaut kas īsti nav lāgā. Un arī turpmākajās dienās labāk nepalika. Taču nepalika arī sliktāk, un tas deva man cerību, ka viss pāries. Strādāt tās sajūtas netraucēja, varbūt tikai pavisam nedaudz, bet kurš ar tādiem “sīkumiem” dodas pie ārsta? Arī es negāju, jo it kā jau nav, ko teikt, un nav iemesla, lai traucētu dakteri. Tā bija mana pirmā kļūda. Tādas, kā izrādījās, būs vēl diezgan daudz. Gan manas, gan ārstu pieļautās.

Darba daudz, divas govis, kuras jāslauc ar rokām, teļi, cūkas, vistas. Ikdiena kā jau laukos. Turpat arī ēst gatavošana un drēbju mazgāšana. Dažādi ikdienas pienākumi. Apmēram pēc nedēļas jutu jau stiprākas sāpes labajā kājā. Kāja sapampa kā baļķis. Celī nelokās un sāp. Kuram žēloties un ko tas dos? Mammai, kurai ir 88 gadi? Viņa dzīvo pie manis un es esmu tā, kas par viņu rūpējas. Tā es turpinu dzīvot un mocīties. Drīz sāksies darbi dārzā, un man patiešām sāk palikt neomulīgi, par to domājot. Vienīgā cerība ir meita, kas katru gadu brauc ciemos no Rīgas. Palīdz visu apsēt, novākt un sakārtot. Darbu ir daudz un, liekas, tie nekad nebeigsies. Vienu dari, bet trīs jau gaida rindā. Es tieku galā, lietojot pretsāpju medikamentus. Gan jau pāries. Noteikti pāries. Citādi nemaz nevar būt! Ir tikai jāiet un jādara. Visi cilvēki paaudžu paaudzēs ir tikuši galā. Kāpēc lai es nevarētu? Es esmu stipra un nepadošos.

Strazdi dzied, koki ver savus pirmos pumpurus, vecā kļava zied un bites strādā kā trakas, aplidojot ikkatru ziedu, bet nav laika par to visu priecāties. Bites var lidot, bet man ir jāstaigā ar sāpošu kāju. Arī rokas kļuvušas dīvaini nepaklausīgas. Mizojot kartupeļus, tie nezin kāpēc pamanās izslīdēt no rokām, vēl līdz galam nenomizoti. Arī uzliekot tos uz pannas, neizdodas kartupeļus kārtīgi apmaisīt. Bet, kad izdzeru zāles, paliek labāk. Meita uzstāj, ka tomēr jābrauc pie ārsta. Jāapskatās, kāpēc tā ir un kas to varēja izraisīt. Negribīgi piekrītu. Pastaigāt tiešām pēdējā laikā ir grūti.

Aizbraucot pie ģimenes ārstes, nevaru tikt iekšā. Kā lai uzkāpj pa trepēm, ja kāja nepavisam nelokās? Ar grūtībām un ģimenes palīdzību tomēr tieku ārsta kabinetā. Gaidu kārtējo recepšu izrakstu, tomēr kaut kas nenotiek, kā parasti. Ārste bez jebkādas vilcināšanās nosūta mani uz slimnīcu. Slimnīcu! Kāpēc? Vai tiešām viss tik nopietni? Neizpratnē un bez jebkādiem paskaidrojumiem tieku vesta uz Preiļu slimnīcu. Tikai tur saprotu, ka noticis ir kaut kas nopietns. Bet kas? Un cik ilgi? Sēšanas darbi tagad tikai sākas, bet man jāvāļājas pa slimnīcas cieto gultu? Kas tik briesmīgs varēja notikt, ka mani tik steidzami ved uz slimnīcu? Tik daudz jautājumu, bet tik maz atbilžu. Es gribu mājās! MĀJĀS! Bet to, ka tur dzīvot nevarēšu vairākus gadus, toreiz vēl neapzinājos. Un to, kas mani vēl sagaida, nebūtu pat nosapņojusi ļaunākajā murgā.

***

Piebraucam pie slimnīcas. Tik daudzreiz iets pie mātes, kad viņa te gulēja! Bet tagad būs jāguļ pašai. Meita iet iekšā un sarunā ar personālu, ka man pretī izbrauks ratiņi. Sajūtas divējādas – no vienas puses labi, ka nav jāmokās ejot un var tikai sēdēt. No otras puses, kaut kā dīvaini tā vienkārši sēdēt un ļaut, lai mani stumj. Kā tad tā – tikko vēl biju tā stiprā Anna, kas visu pati darīja, bet te pēkšņi esmu ratiņos. Nē, prāts saka – tā ir tikai pagaidām, tūlīt mani izārstēs un viss būs kā agrāk!

Atnāk ārsts un, izlasījis ģimenes ārstes nosūtījumu, dod rīkojumu pārģērbties un doties uz ķirurģijas nodaļu. Uz turieni arī mani aizved ratiņos – kājām būtu pārāk tālu jāiet. Apguļos gultā. Vai, cik labi! Beidzot varu atpūsties, nesēdēt un nekur neiet. Jo arī sēdēšana ir nogurdinoša. Slimnīcā man līdz šim nav daudz sanācis gulēt. Saskaitu – pirms sešpadsmit gadiem -, bet tas tāds sīkums vien bij. Citādi biju tā, kura ģimenē aprūpē saslimušos, nevis pati slimoju.

Tūliņ arī ierodas māsiņa ar pirmo sistēmu. Jau otrā dienā kāja kļūst redzami tievāka. Un ejot lokās brīvāk. Vai, cik labi! Tikai tas kaut kas, kas sākās aprīlī, nekur nav zudis. Drusku dīvaināka sajūta vēl ir. Bet kāja lokās bez sāpēm, un tas ir galvenais. Tā nogulēju piecas dienas, un jau sajutos tik labi, ka varēju doties mājās. Analīzes labas un ārsts neko daudz neiebilda. Vajadzētu vēl nedaudz slimnīcā pagulēt, bet maija brīvdienas beidzas. Dārzs arī jau apsēts bez manis. Lielie pavasara  darbi padarīti, man atliek tikai ikdienas darbiņi. Un ar tiem es tikšu galā. Divas govis izslaukt ar rokām? Ak, tas tāds sīkums vien ir!

Pēc slimnīcas jūtos daudz labāk, kaut delnu pamatnes neizprotamu iemeslu dēļ sāp. Arī potītes. Izmēģinu visādas aptiekas ziedes. Parunāju ar vienu, otru sievu – tās iesaka smērēt paštaisītas ziedes un uzlējumus. Ir vasara un izmēģinu dažādas lapu kompreses, bet palīdz tikai pretsāpju zāles. Jūnijā aizbraucu pie ģimenes ārstes, uztaisu analīzes. Tās ir labas un neko kritisku neuzrāda – viss normas robežās. Ģimenes ārste saka, ka sāpes pāries. Labi jau būtu, ja vairs neko nejustu, tomēr sāpes nebeidzas. Tā turpinu savu dzīves ritmu. Strādāju, jo ko citu iesākt, ja analīzes ir labas. Tikai kaut kur zūd spēki. Lai izslauktu govis, vajag  arvien vairāk laika. Ar vīru nolemjam pirkt slaukšanas aparātu. Ar to rīkoties protu, jo esmu strādājusi fermā. Pēc tam slaukšana vairs nesagādā nekādas grūtības. Govis jau pāris gadu gana elektriskais gans. Kur vēl labāk! Visi darbi man tiek atviegloti. Bet sāpes nekur nepazūd. Ko darīt?

Pienāk novembris, bet labāk nav palicis. Kaimiņiene zina izslavētu dziednieci. Viņa pati ir dažas reizes to dziednieci apmeklējusi, un pat telefona numurs kaimiņienei ir saglabājies. Piezvanu. Mūsmājās ir stacionārais telefons. Toreiz laukos vēl daudziem nebija mobilā tālruņa. Piezvanu, pierakstos uz otrdienu, arī kaimiņieni pie reizes pierakstu. Neviens nav jālūdz vai jāprasa, lai aizvestu, jo  mums pašiem ir mašīna. Braucam uz Lielvārdi. Agri no rīta izbrauksim un jau vakarā atkal būsim mājās. Pieņemšana sākas tikai pulksten divos pēcpusdienā. Vienīgi, kurš pirmais atbrauc, pirmais arī tiek pie dziednieces, jo spēkā ir dzīvās rindas pieraksts, nevis pieraksts pa telefonu.

Kad atbraucam, ir tikai nedaudz pāri vienpadsmitiem. Uz galda uzgaidāmajā telpā ir nolikta lapa un pildspalva. Pirms mums te ir jau pierakstījušies 5 cilvēki. Zem to vārdiem ierakstām arī savus vārdus. Šādā secībā drīkstēsim iet pie dziednieces kabinetā. Līdz diviem varam darīt ko nu kurš vēlas. Tepat blakus ir veikals MAXIMA. Ejam nopirkt kaut ko ēdamu. Vēlāk, sēžot mašīnā, paēdam un nolemjam aiziet vēl uz citiem veikaliem, jo brīvā laika ir diezgan daudz. Ciemos nav pie kā aiziet, jo neviens no paziņām Lielvārdē nedzīvo. Pieņemšanas istabā ierodamies tikai pēc vieniem. Arī citi pacienti pamazām sāk ierasties. Drīz atnāk pati dziedniece – stalta auguma sieviete, safrizētiem, uz augšu paceltiem matiem. Tie, kuri pie viņas ir bijuši vairākkārt, zina stāstīt, ka dziedniecei ir sava privātā mašīna, un tā sieviete, kas nāca līdzi, ir viņas personīgā sekretāre. Sekretāre iznāk uzgaidāmajā telpā un apsēžas pie galda, uz kura stāv lapa ar nesen izveidoto sarakstu. Viņa arī atsaucīgi atbild uz apmeklētāju uzdotajiem jautājumiem un iekasē naudu.

Lielvārdē dziedniece ierodas tikai otrdienās. Katrā nedēļas dienā viņa dodas uz citu Latvijas pilsētu. Pirms uzsākt pieņemšanu, dziedniece iznāk no kabineta pie cilvēkiem uzgaidāmajā telpā. Parunā, tad kopā noskaitām tēvreizi un vēl citus pātarus. Parasti uzņemšana notiek pēc saraksta, bet, ja ir slimi bērni, viņa tos ņem pirmos. Un gaidīšana rindā ieilgst. Pirmajā reizē, kad šeit ierados, bija kādi pieci bērni. Kamēr pienāca mūsu kārta, abas ar kaimiņieni jau bijām ļoti nogurušas no lielās gaidīšanas.

Pie dziednieces kabinetā ieeju ar lielu cerību. Tepat, koridorā sēžot, par viņu ir saklausīts tik daudz laba. Un visi brauc ārstēties atkārtoti, jo ar vienu reizi vien nepietiek. Daži šeit ierodas pat jau astoto reizi. Pastāstu par savām vainām, un viņa uz sāpošajām vietām patur savas rokas. Diagnozi nenoteica. Domāja, ka vainīgs varētu būt mikroinsults. Labi, tas varēja būt noticis 12. aprīlī. Bet kāpēc visu vasaru mokos ar savādām, līdz šim nebijušām sāpēm? Ko tas nozīmē? Šie jautājumi paliek neatbildēti. Dziedniece piekodina  pie viņas atkal ierasties pēc divām nedēļām. Ja jau esi sācis ārstēties – jābrauc. Citi arī tik daudzreiz ir braukuši. Izejot no kabineta, sāpes ir it kā mazākas, bet kamēr atbraucam mājās – viss pa vecam. Mājās iebraucam lielā tumsā, jo novembrī satumst agri. Turpinu dzert pretsāpju zāles un gaidu nākamo braucienu. Un tā abas ar kaimiņieni braukājām visu ziemu. Viena vizīte izmaksā 15 latus. Mašīnai vēl degviela arī jāiepilda. Tomēr vienalga braucam. Kā saka – cerība mirst pēdējā.

Vienā reizē, braucot pie dziednieces, man atkal bija sapampusi kāja. Zābakam rāvējslēdzēju nevaru aiztaisīt. Bet bikses uzlieku virsū zābakam un situācija ir glābta. Ieejot kabinetā, dziedniecei vispirms rādu kāju, jo var skaidri redzēt, cik tā ir sapampusi. “Novelc zābaku un liec kāju man uz ceļiem,” saka dziedniece. Paklausu un daru, kā liek. Dziedniece satver kāju abām rokām un to noglauda. Vispirms no pēdas uz augšu, tad atpakaļ uz leju, līdz pēdai. Tad pasaka: “Tagad velc kājā zābaku!” Velku zābaku un, tavu brīnumu, – rāvējslēdzēju bez piepūles brīvi var aizvilkt līdz galam!

Kāja jau izskatās labāk, pampums pazudis, kā nebijis. Un tik ātri – tās varēja būt sekundes desmit, ne vairāk! Ja stāstītu cits, neparko neticētu. Bet tas notika ar mani pašu! Ko tādā brīdī var darīt? Neko, jo tik negaidīti tas notika. No pārsteiguma pat paldies nepateicu. Citā reizē, tieši dienu pirms braukšanas, sadedzināju pie plīts durtiņām roku. Zinu, cik tādas apdeguma brūces slikti dzīst. Pa nedēļu nevar sadzīt. Pat vēl ilgāk ne. Var smērēt jebkādu “brīnumlīdzekli”, bet ātrāk nesadzīs. Otrdien kārtējo reizi aizbraucām pie dziednieces. Atbraucām atpakaļ. It kā viss pa vecam. Par apdedzināto roku aizmirsu, jo tā par sevi vairs nelika manīt. Nākamajā dienā, darbojoties ap plīti, paskatos uz roku, un ko redzu? Brūce sadzijusi! Neticami! It kā būtu pagājusi vismaz nedēļa vai vairāk. Pa vienu diennakti pušums aizvilcies ciet! Tātad dziedniece tomēr kaut kā spēj iedarboties ne tikai uz pampumu, bet arī uz brūcēm. Tikai visas kaites viņa izārstēt nevar.

Vēlāk, jau guļot slimnīcā, par viņu dzirdēju negatīvas atsauksmes. Sieviete, kas to teica, bija no tās pašas pilsētas, no kuras nāca dziedniece. Varu saprast, ka sev pazīstamiem cilvēkiem negribās ticēt, bet svešiem, pat neīstiem dziedniekiem, gribam ticēt. Arī es vēlāk mēģināju braukt pie sava vietējā dziednieka, kurš vienreiz nedēļā brauc pat uz Rīgu. Tomēr nekā, viņa spēki arī bija par vājiem.

Kad pēdējo reizi braucu pie dziednieces, jau bija sācis sāpēt celis, un pie elkoņa zem ādas bija izveidojies gaiši violets plankums. Parādu plankumu un stāstu, ka man paliek tikai sliktāk. Viņa domā, ka man varētu būt iekodusi ērce. Tāpēc tās neizprotamās sāpes un viss pārējais. Kā nu ne, iepriekšējā vasarā man bija iekodušās veselas septiņas ērces! Bet tās tūlīt pat tika ieraudzītas un izrautas. Koduma vietā nebija nekāda apsārtuma. Dziedniece tomēr mani nosūta pie ģimenes ārstes uz analīzēm. Un vēl iesaka meklēt palīdzību pie citas dziednieces Tilžā. Viņa beidzot atzīst, ka pati man palīdzēt nevar. Iedeva pat telefona numuru, lai varu Tilžas dziednieci sazvanīt.

No sākuma aizbraucu pie ģimenes ārstes, lai dabūtu norīkojumu uz analīzēm. Toreiz Gulbja laboratorijas vēl nebija, un analīžu atbildes vajadzēja pašam izņemt no laboratorijas un ar tām ierasties pie ģimenes ārstes. Kad analīzes gatavas, braucu pie savas ārstes. Analīzēm nav ne vainas un ģimenes ārste nevar saprast, kas man īsti kaiš. Šajā gadījumā ērces arī nav vainīgas. Beidzot viņa izdomā, ka jātaisa citas, detalizētākas analīzes. Atkal jābrauc uz Preiļiem, tikai šoreiz vēl analīzēm klāt jāpiemaksā 10 lati, jo tās tiks sūtītas uz Rīgu. Vairs neatceros, pēc cik ilga laika analīžu rezultāti tika atsūtīti. Varbūt nedēļa vai vairāk. Tomēr tās atnāk. Apskatot analīzes, ģimenes ārste paziņo: “Tev ir reimatoīdais artrīts!” Nesaprotu pilnīgi neko. Kas tas par zvēru? “Ko tas nozīmē?” prasu dakterei. “Tā ir tāda slimība,” viņa paskaidro, “Jums būs jābrauc uz Rīgu, uz Stradiņiem, jāstājas uzskaitē pie reimatologa. Viņš arī pateiks, kādas zāles būs jādzer.” Un viņa uzraksta man Stradiņu poliklīnikas numuru. Pa to jāpiezvana un jāpiesakās pie kāda reimatologa.

Mājās sēžu pie telefona un zvanu uz Stradiņa poliklīniku. Kamēr iegūstu savienojumu, kāds laiciņš jāpagaida. Pierakstījos pie reimatologa, bet mana rinda pienāks tikai pēc trīs mēnešiem. Un tas jau ir pieņemami, jo tagad tik ātri pie reimatologa nemaz nevar tikt. Parasti rindā jāgaida gandrīz gadu. Līdz Rīgas braukšanai man laika vēl daudz. Un Rīga tāpat neko nepalīdzēs, jo šī slimība, izrādās, ir neārstējama. To man jau ģimenes ārste teica. Bet es nevaru tik ilgi gaidīt, jo ar katru dienu kļūst arvien sliktāk, un palīdzēt neviens nevar. Iešana kļūst arvien grūtāka, tāpat lillā pleķis uz rokas paliek arvien tumšāks, un nav saprotams, ko tas nozīmē. Saprotu vien to, ka nekas labs tas nevar būt. Vienīgais glābiņš un cerība ir dziedniece no Tilžas. Nolemju vairāk nekavēties un braukt pie viņas.

Sazvanos ar  dziednieci, sarunāju dienu un laiku, kad varu aizbraukt. Arī šeit ir rinda, bet nav gara. Jāpagaida vien nedēļa. Tomēr man tas liekas ilgi – pārāk strauji slimība ir regresējusi. Parādās līdzsvara traucējumi, par sāpēm nemaz nerunājot. Tilžā jāierodas agri no rīta, jau pulksten sešos. Dziedniece ar cilvēkiem strādā tikai rīta cēlienā. Viņai arī paprasu kā līdz viņai tikt – nevienam no mums nav bijis vajadzības braukt uz to pusi. Pēc viņas  stāstītā ceļš apmēram būtu skaidrs, bet braucot jau var apstāties un kādam uzprasīt. Tādu navigācijas iekārtu, kas aizvestu vajadzīgajā vietā, vienkārši nebija. Abas ar kaimiņieni atkal esam ceļa jūtīs. Izbraucam agri, jau trijos naktī, jo ceļš tā īsti nav zināms un, kamēr vēl nokļūsim galapunktā…

15.jūlijā dodamies uz Rēzeknes pusi, tad jau redzēs, kurā vietā būs jānogriežas uz Balvu ceļa. Vīrs izlemj braukt pa citu ceļu – tā būšot taisnāk, nevis kā tad, ja stūrētu uz Rēzekni. Aiz Preiļiem taisni uz Riebiņu pusi un tālāk tik uz priekšu. Un tā nu mēs braucam, līdz parādās uzraksts “Gaigalava”. Tādu vietu vīrs nezina. Viens ceļš turpina iet taisni uz priekšu, otrs pa labi. Cik ilgi domāsi, ja tāpat neko neizdomāsi. Nolemjam arī tālāk braukt taisnā virzienā. Varētu kādam pajautāt, bet neredzam nekur nevienu cilvēku. Ir ļoti agrs un Gaigalavā visi guļ. Tāpēc jābrauc vien tālāk. Braucam. Ilgi braucam, abās pusēs ceļam meži, un nav nevienas mājas. Pēkšņi abās ceļa pusēs parādās ūdens. Tā nevajadzētu būt, bet nav jau kam paprasīt, kas tas par ceļu. Beidzot pa labi parādās sauszeme un aploks, kurā guļ govis. Pie aploka redzams cilvēks, un mēs apstājamies. Jautājam, kas tā par vietu. Izrādās, esam iebraukuši Lubānas klānos. “Jums jāgriežas riņķī un jābrauc līdz Gaigalavai atpakaļ,” skaidro sastaptais vīrietis, “tad jāgriežas pa kreisi. Pēc 4 kilometriem uzbrauksiet uz Balvu – Gulbenes ceļa. Tad brauciet uz Balvu pusi, līdz labajā ceļa pusē redzēsiet uzrakstu “Tilža”.” Pateicamies un, apgriezuši mašīnu, braucam atpakaļ.

Ak, vai, cik tālu esam aizbraukuši! Nevaram vien sagaidīt, kad atkal parādīsies Gaigalava. Ir jau pieci no rīta un mums nav ne jausmas, kad nokļūsim Tilžā. Kad uzbraucam uz Balvu – Gulbenes ceļa, atviegloti uzelpojam. Tagad par visiem 100% esam pārliecināti, ka braucam pareizajā virzienā. Jāskatās, kur būs ceļa rādītājs ar uzrakstu “Tilža”. Jau labu laiku braucam, bet nekur tādu uzrakstu neredzam. Tas Tilžas ceļa pagrieziens nav nemaz tik ātri sasniedzams. Bet laiks rit uz priekšu. Jābrauc tik tālāk. Kad sasniedzam ceļa rādītāju “Tilža”, vēl ir 20 minūtes pirms sešiem. Bet uzraksts vēsta, ka priekšā vēl veseli 20 km! Un pie tam tas ir zemes ceļš, kurš iet līkumu līkumiem pa mežu! Pa tādu ceļu ātri nepabrauksi. Diena sen kā uzaususi un pat saule jau virs horizonta, kad tiekam ārā no meža. Priekšā, tālumā, redzamas mājas. Tur, laikam, būs tā Tilža.

Tuvāk piebraucot, izskatās, ka tā ir paliela apdzīvota vieta. Te, Tilžas internātskolā, mazdēlam bija deju studijas vasaras nometne. Bet tas būs jau trīs gadus pēc šī brauciena. Pa šiem gadiem es vēl paretam aizbraucu pie dziednieces, jo viņa bija tā, kas apturēja reimatoīdā artrīta sākto uzvaras gājienu. Vismaz uz 5 gadiem. Bet par to es pastāstīšu vēlāk.