Aì Dieviņi, kur līdīšu,
Pilni meži vilku, lāču,
Pilni meži vilku, lāču,
Pilni lauki muižinieku!

/ Latv. tdz /

Es, Staņislavs Začs, dzimis 1903.gada 30.martā, saviem pēcnācējiem un arī citiem Začiem gribu uzrakstīt, atstāt manu, mūsu senču vēsturi.

Mans tēvs un arī vectēvs nav bijuši skoloti. Lasīt lasīja latviešu un krievu grāmatu. Bet rakstīja tikai ar grūtībām, ar drukātiem burtiem. Tātad nekādus vēstures rakstus man neatstāja. Mans tēvs bija liels runātājs, jāsaka, gandrīz orators. Kad iesāka, tad runāja vai par deviņiem mēmajiem. Un es ar lielu interesi, labpatiku noklausījos viņa stāstos. Tagad nu klausaities jūs manā pārstāstā.

Mana vecvec…tēva stāsts

Lai stāstītu par maniem senčiem, tad vispirms pastāstīšu par mūsu senču senčiem. Seni hronisti stāsta, ka mūsu senču senči ir dzīvojuši jau pirms IX un X gadusimteņa. Bet es sākšu aprakstīt senču dzīvi no XII gadsimta.

Kādas šausmīgas mokas karu un mēra dēļ ir pārcietušas baltu ciltis, mani senči! Līdz XII gadsimtenim mūsu senčiem ir bijuši savi dievi, ozoli, liepas, svētbirzis u.t.t.  Par XII un XIII gadsimtu profesors Francis Balodis raksta, ka jau toreiz ir balti bijuši uz diezgan augstas kultūras pakāpes, nevis tā kā vāci apgalvo, ka balti ir mežoņi. Vācu iebrukuma laikā jau sākušās organizēties valstis, kurās sākumā visa vara pieder novadu vecāko sapulcēm. Hronists, starp citu, arī atzīmē, ka latvji (latgaļi) dzīvojot viensētās, kas izkaisītas mežos, viņu sievietēm esot „savāds tērps” un tās protot jāt tikpat braši kā viņu tēvi.

Senlatvieši jau sen piekopa lauksaimniecību, lopkopību un biškopību, zveju un medības. Mūža meži, no Alūksnes līdz Tornai un Brestai šalca viens vienīgais mūža mežs, reti kur kā ielāpiņi atradās tīrumi un baltu cilts mājas. Tagad vairākumā ir skuju meži, bet agrāk bija  liepu un ozola meži, ko izcirta mūsu senči līdumus līzdami.

XV gadsimtā, kad pateicoties plašiem tirdzniecības sakariem ne vien ar Hanzu, bet arī ar Nīderlandi, lauksaimniecība kļuva par ienesīgu nodarbošanos un vasaļi, kuri līdz tam parasti dzīvojuši uz zemnieku doto naturālo nodevu rēķina, sāka paši palikt par lielsaimniekiem un dibināt muižas, izvēlēdamies, protams, labākos zemnieku tīrumus un sadzīdami viņu agrākos arājus mežā, lai tie taisa sev jaunus līdumus. Tā nāca jaunas klaušas, bija smagi jāstrādā  kungu tīrumos. Tā latvietis kļuva par dzimtcilvēku.

Tagad īsumā pastāstīšu par XVI un XVII gadusimteņa Māras zemes likteni un Māras valsts bojā eju. Jau atkal 1558. gadā armija pēc armijas iet pāri Māras zemei. Visi kaimiņi sakās būt viņas draugi un visi izrādās viņas ienaidnieki – posta, laupa, dedzina cik spēdami. Visi ik pa brīžam rīkojas tās vai citas valsts uzdevumā. Bet vairāk siro pa nelaimīgajām, pa Latvijas un Igaunijas ārēm, paši uz savu roku, mocīdami un aplaupīdami mierīgos iedzīvotājus vēl niknāki nekā tatāri un poļu atvestie kazaki. Vietām sāk staigāt sirotāju gaitās arī latviešu un igauņu zemnieki, nevarēdami citādi gūt uzturlīdzekļus – jo tīrumi kara dēļ guļ atmatā un līdz kara beigām dažos novados ir jau paspējuši apaugt ar biezu mežu.

Postīt Māras valsti 1560. gadā ziemā atkal iet krievi. Triju Kungu Dienā  (tas ir 6. jeb 7. janvārī) ieņem Alūksnes pili, izdedzina arhibīskapa zemes, nodedzina Smilteni un izsiro Sēliju. 1561.- 1562. gadā Māras valsts beidz eksistēt.

Vecvec…tēva stāsts turpinās

Lielais mēris, kari un dabas stihijas dzīvi mūsu senčiem darīja skarbu un briesmām pilnu. Melnā nāve, sērga – tā dēvēja 17.-18.gadsimta neārstējamo kaiti, kas 1712. un 1713.gadā nodarīja lielus postījumus ne tikai Vidzemē. Mēris iztukšoja no ļaudīm Latviju un Lietavu, kā arī plašus Polijas apgabalus un beidzot parādījās arī Austrumprūsijā. Izmira veseli ciemi. Raža trūdēja nenovākta tīrumos, jo nebijis vairs pļāvēju. Pēc epidēmijas sekojusi ļoti barga ziema un līdz ar salu nācis bads. Pēc saglabātiem tā laika ļaužu nostāstiem un hroniku pierakstiem cilvēki nosaluši savos namos, putni krituši beigti zemē un vilku un lāču bari ielenkuši pilsētas. Vēl maija mēnesī visas upes klājusi bieza ledus sega.

1702.g. krievu sirotāji izpostījuši Smilteni un Raunu, nodedzinājuši Valmieru, devās tālāk dedzinādami ēkas, ļaužu mitekļus Rīgas tuvumā. Sagrāvuši Trikātu, Gaujienu un Dzērbeni. Šeremetjevs 1702.g. augustā pienāca pie Alūksnes un krievu artilērija no tempļa kalna sašāva cietoksni drupās (vēl tagad redzams ezera vidū uz tā sauktās Pils salas). Garnizons kapitulēja un krievi jau devās iekšā cietoksnī, kad kāds zviedru virsnieks Vulfs ar seržantu Gotšlihu aizdedzinājis pulvera pagrabu un uzspēris gaisā vairākus simtus krievu uzbrucēju līdz ar dažiem zviedru gūstekņiem Saniknotie krievi paziņojuši kapitulācijas noteikumus par lauztiem. Līdz ar to nopostījuši pilsētu un pili līdz pamatiem, aizveduši gūstā daudzus civilos iedzīvotājus, to skaitā arī pāvestu Gliku, Bībeles tulkotāju latvju valodā. (Starp gūstekņiem bijusi arī Glika audžumeita Marta, vēlākā Krievijas ķeizariene Katrīna I).

Šo dāmu vēsturnieki mēdz uzskatīt par latvieti, apgalvodami, ka tā dzimusi Latgalē Višķu ciemā pie Daugavpils. Marta (Katrīna) bijusi Višķu muižkunga muižas kalēja meita. Tēvs kalējs un māte ir pēkšņi miruši un Marta palikusi viena apaļa bārene. Višķu muižkungs bārenīti paņēmis pie sevis. Jādomā, ka prāvests Gliks ir bijis rada gabals jeb labs draugs Višķu muižkungam. Ciemodamies pie Višķu muižkunga, Gliks redzējis mazo Martiņu, kura viņam iepatikusies. Sarunājušies ar Višķu muižkungu un vienojušies, ka Gliks paņēmis Martiņu pie sevis par audžumeitu, pārvedis uz Alūksni un audzinājis. Ir uzglabājušās leģendas, ka viņa īsi pirms Alūksnes krišanas izprecināta  kādam zviedru dragūnam, bet jaunais vīrs jau otrā dienā pēc kāzām pazudis kādā pret krieviem Alūksnes tuvumā izcīnītā kautiņā. Krītot gūstā līdz ar citiem alūksniešiem, Glika audzēkne ar savu daiļumu vērsusi uz sevi ģenerāļa Bauera uzmanību, ne gluži pēc savas gribas, bet ar lielu pierunāšanu, gandrīz vai piespiešanu kļūstot par tā mīļāko. Jaunava sapratusi savu sociālo stāvokli un vispārējo situāciju, bijusi pietiekami gudra un apķērīga, lai it kā pakļāvīgi tomēr sargātu arī muižas ļaudis. Bet ģenerāļa mīļākā viņa bijusi tikai dažas dienas. Atbilstoši sava laika likumiem un tikumiem līdzi ar straujajiem notikumiem sabiedriskajās norisēs sākusies jaunās gūsteknes karjera. Baueram jaunavu atņēmis feldmaršals Šeremetjevs, tam atkal Menšikovs, no kura skāvieniem Marta beidzot nokļuvusi paša cara gultā. Jaunā sieviete pavadījusi caru tā kara gājienos, pārgājusi pareizticībā, dabūdama Katrīnas vārdu, dzemdējusi Pēterim vairākus bērnus. Ar savu gudru prātu un padomiem Katrīna palīdzējusi caram izglābties Moldāvijā no turku lamatām. Atzinīgais cars pratis novērtēt sievietes gudrību un viņu kronējis par ķeizarieni. Pēc Pētera I nāves ar Menšikova ziņu atraitne Katrīna kļuva par Krievijas valdnieci. Galmā Katrīna bijusi viena no skaistākajām un apdāvinātākajām sievietēm, kaut gan līdz mūža galam palikusi analfabēte.

Neliela atkāpe par Krievijas caru

Pēteri I Vidzemē

Kā tad Pēteris I valdīja? Pēteri neviens neuzskatīja par pretendentu uz troni – viņš tēvam bija divpadsmitais bērns. Bērnību un pusaudža gadus Pēteris pavadīja Vorobjovas un Preobraženskas muižās ārpus Maskavas. Izklaidējoties viņš no dzimtcilvēkiem nokomplektēja armijas vienības – Preobraženskas pulku ar kazarmām Preobraženskas ciemā, un Semjonovskas pulku ar kazarmām Semjonovskas ciemā, kur dzimtcilvēki tika ietērpti mundieros, apbruņoti un karoja viena ar otru (nogalinātos aizstāja ar klāt rekrutētiem dzimtcilvēkiem).

Pēteris I Romanovs bija Krievijas cars no 1682. gada, un pirmais Krievijas imperators no 1721. gada 20. janvāra. Pēteris I līdz pat mūsdienām ir viena no populārākajām vēsturiskajām personām Krievijā. Dzimis 1672. gada 9. jūnijā Maskavā. Miris1725. gada 8. februārī Sanktpēterburgā. Savam laikam Pēteri I uzskatīja par milzīgi liela auguma cilvēku, kāds viņš arī patiesībā bija. Viņš augumā sasniedza divus metrus un trīs centimetrus. Ar Katrīnu I viņš bija precējies no 1712.gada līdz 1725.gadam, bet pirmajā laulībā no 1689.gada līdz 1698.gadam viņa dzīvesbiedre bija Jevdokija Lopuhina. Bērni – Elizabete Petrovna, Aleksejs Romanovs, Anna Petrovna, mazdēli – Pēteris II Romanovs, Pēteris III.

Senatnes zinātāji stāsta, ka drīz pēc zeņķeļa, tas ir, viņa – Joža Zača piedzimšanas  Krievzemes cars Pēteris Lielais, kad Ņevas upes delta bija atkarota no zviedriem, vēlējies izveidot jaunu un spēcīgu cietoksni. Tur cars bija izdomājis cirst logu uz Eiropu.

Karš ar zviedriem bijis ilgs un mokošs. Stāsta, ka 1703. gadā Pētera Pirmā karaspēks veiksmīgi izspiedis zviedrus no Ņevas upes deltas, pie Somu līča. Zviedriem jau gadiem ilgi šajā purvainajā piejūras apvidū bijušas intereses. Turklāt tās veiksmīgi uzturējuši zviedru cietokšņi, no kuriem pretiniekus pa gabalu turēja ar lielgabalu zalvēm. Lai arī Ziemeļu karš pilnā sparā turpinājās, tomēr Pēteris Pirmais kopā ar saviem padomniekiem jau noskatījis vietu jaunajam cietoksnim – salu Ņevas upes plašākajā posmā. Tā atradās pa vidu, kur upes delta sadalījās trijās daļās un izvēlētā cietokšņa sala ļāva vienlīdz labi apšaudīt kā vienu, tā otru upes pusi.

Vārda tiešākajā nozīmē Pēterburgu cēlusi visa valsts, jo bojā gājušo skaits celtniecības darbos vien it kā sasniedzis 70 tūkstošus cilvēku. Valdnieka pavēle bijusi tāda, ka Pēterburgas darbiem jānosūta pa vienam cilvēkam no pārdesmit saimniecībām. Tas nozīmēja, ka katrs desmitais mājsaimniecības iedzīvotājs devās celt jauno valsts galvaspilsētu. Rau, še pat no viņu apvidus vien cik neesot savažoti un aizvesti jaunās pilsētas būves darbos! Brīvprātīgi jau neviens zemnieks uz tiem spaidu darbiem piejūras purvos nebija gatavs doties. No tiem tikai kāds pāris pēc turpat gadu desmita atgriezās mājās sabeigtu veselību.

Jau no pašiem pirmsākumiem Pēterburgu cars pavēlējis būvēt kā pilsētu – cietoksni, turklāt tādu cietoksni, kas varēja ūdenī nolaist kuģus. Pēteris Pirmais bija iecerējis izcirst logu uz Eiropu, izmantojot floti. Viņš pilsētā nometināja spējīgākos amatniekus un piesaistīja prasmīgus meistarus, lai celtu Krievijas impērijas floti.

Pētera laikā norisa zemniecības iedzīšana dzimtbūšanā. Līdz Pēterim zemnieks bija dzimtcilvēks, taču nebija vergs. Viņš nevarēja brīvi pamest savu muižnieku, taču nebija “lieta” ko var pirkt un pārdot, bet tikai cilvēks ar ierobežotām tiesībām, atkarīgais. Ir zināms, ka cara Alekseja laikā turīgākajiem dzimtcilvēkiem bija savi dzimtcilvēki! Pētera 1711.gadā izdotais likums zemnieku padarīja par “lietu”. Nu viņu varēja pirkt un pārdot ar zemi un bez zemes, kopā ar ģimeni vai šķirot no tās, paspēlēt kārtīs, mainīt pret kādu mājdzīvnieku, aizdzīt uz Sibīriju, sapūdēt raktuvēs vai manufaktūrā. Pēteris pirmais uz 150 gadiem ieviesa neslēptu verdzību. Bez tam, pirmās “revīzijas”, jeb tautas skaitīšanas laikā dzimtcilvēkos ierakstīja visus, kas tajā brīdī atradās muižnieka “saimniecībā” – arī brīvos ļaudis. Pēteris ieviesa valsts iekšējo pasu sistēmu, kas sākumā skāra tikai zemniekus, kuri nedrīkstēja atstāt muižu bez muižnieka izsniegta “papīra”, bet pēc tam aptvēra visus iedzīvotāju slāņus.

Armijā tagad vīriem tika noteikts dienēt visu mūžu. Visiem jauniesauktajiem uz labās rokas ietetovēja krustu, ar kuru bēglis nevarēja neatpazīts iejukt civiliedzīvotāju starpā. Rekrūšus uz armiju veda sakaltus ķēdēs, lai pa ceļam neaizbēg.

Tā varēja būt…

Pēc tēva nostāstiem mana vectēva vectēvs dzimis 1701. vai 1702. gadā  Alūksnes apkaimē, tuvumā. Tur ir audzis un izaudzis par spēcīgu puisi. Paliela auguma, labi fiziski attīstīts. Ļoti prasīgs pret sevi un citiem līdzcilvēkiem. Nekad nav samierinājies ar kungu patvaļu, bardzību un netaisnību. Vienmēr ienīdis kungus un ķeizarus. Cara Pēteris I pēc ienākšanas Vidzemē devis muižniekiem lielas privilēģijas. Muižnieki rīkojušies ar zemniekiem kā viņiem iepaticies. Vārdu sakot, verdzinājuši kā vien mācējuši, mocījuši ar visādām klaušām un spīdzinājuši pēc sirds patikas. Muiža bija feodāls zemes īpašumu veids, kad īpašnieks zemi neapstrādāja personīgi, bet guva no tās ienākumus. Muižas teritorijā jeb īpašumā parasti bija kungu māja vai pils, muižas pārvaldnieka māja, kā arī dažādas saimnieciskas un rūpnieciskas celtnes. Latvijā dažādos laikos kopumā bija vairāk kā 1800 muižu.

Kā cēlies muižas vārds. Daži valodnieki uzskata, ka vārds tas ir sens aizguvums no līvu valodas, kur vārds moizavistuvāk atbilst somu īpašības vārdam moisio – tikko uzarts, iežogots, ko attiecināja uz iekoptu zemi mežā.

1562.gadā poļi paņēmuši un pārvaldījuši pār Vidzemi un Latgali. Bet 1600. gadā poļi atteikušies no Vidzemes un paturējuši Latgali. No 1600. gada robeža zviedriem ar Poliju ir bijusi pa Sitas upīti. Pa Sitas upes krastu patrulējuši robežsargi.

Sita ir Pededzes kreisā pieteka Alūksnes, Balvu un Gulbenes novados. Tās garums ir 41 km. Sita sākas Alūksnes novada dienvidu daļā, pie Siguldas purva dienvidu malas, satekot grāvjiem. Sita tek pa Adzeles pacēlumu uz dienvidrietumiem. Pededzē ietek vairākus kilometrus augšpus Mugurupes ietekas. Sitas lielākās pietekas ir Apkārtupe, kuras garums 12 km, Dzirla – garums 23 km, Dvorupe – 14 km garumā. Pie Sitas upi šķērso Rīgas – Vecumu dzelzceļa līnija un Gulbenes – Balvu ceļš.

Mans vectēva vectēvs nav varējis ciest kungu varmācību, netaisnību, nolēmis bēgt no Alūksnes muižkunga pāri robežai, tas ir pāri Sitas upei Balvu muižas mūžu mežā. Alūksnes apvidus kopš seniem laikiem atradies uz senā tirdzniecības ceļa no Gaujas baseina uz Krievijas ziemeļrietumu zemēm un bijusi baltu, somu un slāvu cilšu savstarpējās cīņas objekts. Pilsētas nosaukums, visticamāk, cēlies no latgaļu vārda olūksna – meža strauts. Jau 1224. gadā pēc Atzeles zemes dalīšanas Zobenbrāļu ordenis ieguva Alūksnes un Gaujienas zemes uz senā Pleskavas tirdzniecības ceļa, bet Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai. Rakstos 1284. gadā pirmo reizi pieminēta Livonijas ordeņa pils Marienburga (vācu: Marienburg – Marijas pils), kas atradās uz Alūksnes ezera salas. Ordeņa mestra Burharda fon Dreilēbena vadībā 1342. gadā tika nojaukta senā koka pils un pabeigta ordeņa mūra pils celtniecība.

Kāpēc saku mūžu mežos? Tāpēc, ka toreiz Balvu pagasts ir bijis ļoti maz apdzīvots. No Sitas upes līdz Balvu ezeram viens vienīgais mūža mežs. Tikai pa Bolupes krastu un Balvu ezera krastiem bijuši kur ne kur pa kādai mājai, par piemēru –  Nagļi, Grūzīši, Sebeži, Pordari, Silaciems. Uz Kurnas upes – Kurnas ciems. Uz Balvu ezera labā krasta – Krasnogorka, Pērkoni, Perdinava (Egļukalns), Cāgas, Smiltene. Pie Pokuļevas ezeriņa – Pokuļeva, Lauzi.

Pastāvējis nerakstīts likums. Ja kāds izbēdzis no vienas muižas kunga zemes uz cita muižas kunga zemes, tas ir iebēdzis cita kunga mežā un iebūvēja būdas un ielīda līdumus, tad, kad kungs uzgāja, tad nesodīja. Pieņēma par savu pavalstnieku un ļāva turpmāk dzīvot.

Kad Balvu muižkungs ir uzgājis derdziniešus, arī nav zināms. Ubags ir palicis Derdziņos dzīvot. Kurā gadā, nav zināms, mans vectēva vectēvs vai viņa dēls Jāzeps pēc paša gribas jeb uz muižkunga pavēli aizgājis dzīvot uz Kupravas ciemu, netālu no Pokuļevas ezera Balvi – Liepna ceļa malā. Tēvs stāstīja, ka vēl viņa laikā esot bijušas vecas ābeles un diži ozoli tai vietā, kur reiz atradušās mājas. Tad sekojusi vēl viena pārcelšanās – šoreiz uz Tutinavu. Kurā gadā un kāda iemesla dēļ pārcēlies jeb pārcelti uz Tutinavas ciemu pie Tutinavas kapiem? Cik ilgi ir dzīvojuši Tutinavā, arī nav zināms, bet tad pārcelti uz Balvu ezera labā krasta, ne jau tieši pretī pilij, bet kādi 300 jeb 400 metri uz leju uz paša ezera krasta. Tas noticis tad, kad muižkungs paplašināja laukus (tīrumus), uzbūvēja lopu muižiņu Stekintavu. Tad pārcēla no ezera krasta kādu kilometru no ezera krasta mežā taisni pretī Stekintavai, tagadējā Začu ciemā. Tā radās Začu ciems.

Jozis – urdītājs

Augstāk minētais senču sencis – īsts nemiera gars. Stalts, labi noaudzis, spēcīgs puisis. Nav bijis skubināms darbā. Prāts viņam tikpat rosīgs kā pats. Gājis pusteciņus, palēcieniem vien. Arvienu jaunu ideju un izmēģināšanu pilns. Tad nu Jozis, pēc visādām nebūšanām Alūksnes muižas kalpu, draugu un paša dzīvē, sācis urdīt uz dzīvošanas maiņu.

Notikums 1726./ 1727.gada ziemā bijis tāds, kas arī muižas gājēju Ubagu Jozi rosinājis uz rīcību. Aina un apstākļi toreiz bijuši, redz, šādi – tādi un sekojoši. Daļa muižas kalpu dzīvojuši tā sauktā lejas ērberģī jebšu kalpu mājā. Citi, kas sūrā darbā sakrājuši cik necik naudu, dabūjuši no muižas rentē savai ģimenei kalpu māju. Nu, lūk! Stāstu varam sākt ar parastu ainu ziemas dienā istabā tādā zemnieku mājā, kur 18.gadsimtam atbilstošs telpas iekārtojums. Sienas – balsināts māla kleķis, istabiņā vienkāršs koka galds. Pie tā abās pusēs gari un plati koka beņķi. Galda galā parasti koka ķebļi. Saimniecībā pie ēdiena glabāšanas, gatavošanas un brūķēšanas lietojuši  māla krūkas un bļodas, koka karotes. Siltumam un ēdiena gatavošanai istabas kaktā pavards ar siltummūri un ieri no lielā maizes cepļa (jeb tagad saukta maizes krāsns) ar ierīkotu nostieptu striķi gar sānu, uz kura pakārti mitrā laikā žūst kājauti, slapjie cimdi, mēteļi un lielie lakati. Istabā vienmēr vairākas gultas – katrai ģimenei sava viena vai divas, atkarībā, cik pieaugušo un bērnu. Tā mūrītim līdzās kādam vecākam gājējam, arī kalpam vārgāku veselību, lai vairāk siltuma. Parasti katra gulta no pārējās telpas ar kādu pelēku seģeni vai palagu, aizkaru nodalīta. Istabas kaktā pie durvīm arī parasti ierīkota kāda koka gulta, kas glīti pārsegta ar austu vienkāršu segu, spilvens. Ja taupīgāks cilvēks, iegādājis vai pats uztaisījis vienkāršu koka krēsls, kurš novietots līdzās gultai. Uz tā atzveltnes aiz pasaišķiem labi uzmest pastalu pāri. Pa nakti istabas siltumā labi pažūst, bet nesakalst un nesačervelējas, ka nevar kājā nākamā rītā uzaut. Arī šo gultu naktī no pārējo acīm aizsedz ar striķī stiprinātu segu. Līdzīga gulta pretī istabas logam, tāpat vakarā nodalāma ar aizkaru. Uz sienā iedzītas koka tapas lielā apģērba uzkarināšanai, kuru lieto retāk, piemēram aitādas kažociņš. Zem gultām parocīga telpa darba rīku lādītei, skaldāmajam cirvim, koka āmuram u.c.vienkāršiem, bet ļoti vajadzīgiem vīrieša darba rīkiem.

Šādā kalpu ērberģī un ļoti līdzīgi ierīkotā istabā mitinājās arī mūsu stāsta varoņi mana tēva vectēva vectēvs Jozis, iesaukts par Začu un viņa draugi – kalpu  ģimene, kurā sieva Marga ar savu vīru Sprici, iesaukti par Ubagiem. Zem Spriča un Margas gultas tāpat darbarīku lādīte, kurai līdzās vīžu pāris, pastalas – abi paliela izmēra. Pie gultas krēsls, uz kura atzveltnes ausaine, kājauti. Taču gultā arī dienas laikā gulēja muižas kalps Ubags. Ne jau aiz slinkuma, vai nejaukiem laika apstākļiem ārā. Nē, Ubags bija gauži slims.