Anna Marija Serģe: Ja lasītājiem būs interese lasīt romāna otro daļu – rakstīšu

Jauno rakstnieku konkursa 2021 pusfināliste Anna Marija Serģe (īstajā vardā Anna Kola) savu pirmo romānu “Es gribu Tev kaut ko parādīt” dēvē par savu trešo bērnu. Darbs nesen nācis klajā izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas”. “Romāna rakstīšana man saistās ar viszemāko, tumšāko un grūtāko periodu manā līdzšinējā dzīvē,” atklāj jaunā rakstniece, sakot, ka darba tapšanas viņai palīdzējusi pārvarēt dvēseles tumšo nakti. Par ko ir grāmata un kā Anna Marija Serģe piedzīvo rakstīšanas mākslu, lasi šajā intervijā, kas tapusi speciāli TVNET sadarbībā ar projektu “Bibliotēka”.

Anna, saki, cik ilgi Tu rakstīji savu pirmo romānu, un vai tā tapšana bija projekta “Bibliotēka” organizētā Jauno rakstnieku konkursa ierosināta?

Ieraudzīju pieteikumu konkursam medijos gluži nejauši. Tā kā jau iepriekš biju dzirdējusi par rakstniecības konkursiem, sapratu, ka šī iespēja šoreiz ir jāizmanto. Pieteikumu aizsūtīju marta vidū, un grāmatas pirmās rindas uzrakstīju marta beigās. Lai gan turpmākais dzīves periods man bija saspringts, tieši nodošanās rakstīšanai man deva milzu enerģiju. Grāmata kopumā tapa trīs līdz četru mēnešu ilgā laika periodā. Viss teksts ir tapis vienā gabalā – kā tāds viduslaiku rakstu rullis, no pirmā vārda līdz pēdējam. Interesanti, ka lielākais vairums Jauno rakstnieku konkursa dalībnieku par galveno motivatoru uzskatīja tieši termiņu. Laikam jau tas tāds slikts signāls mums, radošajiem, jo bez spiediena darbus varbūt nemaz nevaram pabeigt?

Kā pie Tevis “atnāca” grāmatas sižets, un par ko tas ir?

Pirms vairākiem gadiem ar ģimeni biju spiesta pārcelties uz dzīvi Carnikavā, nomaļā, visai tumšā un padomju savienības noskaņas pārpludinātā vietā, kur mežā vietām aug dīvaini līku un greizu priežu armijas. Tā kā tieši tajā laikā pirmoreiz piedzīvoju kaut ko tādu, kas sākumā šķita veselības problēmas, bet vēlāk izrādījās pārlieku liela stresa, izdegšanas un emocionāla iztukšojuma sekas – veģetatīvo distoniju, tad sāku meklēt veidus, kā ikdienā sevi pacelt no šīs tumšās, dvēseli saēdošās vietas, kurā biju iestigusi. Ar meitām bieži devāmies pastaigās pa mežu. Tā kā biju diezgan drūmā, tumšā dvēseles stāvoklī, vienmuļais priežu koku mežs un mūsu tumšā jūra, kas visus gada vēsākos mēnešus ir tāda pat mazliet baisa, tikai pastiprināja šīs izjūtas. Sapratu, ka man ir jāatrod pretinde depresīvajām izjūtām. Tā kādu dienu burtiski acu priekšā radās abi grāmatas galvenie vīriešu tēli. Un tas, jāatzīst, visdrīzāk nebūtu noticis bez šī Carnikavas mistiskā, bet tik zaļā un sūnainā meža. Otra stāsta puse man galvā grozījās kādu laiku iepriekš, kad pirmoreiz lasīju par sengrieķu dievu Pānu un viņa saistību mūsdienu pagānismā ar panikas lēkmēm – visas lūgšanas, buramvārdi, kurās minēts Pāns, ir tieši ar mērķi aizdzīt baiļu, panikas, trauksmes izjūtas. Mani kopš bērnības ļoti aizrauj viss mistiskais, neizskaidrojamais, noslēpumainais, tādēļ grāmatā ienāk šie elementi. Kopumā darbs ir manas dvēseles glābšana no sevis pašas, un ceru, ka lasītājs arī spēs nokļūt manis radītajā fantāzijas pasaulē un uz brīdi aizmukt no ikdienas grūtībām, noguruma un smaguma.

Kādu vēstījumu Tu pati vēlies aiznest līdz lasītājiem ar romānu “Es gribu Tev kaut ko parādīt”?

Lielāko gandarījumu man sagādātu apjausma, ka lasītājs spētu uztvert tās grāmatas nianses, kuras var pamanīt tikai vērīgs lasītājs. Centrālā manas grāmatas ideja, neapšaubāmi, ir dvēseļu radniecība – tāda pārpasaulīga saikne starp cilvēkiem; sāpju un grūtību pārvarēšana. Atskārsme par to, ka viss, kas ar mums notiek, patiesi notiek ar kādu Augstākam spēkam vien zināmu iemeslu.

Šķiet, ka rakstīšana priekš tevis ir terapeitisks process…

Jā, neapšaubāmi. Rakstīšana man ir ļoti, ļoti palīdzējusi sakārtot gan savas domas, gan vienkārši trenēt prātu atslēgties no domāšanas par nevajadzīgām lietām un fokusēties uz kaut ko produktīvu.

Kādas ir Tavas tuvākās nākotnes ieceres rakstniecības lauciņā?

Rakstot romānu “Es gribu Tev kaut ko parādīt”, darbu apzināti veidoju tā, lai daudzas sižeta līnijas būtu iespējams attīstīt grāmatas turpinājumā. Ja lasītājiem būs interese gaidīt arī stāsta otro daļu, rakstīšu. Vēl es ļoti gribētu uzrakstīt par dažādiem vēstures etapiem – darbu, kurā fakti un vēstures notikumi savijas ar fantāziju. Piemēram, acteku vai maiju civilizāciju. Mani ļoti interesē Amerikas pamatiedzīvotāju vēsture un kultūra. Bet tur būtu jāiegulda diezgan pamatīga izpēte, pirms ķerties kam tādam klāt…

Kas, Tavuprāt, ir labs rakstnieks?

Manuprāt, labs rakstnieks ir tāds, kas spēj aizkustināt dvēseli caur burtiem, teikumos savērptajiem vārdiem likt uzmesties zosādai vai acīs sariesties asarām. Katrs jau literatūrā un vispār mākslā meklē un atrod kaut ko citu. Man tās ir emocijas. Gan cilvēkos, gan grāmatās, gan filmās. Bez emocijām viss ir sauss, truls, pliekans.

Kāda tipa literatūru Tu pati izvēlies lasīšanai?

Dažādos dzīves posmos ir bijusi interese par dažādu literatūru, bet kopīgais vienmēr ir bijis tieši tāds pārpasaulīgais, garīgais, varbūt pat ezotēriskais un mistiskais. Bija laiks, kad lasīju visu, kam tiku klāt – Stendālu, Viktoru Igo, Balzaku, Tomasu Hārdiju. Esmu izlasījusi pilnīgi visus Dafnes di Morjē darbus, tāpat arī Ēriha Marijas Remarka daiļradi. No mūsdienu autoriem ļoti patīk Stīvens Kings, sevišķi oriģinālvalodā, ne tulkojumā. Ļoti patīk arī viegli un ar aizrautību lasāmie Keitas Mortonas romāni. Savulaik pirku visus “Dienas Grāmatas” fantāzijas / vēstures romānus. Daudz esmu lasījusi arī zinātnisko literatūru, tajā skaitā Karlu Gustavu Jungu, sevišķi viņa memuārus “Memories, Dreams, Reflections”.  Ļoti lielu iespaidu uz manu radošo domāšanu kā arī reliģiski garīgo uztveri atstāja Bārta D.Ērmana grāmatas, sevišķi “The Lost Scriptures”. Tāpat liels atklājums un dvēseles pacēlums bija pēc Henrija D.Toro “Voldenas” izlasīšanas. Atklāti sakot, te ir pārāk daudz, ko minēt – nepietiks ne vietas tekstam, ne pacietības lasītājam…

Kuri literatūras darbi visvairāk ir ietekmējuši Tavu pasaules redzējumu, dzīves uztveri, izraisījuši līdz pārdzīvojumu?

Šeit gribu minēt pirmo nopietno grāmatu, ko, šķiet, izlasīju krietni par agru – laikā, kad man bija ap 11 gadiem, ne vairāk. Tā bija Radeka Jona grāmata “Memento”. Tā atstāja dziļu nospiedumu manā pusaudža psihē – no tā laika raugos uz atkarībām un cilvēkiem, kas no tām cieš, ar pavisam citu skatījumu. Un, jā, šī grāmata ir radījusi milzīgu pretestību jebkurai narkotiskajai vielai pasaulē. Otra grāmata, kas atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, bija Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdija”. To izlasīju apmēram 15 gadu vecumā. Ilgu laiku uzskatīju tieši to par savu vismīļāko literatūras darbu. Ar milzīgu aizrautību esmu lasījusi rietumu ezotērikas darbus, no kabalas, Džona Dī, hermētisma līdz kristīgajam gnosticismam un pat psiholoģijas pamatlicējiem, Karlam Gustavam Jungam un Zigmundam Freidam.