Prologs.

Atceros to, kā nokāpu lejup pa kāpnēm, kad sajutu kaut ko ne tā. Tā kā sareiba galva, tā kā spieda acis, pat īsti nevarēju noraksturot to, kā jutos. Tad pārējais norisinājās neticami strauji  – sāka likties, ka trūkst gaisa,  krūtis spieda neredzami ķieģeli un vēl pēc dažām sekundēm pievienojās pilnīgi nejūtīgas rokas. Nezinu, kā, bet paspēju sagramstīt savu mobilo telefonu un ar stīviem, spazmās savilktiem pirkstiem centos uzspiest  viens, viens, divi. Vecāku mājās nebija, tādēļ, ņemot vērā šo izjūtu intensitāti un absolūto pārliecību, ka mana pēdējā dzīves stunda bija situsi, izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tad kaut kā aizrāpoju līdz dīvānam un paliku tur cerībā, ka ārstu brigāde pagūs atbraukt, pirms es nomirstu. Pēc kārtīgas apskates un aptuveni divdesmit minūtēm nomierinošas mediķu kompānijas jutos krietni labāk. Arī ārsti sacīja, ka neko aizdomīgu neredz, visi rādītāji bija puslīdz normas robežās, ja neskaitīja nedaudz paaugstināto asinsspiedienu un paātrināto pulsu. Jutos daudz labāk, savā ziņā mierīgāk, lai arī tāpat nebija skaidrs, kas ar man bija noticis, tomēr ļāvu mediķu brigādei doties prom un vairākkārt atvainojos par sagādātajām neērtībām, tērējot laiku uz šo acīmredzami veltīgo izsaukumu. Ar šo stāstu iesāku savu pirmo vizīti psihoterapeita krēslā. Šai epizodei, protams, sekoja desmitiem – varbūt simtiem citu līdzīgu. Nemelošu, katru reizi es biju pilnīgi pārliecināta, ka es nomiršu. Tā nu sākotnējā, gadu gadiem ieilgusī depresija un trauksme pārvērtās no negaidītiem fiziskiem simptomiem un panikas lēkmēm par ģeneralizēto trauksmes sindromu, kas sāka iet vienā solī ar hipohondriju. Ar laiku iemācījos ar to sadzīvot. Kā mans psihoterapeits bija sacījis, traumas, kas mūsos dzīvo, mūs nekad nepamet, varam vienīgi iemācīties ar to pastāvēt līdzās. To es arī apņēmīgi darīju. Zināju, ka šīs epizodes var atkārtoties, tomēr mani tas nesatrauca, ne tādā mērā kā sakumā. Šis stāsts turpmākajās lappusēs ir par to, kā es sapratu, ka tas, ko daudzi bieži skandina, kas šķiet tik klišejiski, nodrāzti un bezjēdzīgi, ir neapgāžama patiesība. Viss notiek ar kādu iemeslu. Agrāk vai vēlāk mēs to spējam saskatīt.

Milija Laurs, 2019

Londona

1910.gada jūnijs. Londona. Nelielā Čenserīleinas dzīvoklī, savandītā, visnotaļ netīra paskata gultas veļā uz muguras gulēja jauna sieviete. Viņai nebija vairāk par divdesmit pieciem gadiem. Sieviete izskatījās aizmigusi. Garie, gaišie, gandrīz baltie mati bija neķemmēti, savēlušies neglītās cilpās. Viņas seja bija bāla, lūpas tāpat. Biezi, tumša brokāta aizkari bija aizvilkti pavisam ciet, tā, ka telpa izskatījās ne vien netīra, bet drūmi tumša. Uz neliela, apaļa galda ar dīvainām, sešām kājām, kas katra bija ar citādu pamatni  – viena bija kā vanaga kāja, cita izskatījās kā suņa vai vilka ķepa, vēl cita bija kā izlocījusies čūska, bija salikti pāris svečturi, vienā balta un otrā melna svece, pāris rituāla paskata dunči ar smalki rotātiem spaliem un vēl daži citi sīkumi, kas atgādināja mazus biķerus vai sudraba karotes bez kāta.  Pēc brīža telpā ienāca četri cilvēki, šķita, ka vīrieši. Divi no viņiem aizdedza sveces uz mazā galda, viens uz grīdas izklāja sarkanu tepiķi. Ceturtais piegāja pie sievietes un kaut ko klusi runāja. Vēl pēc brīža divi no viņiem pacēla aizmigušo sievieti un nolika uz sarkanā tepiķa, trešais ap viņu ar tādu kā zizli apvilka neredzamu apli. Tad viņš paņēma vienu no dunčiem un pārgrieza sievietes balto naktskreklu, lai novilktu to pavisam nost. Sievietes kailas augums izskatījās nedzīvi balts uz asins sārtā paklāja. Tad visi četri sastājās katrā paklāja pusē, un viens no viņiem sāka skaļi skandināt kaut kādu mantru nesaprotamā valodā. Pēc brīža telpu sašūpoja tāda kā migla, dūmi, un sveces uz galda apdzisa. Vīrietis, kurš skaitīja mantru, izģērbās no sava melnā apmetņa, bet viņa seju joprojām sedza mantijas kapuce. Tad viņš notupās pie sievietes un nekustīgo ķermeni sagrozīja tā, lai spētu iecerēto rituālu pabeigt. Trīs pārējie skaitīja to pašu mantru dīvainās, aizlauztās balsīs, kamēr ceturtais pabeidza savu darbu. Viņš piecēlās kājās. Migla telpā bija joprojām, bet piepeši sveces iededzās no jauna. Tad viņš apģērbās un pameta ar roku pārējiem, tie saudzīgi pacēla sievieti un ielika atpakaļ gultā.

Londona. Aprīlis 2017.

“Tu neticēsi, ko es šodien satiku,” neviltotā aizgrābtībā iesaucās  Rodžers. Viņa ērmīgais, mazliet šķībais smaids izjauca visu pārsteiguma momentu – man jau bija skaidrs, par ko viņš runā.

“Sofiju,” es atbildēju.

“Kā tu zināji? Tu, ragana tāda!” Rodžers iedunkāja man plecu un draudzīgi aplika roku ap pleciem. Temza šodien bija spītīgi mierīga, ūdens virsma izskatījās nevainojumi gluda, par spīti visnotaļ duļķainajai ūdens konsistencei. Mūsu ierastā tikšanās vieta bija  Kvīnsvalka, iepretim Parlamenta pilij. No turienes mēs tad  – parasti – devāmies tālāk uz Sautbenku. Kopš iepazinos ar Rodžeru pirms trim gadiem darbinieku rekrutēšanas aģentūrā, mums abiem pretendējot uz vienu un to pašu darba vakanci, uz kuru, lieki piebilst, netikām, mūsu iknedēļas nogales rendezvous allaž sākās tieši šeit un ar pastaigu gar Temzu.  Pāri Vestminteras tiltam aizjoņoja policijas auto ar briesmīgi spalgu sirēnu. Tad kāds double-deckerautobuss skaļi uztaurēja bariņam pusaudžu, kuri, kā izskatījās, grasījās zibenīgi šķērsot ielu pie tilta pie luksofora sarkanās gaismas, tieši autobusam priekšā. Autobusa šoferis, tumsnējs pusmūža vīrietis, ar bargu seju nolūkoja potenciālos drošības noteikumu pārkāpējus, un pēc sekundes jau autobuss līgani nogriezās prom krustojumā. Jaunieši skaļi tērgāja un smējās.

“Eh, jaunības dullums!” noteica Rodžers, kad abi devāmies pāri gājēju pārejai, uzmezdams skatu jauno bezrūpju bariņam.

“Ko Sofija? Runājāt?” pavaicāju.

“Neko daudz. Apjautājās, kā man sokas, kur tagad dzīvoju, tādā garā,” Rodžers nobēra. Sofija bija mana kursa biedrene no studiju pirmā gada un pašreizējā darba kolēģe, ar kuru Rodžers kādu laiku satikās. Attiecības izjuka diezgan muļķīga iemesla dēļ – Sofijai radās greizs priekšstats par manu un Rodžera draudzību, toties Rodžers nebija atmetis cerības attiecības atjaunot. Man gan tas šķita bezjēdzīgi – ja reiz meitenei galvā bija iezagusies doma par sava kavaliera iespējamo neuzticību, pie tam jau pašā romantiskās aizraušanās sākumposmā, diezin vai tā bija cerīga zīme veiksmīgām ilgtermiņa attiecībām.

“Skaidrs. Rodžer, tev jāmet miers, tam nav jēgas! Tu esi pārāk labs ķēriens, lai savus labākos gadus izniekotu dēļ kādas, kura, visdrīzāk, sačakarēs tavu optimistiski tendēto dzīvi līdz nelabumam,” noteicu, zinādama, kāda tobrīd bija drauga sejas izteiksme – skāba un vīlusies, jo viņš nebeidza cerēt, ka es atbalstīšu viņa iluzoros centienus atgriezties pie drāmu tik mīlošās iecerētās. Rodžers izlikās, ka manu repliku nedzird, un skaļi iestrēba kafiju no papīra glāzes ar uzrakstu Costa.  Pagājām garām nelielai uzkodu kafejnīcai, no kuras uzvējoja tikko ceptas maizes smarža.

“Kur piesēžam?” Rodžers pajautāja.

“Nezinu, kaut kur parkā? Laiks tik labs, ka vajadzētu izmantot dienu,” atbildēju.

“Seintdžeimsa?”

“Okei.  Tad parādīsi, ko labu esi atradis priekš manis.”

“Tev patiks!” drauga acis iemirdzējās, kad atgādināju par galveno mūsu šīs dienas tikšanās iemeslu. Rodžera brālēns strādāja Nacionālajā Arhīvā un ar viņa palīdzību centos noskaidrot kaut ko vairāk par savas dzimtas vēsturi. Dzimusi un uzaugusi Latvijā, es allaž jutos savādi piederīga Anglijai, un pavisam nesen biju atklājusi, ka, iespējams, mans vecvecvectēvs bija dzimis kādā nelielā miestā netālu no Birmingemas. Šis atklājums nudien satricināja manu jau tā tik lielo aizgrābtību ar savas ģenētiskās bagāžas izpēti.

Tikuši līdz Seintdžeimsa parkam, atradām kādu nomaļāku, brīvu soliņu blakus lepni sakuplojušam magnolijas kokam.

“Tā. Tās, saprotams, ir izdrukātas bildes no telefona -kvalitāte nav sevišķi laba, bet tas jau nav svarīgi. Galvenais ir saturs,“ Rodžers no savas brūnās ādas somas, kura izskatījās pārdzīvojusi abus pasaules karus – viņš to bija atradis savu vecāku lauku mājas bēniņos pusaudža vecumā un spītīgi atteicās nomainīt pret jaunāku, modernāku variantu,  jo “šī vēl esot ļoti labā stāvoklī”, izvilka nelielu  papīru kaudzīti.

“Tā. Šis prasīja zināmus pūliņus, tādēļ ceru, ka saproti – esi man parādā kopīgu reidu uz  Blūmsberiju, ” draugs, tumšbrūnajām acīm, kas tik ļoti kontrastēja ar gaiši rudajām uzacīm un skropstām, bērnišķīgi iemirdzoties, noteica.

“Sarunāts,” atbildēju. Plānā izdrukāto dokumentu kaudzīte manās rokās likās neatbilstoši smaga. Virspusē bija kopija no kādas Svētā Jāņa baznīcas grāmatas, senais rokraksts bija kaligrāfiski baudāms, bet mūsdienu acīm pavisam grūti atšķetināms.

“Es nevaru neko tur salasīt,” noņurdēju.

“Vari nelasīt, es varu visu atstāstīt!” Rodžers lepnā pacilātībā un mazliet pārlieku skaļi priekš šīs samērā publiskās vietas iesaucās. Uz mums atskatījās kāds garāmejošs vecāka gada gājuma pāris – ne nosodoši, bet ar interesi. Pamāju viņiem un pasmaidīju. Solīdais pāris pameta mums ar roku un saskaņotā, mazliet nedrošā solī turpināja savu pastaigu.

“Tās ir kopijas no Lemingtonas Svētā Jāņa baznīcas grāmatas. Ieraksti par dzimšanu un laulībām. Izskatās, ka tavs senais radinieks patiešām dzimis tur, ” Rodžers no izdrukāto dokumentu čupiņas izņēma lapu un pavicināja man priekšā. “Redzi, Viljams Marks Lorijs, dzimis 1875.gada 23.jūlijā, Martas Karolīnas Hendersones un Semjuela Džeimsa Lorija dēls. ”  Skatījos uz kaligrāfiskajiem burtiem.

“Tas ir tik sasodīti forši, ka tev izdevās šo uzrakt!” apķēru draugu un cieši saspiedu. Šādos brīžos allaž likās, ka es Rodžeru pazinu jau kopš bērnības – nevis tikai trīs gadus. Mūsu draudzība bija brīnumaini dabiska un nepiespiesta.

“Man prieks, ka tev prieks,” viņš atbildēja.  “Tur vēl ir laulības reģistra dokumenti un, ja pareizi atceros, kaut kas par sievas miršanas datiem.”

Klausījos Rodžera teiktajā, kad sajutu pretīgo, pazīstamo kņudēšanu pakausī. Izlocīju kaklu, ļaudama kakla skriemeļiem nokrakšķēt. Ieelpoju, aizvēru acis.

“Ei, ” draugs man aplika roku, zinādams, kas ar mani notika, “būs labi, elpo, izskaiti pirkstus un skaties uz mani.” Sirds ritms uzņēma tempu, aizsitās elpa, un nu tirpa ne tikai pakausis, bet arī pirkstu gali, nejūtīgums un sīkās, durstīgās adatiņas neatlaidīgi izpletās augšup pa plaukstām. Aizvēru acis un dziļi izelpoju. Tad atkal ieelpoju. Uz brīdi likās, ka paliek nelabi un sagriežas galva. Pielēcu kājās.

“Man jāpakustas,” izgrūdu caur zobiem. Balss izklausījās deformēta un vāja.  Pie velna! Kā man bija apnicis šis murgs! Cieši ielaidu nagus savā skaustā. Šis agresīvais paņēmiens mazliet palīdzēja smadzenēm novirzīties no stabili uzņemtā bēdz-cīnies-sastingsti režīma. Sakodu zobus un centos atsaukt atmiņā visas tās neskaitāmās reizes, kad šīs pašas sajūtas, šīs pārcilvēciskās bailes biju veiksmīgi izturējusi un mans ķermenis mani nebija pievīlis. Es nenomiršu. Ne tagad. Ne šodien. Sasodīts! Rodžers bija pienācis man blakus un apskāva mani, vienlaikus čukstēdams ausī: “Viss ir labi, tev labi sanāk, tūliņ tas būs cauri.” Ļāvu rokām bezpalīdzīgi noslīgt gar sāniem un Rodžeram turēt manu svaru. Atbalstīju galvu pret viņa plecu un atkal aizvēru acis.

“Atvainojiet, manuprāt, jums izkrita šīs,” turpat blakus ierunājās kāda zema, bet patīkama vīrieša balss. Atvēru acis un momentāni atrāvos no Rodžera. Mana panikas lēkme bija izgaisusi, kā uz burvju mājiena jutos daudz labāk. Acīmredzot svešinieka ierunāšanās bija likusi smadzenēm pārgrupēties no neesošiem draudiem uz reālu situāciju.  Svešinieks turēja izstieptu roku ar Rodžera atnestajām arhīva datu kopijām un viegli smaidīja. Viņš bija garš, vismaz galvas tiesu garāks par mani, ļoti tumšiem matiem, gandrīz melniem, un neticami zaļām acīm. Uz sekundi galvā pazibēja muļķīga doma, ka viņš varbūt bija kāda slavenība – aktieris vai kāds spiedzošu meiteņu iemīļots mūziķis. Rodžers pateica skaļi to, kas bija man uz mēles, viņš piepeši ierunājās: “O, paldies, būtu slikti, ja papīrus būtu nozaudējuši, heh.”

Svešais uz Rodžeru pat nepaskatījās. “Vienmēr laipni,”  viņš atdeva dokumentus man. Laikam panikas lēkme bija padarījusi manas rokas pavisam aukstas, jo dokumentu čupiņa likās neticami silta. Rodžers izskatījās viegli samulsis.

“Paldies,” klusi noteicu. Tumsnējais vīrietis aizlika matus aiz auss un devās prom. Atskārtu, ka gribēju, lai viņš vēl kaut ko pasaka, un tai pat laikā sevi iekšēji nostrostēju par to, cik tas šķita smieklīgi. Kāpēc lai vienkāršs garāmgājējs, kas atradis svešu mantu, gribētu ilgāt papļāpāt? Ha!

Apsēdos uz soliņa un iedzēru lielu malku no Rodžera piedāvātās ūdens pudeles.

“Savāds tips,” Rodžers norūca. Zināju, ka viņš bija pamanījis manu mazliet smieklīgo interesi par svešinieku.

“Mjā,” noteicu, bāzdama somā dokumentus un nepaceldama acis uz draugu. Nebija vērts. Viņš tāpat zināja, ka nejaušais garāmgājējs jau bija atstājis visai dziļu nospiedumu manā haotiskajā prātā.

“Vismaz viņš tevi izcēla no lēkmes,” Rodžers priecīgākā balsī noteica un piemiedza aci. Jā, jā, es zinu, ko tu ar to domā.

Sēdēju uz terases krēsla un raudzījos lejup uz Voksholas tiltu. Londona šķita tik dzīva, tik piesātināta, dzīvības pilna pilsēta. Un par spīti savām saknēm Latvijā, es kopš pirmās vizītes Anglijā zināju, ka šīs bija manas mājas. Te es jutos kā starp savējiem. Reiz biju saņēmusi dzimšanas dienas dāvanu – personīgo astroloģisko natālo karti. Tur bija teikts, ka mani laime sagaida tikai dzimtenē. Es spītīgi gribēju zvaigznēs ierakstītajam pierādīt pretējo – ka tās kļūdījās un ne kripatiņas nezināja par manu likteni vai laimes mājvietu! Es jutos laimīga šeit, šajā milzīgajā pilsētā, pilnā ar svešiniekiem, kuri ikdienā bija tūkstoškārt laipnāki kā tautieši dzimtenē, kur pat retais svētdienas pastaigu cienītājs uz vientuļas piejūras meža takas nepateiks “Labdien!”. Nē, es negribēju atgriezties dzimtenē. Nē, tur mani negaidīja laime, es to jutu. Zināju. Vienīgā lielā problēma bija tajā, ka es īsti nezināju, kurp gribu, lai dzīve mani aizved. Karjeras ziņā man nebija plānu. Kaut kā muļķīgi šķita, ka visam pietiks laika un ka tas nav svarīgi. Bet laiks ritēja nepiedodami, un, lai gan centos par to pārlieku nedomāt, vienlaikus apzinājos, ka man bija jānostabilizē kaut kāds mērķis. Citiem tā bija pareizā profesijas izvēle, un tad jau attiecīgie soļi virzībā uz to bija paredzami. Citiem ģimenes veidošana, stabilu attiecību nodibināšana, bet man ne viens, ne otrs nešķita pietiekami nozīmīgs, lai dēļ tā ziedotu savus sapņus un nepiepildītās ieceres – ceļot, krustu šķērsu apbraukāt mūsu planētu, satikt cilvēkus no svešām zemēm, redzēt saullēktus otrpus ekvatora, dzirdēt seno inku pēctečus runājam vietējā valodā vai uz brīdi paturēt klēpī koala lāci. Es gribēju to visu, bet ne smago, pie zemes velkošo enkuru – karjeru vai ģimeni, kura visus manus varavīkšņu krāsu sapņus izgaisinātu vienā acumirklī vai – pavisam pretēji – tos lēnām sagrauztu, stūrīti pa stūrītim, gabaliņu pa gabaliņam, ar katru pagarināto darba dienu vai zīdaiņa raudām pie paaugstinātas temperatūras, līdz no manām raibajām sapņu pilīm vairs būtu palikusi tikai sadrupušu, blāvu ķieģeļu čupa kaut kur mana depresijas māktā prāta dziļākajā nostūrī. Nē, tā nebija dzīves jēga. Ne manas.

“Nāksi iekšā?” manas dumpinieciski filozofiskās pārdomas pārtrauca Roberts.

“Tūliņ, “atbildēju. Uz terases margas ar skaļu sveicienu uzlaidās vārna. Pretēji Latvijā ierastajām, šī nebija pelēka ar melnu, bet viscaur melna kā krauklis. Carrion crow. Putns sakārtoja spārnus un, ar tumšbrūno aci sāniski palūkodamies uz mani, atkal aizlaidās. Putna melnās spalvas piepeši atsauca atmiņā melno matu īpašnieku parkā. Aiz terases stiklotajām durvīm parādījās Roberta seja. Nāc iekšā, viņš ar žestu norādīja.

“Nāku,” atbildēju.

Es ar Robertu biju iepazinusies pirms mazliet vairāk kā astoņiem mēnešiem.  Tolaik paralēli mācībām piestrādāju kā tulkotāja, biju šo informāciju ievietojusi sludinājumu portālā, caur kurieni ar mani sazinājās Roberts. Beigu beigās jau izrādījās, ka viņam bija nevis nepieciešama mana valodnieciskā palīdzība, bet gan viņš bija izplānojis šādā veidā mani uzrunāt uz tikšanos. Tā nu tas aizsākās. Viena tikšanās, otra, un te nu mēs bijām – dzīvojām vienā dzīvoklī, ēdām un gulējām kopā, un viens otram devām diezgan lielu brīvību – tieši tas man šajās attiecībās patika. Es nejutos pavisam viena, un tomēr es varēju būt viena, kad vēlējos – bez pārmetumiem, bez vainas sajūtas. Robertam nebija ne vainas – viņš bija jautrs, aktīvs, iesaistījās ļoti daudzos projektos un baudīja to nepiespiesto dvēseles stāvokli, kurš piemīt tiem cilvēkiem, kas enerģiju un motivāciju gūst no ārējiem faktoriem.

“Kā pagāja diena? Es satikos ar Kregu, padauzījām tenisu, kapitāli izsvīdu,” Roberts teica, gareni ielaizdamies dīvāna un uz stingrā vēdera uzlikdams bļodu ar čipsiem. Allaž brīnījos, kā viņam izdodas būt tik labā formā par spīti tam, ka viņš māgā stūma tik daudz draņķu.

“Labi. Rodžers man atnesa tos papīrus, izrādās, ka man tomēr ir piliens angļu asinis,” atbildēju.

“Yes! Super! Kaut ko vēl sīkāk arī dabūji zināt?”

“Kaut kas tur vēl ir, bet to izskatīšu vēlāk. Nesanāca laiks visu līdz galam tur izpētīt,” teicu un vienlaikus ieslēdzu televizoru. ITV rādīja kaut kādu vietējo seriālu.

“Iedod man, “Roberts teica un paņēma pulti. Nez kāpēc vīriešiem likās, ka viņi prot labāk spiest sīkās pogas.  Roberts jau bija iegrimis tajā, ko šķidro kristālu kvadrāts rādīja. Skatījos uz raibo zibsnēšanu TV ekrānā un manas domas atkal aizslīdēja citur.