Anniņkalns jau izsenis bija apveltīts ar nelabu slavu. Vietējie zināja stāstīt par baisiem notikumiem, kas risinājušies tā apkārtnē. Vietējie visi gāja tam garām ar līkumu un arī iebraucējiem tika pieteikts tur labāk nerādīties.  Kādi īsti bija šie baisie notikumi, neviens īsti nezināja. Un tā vienmēr, Laima nopūtās pie sevis, tikko gadās uzziet kaut ko patiesi interesantu, tā stāsts vai nu apraujas labākajā vietā vai arī viss ir tik neskaidrs, neviens neko īsti nezina, bet tikai baumo. Ir daži stāsti par vietām, kur raganas pulcējušās kopā, bet ko viņas tur darījušas, par to nav neviena rakstu galiņa, nevienas liecības. Vai tiešām man viss bakalaura darbs jābalsta uz viena tante teica baumām? Kā lai noskaidro, kas īsti norisinājies kaut vai tai pašā Anniņkalnā. Sāksim ar to, kur tāds vispār atrodas. Mūsdienu kartēs tādu vietu neatrast.  Pieņemu, ka tas ir senais nosaukums kādai mūsdienu vietai. Un pats svarīgākais, vai Anniņkalns vēl eksistē vai to jau sen  nošķūrējuši padumjo laiku buldozeri, un raganu sabatu vieta palikusi apslēpta zem ātrgaitas šosejas.

Rītdien tikšos ar darba vadītāju. Pirmo reizi. Kaut darbu rakstu jau kādu brīdi. Nu vismaz mēģinu rakstīt. Palēnām apjaušu darba mērķi, izņemot to, ka man tas ir vajadzīgs, lai iegūtu kāroto bakalaura grādu. Arī uzdevumi ir aptuveni skaidri. Palēniem soļiem tuvojos hipotēzei. Tikai materiāla par maz. Vai tas ir sasodīti nepilnīgs. Kur man bija prāts tik sarežģītu tēmu izvēlēties bakalaura darbam, tur jau doktora darbs būtu jāraksta. Ar manu vērienu un tieksmi pēc dziļuma. Vajadzēja darīt tāpat kā manai kursa biedrenei un rakstīt par kādu literatūras klasiķi. Bet par kuru – Rainis un Aspazija tik ļoti apzēlēti, ka vēmiens nāk, un ko jaunu tur vairs var izpētīt. Ja viss sen jau uzrakstīts. Ziedonis, Vācietis arī diezgan apžļambāti. Zane ar kuru kopā ne tikai mācos, bet dzīvoju vienā istabiņā, izdomāja pētīt Lautenbahu -Jūsmiņu. Un tagad ir patiesi lielā sajūsmā. Pēdiņās, protams. Var jau kā Vita paņemt akadēmisko, lai netraucēti uzrakstītu darbu.

Visi izvēlējās tik labus darbu vadītājus, tikai man tika tāds, kurš ar mani sazinās tikai caur epastu un kuru šodien ieraudzīšu pirmoreiz. Nu labi, Marijai nepaveicās. Viņai tika tā vecā ragana, kas mums māca vēsturisko gramatiku. Nesaprotu ne šī priekšmeta, ne tā pasniedzējas lietderību. Vispār pusi no mūsu priekšmetiem vajadzētu svītrot. Ārprāts, rīt taču pie tās raganas jānodod referāts un vēl seminārs postmodernisma drāmai. To gan māca vislabākais pasniedzējs. Viņa zilajās acīs pat varētu iemīlēties. Ja vien viņš nebūtu tik vecs. Nu vismaz priekš manis. Nevis priekš mani, bet man. Cītīgi sevi pārlaboju, šis niķis man sācis parādīties tieši pēdējā laikā.

Meitenīt, mēs drīz slēdzam, manu domu plūdumu pēkšņi pārrauj bibliotekāras nepatīkamā balss. Ja ir vēl kāda dīvaināka un nepatīkamāka balss par šo, tad tas būtu astotais pasaules brīnums. Izklausās kā francūziete, kurai ir iesnas un kas izmisusi cenšas runāt poliski ar angļu akcentu. Un vēl tas mūžīgais meitenīt. Labi, man ir mazliet pāri astoņpadsmit, bet neuzskatu sevi par tik jaunu, lai sauktu sevi par meitenīti. Zane, kurai jau trīsdesmit, gan saka, lai es priecājoties, ka mani par meitenīti sauc, kad es būšot viņas vecumā, tad dzirdēšot tikai – negrūdies virsū tantei. Vārdu sakot posts un bēdas. Ārprāts nebiju domājusi, ka ir jau tik vēls. Tā arī neko prātīgu neesmu sameklējusi,  ne savam ģeniālajam bakalaura darbam, ne rītdienas referātam. Varbūt vienkārši nobastot to lekciju. It kā tā maita arī ļoti ņem vērā lekciju apmeklēju, bet pie velna. Bet to semināru gan negribas palaist garām. Atkal nakts ar sarkano bulli un stripru kafiju.  Dažreiz apskaužu Jasmīnu,mūsu trešo istabas iemītnieci, kura mācās par sporta skolotāju. Nekādu mājasdarbu, nekādu semināru, tikai aktivitātes svaigā gaisā. Kad es pēdējo reizi biju svaigā gaisā? Tikai riju putekļus no vecām grāmatām. Nu labi, tā bija mana izvēle, tā ka nav ko kurnēt.

Tā, visu esmu savākusi. Cerams, ka nebūs kā pagājušo reizi, kad atstāju bibliotēkā istabas atslēgas, labi, ka Jasmīna bija mājās un raudāja par savu kārtējo bojfriendu, ar kuru tikko svaigi izšķīrusies.

Laima nospieda gaismas slēdzi. Tas atkal noraustījās. Kad viņi šeit salabos elektroinstalāciju, laikam gaida, lai šeit viss nodeg zilās liesmās?

Beidzot izdevās.  Laima vēl uzmeta pēdējo skatu pēcpusdienas krēslā slīkstošajai bibliotēkas telpai. Uz brīdi šķita, ka tā ir pilna ar kustīgām ēnām, ka no grāmatu plauktiem lien laukā dīvaini radījumi bez rokām, bez kājām, bet izsplūdušiem ķermeņa apveidiem. Laima samirkšķināja acis un spokainie tēli izgaisa. Viņa strauji aizcirta durvis, dziļi ievilka elpu un devās uz izeju. Laikam, esmu pārmācījusies, man jau sāk rādīties gļuki. Atceros, ka ome stāstīja, ka viens viņas paziņa vai varbūt radinieks esot sajucis prātā no mācīšanās. Nu tā kā nekad neesmu bijusi īsti normāla, man tas acīmredzot nedraud, Laima sarkastiski nodomāja.  Uz ielas viņu sagaidīja garāmbraucošā tramvaja graboņa. Plecu spieda soma, kurā spriežot pēc smaguma, bija sakrauts visi dienvidu mola akmeņi.  Tikai tur bija grāmatas. Daudz grāmatu. Un pašā augšā  – ”Latviešu tautas buramvārdi”. Tie šķita no visiem vissmagākie, īsu brīdi cīnījusies ar vēlmi atbrīvoties no smagās nastas un samest visas akmemssmagās grāmatas kanālā, Laima devās kopmītņu virzienā. Viegla tikko manāma pūsma nošalca gar ausīm, un tas nebija Liepājas vējš.

Vīrietis skrēja. Kāpēc es izlaidu sporta nodarbības pēdējos nez jau cik gadus? Tagad tas viss noderētu. Nē, es vairs nevaru. Es miršu ar infarktu. Pirms viņi mani atradīs. Tad viņiem nebūs jāsmērē savas rokas. Kāpēc es nepaliku drošībā? Tā nebija laba doma nākt laukā. Svaigu gaisu man sagribējās. Mani taču brīdināja. Un tagad. Ak dievs, kā sāp! Tāda sajūta, ka kāds ar asu īlenu bakstītu manas plaušas un sirdi. Viss. Es padošos, lai viņi dara, ko grib, es vairs nespēju. Tomēr kājas vīrieti nesa arvien tālāk, arvien ātrāk. Brīdī, kad viņa elpošana beidzot ieguva normālu ritmu, kad sirds vairs tik ļoti nedauzījās un arī vajātāji šķita atkāpušies. Tieši tanī brīdī pār viņa galvu pārskrēja ēna. Varbūt tā bija tikai vārna. Bet varbūt putns brīdināja, ka viņi ir klāt. Lai nu kā vīrietis pēkšņi mainīja virzienu, metās pāri ielai. Un troksnis, kas rodas smagam tramvaja vagonam bremzējot, bija pēdējais, ko vīrietis dzirdēja. Pirms viņa dvēsele atdalījās no grēcīgās miesas un kļuva par veli. Savādi, esmu kļuvis tik viegliņš. Tā nu tas ir noticis, vīrietis skumji noskatījās uz šokētajiem cilvēkiem un briesmīgi pārbījušos tramvaja vadītāju, kas saprata, ka nobraucis cilvēku. Un tur pūlī viņš sazīmēja daudzas pazīstamas sejas, tur stāvēja arī viņa. Ar smagi piekrautu somu plecos. Viņa neredzēja melnās ēnas, kas pamazām sabiezēja aiz viņas muguras. Bēdz, viņš gribēja teikt, bet nespēja. Viņa balss bija palikusi tur lejā, pie pilnībā sadragātā ķermeņa.

-Ārprāts, zini, kas šodien notika!  – Laima ienesās savā istabiņā kā velns ar vējlukturi, gandrīz nogāzdama no kājām Jasmīnas kārtējo bojfrendu, kas ar atkailinātu torsu stāvēja istabas vidū un pogāja ciet ārkārtīgi iespīlētas bikšeles. Vai, atvainojiet! Laima nezināja, kā reaģēt. Ne jau pirmo reizi viņa bija ar pīpi uz jumta, respektīvi situācijā, kad viņu istabiņā stāv puskails vīrietis.  Bet šajā vīrietī bija kaut kas ļoti pievilcīgs un atbaidošs vienlaikus. Ralfs jau devās prom. Jasmīna smīnēja. Ralfs? Un kur tad palika, kā viņu Rūdolfs? Rūdolfs bija pirms sešām nedēļām, iepriekš tu satiki Mārtiņu. Jasmīnas smīns kļuva platāks un viņas seja atgādināja aiz laipnības plīstošu emoji jeb smaidiņu. Tas nekas, ka Laima bija izjaukusi visai intīmu brīdi.

– Nu, kas tad notika? – Jasmīna centās izlikties vienaldzīga, kaut arī plīsa pušu no ziņkārības.

– Cilvēku sabrauca.

– kas?

– Tramvajs notrieca vīrieti tieši pretī universitātei.

– Droši vien kārtējais bomzis. Jasmīna piepeši zaudēja interesi. Traģēdijas viņu garlaikoja. Citi teiktu, ka viņa ir neijūtīga sterva, bet Jasmīna sevi uzskatīja gluži vienkārši par reālisti. Cilvēki dzima un mira, tā dabā vienkārši bija iekārtots.

– Nē, jel.  Viņš. – Laima sastomijās. Tas, ko viņa tagad teiks bija vecu tantuku baumu līmenī, pilnīgi droši viņa nezināja.

– Viņš bija pasniedzējs. Universitātē.

– Traki. Jasmīna citu neko nezināja teikt. Arī pasniedzēji ir mirstīgi.

– Zini, kas ir pats trakākais. Viņš bija mana bakalaura darba vadītājs. Kā lai es tagad uzrakstu savu darbu, ja tā vadītājs guļ asiņainā pļeckā uz ielas.

– Nu gan. Un mani vēl sauc par sociopāti. Cilvēks miris, bet tevi uztrauc tikai tavs bakalaurs. Jasmīna šķita patiesi šokēta.

Laima samulsa vēl vairāk. Nu jā, īpaši smuki tas neizklausījās.

– Protams, man žēl arī viņa, bet

– sevis tev vairāk žēl. Loģiski, ja tā padomā. Bet gan jau atradīsi citu, neviens nav neaizstājams.

– Tur jau tā problēma. Latviešu mitoloģijā un īpaši buramvārdos cita tikpat zinoša nav.

– Nu gan tu izvēlējies tēmu. Nevarēji rakstīt par kaut ko normālu. Raini piemēram.

– Nu Rainis arī nebija īsti riktīgs.  Bet par  viņu jau rakstīts tik daudz, ko es vairs jaunu par šo tēmu varu pateikt.

– Nu varēji paņemt kādu mūsdienu autoru. Kādu dzīvo klasiķi tā teikt.

– Nu tur atkal autors varētu apvainoties, ka neesmu kaut ko ne tā sapratusi. Ka viņš savā ģeniālajā mākslas darbā nedomāju to, ko es savā samaitātajā un vientiesīgājā prātā domāju.

– Bet kāpēc tieši buramvārdi?

– Tu tikai nesmejies, bet zini, man senčos esot bijušas raganas. Viena pat sadedzināta tepat netālu.

– Un tu domā, ka tev arī piemīt īpašas spējas. Negribi pieteikties ”Ekstrasencu cīņām”? Jasmīna pavilka Laimu uz zoba.

– Neņirgājies. Man vienkārši šķita interesanti paskatīties, kādi tie buramvārdi ir un vai ir iedarbīgi.

– Un tavs darba vadītājs ir. Bija speciālists šajā jomā?

– Jā. Tiesa, es viņu tā arī neesmu satikusi. Mēs apmainījāmies tikai ar epastiem.

– Ko? Buramvārdu pētnieks zina, kas ir internets?

– Ar tevi nav iespējams runāt nopietni. Laima meta draudzenei ar spilvenu.

– Kas tas tāds bija?

– Kas?

– Kas, kas. Nu tavs jaunais sirdsāķītis, protams.

– Ai, nekas! Tikai kursa biedrs.

– Un jūs abi tikai gatavojāt mājasdarbus. Mācījāties modernās dejas.

Tagad spilvens lidoja uz Laimas pusi.

– Kur ir Zane?

– Aizbrauca pie ģimenes. Šodien taču piektdiena, neatceries.

-Ak, jā, piektdiena, tad jau referāts un seminārs ir pēc divām dienām. Paldies Dievam!

Zane parasti nedēļas nogales pavadīja mājās, pie vecākiem. Nez cik jautri tas neizklausījās, tomēr viņa vismaz atpūtās.

– Kādi tev plāni?

– Kā, kādi. Izlasīt grāmatu uz pirmdienas semināru, sākt rakstīt referātu vēsturiskajā gramatikā. Un daži sestās klases latviešu valodas mājasdarbi. Laima, lai nopelnītu kādu naudiņu papildus stipendijai pasniedza privātstundas skolniekiem latviešu valodā. Bieži vien tas nozīmēja izdarīt darbus viņu vietā.

– Ai, beidz! Tā tu visu jaunību nogulēsi. Ejam uz ”Strūklaku”, tur starp citu spēlēs tas džeks, kas tev tik ļoti patīk.

– Kurš?

– Nu tas pats, uz kura koncertiem tu vienmēr ej, stāvi skatuves priekšā, siekalojies, bet tā arī nesadūšojies paprasīt viņa nummuriņu.

Laima nosarka. Draudzene viņu pazina pārāk labi.

– Nu labi, ejam. Man tiešām vajag izvēdināt galvu. It īpaši pēc tā, kas noticis ar manu pasniedzēju. Lai viņam vieglas smiltis! Tikai ko lai velk mugurā?

– Nekas, manā drēbju skapī noteikti kaut kas atradīsies. Un par finansēm nebēdā. Es uzsaucu gan ieejas maksu, gan dzērienus. Ierobežotā daudzumā un cenā saprāta robežās, protams.

Tā tomēr bija laba doma – nākt šeit, izvēdināt galvu. Atpūsties, ja par atpūtu var nosaukt mīcīšanos piesmēķētā bārā, kur smird pēc visa kā. Faktiski jau smēķēt bija aizliegts, bet bāra īpašnieks šim aizliegumam lika virsū nikolaju. Un līdz veipošanas ēras sākumam laikā, kad risinājās šeit aprakstītie notikumi, bija vēl tālu. Tāpat kā līdz viedtālruņiem. Dažiem tie bija, bet pārsvarā visi joprojām spaidīja telefona pogas, uztrāpīt uz īsto burtu, sevišķi, kad esi pabijis Dionīsa ciešajos apskāvienos, bija vesela raķešu zinātne. Par laimi vēl nebija ne sejas grāmatas, ne instragrama, kur pēc tam savu daiļo seju ieraudzīt. Tolaik ļaudis saziņai, izklaidei un savstarpējai vaimanāšanai lietoja draugiem.lv., tie, kas nezina, kas tas tāds, ir par jaunu, lai lasītu tālāk šo stāstu.

Tātad Laima šķita priecīga, ka atnākusi. Tas nekas, ka mugurā bija viena no Jasmīnas ekstraīsajām kleitām, ko drīzāk varētu nosaukt par platu jostu, kas pārāk cieši piegulēja Laimas ne pārāk smalkajiem gurniem. Laikam roltonu diēta man nenāk par labu. Viņa nodomāja, kad pirms brīža spoguļa priekšā uzstūķēja minēto apģērba gabalu. Toties kājas gan man joprojām ir slaidas, tāpēc augstpapēžu kurpes, protams, arī no Jasmīnas krājumiem, izskatījās dievīgi. Ja tikai Laima tajās nejustos kā pīle uz ledus. Turklāt tāda, kas salauzusi abas kājas. Tagad sēžot milzīgajā stūra dīvānā un malkojot savu mātes Terēzes dzērienu( tā Jasmīna sauca visu, kam nebija klāt ne piliena sīvā), Laima gan sajuta nelielu velmi atbrīvoties no šiem spīdzināšanas rīkiem, tanī pat laikā izbaudīja sajūtu, ka arī viņa var sevi saukt, ja ne par skaistu, tad vismaz par pievilcīgu.

Jasmīna nupat bija aizgājusi pēc kārtējā uzmundrinošā dzēriena, paceļam satikusi kādu savu paziņu. Tad vēl vienu. Un vēl. Vārdu sakot viņas šajā orbītā atpakaļ tik drīzi nebūs. Tas nekas, Laima nejutās vientuļa. Viņai patika skatīties uz cilvēkiem, kas zālē nodevās dažādiem pasaulīgajiem priekiem – dejošanai, iedzeršanai, skūpstiem, kas lēnām pārauga vēlmē pēc kaut kā vairāk. Arī Laima varētu saņemties un aiziet padejot. Kaut viena pati. Tādi vientuļie dejotāji te bija vairāki. Un neviens nesmējās un nerādija uz viņiem ar pirkstu. Katrs te bija aizņemts pats ar sevi. Kā vienmēr. Arī ne visai ērtās kurpes nebija pie vainas. Laimai nebūtu kompleksu tās nomest un iet dejot ar basām kājām. Tikai vienkārši negribējās. Slinkums. Bija tik labi uz šī dīvāniņa. Viņa bija iekšā šajā dzīves virpulī, bet tanī pat laikā it kā to visu vēroja no malas. Izdejojusies viņa bija koncertā. Tagad viņa vienkārši izbaudīja vietas atmosfēru.

Pēkšņi viņa sajuta, ka nav viena uz sava sēžamā. Tieši tā sajuta, jo ieraudzīt tā īsti nespēja. Pagriezusies uz stūra pusi, viņas samanija vieglas svešinieka aprises, seja šķita paslēpusies ēnā un it kā izplūstam. Jauks vakars, ne? Kas tas tāds? Ko viņš no manis grib? Nez kāpēc Laimas galvā ieslēdzās trauksmes zvans. Ne jau pirmoreiz viņu bārā uzrunāja kāds svešinieks. Un šeit ļaužu burzmā taču viņai neviens nedarīs pāri. Un drīz nāks Jasmīna. Kas bija tas, kas Laimu biedēja? Šī balss, tik neitrāla un hipnotizējoša, biedējoša un pievelkoša reizē. Dīvainākais, ka Laimai šķita, ka balsi viņa dzird savā galvā, nevis skanam no svešinieka lūpām. Nebīsties! Atkal šī balss ierunājās. Esmu šeit, lai atklātu tev patiesību. Kādu vēl pie velna patiesību? Nu man tiešām ir skaidrs, tam svešieniekam bēniņos svilpo pamatīgs caurvējš. Varbūt sektants kaut kāds un sāks te man uzbāzsties ar savu dievu!

Kā tev šķiet, ko tu redzi? Krāšņa ainava ar laimīgiem cilvēkiem. Bet tā nemaz nav. Gribi zināt, kā ir patiesībā? Iedzer šo! Svešinieks pastiepj roku ar melnu cimdu. Un rokā glāze ar dīvainu sarkanu šķidrumu.  Kas šķiet kūpam un burbļojam. Lai gan Laimu jau māte mācīja, ka no svešiem cilvēkiem neko nedrīkst ņemt, šī svešinieka vara ir pārāk stipra. Tai nav iespējams pretoties, Laima satver glāzi, pieliek pie lūpām un vienā mirklī izrauj tukšu. Viņas smadzenes pat nepaspēj piefiksēt savādā dzēriena garšu, kad Laima sajūt tā iedarbību. Pēkšņi svešinieks ir pazudis. Bet tas nav tas trakākais. Tas, ko Laima redz. Tas nevar būt. Tur, kur vēl nupat priecīgi lēkāja laimīgi studenti, jaunieši, tagad mīņājas skeleti ar skrandām ap pleciem. Ādas nav, bet visi iekšējie orgāni ir palikuši, tie lēkā un kratās. Un tur, kur pirmīt izlija alus, tagad ir asins peļķe, tā kļūst arvien lielāka,  tā nāk arvien tuvāk. Palīgā, man jātiek prom, Laima metas augšā, un skrien uz izeju. Bet skeleti nelaiž. Tie ķeras viņai drēbēs, matos, tie laikam grib, lai arī viņa paliek tāda pati.  Caur Jasmīnas dāvāto blūzi sāk spīdēt gaisma. Jasmīna! Kur viņa palika? Vai arī viņa kļuva par vienu no viņiem? Laima cenšas izlauzties, bet visur tikai skeleti, asins peļķes un mūzika, kas pirmīt šķita tik patīkama, tagad plēš pušu ausis. Pēkšņi Laima ieklausās un  saprot. Tā nav mūzika, tur var dzirdēt, kā uz zārka krīt smiltis. Laima paklūp, nokrīt uz grīdas tieši iekšā lielākajā asins peļķē. Un tad viņai tuvojas skelets, tas sagrābj viņu, purina. Bet Laima ir nejūtīga. Viņa vairs nespēj pretoties. Viņa trulām acīm blenž šķietamajā uzbrucējā.

Un tad pēkšņi viss atkal pārmainās. Laima sēž uz grīdas klubā. Nekādu asiņu nav. Skan mūzika, šķiet viņas mīļākā dziesma. Un skeleti kļuvuši par dzīviem cilvēkiem. Un tas, kas šķita ienaidnieks, ir Jasmīna, kas mēģina palīdzēt piecelties un kaut ko saka. Bet Laima nedzird, krāsas un viss ir atgriezies, bet pasaulei pazudusi skaņa. Jasmīna pieceļ Laimu un lēnām bīda uz izeju. Viss kārtībā, draudzene nav paradusi lietot grādīgo, viņa saka apsargam. Mēs  jau ejam projām.

Vēl pēc brīža Laima attopas sēžam kanāla malā. Paldies Dievam skaņa ir atgriezusies! Viss atkal izskatās normāli. Laimai mazliet tā kā salst. Kas notika? Jasmīna grib atbildes un tūlīt pat. Un Laima stāsta, zina, ka viņu noturēs par jukušu, bet stāsta, cik nu sakarīgi spēj. Šķiet, ka kāds viņas mēli apmainījis pret koka gabalu.

Jasmīna klausās, nepārtrauc, nevar īsti saprast, ko viņa domā.

Izskatās, ka kāds tev iebarojis narkotikas, viņa secina. Vai tev māte nestāstīja, ka no svešiniekiem, un, it īpaši klubā, neko nedrīkst ņemt. Labi, kam  negadās. Es reiz pamēģināju zāli un domāju, ka esmu rudzu vārpa. Un man šķita, ka mašīna ir kombainis, kas tūlīt brauks mani nopļaut. Nevar saprast, vai šī atzīšanās ir īsta, vai Jasmīna tikai joko. Lai kā arī nebūtu, Laimai uzreiz paliek tā kā vieglāk. Tu taču nedusmojies,ka sabojāju tev vakaru? Ai, beidz, man tāpat jau sāka apnikt un es gribēju tīties. Viņš vismaz bija smuks? Kas? Kā kas, nu tas, kura dēļ tu pirmīt uz grīdas vāļājies? Nezinu, neredzēju. Tu tiešām neesi normāla. No manis pat nieka šotiņu neņem, bet no svešinieka. Labi, jau labi. Iesim mājās! Tev rītu noteikti vajadzēs kaudzi ar asparīnu!

Un viņas devās prom, Laima pameta skatienu atpakaļ uz klubu. Šķita, ka tur tumsā kāds stāv un smīn. Pēkšņi Laima iedomājas, ja nu tas, kas tikko notika bija nevis narkotiku radītas halukcinācijas, bet pa īstam? Kādas muļkības! Viņa ciešāk savilka jaku, un pielika soli, lai neatpaliktu no Jasmīnas.