0.stāsts par mums un zinātniekiem

Kāpēc simts stāsti? Tāpēc, ka cilvēkiem patīk apaļi skaitļi. Tur viņi neko nevarot darīt, tā vienkārši ir. Kā es to zinu? Jo reiz viens zinātnieks tā teica, ka tā ir, un es viņam ticu. Tu vari man neticēt, ka tā ir, bet zinātniekam gan būtu jātic, jo viņš ZINA. Lūdzu tikai neiedomājies, ka gribu tev izpatikt! Nē, nē, nekādā ziņā, vairāk gan es vēlos izpatikt pati sev, jo man patīk tā darīt. Gribu arī tevi brīdināt un lūgt piedošanu – netici, ka šeit ieraudzīsi tieši 100 stāstus vai kaut ko apaļu. Izskats bieži vien ir maldinošs. Iespējams, tur ir mazāk, iespējams – vairāk. Varbūt ir stāsts stāstā, līdzīgi kā māja mājā vai vanna vannā.

Iesaku lasīt visu pēc kārtas – no sākuma līdz beigām, nevis no beigām uz sākumu. Savādāk tu noteikti neko nesapratīsi, lai gan nav gluži droši, ka arī pirmajā gadījumā visu sapratīsi. Arī numerācija ir strīdīgs jautājums. Satiec, piemēram, vienu cilvēku, un viņš stāsta, ka bija tā un tā, bet pēc tam atkal šitā un tā. To noklausās otrs cilvēks un saka, ka tās ir tīrās blēņas, jo viņš pats tur ir bijis klāt, un ir bijis šitā, nevis tā, un vispirms bija šitā, un tikai pēc tam bijis tā. Daudz netrūkst, ka šie saiet matos vai sāk vicināties ar dūrēm. Skaidrs, ka vairs nekāda jēdzīgā saruna nesanāk. Dīvaini un briesmīgi, tu teiksi. Es piekrītu. Daudz kas mūsu dzīvē ir dīvains un pat briesmīgs. Nedomāju, ka arī citu dzīvē ir savādāk, tāpēc vēlos pastāstīt stāstus par rudeni jeb par Meža dīvainīšu un Purva briesmonīšu neticamo dzīvi. Tu vaicāsi, kāpēc tieši par rudeni? Kāpēc šie stāsti nevarētu būt notikuši, teiksim, maijā? Tas tāpēc, ka tas sākās tieši rudenī, nevis kaut kādā maijā, un tie būs pavisam citi stāsti, kas būs maijā. Tie, kuriem pašiem ir kāds maija stāsts, mani ļoti labi sapratīs.

Pašķirstījis grāmatu, tu, iespējams, secināsi, skaidrs, šie stāsti ir priekš bērniem! Kādēļ gan man, jaunam un dzīves samaitātam, būtu jālasa kaut ko par Mikaušiem? Pieļauju, ka kāds dulls zinātnieks ir pierādījis, ka, ja stāstā ir vismaz viens Mikausis un daži no personāžiem ir bērni, tad tā ir bērnu grāmata. Tikpat labi tur ir minēti arī augi un sēņu zupa, taču tas automātiski nepadara šo grāmatu par augu noteicēju vai pavārgrāmatu. Tā domāju es un ceru, ka tev arī ir savas domas un manis pierakstītā pasaka naivā huligānisma garā liks arī šo to padomāt. Bet, ja tev ir tādi nervi kā Vilmai Vilkinsonei, kas teiktu, ka nevarot ciest, ka tik ilgi velk garumā un skalo smadzenes, tad i nesāc šo te visu lasīt, bet labāk ieslēdz televizoru, un gan jau tur tev visu parādīs priekšā.

1.stāsts par diviem, kas patiesībā nav tikai divi

Tai vietā, kur skatienam pavērās neticami pasakains skats ar mežu noklātiem kalniem, kas bija sākuši krāsoties rudenīgās noskaņās, un varēja dzirdēt, ka kaut kur tālumā krāca ūdenskritums, un tas krāca nevis tāpēc, ka bija aizmidzis, bet gan tāpat vien, jo bija brīvs un varēja darīt visu, ko vien vēlējās… Pag, kur es paliku? Tātad… tai vietā uz viena no kalniem, kur zālītē bija atradusies vietiņa arī rūtainam pledam, sēdēja divi Mikauši.

Mikaušu tētis izskatījās tieši tāpat kā izskatās tēti, kad ir atvaļinājumā – viņa pakaļējās ķepiņas bija laiski atlaidušās uz pleda, un omulīgais vēders garšīgā labsajūtā rāmi cilājās zem baložpelēkā, rupjiem valdziņiem adītā džempera ar ietilpīgām kabatām un augsto apkakli. Katra Mikauša lielākais lepnums – ausis tētim bija brūnas un pūkainas, nozīmīgā izmērā un apaļumā, un viena no tām bija pieglaudusies Mikaušu mammas ausij, tikpat mīlīgi pūkainai un silti brūnai.

Mikaušu mamma savukārt izskatījās tāpat kā visas mammas, kad ir apēsts viss piknikam sarūpētais, bet trauki nav jāmazgā. Viņa, sapņaini virinādama garās skropstas, lūkojās tālumā, un bija vienkārši labi, kaut arī saule nespīdēja, bet ieleja pamazām sāka pielīt ar pelēku miglas pienu. Skolas laikā viņa bija pārliecināta, ka viņas ausis ir pārāk mazas un plānas, bet viss mainījās, kad Mikaušu mamma savā trauksmainajā jaunībā satika Mikaušu tēti, kas toreiz vēl nemaz nebija tētis, un viņa arī vēl nebija mamma. Mikaušu tētis ieskatījās viņas mazajās un plānajās austiņās tā, ka viņam likās, ka skaistāku ausu nav nevienai uz pasaules. Turklāt tieši šīs ausis tik nepārprotami piestāvēja viņa ideālajam ausu izmēram.

Mikaušu mamma vienmēr uztraucās. Vismaz tā izskatījās no malas. Piemēram, šodien viņa bija uztraukusies, vai tik nelīs, kad viņi abi dosies pirmajā rudens piknikā. Vēlāk viņa uztraucās, vai siera pīrāgi būs izdevušies pietiekami sieraini un gana labā daudzumā, taču tagad viss uztraukums dīvainā kārtā bija pazudis. Nelija, un siera pīrāgi bija izdevušies.

“Vai tev nesalst?” viņa norūpējusies jautāja Mikauštētim.

“Nekādā ziņā!” viņš dedzīgi atbildēja un laimīgs pasmaidīja, uzlūkojot savus dūraiņus, ko bija uzvilcis par godu pārgājienam svaigā gaisā. Dūraiņus bija adījusi Mikaušmamma un uzdāvinājusi pagājušajā ziemā, un tie bija tik parocīgi un mīļi, turklāt ar glīti uzšūtām monogrammām burtiņa “M” veidā, kas sildīja ne vien ķepiņas, bet arī sirdi, ka nu bija īstais brīdis tos uzvilkt pēc vasaras atpūšanās.

Skaļi sasaucoties, debesīs skatienam parādījās dzērvju kāsis, pirmais, ko varēja redzēt šogad. Atkal un atkal putni devās uz dienvidiem, kārtējo reizi apliecinot, ka debess puses un visi pasaules kompasi ir turpat, kur agrāk, un, lai gan viss mūžīgi mainījās, pastāvēja lietas, kas nemainās un kam varēja uzticēties.

“Man ir nedaudz skumji, ka dzērves aizlido,” teica Mikaušmamma, uzlikusi galvu uz Mikaušu tēta pleca. “Man tomēr labāk patīk tas brīdis, kad, skaļiem gaviļu kliedzieniem skanot, dzērves lido atpakaļ un ziņo par pavasari.”

“Lai būtu kam atlidot, kādam reizēm ir arī jāaizlido. Gadalaiki mainās, un tas ir tik skaisti,” nopietni sacīja tētis, gādīgi aplicis priekšējo ķepiņu sieviņai ap plecu. Viņi reizē paskatījās viens uz otru, un viņu ūsainie purniņi mīlīgi saskārās.

Kļavu lapas sārtojās, dzeltēja un brūnojās, ozolu zīles pakšķēdamas krita zemē, un, kad Mikauši ķepu ķepā devās mājup, zīles garšīgi krakšķēja zem viņu soļiem. Vienu brīdi viņi apstājās, lai Mikauštētis varētu izvilkt no kabatas savu pīpīti. Viņš novilka dūraiņus, lai labāk izdotos aizkūpināt, un ielika tos kabatās. Gaisā kā aizejošā atvasara novirmoja piparmētru aromāts, un Mikauštētis, svarīgi izsliedams purniņu, sacīja: “Jā, tā tas ir.”

Mikaušu mamma ar viņu šai ziņā bija vienisprātis, un viņi turpināja ceļu. Gaisā aiz viņiem vēl mirkli uzkavējās piparmētru smarža, bet zemē starp kritušajām lapām gluži nevilšus palika viens dūrainītis ar izšūtu burtiņu “M”.

2.stāsts par rudeni, kurā var notikties itin viss

Tas ir pilnīgi skaidrs, ja ir Mikaušu tētis un Mikaušu mamma, tad kaut kur jābūt arī pašiem Mikaušiem, viņu bērniem. Kur gan viņi varētu būt? Nu, protams, ka Meža skolā! Mikausītis un Mikausīte bija paši jaukākie bērni saviem vecākiem, kādus vien varēja vēlēties. Viņi mācījās skolā kopā ar saviem draugiem Pekausīti un Kikausīti, bet mācīja viņus gudrais skolotājs Plikausis. Skolotājam bija ausis kā ausis, tikai bez mazākās pūciņas.

“Uz dārgakmeņiem sūnas neaug,” viņš mēdza teikt, un taisnība jau vien bija, jo klasē uzskates stendā stāvēja kalnu kristāls, un sūnu tur neviens nekad nebija redzējis. Var jau gadīties, ka čaklā apkopēja Vilma Vilkinsone to ikreiz paspēja noberzt, pirms jebkad parādījās kaut niecīgākā sūnu pazīme, bet par iemesliem, kāpēc tur sūnas neaug, zinātnes teorija klusēja. Toties tagad skolotājs Plikausis bērniem stāstīja jauno vielu: “Notikums ir secīgu darbību virkne, kas atšķiras no ikdienas emocionālā, faktiskā un laika aspektā. Notikumi iedalās pēc to veida – ticami un neticami. Pēc to laika – notikušie un gaidāmie. Pēc to nozīmīguma – tādi, ko atcerēsies ilgi, un tādi, ko drīz vien aizmirsīs. Mikausīt, saki, kas ir nepieciešams, lai notiktu Notikums?”

Mikausītis pakasīja aiz auss. Viņam tā allaž ieniezējās, kad bija jādomā: “Varbūt to vajag… noticināt?”

Ko nozīmē vārds “noticināt”, viņš pats nezināja, taču, tā kā arī Plikauša runas plūdos arī bija daudz gudru un sarežģītu vārdu, Mikausītim tas šķita iederīgi. Tad Kikausīte bikli ierunājās: “Notikums ir kā brīnums. Tam jānotic, un tas notiks.”

“Ar noticināšanu un noticēšanu vien ir par maz,” Plikausis uzsvēra un turpināja čukstus kā lielu noslēpumu. “Ir jādara! Un jābūt ļoti vērīgiem, jo Notikumi, iespējams, slēpjas. Var notikt it viss, arī neiespējamais, un jūs to varat pat nepamanīt…”

Tad skolotājs turpināja skaļā balsī kā ierasts: “Tagad jums visiem praktiskais darbs – pamanīt Notikumu un pēc nedēļas klases stundā par to pastāstīt. Paldies visiem par uzmanību, esiet brīvi un patstāvīgi nodarbināti. Tiekamies rīt dabas mācības stundā!”

“Plikausim ir viegli teikt,” sūrojās Pekausītis, kad draugi kopā gāja māju virzienā. “Atrodiet Notikumu! Varu saderēt, ka tie notiek it visur citur pasaulē, tikai ne pie mums. Te visapkārt ir tik sasodīti mierīgs un parasts, visi tik laimīgi un apmierināti, ka no domas par to vien var sākt justies satraukts un nelaimīgs.”

“Vulkāns!” sapņoja Mikausītis. “Komēta! Vai avarējis kuģis, kuru bangojoša vētra izmet krastā, bet tur iekšā pirāti – Mikaušēdāji! Tas tik būtu vareni!”

“Jā, mazliet žēl, ka šodien nav ne vētras, ne komētas,” piekrita Pekausītis.

Meitenes sapņoja par savu Notikumu, un Mikausīte jūsmīgi sauca: “Ceļojošais cirks ar dziedošām balerīnām, kas uzstājas milzu ziepju burbuļos! Tā tik ir lieta!”

“Man uzdāvināja vienradzi, tagad es ar to varēšu jāt uz skolu,” klusi ieminējās Kikausīte.

“Patiešām?” brīnījās Mikausītis. “Kāpēc tu man to agrāk neteici?”

“Jā, tas ir tik pat droši kā dziedošās balerīnas vai vulkāns parastā otrdienā,” nopūtās Kikausīte. “Gaidi ar maisu!”

“Bet tā tik ir ideja!” iesaucās Pekausītis. “Ja mums nav Notikuma, mēs varam to izdomāt. Plikausim izstāstīsim, ka… Nu, kaut ko ticamu izstāstīsim, jo par pirātiem un vienradžiem mums tāpat neviens neticēs.”

“Kāpēc gan mums būtu jāmānās?” sparīgi iebilda Mikausīte. “Ja nu mēs tagad iesim un ieraudzīsim to Notikumu?”

“Kā tad! Lūk, Notikums tagad stāv tur, aiz tiem kokiem un gaida mūs, kad mēs iesim garām, lai tik varētu sākties. Simts punkti, ka tas par Plikauša uzdevumu neko nezina un nemaz negrib zināt,” Mikausītis kasīja aiz auss un saspringti domāja.

“Rudens,” teica Kikausīte.

“Rudens?” visi kā viens nesaprata. Tad Kikausīte noteikti atkārtoja vēlreiz: “Rudens. Tas vien ir Notikums.”

Mikausītim tā vien gribējās iesaukties, ka rudens ir tīrās blēņas, ka lapas krīt zemē tāpat vien, ka tā notiek ik rudeni, un tas nav nekāds vērā ņemams Notikums, bet viņam tik ļoti patika Kikausīte, ka negribējās viņu sarūgtināt. Viņš gaidu pilnām acīm raudzījās uz Pekausīti, ko viņš teiks. Bet Pekausītis teica, lūk, ko: “Jā, rudens. Ikviens laiks ir tas labākais laiks, lai pašiem taisītu Notikumu. Ko mums mācīja Plikausis? Ka ir jādara un pēc tam jāskatās, kas notiks. Vērīgi jāskatās. Un man jau ir plāns.”

Mikausītis, Mikausīte un Kikausīte sabāza galvas kopā ar Pekausīša galvu un ļoti uzmanīgi klausījās, ko viņš bija izdomājis.

3.stāsts par Viļa Volkodafa Vilkinsona sarežģīto dzīvi

Kamēr bērni mācījās skolā un Mikaušu pāris soļoja mājup, kādā alā cieta Vilma Vilkinsone. Vilmai Vilkinsonei, kas strādāja par apkopēju skolā un ik dienas cītīgi berza grīdas, solus, tāfeles un kalnu kristālu, bija tikai divi garastāvokļi – vai nu viņa cieta, vai nu necieta. Vakar, piemēram, viņa necieta caurvēju, bet šodien bija tā diena, kad viņa cieta no galvas sāpēm.

“Vili,” viņa gulēja uz mūrīša un vārgi iesaucās. Kad tas, kurš tika nosaukts par Vili, neatsaucās, Vilma sauca vēlreiz un šoreiz skaļāk: “Vili!”

Bet kad arī tad neviens neatsaucās, viņa sauca itin skaļi un gari: “Vili Volkodaf Vilkinson!”

Visbeidzot no blakus kambara iznāca garš, izstīdzējis un pelēks radījums ar plānu, nošļukušu asti, slaucīdams rokas dzeltenīgā priekšautā, kas bija apsiets ap vidukli. Nosauktais labi zināja, ka Vilma necieta divreiz atkārtot vienu un to pašu, bet tad, kad viņš tika saukts un nosaukts garajā vārdā, tā bija zīme, ka ir kas svarīgs.

“Vilīt, esi lūdzu tik labs,” Vilma rāmi sacīja, “aizej uz Meža aptieku un atnes vilkābeles drapītes un kāpostlapu kompreses manai nabaga galvai pret reiboņiem un dūrējiem. Šodien droši vien nelabvēlīga laika prognoze.”

“Rudens,” noteica Vilis. “Tā rudeņos notiek.”

Lai gan viņš nekad nemēdza gari runāt, Vilis Volkodafs Vilkinsons bija pamanījis visādas rudenim raksturīgas īpašības, un šī bija viena no tām. Viņš novilka garo priekšautu, ko bija uzvilcis, kad virpoja no koka vilciņus, kas tik jautri griezās un iepriecināja ikvienu, kas tos virpināja. Tad viņš uzvilka ekoloģiskās sandales, ko bija iegādājies vasaras gadatirgū, un vilkās laukā no mājas, kas bija ierīkota alā.

“Vili,” Vilma atcerējās vēl ko, “paņem līdzi veco izlietoto vilkābeļu drapīšu pudeli! Savādāk būs kā pagājušo reizi.”

Vilis kasīja savu pelēko zodu un centās atcerēties, kā tad bija pagājušo reizi, un tas izklausījās kā aizsmakusi ņurdēšana “hrmmm” vai kaut kā tamlīdzīgi.

Vilma Vilkinsone pieslējās gultā sēdus, sniedza viņam palielu zaļa stikla pudeli ar platu kaklu un skrūvējamu vāciņu un apstiprinoši kratīja galvu: “Ņem, ņem, Vilīt, veco zēn, citādi aiziesi un neatcerēsies, pēc kā tu esi uz aptieku gājis. Caurvējš tev galvā svilpo. Ja būtu tādas zāles pret caurvēju galvā, tad tās būtu tev pašā laikā.”

Vilis nopūtās, taču sniegto pudeli paņēma. Neies taču par niekiem muti dzesēt. Tā nu viņš gāja.

“Dīvaina sajūta – iet tā ar tukšu pudeli rokā,” viņš devās cauri Mežam un domāja. “Diez ko varētu padomāt, ja mani tagad ieraudzītu ar tādu nesamo… Visticamāk padomās, ka esmu ierāvis un to izrāvis tukšu un ka manī tagad iekšā klunkšķ daudz vilkābeles pilienu. Ui, ku’ daudz! Tas nudien nebūtu jauki. Bet no otras puses, ja tas būs pieklājīgs radījums, tad man neko neteiks, un es tā arī neuzzināšu patiesību, ko par mani domā. Savukārt no trešās puses, kāda gan man daļa, ko par mani domā, ja pats es zinu, kur eju un ko daru… Pag, pag, uz kurieni tad es īsti eju?  Ā, pareizi, uz aptieku!”

Tā nu Vilis Volkodafs Vilkinsons gāja un priecājās, ka nevienu nesatiek, jo tad nebija jāsatraucas, ko par viņu padomās, un ar nevienu nebūs jāsarunājas, toties viņš var padomāt, neviena netraucēts. Ierastais ceļš uz Meža aptieku vispirms vijās cauri Mežābeļu ielejai, tad pa šauru un līkumotu taciņu veda augšup kalnā, bet tur augšā pletās taisna un plata stiga, kuras malās auga milzu koki, veidojot dažādas alejas – Kļavu, Ozolu, Liepu, Papeļu un Kastaņu. Ozolu alejā vajadzēja griezties pa kreisi, un tad jau aptieka arī bija teju ar roku aizsniedzama. Migla no ielejas cēlās augšup, pazīstamo ceļu pārvēršot noslēpumainā Piena ceļā, un Vilis turēja prātā, ka dodas nevis pēc piena, bet gan uz aptieku pēc zālēm sievai Vilmai. Garastāvoklis ar katru brīdi kļuva aizvien pacilātāks, un viņš īsti nemanīja, kurā brīdī pat bija sācis svilpot, kad pēkšņi pamanīja sev tieši priekšā zemē starp lapām un zīlēm kaut ko pavisam neiederīgu.

Tas gulēja zemē aizdomīgā krāsā un nekustējās. Vilis lēnītēm tuvojās un pārsteigumā iesvilpās. Adīta somiņa! Kur tāda te gadījusies? Viņš piesardzīgi to pacēla, lai paskatītos, kas tajā iekšā. Lai gan tur bija veseli divi nodalījumi, viens mazāks un otrs lielāks, tā bija tukša! Bet uz somiņas bija izšūts burts “W”.

“Kāda sakritība!” pārsteigts prātoja Vilis. “Tikpat labi somiņa varētu būt arī mana – Viļa Volkodafa Vilkinsona. Vai arī Vilmas Vilkinsones. Nevienu citu ar burtu W es nezinu. Kāda laime, ka tieši es to atradu! Ja tā ir somiņa, tad tai jābūt noderīgai, piemēram, tajā kaut kas ir jāieliek.”

Viņš mēģināja iestūķēt stikla pudeli, ko nesa rokā, bet tā izrādījās par lielu. Viņš paskatījās apkārt un iedomājās, ka zīles ir ļoti piemērotas, lai ietilptu jaunajā somiņā. Zīļu te netrūka, un Vilis ar prieku sāka tās lasīt. Viņš cerēja, ka Vilma priecāsies par jaunajām zīlēm, kas derēja smalkas un veselīgas kafijas grauzdēšanai. Kā gadījies, kā ne, Vilim iešāvās prātā dziesmiņa. Dziesmiņas rudeņos mēdz uzkrist kā lapa uz galvas, un tā notika arī Vilim:

“No ozoliem jau zīles krīt,

Un kas to zin, kas notiks rīt,

Bet patīk lasīt zīles man

Un klausīties, kā viņas skan.”

Zīles skanēja patiešām jauki, kad tās iekrita jaunajā somiņā. Un vēl aizraujošāk bija, ka tās krita iekšā reizēm mazajā nodalījumā, bet citu reizi – lielajā, jo zīles uzvedās, kā pašām ienāca prātā. Pēc kāda laika somiņa bija pilna, un varēja doties tālāk, ko Vilis ar prieku darīja, vienā rokā svinīgi nesdams jauno somiņu, bet otrā zaļo stikla pudeli. Daži trūkumi tomēr somiņai atklājās. Piemēram, nebija padomāts, kā to aizvērt, lai saturs nekristu laukā, un trūka arī roktura, lai ērti nestu rokā vai uzkārtu uz pleca. Turklāt jāņem vērā apstākļi, ka Vilim bija tikai divas rokas un ka tuvākajā nākotnē bija paredzēts aptiekā šo to iegādāties.

“Ek, kāpēc vienmēr ir tik sarežģīta dzīve?” viņš sūrojās un nolēma somiņu noslēpt drošā vietā, lai vēlāk atgrieztos un to paņemtu. Tā kā mežā seifu nebija, tad Vilis to nobēdzināja zīmīgā vietā un, lai atcerētos, kur to nolicis – aiz celmiņa pie pagrieziena uz aptieku, nomaskēja ar lapām un izlika virsū čiekuru. No malas izskatījās, it nekā nebūtu bijis. Bet bija gan, to Vilis labi zināja.

“Tagad man ir noslēpums,” apmierināts nodomāja Vilis Volkodafs Vilkinsons, kad viss bija rūpīgi noslēpts, un čāpoja tālāk uz aptieku, kas jau bija ietinusies baltā miglā.

Aptiekārs Karbonkulis baltā ķitelī un naktsmicei līdzīgā cepurē, aizbāzis bārbeļu karameli aiz vaiga, kustināja ūsas un ik pa laikam piekārtoja apaļās brilles, kas bija uzstutētas uz garā deguna. Viņš stāvēja aiz letes un garlaikojās. Visu dienu neviens nebija nācis un nebija izrādījis ne mazāko interesi par jaunumiem farmācijas pasaulē. Bet jaunumi bija. Ai, cik gan dikti viņam kārojās izstāstīt par jauno brīnumproduktu – Mušmiru tinktūru no ārzemēm, kuras anotācijā bija tik daudz kontrindikāciju un blakņu! Kāds dizains! Tinktūra skalojās dzintarkrāsas pudelē ar šauru kakliņu un īsta korķa koka aizbāzni, bet pudeles apaļo vēderu daiļoja sakrustoti kauli un galvaskauss ar žuburainiem ragiem.

Beidzot ar daudzsološu čīkstoņu vērās durvis, dzidri noskanēja durvju zvaniņš, un ienāca neviens cits kā Vilis Volkodafs Vilkinsons. Līdz ar viņu telpā ielavījās arī miglas smarža. Ienācējs mīņājās pie durvīm, spožās gaismas apžilbināts. Vienā no sandalēm pie kājas spalvainā īkšķa bija ieķērusies ozollapa, un viņš ar vienu roku berzēja mazliet nosalušo purnu, bet otro kopā ar pudeli izstiepa uz priekšu kā mēmā vaicājumā.

“Neko nesaki, dārgais!” azartiski saberzējis plaukstas, aptiekārs žirgti ierunājās. “Vārdi ir kā vējš. Te tie ir, bet pēc brīža jau izteikti, un to vairs nav, un kas paliek? Jā, dārgais, veselība šai dzīvē ir mūsu vislielākais briljants, kuru mums lemts lolot un spodrināt.”

Vilim nebija, ko piebilst, taču viņš centās ļoti sakoncentrēties, lai neaizmirstu, pēc kā Vilma bija viņu te atsūtījusi.