Uz priekšu lēniem soļiem devās meitene. Viņas garie, melnie mati brīvi krita pār pleciem, smalkā auguma kustības bija vieglas un klusas. Patiesībā tumsā visapkārt nebija nevienas citas skaņas kā vien viņas pašas. Ieklausoties varēja sadzirdēt vien meitenes sirdspukstus un, likās, sajust to radītos viļņus gaisā. Bez tā visapkārt nebija itin nekā. Vismaz viņai tā šķita.

Visapkārt bija pilnīga tumsa. Bija neiespējami atrast kaut ko, kas dotu gaismu. Piķa melns tukšums priekšā un aizmugurē, pa labi un pa kreisi.

Vēl pāris soļus uz priekšu spērusi, viņa sastinga. Maigs siltums aizskāra viņas seju. Viegls vējš glāstīja vaigus, bet, kad meitene pagrieza galvu tā virzienā, bija tā pati tumsa. Izplatījās patīkams meža aromāts, likās, ka jauna dvesma ar svaigumu piepilda gaisu. Kaut kur čaloja ūdens. Un šis aicinošais siltums…

Meitene zināja – visapkārt nav tikai bezgalīgs tukšums. Kaut kur tuvumā bija arī šis siltums. Bet viņa nespēja to saredzēt. Patiesībā viņa nespēja saskatīt neko no tikko sajustā vai sadzirdētā. Vai meitene atradās meža vidū ar urdzošu upīti netālu?

Nē! Meitene zināja – siltums ir tuvumā. Un apzinoties to, viņa sāka apjaust, kāds nepatīkams aukstums viņu bija pārņēmis. Jauniete ilga pēc siltuma. Viņa spēra pāris soļus uz priekšu, taustoties tumsā, un paklupa, šķiet, aiz nekā. Viņa uzrausa savu mazo augumu augšā un pagrozīja galvu te uz vienu, te uz otru pusi.

Te nevarēja būt tikai tumsa un tukšums. Viņa bija jāsaskata kaut kādas aprises.

Meitene pavicināja roku acu priekšā. Sajutusi tās veidoto vēju, bet neredzējusi pašu kustību, viņa saprata – viņas zaļās acis bija neredzīgas.

Un tāpēc viņa neredzēja, ka netālu ir Varenā Uguns. Aicinoša un sildoša, bet reizē arī liela un bīstama.

***

Izgājusi no veikala, es saskatīju savu klasesbiedru. Viņa acis pamanīja mani, bet bija grūti saprast, ko viņš domāja un vai skatiens bija labvēlīgs vai riebuma pilns.

Iekrampējusies iepirkumu maisā, gāju, neteikusi ne vārda. Cerēju, ka viņš neko arī neteiks man. Fokusējos uz ceļu priekšā. Un jā, viņš man tiešām neko neteica! Atlika tikai tikt cauri visai pārējai pilsētai nemanītai. Kad tas bija izdarīts, es beidzot varēju atslābt. Asfaltu nomainīja zemes ceļš, namus nomainīja mežs. Vēl pavisam nedaudz un es nokļūšu mājās! Turklāt parasti šeit nebija sastopami citi cilvēki, tāpēc šī jau skaitījās droša zona.

Nonācu pie pelēkas divstāvu mājas, kas noteikti bija redzējusi arī labākas dienas. Zālājs apkart bija pāraudzis, sēta bija ar manāmu rūsu. Bet dzīvot varēja.

– Esmu mājās, – es iesaucos, sperot mājas slieksni. Kaut kur atskanēja sveiciens. Devos uz virtuvi salikt iepirkumus, un, kamēr es to darīju, telpā ienāca mans brālis.

– Super, paldies tev! – viņš teica, pamādams uz produktu pusi. – Es gribu ar tevi parunāt.

– Ja runa ir par atzīmēm, tad izmesta es neesmu. Turpināšu mācības divpadsmitajā klasē. Ir vismaz četri visur, – nobēru, un Filips par to iesmējās.

– Par to negrasījos ar tevi runāt. Bet par to arī ir prieks, – viņš atteica. – Pabeidz krāmēties un pie tējas un kūkas, par godu mācību gada beigām, parunāsim.

– Šis nav godīgi! Varēji jau vienkārši pie tējas par to iesākt, – norūcu, ielikusi pēdējo produktu ledusskapī un ieslēdzu tējkannu.

– Varēju, bet grūti turēt muti par ko šādu, – brālis sacīja un atvēra kūkas iepakojumu. Viņš to sāka griezt gabaliņos, kamēr es ķēros pie tējas. Kad mūsu nelielo svinību gatavošanās bija pabeigta, apsēdāmies pie galda.

– Tātad, pirmkārt, apsveicu ar gada noslēgumu! Minu, ka esi izcilnieku galā ar saviem četriniekiem, – Filips iesmējās. – Otrkārt, man ir ziņas, kas tev varētu patikt.

– Klausos, – pamāju ar galvu.

– Tev Vonderza ne visai patīk, vai ne?

– Nu, taisnība… – ar vilcināšanos atbildēju. Vairāk jau nepatika pati sabiedrība. Bet cilvēki bija neatņemama pilsētas sastāvdaļa.

– Nu tad, ko Tu teiktu, ja mēs pārvāktos?

–2–

Pārmaiņas ir vajadzīgas, nospriedu, ieliekot pēdējo drēbju gabalu kastē. Bija pagājusi nedēļa, kopš Filipa piedāvājuma. Mums nebija ilgi jādomā, lai teiktu tam jā. Skatoties no jebkuras puses, tas mums nāktu par labu.

Filipa draugs Dāvis nāca no mazas pilsētas – Rejlidas. Viņš nu jau kādu laiku dzīvoja Vonderzā, bet viņa vecmamma nejutās labi viena lauku mājā, tāpēc radās piedāvājums – mēs varētu ievākties pie viņas. Mums vajadzētu reizēm palīdzēt ar lauku darbiem, bet nebūtu jāuztraucas, vai varēsim nomaksāt rēķinus. Viņa esot apgalvojusi, ka mēs varam dzīvot tur un, ja mums sanāk, tikai tad viņa ņemtu naudu no mums.

Filipam bija apnicis viņa darbs Vonderzā, tāpēc viņš jau kādu laiku meklēja citas iespējas, kaut ko jaunu. Man jau sen bija pieriebušies cilvēki šeit, es nekad nespēju justies droši apkārt vonderziešiem. Citā vietā varētu būt cita sabiedrība, kur neviens neko par mani nezina. Līdz ar to tas varētu būt labs, jauns sākums.

Vienīgais mīnuss – tas bija ārpus pašas Rejlidas. Bet mēs pie tā jau bijām pieraduši, līdz ar to – to nesaskatījām kā problēmu.

Pacēlās jautājums par mūsu māju Vonderzā – kas notiks ar to. Bet bija vasaras sākums, tāpēc par to ļoti neuztraucāmies. Vismaz tuvākajā laikā. Varbūt pārmaiņas pēc vecāki varēja par to uzņemties atbildību, nevis mēs.

Es pacēlu vienu kasti un devos lejup pa kāpnēm. Diži daudz neredzēju, kur spēru kāju, bet zināju šos pakāpienus no galvas.

– Es paņemšu, – atsaucās puiša balss no kāpņu apakšas. Kasti no manām rokām izcēla jaunietis brūniem matiem, zilganām acīm un gaišu smaidu. – Dāvis, – viņš iepazīstināja ar sevi.

– Linda, – klusi atbildēju. Pagriezos un devos atpakaļ uz istabu pēc somas. Cerēju, ka nelikos dīvaina Dāvim. Es parasti nesatiku Filipa draugus un nezināju, kas un kā man būtu jāsaka, ja arī satiku.

Paķērusi mugursomu, uzmetu pēdējo skatienu istabai. Šīs laikam bija atvadas… Varbūt ne tā, ka es nekad atkal neredzēšu šīs pelēkās sienas, bet drīzāk kā – man vairs nebūs katru nakti jāredz šo skatu. Aizvēru aiz sevis durvis un devos lejup. Es biju gatava šo visu atstāt aiz sevis. Vonderzu, šos cilvēkus, šo māju un šo istabu.

– Vai esat gatavi? – Dāvis vaicāja, kad ienāca mājā. Mēs ar Filipu stāvējām, it kā atvadoties no šejienes.

– Jā, – es atbildēju un gāju laukā. Puiši sekoja pēc manis. Filips aizslēdza durvis un, uzmetis pēdējo skatienu mājai, devās uz mašīnu. Nolikām somas līdzās kastēm ar mūsu mantām un iesēdāmies auto – es aizmugurē, Filips priekšā blakus Dāvim.

Auto ierūcās un Dāvja vadībā sāka braukt, atstādams visu negatīvo aiz mums, vezdams mūs pretim jaunam sākumam. Vēros laukā pa logu, domādama cerību pilnas domas par dzīvi Rejlidā. Tur būs pilnīgi sveši cilvēki, kas neko nezinās par mani. Labs veids, kā sākt. Viss būs atkarīgs no manis tagad, nevis no tā, kas biju vai kas noticis pirms tam.

– Linda, Tu mācīsies Rejlidā? – Dāvis vaicāja.

– Tā plānojam, – atbildēju.

– Un kurā klasē?

– Divpadsmitā.

– Gan jau lēmums nenāca viegli, ne? Pēdējā gadā mainīt skolu un vispār visu vidi…

– Nezinu, es priecājos par šo pārmaiņu, – papurināju galvu. Tikai pēc sekojošā klusuma sāku apjēgt, ka varbūt tā nebija piemērota atbilde. Varbūt vajadzēja atbildēt, vienkārši piekrītot viņam. Bet nē, man nebija grūti pamest šo vietu. Paskatījos uz Dāvja nopietno seju, raugāmies uz ceļu. Nē, es izjutu mieru par šo atbildi, lai arī ko par mani varētu nodomāt.

Ar katru brīdi mēs attālinājāmies no Vonderzas, bet tuvojāmies Rejlidai. Sirds dauzījās. Kur likties ar šo sajūtu? Nesapratu, vai tā ir laba vai pretēji tam. Knibināju pirkstus, nevarot nosēdēt mierā.

– Mēs drīz būsim klāt,  – Dāvis teica. – Piecpadsmit minūtes aptuveni.

Satraukums auga.

– Jūs baigi neuztraucieties par to, kā uzvesties un kā runāt. Svetas tante, kā jūs visticamāk viņu dēvēsit, ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādi vien ir, – to pateicis, Dāvis sāka bremzēt.

Visapkārt bija lauki, aiz mums mežs. Bet pa kreisi netālu bija māja ar diviem stāviem, saimniecības nami – kūts un šķūņi – aiz tās. Manīju pat kaut ko, kas atgādināja dīķi.

Mēs iegriezāmies pie mājas un apstājāmies.

– Tā nu esam klāt! Es palīdzēšu ar iekārtošanos! – Dāvis sacīja. Mēs izkāpām no auto, un es paķēru savu somu. Filips uzvilka savu uz muguras un pacēla vienu no kastēm. Dāvis paņēma otru – manu kastu. – Linda, Tev nāksies mums atvērt durvis. Rekur ap stūri ir ieeja, – viņš pamāja ar galvu mājas virzienā.

Likās, ka notiekošais nav realitāte. Bet es gāju norādītajā virzienā.

– Nevajag klauvēt, vienkārši ej iekšā, – man puisis piebilda, un es paklausīju. Atvērusi durvis, sajutu vairākas lietas reizē. Sirds krūtīs palēcās, nāsīs iecirtās patīkama un apetelīga ēdiena smarža, un emocionāli likās, ka pārkāpju pāri kādai barjerai un atstāju veco dzīvi aiz muguras. – Oma, esam klāt! – Dāvis skaļi iesaucās.

No kādas telpas gaitenī uz priekšu iznāca īsa, apaļīga tantiņa. Viņas sirmie mati bija saņemti astē, laipnās, pelēkās acis smaidīja pašas par sevi, bet patieso prieku par mūsu ierašanos vēl pilnveidoja lūpas, kas arī bija savilktas sirsnīgā smaidā. Viņa slaucīja rokas priekšautā un nāca mūsu virzienā.

– Ak, tad šādi tie jaunieši ir! Nu prieks, prieks! – viņa murmināja un apskāva mani. Es biju pārāk apjukusi, lai saprastu, vai man tas pats bija jādara pretī. – Mantas pagaidām atstājiet, jāpaēd pēc tāda ceļa! Varbūt tēju? Nē, nē, par karstu tējai. Nāciet, nāciet uz virtuvi!

Filips nolika kastu pie sienas un uzmeta man skatienu. Arī viņš bija apjucis.

Kad Dāvis nolika savu nastu līdzās Filipa noliktajai, mēs atstājām turpat arī somas un devāmies uz norādīto telpu. Filipa draugs izskatījās priecīgs.

– Es esmu Svetlana, bet droši sauciet par Svetas tanti, kā to iemīlējuši citi. Tu noteikti esi Linda, bet tu Filips?

Mēs piekrītoši atbildējām, un mūs aicināja pie uzklāta galda.

– Paldies, oma, – Dāvis atteica, krāmēdams sev porciju ar kartupeļiem un mērci, un kotletēm.

– Paēdiet kārtīgi! – viņa tik murmināja. – Kā atbraucāt?

– Labi un ātri, bez problēmām, – Filips atbildēja.

– Vai nebija grūti atstāt mājas tik ātri?

– Nē, nē, mums vajadzēja pārmaiņas. Esam ļoti priecīgi par šādu iespēju!

Mēs paēdām, laiku pa laikam Svetas tante kaut ko jautāja, tad Filips atbildēja. Tie nebija nekādi personīgie jautājumi. Vairāk par Vonderzu.

– Nu tā, paēduši esam. Saldais arī būs, bet pa priekšu jāierāda, kur tad jūs paliksit. – Viņa piecēlusies mudināja mūs sekot. Filips un Dāvis paķēras mantas un sekoja. Blakus ieejai bija kāpnes, pa kurām mūs veda augšup. Tur bija gaitenis ar vairākām durvīm. Svetas tante atvēra vienas no durvīm un aicināj Filipu tur. – Tātad šī ir tava istaba. Ceru, ka būsi apmierināts. – Filips iegāja tur, un es uzmetu  acis istabai. Izskatījās, ka istabā nesen bijis remonts, gulta bija uzklāta, bija gan galds, gan skapis, gan galda lampa. Svetas tante laikam tiešām mūs bija gaidījusi.

Pēc tam Svetas tante atvēra durvis uz istabu blakus.

– Šī būs tava, Linda, ceru, ka patiks, – viņa sacīja. Es iegāju telpā, un Dāvis sekoja, lai noliktu mantas.

– Lieliski, paldies! – es iesaucos, aplūkojot vienkāršo, bet skaisto istabiņu. Arī šī izskatījās nesen renovēta, ar daudz gaismu un, šķita, dzīvību. Arī šeit bija uzklāta gulta, skapis galds, krēsls un naktsskapītis.

– Tagad ļaušu jums abiem iekārtoties. Pēc tam nāciet lejā!

Un es paliku viena. Smaidīju, redzot šo visu. Šķita, nekad nebiju jutusies tik laimīga. Un arī apjukusi. Bet es nejutu bailes par notiekošo, es nejutu nemieru. Pat ja nezināju, kā izrādīt to, ka novērtēju to visu, es neuztraucos.

Saliku savas mantas, kur nu kurā iederējās. Drēbes – drēbju skapī, kaut kādas klades, rakstāmos un citus nieciņus – galda atvilktnēs. Neko citu arī nebiju paņēmusi līdzi.

Devos laukā.

– Tu pabeidzi? – vaicāju, ejot garām brāļa istabai.

– Aha, tūliņ, – viņš atbildēja un pēc brīža iznāca gaitenī. – Kā tu jūties?

– Man šķiet, ka nekad tik labi neesmu jutusies, – atbildēju ar smaidu sejā.

– Neesi uztraukusies?

– Neesmu. Un tu pats?

– Varbūt nedaudz. Pārmaiņas kā nekā.

– Iesim?

– Iesim, – Filips pasmaidīja, un mēs gājām lejup. Nonākuši atpakaļ virtuvē, tikām pacienāti arī ar saldo.

– Kā jums istabas? – Svetas tante vaicāja, sirsnīgi smaidot.

– Superīgas, paldies jums! – šoreiz atbildēju es, par ko nobrīnījās brālis.

– Ko jūs abi vispār darāt ikdienā? Strādājat, mācaties?

– Es nesen pametu darbu Vonderzā, neko dižu nedarīju, biju strādnieks pārtikas ražošanā. Lindai vēl pēdējais gads vidusskolā, – Filips atbildēja.

– Ak, tad vidusskola. Un ir jau domas, ko tālāk darīsi? – Paraustīju plecus.

– Pašlaik vēl nezinu.

Kaut kādēļ jutos droši šajā cilvēku grupā pateikt to, ko domāju. Nebaidījos, ka mani nicinās manu nezināšanu dēļ pašai par sevi.

– Nekas, varbūt šogad būs iespēja sevi vairāk iepazīt un saprast, – Svetas tante sacīja. – Un, Filip, ko tu plāno darīt?

– Nu principā vienkārši atrast darbu. Kas tas būtu – pagaidām nav tik būtiski, – viņš atbildēja un līdzīgi man paraustīja plecus.

– Nevar tā! Vajag gribēt darbu, kas patīk, – viņa iebilda.

– Gribēt jau gribu, bet skatos arī uz reālām iespējām.

Un vienkāršas sarunas turpinājās vēl diezgan ilgi. Šad tad arī Dāvis tajās iesaistījās. Mēs uzzinājām, ka nākamajā dienā vajadzēs palīdzību ar ravēšanu. Noteikti ne tas aizraujošākais darbiņš, bet vajadzīgs. Pēc tā Svetas tante ieteica mums apmeklēt pašu Rejlidu. Nākamajā dienā būšot pilsētas svētki, līdz ar to – ideāla iespēja iepazīt apkārtni.

Vakarā ieguļoties jaunajā gultā, biju pārlieku priecīga par jaunajām pārmaiņām dzīvē. Vairs nekādas Vonderzas, vairs nekāda nemiera, vairs nekādu baiļu! Vonderzas pazīstamās sejas man vairs nebūs par šķērsli! Vai šādi jūtas cilvēki, kas ir brīvi? Likās, ka nekas nespēj mani pieveikt.

Un pie tādas domas, es aizvēru acis un ieslīgu saldā miegā.

–3–

Nākamais rīts pienāca ātri. Mēs paēdām brokastis un visi trīs – Filips, Dāvis un es – devāmies laukā, lai pirms dienas karstuma izdarītu pēc iespējas vairāk. Svetas tante bija norādījusi, kur kas bija jāizdara.

Lai gan savā mūžā biju maz ravējusi un tas likās īpaši nogurdinoši neērtās pozas dēļ, darīju to bez sūdzēšanās un pat ar prieku. Kādā brīdī Filips vairs nebija man palīgos, bet Dāvim ar fiziski smagākām lietām. Pārnest vienu lietu, palīdzēt sazāģēt kaut ko un tā tālāk.

Ap pusdienlaiku, kad saule pamatīgi karsēja, mēs pabeidzām darbus. Kad iegājām mājā, patīkama ēdiena smaržas iecirtās nāsīs.

– Pusdienas būs pēc minūtēm divdesmit. Līdz tam jūtieties brīvi, – Svetas tantes sacīja.

– Gribēju pajautāt, vai tajā dīķī aiz mājas var peldēt? – Filips vaicāja.

– Jā, protams!

Filips paskatījās uz mani ar skatienu, kas nudien mudināja uz darbību.

– Aizejam pirms pusdienām, – viņš teica. – Pēc tam varbūt nebūs tik labi. Turklāt esmu pārkarsis.

Pamāju ar galvu un uzsteidzos uz istabu, lai pārvilktu drēbes uz peldkostīmu un paķertu līdzi dvieli. Apsedzu to ap sevi kā kleitu. Brālis jau sauca mani no pirmā stāva, un es steidzos turp.

Izgājuši ārā, devāmies pie dīķa. Tā ūdens bija mierīgs un dzidrs. Gar krastu šur tur bija garāka zāle vai kāds krūmājs, bet kopumā tas bija kopts un uzturēts kārtībā. Filips noģērbās un metās ūdenī. Es sekoju piemēram, bet noteikti ne tik strauji kā viņš. Ūdens šķita vēss, bet zināju, ka ielienot tas būs tieši laikā. Strauji palika dziļš, tāpēc soļi bija lēni. Ūdens bija līdz viduklim, kad netālu no manis nedaudz dziļāk kāds ieleca, un šļakatas un viļņi aizgāja uz visām pusēm. Pār lūpām izlauzās spiedziens, sajūtot dīķa ūdeni saslapinām visu, kas vēl bija palicis sauss.

Nedaudz tālāk virs ūdens virsmas iznira Dāvis, mati pielipuši pie pieres, plats smaids sejā.

– Nav ko vilcināties! – viņš smejot noteica un piepeldēja tuvāk.

– Zinu, zinu, – norūcu un ienirstot peldēju uz priekšu. Ūdens ātri kļuva patīkams. Bet tad kāds satvēra manu kāju un pavilka mani atpakaļ. Sāku spirināties. – Ko tu dari? – iesaucos.

– Acīmredzot, neuzlaboju situāciju, – viņš nosmīkņāja un peldēja tālāk. Filips bija aizpeldējis pāri un nu veica ceļu atpakaļ. Viņš izteica vēlmi ielekt ūdenī, bet gribēja zināt, kur to var droši izdarīt. Viņa draugs izkāpa no ūdens reizē ar viņu un parādīja savu ieskriešanās celiņu. – Bet principā no šīs puses var jebkur lekt, ja vien nav krūms ceļā, – puisis piebilda un ieskrējās. Drīz uz visām pusēm lidoja ūdens un pavisam drīz sekoja vēl viens lēciens un vēl viena piezemēšanās dīķī.

– Filip, atceries, Vonderzā bija tā dīvainā vieta, kur varēja it kā papeldēt zem akmens? – kādā brīdī ieminējos.

– Jā, tas taču bija mūsu atklājums, mūsu noslēpums.

– Kas par vietu? – Dāvis iespraucās sarunā.

– Zini Vonderzā to ezeru? – Uzrunātais pamāja. – Nu vot, mēs ar Lindu atradām vietu, kur ir tāds milzīgs akmens netālu no krasta ūdenī. Tā pavisam nedabīgi šķiet, bet akmens ir dobs. Zem tā var papeldēt un iznirt. Tur ir gan gaiss, gan gaisma no atspīduma ūdenī. Laba slēptuve, – brālis skaidroja, lienot laukā no ūdens. Mēs sekojām viņa piemēram. Ūdens aumaļām tecēja no mums, un viss krasts bija kļuvis slapjš, bet vismaz dienas svelme vairs nešķita tik barga.

– Interesanti, būs kādreiz jāapskata. Šķiet kā vieta, kur trūkst tikai uguns, – viņš murmināja.

– Kāda uguns? Tas ir ezerā, – iebildu.

– Nē, es skaļi domāju. Jums nešķiet, ka tanī vietā kaut kas neierasts ir gan no ūdens, gan no zemes, gan no gaisa? – viņš mulsi skaidroja.

– Neko nesaprotu no tevis. Varbūt pēc ēšanas sakarīgākas lietas muldēsi, – Filips smejoties teica un gāja mājas virzienā. – Es eju pārģērbties, – viņš sacīja, paķēris nosviesto kreklu un apavus. Nedaudz nosusināju matus un tad, redzot, ka Dāvis gaidīja uz mani, ietinos dvielī un kopā ar viņu devos atpakaļ uz māju.

– Kā tu iepazinies ar Filipu? – es prasīju.

– Vonderzā pagadījāmies vienā vietā kopā.

– Un tā būtu?

– Darbā, – viņš smejoties atbildēja. Kaut kas viņa uzvedībā likās dīvains. Kaut kas nedaudz bērnišķīgs, palaidnīgs un ar kripatiņu bezatbildības.

Kad mājās piesēdāmies pie pusdienu galda, Svetas tante mūs mudināja pēc tam doties uz pilsētu, beidzot apskatīt to.

– Bet labāk, lai Dāvis aizved. Līdz turienei ir stunda pa zemes ceļu. Būsit putekļaini, – viņa piebilda. Dāvis neiebilda un pat bija priecīgs par iespēju aizvest, tikai, viņaprāt, pilsētā nebija nekas īpašs. Tā nu pēc ēšanas mēs sasēdāmies auto un devāmies uz pilsētu. Zemes ceļu nomainīja asfalts, viensētas – māju rindas. Visu braucienu iekšā bija tāds patīkams satraukums. Šī nebūs Vonderza. Cilvēki šeit mani nepazīs!