Sandra Koka: pielasīt sirdi sev un citiem

Piedāvājam ieskatīties sarunā ar aizrautīgu grāmatu lasītāju un tikpat dedzīgu atsauksmju veidotāju Sandru Koku. Sandra dalās pieredzē par emuāra un Instagram konta @pielasit_sirdi veidošanu un to, kā tas ir – publiski dalīties savā viedoklī, izceļ līdzīgi domājošo cilvēku komūnas nozīmi ne tikai virtuālajā pasaulē un, protams, neiztrūkstošs ir jautājums par grāmatu top trīs.

Kas Tevi pamudināja veidot emuāru?

Es vienmēr esmu bijusi aktīva lasītāja, un iepriekš ar grāmatu atsauksmēm dalījāmies ģimenes un draugu lokā. Tolaik viena no manām draudzenēm regulāri uzdeva jautājumus par to, kas jauns grāmatu pasaulē, tincināja par grāmatām, kas noteikti jāizlasa, līdz es pus pa jokam atbildēju, ka izveidošu instagram kontu un tad viņa visu varēs uzzināt tur. Joks pārvērtās īstenībā un tā aizsākās mana grāmatu atsauksmju publicēšana. Iepriekš biju izveidojusi savu ceļojumu emuāru, kurā cita starpā mēdzu ievietot arī savu grāmatu topu kādā laika periodā, bet tieši instagram sāku izmantot, lai publicētu atsauksmes par grāmatām. Patiesībā es uz digitālo sociālo vidi pārnesu saturu, ko ilgstoši un regulāri biju komunicējusi savu lasošo draugu lokā – stāstus par grāmatām, kuras iesaku izlasīt.

Kādas grāmatas Tu lasi un par kādām veido atsauksmes, varbūt vari ieskicēt kādu konkrētu žanru?

Uz šo jautājumu varētu būt diezgan pagrūti atbildēt, jo es esmu vislasītājs. Es lasu gan trillerus, gan bērnu un pusaudžu literatūru. Oktobrī, piemēram, izaicināju sevi lasīt šausmu literatūru un meklēju baisākos gabalus. Tomēr priekšroku es dodu vēsturiskajiem romāniem, it īpaši grāmatām, kas balstītas uz patiesiem notikumiem – par pasaules karu, par izsūtīšanu – tādiem skumjiem stāstiem. Vēl man tuvas ir grāmatas, kas stāsta par dažādām kultūras tradīcijām, un arī no šīm izvēlos tādas, kurās iekļauti vēsturiski notikumi citās pasaules vietās. Īpašs ir manis pašas definēts žanrs: “purva grāmatas”. Tieši šīs ir manas vismīļākās grāmatas, kuras lasot raisās tik spilgtas emocijas, visbiežāk drūmas un skumjas, kam dzīvoju līdzi tik ļoti, ka pazaudēju ikdienības sajūtu. Šīs grāmatas runā par neētiskām, sabiedrībā nepopulārām tēmām, uz kurām mēs bieži vien gribam pievērt acis, taču tas nepadara tās par neesošām.

Kuras trīs no pēdējā laikā lasītajām grāmatām Tu noteikti ieteiktu izlasīt arī citiem?

Tā kā Ukraina un viss, kas tur notiek, ir aktuāls un reizē nesaprotams temats, es noteikti ieteiktu izlasīt Serhia Žadana grāmatu “Internāts”. Romāns, kas tapis jau 2017. gadā, tomēr mums labāk uztverams tieši tagad, ir ļoti smags un skaudrs stāsts, tajā pašā laikā literāri baudāms darbs. Vēl viena grāmata, ko gribētos izcelt, ir Valērijas Perēnas “Svaigs ūdens puķēm”. Šī arī viena no tādām skumjajām grāmatām – no vienas puses sentimentāla un drūma, bet tajā pašā laikā dzīvesziņu un dzīves dziņu pilna grāmata, kuru lasot ir sajūta, ka arī tādas dzīves kāds cilvēks patiešām piedzīvo. Es gan negribētu atklāt neko no stāsta, jo, manuprāt, šī ir ļoti skaista grāmata, kas tiešām būtu jāizlasa. Kā trešo es varu minēt spilgtiem iespaidiem pilno trilleri, kas nav mans ierastākais žanrs, un es to lasīju angļu valodā: Anias Ahlbornas romāns “Brother”. Šīs tiešām ir spilgtākās tikai no pēdējā laikā lasītajām grāmatām, jo patiesībā labu grāmatu ir ļoti daudz. Pēdējos trīs gadus lasu vairāk nekā 100 grāmatas gadā, līdz ar to izcelt tikai dažas no visām ir neiespējami. Šādi jautājumi rosina pārskatīt ilgākā laika periodā izlasīto un tiešām izveidot tādu plašāku, manu atzīto grāmatu sarakstu.

Pārsteidzošs pavērsiens – tas trilleris.

Jā, kontekstā ar veļu laiku es sev izvirzīju izaicinājumu – iepazīt arī šāda veida literatūru. Jāatzīst, ka no šausmu literatūras visvairāk aizrauj nevis vampīru stāsti vai vienkāršas slepkavības un asinis, bet, sižets, kur šausmas tiek parādītas caur cilvēcisku tumšo pusi. Lai kā to negribētos atzīt, tumšā puse piemīt mums katram, un atkarībā no situācijas mēs izdarām tādas lietas, par kurām ierastos apstākļos būtu pārliecināti, ka mēs nekad tādas nespētu īstenot.

Pastāsti, lūdzu, nedaudz vairāk par jums, grāmatu lasītājiem, kuri raksta par grāmatām! Vai esat katrs pats par sevi, savā starpā konkurējat vai tomēr draudzējaties?

Kad es sāku veidot saturu instagramā, es meklēju kontus, kas raksta par un ap grāmatām. Pamazām es iepazinu šos cilvēkus un jāatzīst, ka mūsu komūna veidoja tādu pozitīvu gaisotni, kurā reti kad tika pausta subjektīva, skarba kritika. Sākumā šī grāmatu lasītāju un aprakstītāju komūna bija pavisam maza un tajā valdīja tāda ģimeniska atmosfēra. Pa šiem diviem gadiem, kamēr esmu aktīva savā kontā, jāatzīst, ka komūna ir stipri mainījusies – daudziem, kas tolaik bija aktīvi, ir mainījušās dzīves situācijas- studijas, bērni, karjera, līdz ar to arī prioritātes, un lasīšanai vairs neatliek tik daudz laika. Protams, viņu vietā ir nākuši citi un es pat teiktu, ka kopumā šobrīd ir divreiz vairāk grāmatu kontu un komūna it kā ir plašāka, tomēr vairs nav tik saliedēta. Sākotnēji mēs visi viens otru labi zinājām, un, karantīnas apstākļu vadīti, pateicoties Aijas Bremšmites (IG konts “piedzivot”) iniciatīvai, izveidojām grāmatu lasītāju klubu internetā “ZOOM Lappuses” (IG: “zoom_lappuses”). Mēs satikāmies arī dzīvē, līdz ar to tā nebija tikai virtuālā vide, kas man ir īpaši svarīgi, jo man gribas zināt, kas ir katrs cilvēks aiz konkrētā konta.

Instagram ir pateicīga vide tam, lai pievienotos kādai komūnai vai kļūtu par tādas aizsācēju, un izklausās, ka potenciāls ir daudz lielāks – izveidot personiskas saiknes ar cilvēkiem, kuri interesējas par līdzīgām lietām. Kāda ir Tava pieredze – vai šīs virtuālās attiecības pāraug arī ciešākās attiecībās realitātē?

Noteikti. Mēs katra dzīvojam citā pilsētā, es nedzīvoju Latvijā, līdz ar to digitālā vide šajā ziņā iedod iespējas, kas nebūtu īstenojamas dzīvē. Man šī platforma noderēja, lai tiktu pie sajūtas, ka esmu starp savējiem, savā klubiņā, mājās. Visas šīs mūsu aktivitātes un attiecības es neuztveru tikai kā interneta vidi, man šī komunikācija ar cilvēkiem dzīvē ir ļoti svarīga, un tas notiek: “Piedzīvot” raidieraksts, satikšanās, grāmatu maiņa. Neatkarīgi no tā, cik ilgi pastāvēs instagram, man es vēlētos saglabāt šīs draudzības, kas izveidojušās ar cilvēkiem, ar kuriem mana grāmatu gaume sakrīt.

Atgriezīsimies pie paša sākuma – vai Tu uzreiz biji gatava parakstīties zem savām atsauksmēm? Kā tas ir būt atpazīstamam šajā laukā un cik daudz ir pozitīvo un cik negatīvo atsauksmju?

Jāatzīst, ka izveidojot savu instagram kontu, sākumā es patiešām gribēju būt incognito. Es nodarbojos ar fotografēšanu, kas ir otra mana sirdslieta, un mans sākotnējais plāns bija tāds, ka es vienkārši nofotografēšanu grāmatu un uzrakstīšu savas pārdomas par to. Pieņēmu, ka, neatklājot savu vārdu, varēšu rakstīt pēc iespējas godīgāk arī to, kas nepatīk. Es nevēlējos kādu, īpaši latviešu autorus, sarūgtināt vai aizvainot, tomēr ļoti ātri sapratu, ka es nespēju būt anonīma un man ir svarīgi, ka zem sava viedokļa es spēju parakstīties. Manis pašas pieredze ļauj saprast un pieņemt, ka cilvēkiem ir tāda ideja – būt anonīmiem. Pati personīgi neesmu piedzīvojusi, ka kāds man rakstītu kritiku par grāmatu, ko es iesaku vai agresīvi apstrīdētu manu viedokli. Ja man jāmin kāds domstarpību gadījums, šķiet, atceros tikai vienu, kad vienam citam grāmatu atsauksmju konta autoram nācās saskarties ar apvainojumu. Toreiz atsauksme par kādu grāmatu nebija tikai slavinoša un komentāros parādījās pretējs viedoklis, uzbrūkošā tonī. Mūsu komūna to pamanīja, un tas uzkarsēja asinis, bet mēs ātri sapratām, ka to raksta grāmatas autore, kurai, acīmredzot, bija grūti pieņemt kritiku par savu grāmatu, lai gan par to bija arī izceltas lietas, kas patika. Par sevi pastarpināti esmu dzirdēti jautājumus un replikas, ka nav iespējams tiešām izlasīt visas grāmatas, par kurām rakstu, tāpat arī, ka noteikti esmu kādas izdevniecības pārstāve, kas patiesībā veido reklāmu noteiktām grāmatām. Tas varbūt nav patīkami, bet es domāju, ka tas ir katra paša ziņā, kā aizpildīt savu laiku ar to, kas ir svarīgākais. Man tās ir grāmatas.

Kas Tevi motivē turpināt iesākto: lasīt, publicēt atsauksmes, komunicēt un darīt to publiski?

Būtiski ir tas, ka grāmatas vienmēr ir bijušas man ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, neatkarīgi no tā vai es esmu instagramā, vai nē. Lasa gan mana mamma, gan māsa un daudz sarunu ir par to, ko kura ir izlasījusi un kas ir labākā no pēdējā laikā izlasītajām grāmatām. Man ir arī draudzenes, kas nav internetā, bet ar kurām mēs pārrunājam izlasīto. Iespējams, uz maiņām lasīšana motivē dalīties ar atsauksmēm, un tas, ka zinu, ka ir, kas manas atsauksmes gaida, motivē lasīt. Man ir svarīga šī radošā pašizpausme – fotogrāfija un literatūra ir manas dzīves divas mīlestības, kurās es varu izpausties.

Nosauc savus top trīs grāmatu atsauksmju autorus, kuru aktivitātēm seko Tu pati un kuriem ieteiktu sekot arī mūsu lasītājiem.

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums līdzīgi kā par grāmatu top trīs. Es nevaru nepieminēt Aiju (IG konts “pielasit”), jo viņa ir viena no manām pirmajām grāmatu draudzenēm, ar kuru esam kļuvušas par draudzenēm arī dzīvē. Protams, arī “mom.who.reads.a.lot”, ar kuru vismaz divas reizes mēnesī satiekamies ZOOM’ā, lai ierakstītu raidierakstu. Patiesībā ir ļoti daudz tādu profilu, kuriem ir interesanti sekot. Mēs katrs esam tik dažādi un to var redzēt arī pēc grāmatu vērtējumiem. Nav tā, ka visiem patīk vienas un tās pašas grāmatas. Līdz ar to es ieteiktu meklēt, nevis populārākos vai skaistākos, bet tos, ar kuriem sakrīt viedoklis un gaume. Piemēram, ja sakrīt viedoklis par trīs grāmatām, ļoti iespējams, Tev šis konts derēs. Tas ir pats svarīgākais – atrast to sev tuvo.