ININ NINI: Pasakās ietvertās mācības ir jāpraktizē ikdienā

Pasakas nav tikai lasāmviela bērniem pirms miega – pasakas ir iespējams arī praktizēt, ieviešot to sniegtās mācības ikdienā. Par pasākām, to tradicionālo un dziedniecisko nozīmi, lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” ietvaros runājām ar stāstnieci ININ NINI.

Mūsdienu straujajā ikdienā Tu esi izvēlējusies diezgan neparastas aizraušanās, no kurām viena ir iestāšanās par tradīciju saglabāšanu un kopšanu, šajā procesā īpašu lomu piešķirot pasakām. Lūdzu, pastāsti, kāpēc tieši pasaku stāstīšana un dziedināšana caur tām?

Mans pamatnoteikums jebkurā jomā, kurā darbojos, ir citiem atklāt tikai to, kas man pašai ir labi pazīstams, ko uzskatu par vērtīgākos savā atklājumu ceļā. Es runāju tikai par to, ko es pati praktizēju ikdienā, un pasakas ir man ļoti nozīmīga prakse. Pasaku brīnums, kad to piedzīvoju, man kļuva par ceļu – ar tām kopā eju caur savu dvēseli, emocijām, ķermeni – caur visu sevi. Tamdēļ es priecājos, ka šodien tieku saukta par stāstnieci, jo tieši tā es esmu.

Visbiežāk pasakas mēs uztveram kā aizraujošu lasāmvielu, ar kuru palīdzību gūt kādas dzīves gudrības. Tava īpašā prasme ir tās pielietot ikdienas dzīvē. Pastāsti, kā savā praksē un darbā Tu izmanto pasakas?

Līdztekus visām skaistajām lietām pasakas stāsta par vērtībām, māca atpazīt labo un ļauno, saprast, kā rīkoties dažādos sociālos notikumos un apstākļos, izprast, par ko vispār ir cilvēka dzīve. Pasakas mēs varam uztvert kā stāstus, bet tas nav viss, jo šī tēlu un simbolu pasaule paver plašākas iespējas arī mūsu pašu dzīvēs. Caur pasakām mūsu iekšējais ceļojums kļūst iedvesmojošāks un drošāks. Līdz ar to pasakas kā instrumentu pielietoju divējādi. Tās ļauj man stāstīt par gadu tūkstošus senām zināšanām, ko ļaudis ir saglabājuši līdz mūsdienām. Šīs zināšanas var palīdzēt mums sagatavoties tam, kas mūs sagaida, labāk pārvarēt iekšējus un ārējus pārdzīvojumus, kā arī dot pavisam praktiskus padomus ikdienas dzīvei. Savukārt otrs veids, kā es pasakas pielietoju, ir kā atbalsta resurss iekšējā ceļojumā pašam pie sevis. Tās ir vedušas mani pie manis pašas, un kā līdzgaitniece es atklāju šo resursu arī citiem, kuri ir gatavi doties ceļojumā pie sevis. Es pasakas uzlūkoju kā kolektīvos sapņus, paturot prātā, ka mums katram pieder individuālie sapņi. Apvienojot šīs abas sapņu pasaules, apzinoties, ka tās abas ir cieši saistītas, mēs varam uz pasaku pavisam izjusti raudzīties kā uz dzīvi, un uz dzīvi – kā pasaku. Ja mēs raugāmies uz sevi kā uz stāsta varoni, izdzīvojam šo varoņa stāstu, tas palīdz mums kļūt daudz cēlākiem un daudz atbildīgākiem pret visu, ko darām. Tas palīdz apzināties sevi kā vērtību, kā neatņemamu un iederīgu šīs pasaules sastāvdaļu.

Kurā dzīves posmā un kā Tu tīri praktiski nokļuvi pasaku pasaulē?

Kad mēs ejam savu dzīves ceļu, mums ir brīži, kad mēs pārdomājam, vai tas, ko es daru, ir tas, ko es vēlos darīt? Vai es to daru pareizās motivācijas dēļ? Vai nav laiks darīt kaut ko citu, kaut ko jaunu? Man ļoti agri bija jāsāk rūpēties par ģimeni, par saviem bērniem. Darot darbus un apgādājot ģimeni, centos saglabāt sajūtu, ka man ir talanti un intereses. Es mēģināju atrast tādas sfēras, kur es varēju sevi izpaust un turpināt attīstīties. Uzdodot sev iepriekš minētos klasiskos jautājumus: “vai tiešām šis ir tas, ko es gribu darīt? Kas ir tas pienesums, ko vēlos dot pasaulei?” es nonācu līdz visvienkāršākajam un reizē visfundamentālākajam jautājumam: “kas ir tas, ko es nevaru nedarīt?” Atbilde bija rakstīšana. Meklējot ceļu pie jēgpilnas rakstīšanas, es saņēmu informāciju par iespēju studēt pie cantadoras jeb seno teiksmu glabātājas Latīņamerikas tautu kultūrā Klarisas Pinkolas Estesas. (K.Pinkola Estesa plašāk atpazīstama kā grāmatas “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” autore, arī filozofijas zinātņu doktore, godalgotas dzejniece, Starptautiskās analītiskās psiholoģijas asociācijas Junga skolas vecākā analītiķe.) Es, protams, atsaucos šim aicinājumam un atklāju pasaku lauku, strauji nokļūstot tā kodolā, tādā kā pirmavotā.

Vai Tu pati esi mēģinājusi uzrakstīt kādu pasaku?

Es lielākoties rakstu pasakas – tieši tas ir formāts, kādā es stāstu savus stāstus. Es stāstu par pārdzīvojumiem un atklāsmēm, kas ir nākušas caur sapņiem un vīzijām. Iespējams, pēc klasiskiem standartiem, šie stāsti atgādina mītus, tomēr, kad esmu tos izrakstījusi no sevis, man tie visvairāk līdzinās pasakām. Pasakas integrēju arī savās grāmatās. Mana vēlme, kas izriet no manām zināšanām un personīgās pieredzes, ir cilvēkiem iedot vairākus instrumentus ceļā uz paš-atklājumiem un paš-atklāšanos, un tie ir: pasakas, sapņu tulkošana un zināšanas par augu valstības spēku. Ir tik pierasts uzskatīt, ka iekšējie pārdzīvojumi, dvēseles pasaule un ārējā pasaule ir divas dažādas lietas. Tieši šo pasauļu savienošana ir tas, kas mums tik ļoti, reizēm pat sāpīgi, pietrūkst. Iepazīstot kolektīvos sapņus, ko mums atklāj pasakas, ir iespējams ātrāk pamanīt, ka iekšējie un ārējie stāsti patiesībā ir par vienu un to pašu. Pieņemt, ka tas, kam es eju cauri, pārbaudījumi, ar ko man jātiek galā, ir bijuši gadu tūkstošus pirms manis un būs arī pēc manis. Saplūstot ar kolektīvo pieredzi, cilvēks pietuvojas savai intuīcijai, savai iekšējai zināšanai, un sāk dzīvot savu interesanto dzīvi. Tajā brīdī cilvēks pārstāj izvairīties no dzīves un metas tajā iekšā.

Vai Tu runā par ārējās un iekšējās pasaules integrāciju?

Tieši tā! Iespējams, tas izklausās pārāk sapņaini, tomēr tas ir arī ļoti reāli. Tajā brīdī, kad cilvēkā notiek atvēršanās dzīvei, sevis un pasaules pieņemšana, izmainās arī viņa ikdiena. Izmainās tas, kā viņš sadarbojas ar apkārtējiem, cik daudz uztraucas par lietām un ārējiem notikumiem. Mana pārliecība ir tāda, ka mēs visi kopā ejam šo ceļu – neatkarīgi vai tu esi skolotājs vai skolnieks, līdzgaitnieks vai tas, kurš seko – mēs visi caur individuālo pieredzi veidojam kolektīvo pieredzi. Ja mācības, ko gūstam, neizdzīvojam caur sevi, nepraktizējam to, ko esam iemācījušies, tad tas viss nav nekā vērts – dzīve ir tikai un vienīgi izklaide bez satura un vērtības. Ja cilvēks ir iemācījies, kas ir godīgums, tad redzot negodīgu situāciju attieksmē pret sevi vai pret citiem, viņam ir jāiestājas un jārīkojas tā, kā viņš iekšēji zina – tikai tad iepriekš gūtā mācība iegūst jēgu. Viss piedzīvotais un pārdzīvotais iegūst vērtību tikai tad, ja mēs – bez pārspīlējumiem – solītim pa solītim integrējam patiesības runāšanu, mīlestības paušanu, drosmīgu rīcību un ieliekam to mazās ikdienas lietās. Kad mēs to darām, viss pasaku lauks ir priecīgs, un sāk palikt dzīvs ne tikai tajā iekšpusē, bet arī tajā, ko mēs uzskatām par otru pusi jeb ārējo realitāti.

Kāpēc Tu izsakies par pasakām kā par dzīvām būtnēm?

Jo tas pilnīgi noteikti ir dzīvs materiāls! To var atklāt tikai tajā brīdī, kad iekšēji sāc strādāt, aktīvi savienojot savu dzīves pieredzi ar pasakās aprakstīto. Pavēro savu dzīvi – kā tā atbalsojas, kā nāk notikumi, cilvēki, ja tu uz tiem paskaties kā simboliem un ceļa zīmēm? Agri vai vēlu tu gūsi pārliecību, ka šī ir viena vesela, vienota pasaule. Tas viss ir dzīvs organisms un tas  paver neizmērojamas iespējas saņemt un piekļūt lielākam viedumam. Tas ir tāds iekšējais atklāsmes brīnums, un no tā brīža tu pasakas vairs nevari uztvert kā vienkāršu stāstu, jo tu pats esi pieredzējis kā tās atklāj ļoti personiskus simbolus.

Kā atpazīt pasaku tēlus sevī?

Lasot jebkuru stāstu vai skatoties jebkuru mūsdienu filmu, kas arī ir pasaka tikai citā formātā, mēs jebkurā gadījumā rezonējam. Apzināti vai neapzināti, caur visu, ko piedzīvojam vai vērojam, mēs meklējam atbildes. Pasakas sižetā vārdos ir ielikts tas, kas ir noticis vai notiek arī manī. Tas jau ir tas pasakas brīnums – spēt nosaukt vārdos pieredzi. Līdz ar to, es varu teikt, ka pasaka man ļoti bieži ir atgādinājums par to, ko es dziļi iekšēji jau zinu, un tā atnāk pie manis tieši tajā brīdī, kad ir īstais laiks to atcerēties. Viena no metodēm, kā analizēt pasakas un gūt personiskas atziņas caur tām ir – skaties uz varoņiem un tēliem, mēģinot saprast, ko viņi psiholoģiski, garīgi, vai visādi citādi varētu nozīmēt. Viens no tiem skaistajiem brīnumiem ir, ka tu arī savā dzīvē uz visu sāc skatīties kā uz vienu veselumu, kā uz vienu stāstu un pasaku. Šī metode ir ļoti parocīga mūsdienu cilvēkam – pamēģiniet paskatīties kādu filmu vai kvalitatīvu seriālu, iztēlojoties, ka visi varoņi ir viena cilvēka iekšējās pasaules tēli! Drosmīgākie un pret sevi atklātākie var spert soli tālāk un pieņemt, ka visi šie tēli ir tavi –  gan tas supervaronis, gan ļaunais gnīda, riebīgais īgņa, gan tas skaistais, nozīmīgais, viss – visa pasaule esi tu pats.

Kā Tu iesaki tulkot pasakas un analizēt to simbolisko nozīmi un vai to vispār vajag darīt?

Tas ir līdzīgi kā ar sapņiem – ir daļa cilvēku, kas uzskata, ka pasaka pati par sevi ir pilnīga un nav nepieciešamības to dalīt detaļās un analizēt. Īsāk sakot, pieņemam pasaku kā no senčiem saņemtu pieredzi. Man ļoti nepatīk, tāda tehniska analizēšana, jo tas nav tas, par ko ir pasaka. Cita lieta, ja mēs pasakas tulkojam savas pieredzes kontekstā. Pasaka pati par sevi ir pieredze, tomēr mūsu mēģinājumu to tulkot un analizēt, var mums palīdzēt “noķert aiz astes” netveramo. Mēs nevarēsim to līdz galam izskaidrot, tomēr tas ir cilvēka dabā – doties ceļā un meklēt atbildes. Nebeidzams ceļojums, kas mūs noved atkal pie nākamajiem sapņiem, pasakām un ļauj turpināt tautas attīstības ceļu.