Toms Deimonds Barvidis: Sadarbībā ar izdevniecību mana romāna kvalitāte ir tikai augusi

Fantāzijas romāns “Zaļā Dzīle” novembra beigās sāka nokļūt pie lasītājiem, un tā autoru – Tomu Deimondu Barvidi – projekta “Bibliotēka” Jauno rakstnieku konkursa laureātu – esam aicinājuši uz sarunu par to, kā viņš piedzīvoja savas pirmās grāmatas tapšanu. Ko jauns autors var iegūt no sadarbības ar izdevēju, un kāds ir darba rediģēšanas process? Par to šajā intervijā.

Tom, tas beidzot ir noticis! Tu un “Dienas Grāmatas” komanda esat izdarījuši milzīgu darbu, un Tavs debijas romāns “Zaļā Dzīle” ir nācis klajā. Pastāsti, kā Tu piedzīvoji pēdējo pus gadu – darba rediģēšanas procesu?

Darbs ar redaktoriem bija tiešām pamatīgs. Tas sastāvēja no vairākiem etapiem. Pirmajā posmā bija jārediģē nesaderības starp notikumiem un to secība, jāprecizē nianses par tēlu izskatu, apģērbu, lai katra nākamā aina atbilstu iepriekšējai un tamlīdzīgi. “Dienas Grāmatas” redaktori deva savu redzējumu par to, kā ko būtu iespējams pilnveidot, uzlabot. Kopīgi domājām, komentējām un meklējām labākos risinājumus. Pēcāk, pārskatot tekstu atkal un atkal, vairāk pievērsāmies valodas jautājumiem – vārdu izvēlei, frāžu formulējumiem.

Cik reizes Tu pārskatīji savu manuskriptu šajā procesā?

Oi, ļoti labs jautājums! Iespējams kādas septiņas, tomēr es varētu arī samelot, jo, tuvojoties beigu termiņam, vairs nefiksēju, cik reizes grāmatas fails tika sūtīts šurpu-turpu. Katrā ziņā, tas bija tā pamatīgi.

Tajā, kā Tu stāsti, šķiet, labi atspoguļojas izdevniecības ieguldījums grāmatas tapšanā. Fakts, ka grāmatas kvalitāte nav viss atkarīga tikai no autora – liela nozīme ir arī redaktoriem, korektoriem un citām iesaistītajām pusēm.

Noteikti. Varu tikai piekrist.

Kā Tu pats vērtē – no brīža, kad Tu iesūtīji pirmo manuskripta versiju Jauno rakstnieku konkursam, līdz klajā laišanas brīdim – kā ir mainījies Tavs darbs?

Esmu pārliecināts, ka darbs ir kļuvis ievērojami labāks. Visvairāk darbs tika labots konkursa vērtēšanas pagarinājuma laikā, kad mums trīs finālistiem bija dots papildus laiks darba nostrādāšanai atbilstoši žūrijas komisijas un redaktoru rekomendācijām un komentāriem. Šajā posmā ieviesu jauninājumus romāna sižetā. Pēc uzvaras konkursā izmaiņas tika veiktas mazāk, vairāk tika ieguldīts tieši literārajā kvalitātē.

Daudzi jaunie autori pauž bailes par to, ka rediģēšanas procesā viņi sastapsies ar iejaukšanos viņu radošajā redzējumā. Bailes, ka darbs tiks pārveidots neatbilstoši viņu vēlmēm. Saki, vai Tu ar kaut ko šādu sastapies savā manuskripta rediģēšanas periodā?

Noteikti negribētu teikt, ka sadarbībā ar izdevniecību darbs ir pazaudējis kādu manu vīziju vai ticis mainīts virzienā, kurā man nebūtu gribējies to mainīt. Nekas tāds nenotika. Izmaiņas vienmēr tika saskaņotas ar mani. Ja radās diskusijas par to, kā kam būtu jātiek attēlotam, tad vienmēr runājām, argumentējām, līdz nonācām pie kopsaucējiem.

Tu izjuti atbalstu?

Noteikti. Redaktori patiesi iedziļinājās tekstā un sadarbība bija patīkama.

Kā tev šķiet, vai šī sadarbība Tev ir palīdzējusi augt kā rakstniekam? Vai ir, piemēram, kas tāds, ko Tu ņemsi vērā, radot nākamos darbus?

Nianšu, ko ņemšu vērā, ir daudz. Jo īpaši no pirmajām darba rediģēšanas kārtām, kad mana uzmanība tika vērsta uz elementiem, kas sistemātiski parādās manā rakstītajā tekstā, un par ko es saņēmu aizrādījumus. Tās ir nianses, ko ir vērts atcerēties, rakstot nākamos darbus, lai tie jau sākotnēji būtu kvalitatīvāk nostrādāti.

No šī iespējams noprast, ka citi darbi būs…

Jā, būs! Cerams. Idejas ir.

Te jāpiemin, ka arī “Zaļā Dzīle” nav Tavs pirmais romāns – pirms tam ir bijuši arī citi. “Zaļā Dzīle” ir pirmais darbs, kuru Tu uzdrošinājies parādīt plašākai publikai.

Jā, “Zaļā Dzīle” ir mans ceturtais uzrakstītais romāns. Pārējie guļ atvilktnē.

Pastāsti, lūdzu, par ko ir “Zaļā Dzīle”?

“Zaļā Dzīle” ir fantāzijas piedzīvojumu romāns. Stāsts tajā ir par pasauli, kas sensenos laikos ir tikusi sadalīta divās daļās. Kā tas ir noticis un kāpēc, to neviens vairs neatceras, bet šī pasaule ir nonākusi situācijā, kad daļa no tās ir sauss, neauglīgs līdzenums – Tīrums –, un atlikusī daļa ir milzīgs, mežonīgs mūžamežs – Zaļā Dzīle. Stāsta galvenie varoņi, kas ir personāži ar dažādām motivācijām un dažādām, iespējams, pat reliģiskām pārliecībām, cenšas saprast, kas ar pasauli īsti ir noticis? Kas notiek tagad, kad senais līdzsvars starp abām pasaules daļām ir sasvēries? Kādai pasaulei īsti būtu jābūt, un vai sen notikušo sadalīšanu ir iespējams kādā veidā atgriezt?

Tu savā darbā, tādā eleganti neuzkrītošā formā esi iekļāvis arī latviešu mitoloģijas elementus. Kāpēc tā?

Man personiski vienmēr ir bijusi tuva latviskā estētika – tautas tērpi, senie raksti, latviešu darbarīki un rotas. Tāpat kā gandrīz jebkurš cits bērns Latvijā, es uzaugu tautas deju kolektīvā, un ilgu laiku arī pieaugušā vecumā dejoju tautas dejas un dziedāju korī. Līdz ar to viss latviskais man ir ļoti dziļi sirdī. Rakstot grāmatu, ienest latviešu folkloras elementus tekstā, bija apzināts lēmums, un tikpat apzināts lēmums bija nepadarīt tos acīm redzamus. Tas ir mans veids, kā savienot mīlestību pret fantāzijas žanru ar mīlestību pret visu latvisko.

Mazliet sakot priekšā lasītājiem, kāda noskaņa uzburta grāmatā, ir iespējams pieminēt, ka “Zaļā Dzīlē” ir jūtamas pasaules fantāzijas žanra darbu ietekmes – “Troņu spēles”, “Avatars”. Kā Tu pats to komentētu?

Es pats esmu liels fantāzijas žanra cienītājs un kaislīgs lasītājs. Līdz ar to es sekoju līdzi tam, kas pasaulē notiek šajā literatūras laukā, un, protams, arī ietekmējos no tā. Atsevišķas nianses esmu apzināti ienesis arī “Zaļajā Dzīlē”. Piemēram, no “Troņu spēlēm” esmu paņēmis ideju, ka katra varoņa ceļš ir atšķirīgs – vienam vairāk ir cīnītāja iedaba, citam politisko intrigu vērpšana. Savukārt ietekmēšanās no “Avatara”, šķiet, grāmatā ir ienākusi neapzināti – esmu dzirdējis šo salīdzinājumu gan no konkursa žūrijas komisijas locekļiem, gan no grāmatas redaktoriem. Apzināti šo līdzību neveidoju, tomēr, jāatzīst, ka tad, kad “Avatars” iznāca, man šī filma patiešām patika.

Kādas Tev sajūtas par pirmajām lasītāju atsauksmēm?

Atklāti sakot, es nezinu, ko gaidīt no lasītājiem – vai cerēt, vai baidīties? Izdot savu pirmo grāmatu ir aizraujoši un bailīgi reizē. Visvairāk man rūp, kā grāmatu uztvers man tuvo cilvēku loks.

Katrā ziņā, mēs, projekts “Bibliotēka” vēlam Tev un darbam panākumus, un esam pārliecināti, ka “Zaļā Dzīle” ir izlasīšanas vērts romāns. Mēs atlasījām to 45 darbu konkurencē. Ceram, ka pirmās grāmatas izdošana kalpos Tev kā atspēriena punkts arī turpmākajā izaugsmē literatūras lauciņā.