Agnese Pastare: Idejas grāmatām es vispirms “marinēju” prātā

Jauno rakstnieku konkursa dalībniece Agnese Pastare savu konkursam iesniegto romānu “Atstumtā uguns” veiksmīgi aizvedusi līdz lasītājiem – izdotas divas no trim daļām (“Atstumtā uguns” un “Pazaudētā cerība” izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas”). Turot rokās pašas rakstīto grāmatu, jaunā autore esot izjutusi patiesu prieku. Pirmais grāmatas eksemplārs, kas iegūlis rokās, palicis pašas autores īpašumā viņa tajā sev ierakstījusi veltījumu nākotnei. Kā Agnese Pastare piedzīvojusi savu ceļu uz rakstnieces statusu, lasi šajā intervijā!

Agnese, pastāsti, lūdzu, cik ilgi tapa Tavs romāns “Atstumtā uguns”, un cik liela ietekme tā radīšanā bija projekta “Bibliotēka” organizētajam Jauno rakstnieku konkursam?

Iesāku rakstīt jau 2019. gadā, tomēr process vedās lēni. Rakstīju sev par prieku, dzīvojot attāla sapņa izjūtā par izdotu grāmatu. Jauno rakstnieku konkurss iedeva konkrētu beigu termiņu un skaidru apziņu, ka mans bērnības sapnis par savu grāmatu nav neaizsniedzams. Tas sniedza pārliecību, ka darbs ir izdarāms un paveicams, kas pakārtoja jaunu iedvesmas vilni.

Kā rodas idejas rakstīšanai?

Dažādi. Reizēm grāmatas fragmenti pie manis ierodas sapnī, ap kuriem pēc tam būvēju plašāku stāstu. Reizēm iedomājos tēlu vai emocionālu pārdzīvojumu un domās risinu, kā nokļūt līdz šim pārdzīvojumam stāsta veidā. Pirmā ideja konkrēti par darbu “Atstumtā uguns” man radās 14 gadu vecumā. Tolaik arī mēģināju kaut ko rakstīt – šobrīd droši vien to būtu pat kauns pārlasīt, jo rakstīt nepratu. Tomēr, vecākai kļūstot, sapratu, grāmatas ideja joprojām ir dzīva un patīk man arvien vairāk. “Atstumtā uguns” ir romāns par baiļu un nedrošības pārņemtu galveno varoni Lindu, kura atklāj sevī spēju radīt un ietekmēt uguns elementu. Grāmata vēsta par Lindas ceļu uz atlabšanu no savas iekšējās nepārliecības.

Katrs cilvēks grāmatu lasa mazliet citādāk un paņem no tās kaut ko savu. Kādu vēstījumu Tu pati vēlies aiznest līdz lasītājiem ar savu pirmo romānu?

Pirmkārt, ideju, ka nebūt ideālam ir tikai normāli. Linda ir meitene ar daudzām nepilnībām. Viņai ir kauns par sevi, par savu pieredzes trūkumu. Tomēr tas taču ir pavisam normāli kaut ko neprast vai uztvert situācijas citādāk. Otrkārt, esmu pārliecināta, ka vieniem pašiem dzīves ceļā mums ir tikpat kā neiespējami kaut ko sevī mainīt. Ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, līdz ar to grāmatā ir iekļauts arī vēstījums, ka prasīt palīdzību grūtā brīdī ir pieņemama un atbalstāma rīcība.

Kuri bija Tavi lielākie palīgi grāmatas tapšanas procesā?

Saņēmu lielu atbalstu no draugiem, no ģimenes un no izdevniecības kolēģiem. Ar izdevēju bija liels prieks sastrādāties. Man ir bail no kritikas, tomēr strādājot ar redaktoru un korektoru, biju priecīga redzēt savas valodas nepilnības un novērst tās. Arī vīrs vienmēr bija līdzās ar atbalstu un smejoties teica, ka gaida arī filmu, ne tikai grāmatu. Savukārt par grāmatas nākšanu klajā, šķiet, vairāk uztraucās draugi, nekā es pati. Ir patīkami just, ka cilvēki priecājās līdzi. Ļoti jauka sajūta bija tuviniekiem pasniegt bezmaksas eksemplārus, un dzirdēt, ka viņi paši gribot aiziet uz grāmatnīcu, iegādāties to, tādējādi atbalstot manu rakstniecību.

Pastāsti par savu rakstīšanas procesu! Kā Tu to dari?

Kad rodas ideja, es uzreiz neķeros pie rakstīšanas. Zinu, ka daudzi saka, ka jāpieraksta, lai neaizmirstu. Tomēr man ir tā – ja tā ir spilgta, spēcīga, dzīvotspējīga ideja, tad es to tik viegli neaizmirstu. Ap ideju es pamazām būvēju stāstu, virzību, sarežģījumus, tēlus un attiecības. Es to saucu par “marinēšanos”. Kad jūtu, ka jāsāk pierakstīt, brīvos brīžos sēžos pie sava rakstāmgalda, ieslēdzu saistošu mūziku un rakstu – nereti līdz sāpošai rokai.

Kādas ir Tavas tuvākās nākotnes ieceres? Vai top vēl kāds darbs?

Noteikti rakstīšu vēl! “Atstumtā uguns” būs triloģija – pašreiz ir iznākušas pirmās divas daļas (“Atstumtā uguns” un “Pazaudētā cerība”). Vēl, kopš pabeidzu šo apjomīgo darbu, iedvesma un vēlme rakstīt ir tikai augusi. Pirmais melnraksts vēl vienam darbam ir jau tapis. Tas būs stāsts par meiteni, kura savu vērtību meklē nepareizajās vietās. Pasaule, kurā notiks darbība, ir tā pati, kur risinās “Atstumtā uguns”, tomēr jauno darbu varēs lasīt arī atsevišķi, nesaistīti ar romānu “Atstumtā uguns”.

Kāpēc, tavuprāt, ir vērts rakstīt grāmatas? Vai tās nepietiek?

Manā gadījumā rakstīšana ir bērnības sapnis un nodarbe, kas nomierina un iepriecina. Ja vispārīgi, tad domāju, ka katram ir kāds stāsts, ko pavēstīt, kāda mācība, ko pasniegt, vai kāda pieredze, ar ko dalīties. Grāmatu rakstīšana ir labs veids, kā to darīt. 

Un kas ir labs rakstnieks?

Labs rakstnieks ir tāds, kurš lasītājam liek just. Dusmas, prieku, izmisumu, skumjas… Reiz skolā dzirdēju, ka mākslai ir jāraisa emocijas. Literatūra ir māksla. Arī tai ir jāraisa emocijas.