Inese Valtere: Mēs nevaram ietekmēt, vai bērni iemīlēs grāmatas, bet mēs varam lasīt viņiem priekšā tik ilgi, kamēr vien viņi klausās

Kā no stāsta vai pasakas, kas radusies cilvēka iztēlē, top grāmata? Ar šo tēmu bērnus Latvijā iepazīstina mūsdienu pasaku autore Inese Valtere. Viņa uzskata, ka grāmatas ir brīnišķīga pasaule, un ka “mēs kā vecāki esam atbildīgi par to, lai bērni šo brīnišķīgo pasauli atklātu. Mēs nevaram ietekmēt to, vai bērni iemīlēs grāmatas, bet mēs varam lasīt viņiem priekšā tik ilgi, kamēr vien viņi klausās.” Aicinājām Inesi Valteri pastāstīt, kā top viņas radītās pasakas, un kas notiek nodarbībās, kurās rakstnieces vadībā bērni izzina, kā stāsti pārvēršas grāmatās.

Inese, pastāsti, lūdzu, kā norit Tevis vadītās nodarbības bērniem? Kas tajās notiek?

Manis veidotās nodarbības ir izzinošas – es tajās ieskicēju, kā rodas stāsti, un ievilinu bērnus fantāziju zemē, kurā viņiem ir iespēja arī pašiem kaut ko izdomāt. Pastāstu arī par procesiem un cilvēkiem, kas ir iesaistīti grāmatas tapšanā. To visu es mēģinu pasniegt bērniem viegli saprotamā veidā, un rezultātā viņiem rodas priekšsats par to, kā notiek grāmatu izdošana – no mirkļa, kad tiek veidots stāsts, līdz brīdim, kad uz grāmatas tiek uzspiesti zelta burti. Es arī parādu viņiem tehnikas, kā padarīt viņu pašu izdomātos stāstus garšīgākus, interesantākus, kā bagātināt valodu.

Kā Tu pati sāki rakstīt pasakas?

Nav bijis tāda viena brīža, kad es apsēstos un domātu – tagad es sākšu rakstīt pasakas. Ir tāds teiciens, ka slinkums bīda progresu. Es pat varētu teikt, ka slinkums un nogurums bīda progresu. Mans pasaku rakstīšanas stāsts sākās ar laiku, kad mani bērni vēl bija pavisam mazi. Mums bija ik vakara rituāls lasīt pasakas, un reizumis, kad nogurums bija tik liels, ka to darīt nemaz negribējās, man radās doma, ka es varētu viņiem uzdot jautājumus, un viņi paši varētu būt galvenie runātāji, kas rada stāstus. Tā mēs to pamēģinājām vienreiz, otrreiz, un pēc laika viņi man teica, ka vēlas vēl. Tā mēs kopā radījām vairākas pasakas tieši caur šādu pieeju – caur jautājumiem. Vēl kādā mirklī es sapratu, ka ikdienā piedzīvotās situācijas man ir vieglāk ar viņiem pārrunāt stāsta formā. Piemēram, ieliekot situācijas galvenajās lomās divus kaķīšus, un uzdodot jautājumus par šo situāciju – kā rīkojās viens, kā rīkojās otrs. Šādi mēs vakaros pārrunājām ikdienu.

Tas kļuva par instrumentu, kā izvilināt no bērna atbildes, ko citādi neuzzinātu? 

Arī, un es uzzinātu arī atbildes, par kurām es pat nebiju iedomājusies, ka varētu pajautāt. Piemēram, ko bērns domā, kas viņam ir svarīgs, kādas emocijas viņš sevī izdzīvo par dienas notikumiem. Radot pasaku, bērns nevar pastāstīt neko tādu, kas nav viņā pašā. Tāpēc pajautājot bērnam, kāpēc viņa pasakas galvenais varonis ir noskumis, ir iespējams sadzirdēt, kāpēc noskumis ir pats bērns. Kāds ir viņa iekšējais pārdzīvojums. Stāstīt par kādu trešo personu vienmēr ir daudz vieglāk nekā par sevi.

Kādi vēstījumi ir iekļauti tavās pasakās?

Es rakstu situāciju pasakas, kurās galvenais varonis vai varoņi piedzīvo situācijas, caur kurām viņi nonāk pie kādas atklāsmes. Tomēr es negribētu raksturot šo varoņu rīcību kā sliktu vai labu, es drīzāk gribētu teikt, ka manu varoņu rīcības pasakās ir greizas. Un caur pasakā attēloto situāciju stāsta varonis saprot, kā būtu rīkoties pareizāk. Vienlaikus, es savas pasakas cenšos veidot ar pēc iespējas pieņemošāku attieksmi – ka tas varonis drīkst būt greizs. Ka viņam var nesanākt. Ka viņš var nezināt. Ka viņš  var rīkoties ne tik ierasti, kā mēs varbūt gribētu. Protams, tā galvenā doma ir, ka galvenais varonis pats ierauga savu greizumu un izmaina to. Kaut gan atzīšos, beidzamajā grāmatā man ir viens varonis, kuru es atstāju savā greizumā – ļāvu viņam tādam arī palikt.

Esmu dzirdējusi, ka manas pasakas reizumis izmanto pedagogi, piemēram, ētikas stundās skolā. Piemēram, man ir pasakas par greizsirdību, par lepnību. Katrai emocijai pretī var atrast kādu stāstu, kādu pasaku, un mēs par to varam vieglāk pārrunāt caur stāstu.

Ko lasītāji saka par Tavām pasakām?

Bērniem patīk. Es dzirdu tiešām ļoti jaukas, patīkamas atsauksmes. Vispār gribētos teikt, ka visa tā lasītāju saime ir tāda sirsnīga un mīļa. Te es varētu arī izstāstīt kādu kuriozu gadījumu. Kad vadīju nodarbību kādā bērnu dārzā, pie manis pienāca audzinātāja un teica – ziniet, jūsu pasakas palīdz. Uz to es interesi jautāju – kā jūs to domājat? Viņa teica – mēs jūsu pasakas lasām vecāku sapulcēs. Man radās vēl lielāka interese, tāpēc jautāju, ar kādu nolūku? Audzinātāja man atbildēja – ziniet, jums ir pasaka par pīlēnu, kurā pīlēns ir izgājis ārā pēc lietus. Tur ir pilns ar peļķēm un dubļiem. Visi draugi šļakstās, spēlējas, tikai viņš vienīgais stāv maliņā, jo negrib sasmērēt savas kurpes un bikses, jo mamma dusmosies. Ziniet, mēs izlasījām to stāstu, un vecāki saprata! Nāca pēc tam uz dārziņu kombinezonos… Šis ir veids, kā notiek šī atklāsme – kad vecāks saprot, ka bērnam ir prieks tajā peļķē spēlēties.

Kā Tev rodas iedvesma pasaku rakstīšanai?

Pasakas rodas no dzīvē pieredzētām situācijām. Vai es pati esmu kaut ko piedzīvojusi, vai arī bijusi vērotājs, vai arī man kaut kas ir atstāstīts. Man galvā veidojas kādi sižeti, rodas emocijas, pārdzīvojumi. Es to pierakstu tēzēs. Tālāk domāju, vai tas varētu būt pasakas cienīgs, un kā es to greizumu varētu apspēlēt. Tālāk es daru tā – ņemu savu kafijas krūzi un eju dārzā uz terases meklēt iedvesmu. Ja tās tur nav, tad eju pie ābelēm. Ja arī tur tās nav, tad dodos uz mežu, un mežā es vienmēr iedvesmu atrodu. Tā es tur cilpoju šurpu turpu tik ilgi, kamēr varoņi noformulējās. Es ņemu līdzi diktofonu un ierunāju to, kas radies. Kad atgriežos mājās, ķeros pie rakstīšanas. Vispirms es izrakstu ārā visu, kas tapis, un tikai pēc tam ķeros pie valodas slīpēšanas. Pasaku radīšana man ir jau tāds iestrādāts process. Tas, kas jāņem vērā par iedvesmu ir – prātam ir jābūt brīvam. Ja prāts risina ikdienas lietas, tad radošumam tur nav vietas. 

Kādu ierosinājumu Tu varētu izteikt jaunajiem rakstniekiem, kas vēlas sākt radīt savus stātus?

Es teikt, ka vienkārši ir jāsāk rakstīt. Un galvenais nesākt kaut ko rediģēt un koriģēt, pirms viss ir izrakstīts ārā. Vienkārši rakstīt tik ilgi, kamēr rakstās. Tikai pēc tam, kad viss ir norakstījies nost, tikai tad sākt domāt par to, ko pamainīt, kādas korekcijas ieviest. Pirmais svarīgākais ir norakstīt no sevis nost sižetu. Man ir bieži jautāts, kā šis rakstīšanas process notiek, un daudzi akcentē gramatiku un valodu. Tomēr, ja vispirms pievērš uzmanību gramatikai un valodai, tad tā doma mēdz aiziet citā virzienā. Tāpēc es sākumā ierunāju – lai saglabājas galvenais! Doma! Un tikai pēc tam, kad stāsts ir uzlikts uz papīra, ķeros pie valodas pucēšanas.